Kāpēc Latvija ebreju kopienai maksās 40 miljonus par holokaustā pazaudētājiem īpašumiem, un kam tie tiks?

Pat īpaši vēstures peripetijas nepārzinošam ir skaidrs, ka Latvija kā valsts nevar būt atbildīga par holokausta politiku, jo tai laikā Latvija nepastāvēja – tā bija okupēta. Pēc šī likumprojekta Latvijas valsts arī neuzņemas atbildību, bet tikai izrāda "labo gribu" un pēc būtības izmaksā kompensāciju par valsts rīcībā nonākušajiem ebreju īpašumiem. Jāpiebilst, ka šādu "gribu" izrādījušas arī citas Eiropas valstis, kuras Otrā pasaules kara laikā pat nebija uz kartes, piemēram, Slovākija.

Eiropā jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrās puses norit process "par labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai par holokaustā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu". Šomēnes tādu ar 64 balsīm par un 21 pret pieņēma arī Saeima.

Bijušajos ebreju īpašumos: ziedu veikals, pasts, universitāte…

Tas nozīmē, ka no nākamā gada desmit gadu laikā no valsts budžeta ebreju kopienai ikgadu tiks izmaksāti četri miljoni eiro par vairāk nekā 200 īpašumiem visā valstī, kuri pēc Otrā pasaules kara nav atdoti ebreju organizācijām vai ebreju tautības īpašniekiem. Tie ir visdažādākie īpašumi – gan kādreizējās sinagogas un sabiedriskās celtnes, gan dzīvojamās mājas. Valdība jau 2019. gadā ir publicējusi šo īpašumu sarakstu, un pēc adrešu reģistra var pārliecināties, ka šobrīd šie nami tiek izmantoti visdažādākos veidos:

Tukumā, Brīvības laukumā, galvenās sinagogas ēkā atrodas sporta klubs; Saldū (Lielā iela) ir ziedu veikals, Cēsīs (Vaļņu iela) - kultūras attīstības fonds "Wenden", Liepājā (Kuršu iela) – Liepājas Universitātes Mākslas un dizaina katedra, Grobiņā (Lielā iela) – "Latvijas pasts". Savukārt kādu privātmāju Viļānos, Alejas ielā, pašvaldība centusies pārdot izsolē. Vārdusakot – ēkas, kuras kādreiz piederēja ebrejiem vai viņu organizācijām, nu pārgājušas citu īpašnieku rokās.

Tagad Valsts prezidentam Egilam Levitam līdz 20. februārim ir dots laiks, lai apstiprinātu vai noraidītu likumprojektu par 40 miljonu atdošanu. Spriežot pēc Levita agrāk teiktā, diez vai šis likumprojekts tiks atsviests atpakaļ parlamentam. 2019. gadā Levits par to izteicies:

“Es joprojām uzskatu, ka restitūcijas laiks ir beidzies. Šeit ir speciāls gadījums, kad ir runa nevis par restitūciju privātpersonām, bet par kopienas īpašumiem, bet es domāju, ka tas ir jautājums, kas ir jāizšķir valdībai, un tas ir ārpolitisks jautājums - cik mums ir svarīgas stratēģisko partneru domas šajā jautājumā. Es pats uzskatu, ka tas nav nepieciešams, bet tas ir valdības jautājums (..), ja valdība uzskata, ka tas ir vajadzīgs, tad tas ir vajadzīgs, jo valdībai tas ir jāredz attiecīgajā situācijā, jo mums ir zināms spiediens no mūsu stratēģiskajiem partneriem.”

Šie vārdi tika sacīti pirms trim gadiem un šo gadu laikā šis "starptautiskais spiediens" arī nostrādājis par labu ebreju kopienai. Jāteic gan, tikai daļai no šīs kopienas. 

Dīvainais restitūcijas fonds

Latvijas Ebreju kopienas restitūcijas fondu dibināja Rietumu bankas valdes priekšsēdētāja Aleksandra Suharenko vadītā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome. Fonda priekšsēdētājs ir Suharenko vietnieks Dmitrijs Krupņikovs. Zīmīgi, ka fonda dibināšanu toreizējais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ar ebreju pārstāvjiem apsprieda ebreju kopienas namā Rīgā, Skolas ielā, 2016. gada sākumā, uzreiz pēc tam, kad Suharenko bija atgriezies no Krievijas, kur tikās ar Vladimiru Putinu.

Likuma kaislīgākie pretinieki - Nacionālā apvienība cer uz Satversmes tiesu, ja tas tiks apstiprināts. Taču pati apvienība tajā, visticamāk, nevērsīsies. Politiskās organizācijas valdes loceklis Jānis Dombrava atzīst, ka vērsties Satversmes tiesā "vispareizāk būtu" kādai personai no diskriminēto puses. Piemēram, kādam romu/čigānu kopienas pārstāvim, jo arī šo kopienu vajāja un iznīcināja nacistiskā Vācija, bet priekšlikumi iekļaut šo kopienu labas gribas atlīdzinājuma likumā Saeimā tika noraidīti.

Starptautiskam spiedienam pakļaujas arī citas valstis

Jau no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrās puses vairākas Eiropas valstis viena pēc otras pieņēma "labas gribas" atlīdzības izmaksas ebreju kopienai par holokaustā atņemtajiem īpašumiem, tostarp arī valstis, kuras tolaik kartē nemaz nebija iezīmētas.

Čehijas valdība 2000. gadā pārskaitīja 300 miljonus čehu kronu (12,2 miljoni eiro), arī Slovākija izmaksāja 850 miljonus (28,2 miljoni eiro). Šveices bankas un ebreju organizāciju pārstāvji 1998. gadā vienojās, ka tās izmaksās 1,25 miljardus dolāru par holokaustā cietušo noguldījumiem, bet Norvēģija piešķīra 60 miljonu dolāru kompensāciju vietējai ebreju kopienai.

Latvijas valdība jau kopš Aigara Kalvīša premjerēšanas laika gadsimta sākumā ministru prezidenta padomnieka Aigara Štokenberga vadībā sprieda par šādām izmaksām. Toreiz Štokenbergs teica: “Politiskā līmenī nevienam nav šaubu, ka šodienas ebreju kopiena uzskatāma par pirmskara priekšteču mantinieci.”

Pagājušā gadsimta beigās kompensācijas apmērs tika lēsts 32 miljonu latu (45,5 miljoni eiro) apmērā, pirms trijiem gadiem īpašumu kadastrālā vērtība tika aprēķināta 47,8 miljonu eiro apmērā. Šo gadu laikā "labās gribas" atlīdzība ir noapaļota līdz 40 miljoniem eiro.

Kam paredzēta nauda?

Likumprojekta anotācijā teikts, ka ebreju kopienai izmaksātos līdzekļus varēs “izlietot Latvijas ebreju kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai, kopienas organizāciju atbalstam, īpašumu apsaimniekošanai, ar reliģiju, kultūru, izglītību, zinātni, veselības aprūpi, vēsturi, sportu, labdarību saistītu pasākumu finansēšanai un Latvijas sabiedrības saliedētības, vienotības un pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanai”.

Tāpat līdzekļus varēs izmantot holokausta upuru memoriālu uzturēšanai un labiekārtošanai. Tāpat tos varēs izlietot arī sociālās un materiālās palīdzības sniegšanai tiem Latvijas teritorijā holokaustā cietušajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.

Fonda, kuram būs tiesības rīkoties ar piešķirto valsts naudu, valdes priekšsēdētājs ir Dmitrijs Krupņikovs. Tajā darbojas arī uzņēmēji Vladimirs Fogels un Leonīds Kiļs. Kaut gan ir paredzēts, ka fondam būs vēl atsevišķa padome, kura uzraudzīs piešķirto līdzekļu izmantošanu, no likuma teksta nav skaidrs, kā tā darbosies un kas būs tās pārstāvji. Zināms vien tas, ka tajā iekļaus Finanšu ministrijas pārstāvi.

Krupņikovs jau paziņojis, ka līdzekļus plāno izmantot divu īpašumu Rīgā - Abrenes ielā 2 un Ludzas ielā 25 - atjaunošanai. Savulaik Ludzas ielā atradās ebreju slimnīca "Linas Hacedek", savukārt Abrenes ielā - ebreju amatniecības skola.

Terezīnas deklarācija

Būtiski uzsvērt, ka konkrētais likumprojekts nav radies no "zila gaisa". Par pamatu tam ir 2009. gadā 46 valstu parakstītā Terezīnas deklarācija (dokumentam dots nosaukums pēc bijušās nacistu koncentrācijas nometnes vietas Prāgas ziemeļu pievārtē). Šo dokumentu 2009. gada jūnijā, kad Čehija noslēdza savu prezidentūru Eiropas Savienībā, parakstīja arī Latvija. Lai arī dokuments formāli tās akceptētājiem neuzliek nekādas finansiālas saistības, deklarācijā pausta gatavība “uzsākt ebrejiem nolaupīto īpašumu restitūciju, kompensēšanu un reparāciju izmaksu holokausta upuriem”.

Valstis apņēmās darīt "visu iespējamo", lai ebreju kopienām, kuras tika aplaupītas nacistu organizētā holokausta laikā, kompensētu nolaupīto. Tas ir - valsts solīja kompensēt ebrejiem tos īpašumus, kurus tā pārņēma savā īpašumā, jo vienkārši tos nebija, kam atdot. Taisnības labad jāuzsver, ka valsts ar šiem īpašumiem arī pelnīja. Kaut vai pieminēsim to, ka Viļānu pašvaldība izsolē pārdeva "bezsaimnieka privātmāju" Alejas ielā, kas pirms holokausta piederēja ebreju ģimenei.

Latvijas Ebreju kopienas restitūcijas fonda vadītājs Krupņikovs uzsvēris: “Daudziem no šiem īpašumiem šobrīd ir jauni īpašnieki, kas tos no Latvijas valsts ieguvuši pilnīgi likumīgi un gadu gaitā kopuši un uzturējuši. Likumprojekts neparedz nekādu īpašumu atsavināšanu no jauna – tas paredz atlīdzinājumu šo īpašumu daļējas kadastrālās vērtības apmērā, kas pilnīgi noteikti ir daudzkārt zemāka par īpašumu tirgus vērtību”.

Neiedziļinoties sīkumos: šis likums ir sagatavots, lai kompensētu tos ebreju kopienu īpašumus, kuri tika atņemti nacistu veiktā holokausta laikā un kuru īpašnieki visi tika fiziski iznīcināti, un šo iznīcināto cilvēku īpašumi nokļuva Latvijas valsts īpašumā. 

Latvija ne reizi vien ir kritizēta, ka tā savā politikā nav spējusi iedzīvināt Terezīnas deklarācijas principus. Tā ASV Valsts departaments savā 2018. gada starptautiskajā ziņojumā par reliģijas brīvību skarbi norādīja: “Kārtējo reizi (Latvijas) valdība neveica nekādas darbības attiecībā uz īpašumu restitūciju nacistu vajāšanas upuriem saskaņā ar 2009. gada Terezīnas deklarācijā noteikto.”