Partnere-parazīte, neirotiskās taciņas un karaļvilki: izstāžu ceļvedis

Daugavpilī piecas vācu un piecas latviešu mākslinieces interpretē micēliju ekosistēmas, lietuviešu mākslinieku pāri klīst pa brīvo ego telpu, igauņu mākslinieks Andress Ādamsons iegrimst sapņu jūru mistiskajā pirmatnējā vidē, lietuviešu māksliniece aicina pārdomāt keramikas “Ūdeni”, bet mūsu pašu Agra Ritiņa sabalansē dabas varenību un maigumu izstādē “Kronis”.

Intriģējošas izstādes piedāvā arī laikmetīgās mākslas centrs “Kim?” - Ņujorkas galerijas “Jenny’s” organizēto grupas izstādi “Bez pārmaiņām” un Sabīnes Šnē pirmo personālizstādi “Partnere, parazīte”. Rīgas Porcelāna muzejā skatāma Tatjanas Krivenkovas un Jekaterinas Sazonovas kopizstāde “Pūkas un spalvas”, kas piedāvā divu spilgtu mākslinieču radošo sadarbību, kas attīstījusies vairāku gadu, bet Pēterbaznīcā aplūkojama Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā šī gada galvenās balvas ieguvēja Osvalda Zvejsalnieka glezniecības izstāde “Karalis un vilki”.

* Rīgas Mākslas telpā (Kungu ielā 3, Rātslaukuma pazemē) līdz 7. aprīlim skatāma mākslinieka, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāja Māra Čačkas glezniecības un grafikas darbu izstāde “Neirotaciņas” - līdz šim vērienīgākā autora personālizstāde, kas ir stāsts par mūsu uztverē pastāvīgi plūstošo informācijas un tēlu upi nemitīgi pārtrauktu domu, darbību un vilinājumu pasaulē. 

“Manos darbos ir visneiedomājamākie dvēseles stāvokļi, kuros komentēju cilvēkus un situācijas. Savā izteiksmē tā drīzāk ir dzeja, nevis proza, jo strādājot es atslēdzos no pragmatiskiem uzdevumiem un sekoju zemapziņai,” saka Māris Čačka. 

““Neirotaciņas” ir liriski stilizēts jēdziens no neirozinātnes vārdnīcas, kas veido saikni starp Māra Čačkas tēliem un laikmetīgajiem izaicinājumiem - neaptveramo informācijas plūsmu. Mūsu senās smadzenes, kas mūs cilvēciskoja, pateicoties tieksmei uztvert arī “nesvarīgo”, turpina to darīt mūsdienās, taču tehnoloģiju laikmetā informācijas plūsma kļūst nesamērīga un tā “izsvaida” mūsu prātu. Māris Čačka būtībā veido portretus un veltījumus teritorijā starp glezniecību un grafiku, taču forma nav figurāla un pat ne abstrakta. Viņš instinktīvi satver izkliedēto “vielu”, bet nelipina no tās cilvēku vai simbolu, viņš paliek pie tā, kas “sabiezējis” tikai tik daudz, lai uz audekla vai papīra veidotos redzami nospiedumi. Māra Čačkas darbos ir cits ātrums - formas paškustība šķiet daudz straujāka nekā reālismā un abstrakcijā,” teic izstādes kuratore Inga Šteimane. 

Ekspozīcijai ir divas daļas - glezniecība un grafika, bet pats autors pieļauj, ka visi viņa darbi aktualizē grafiku: “Pirms kāda laika es gribēju visus savus darbus definēt kā grafiku. Arī tos, kas ir uz audekla, jo, tos veidojot, izmantoju paņēmienus, kurus var attiecināt uz grafiku, piemēram, monotipiju, gludspiedumu un citus. Taču es izmantoju arī apzināti tehniski “nepareizo”, piemēram, slapju uz slapja vai izslīdējumus.”

Māris Čačka ir dzimis 1976. gadā Varakļānos. Ieguvis Mākslas maģistra grādu un pedagoģijas zinātņu doktora grādu Daugavpils Universitātē, bet kopš 2020. gada vada Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Sīkāk internetā: makslastelpa.riga.lv.

* Laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” (Sporta ielā 2-k2, Rīgā) līdz 17. aprīlim skatāmas divas jaunas izstādes - Ņujorkas galerijas “Jenny’s” organizētā grupas izstāde “Bez pārmaiņām” un Sabīnes Šnē pirmā personālizstāde “Partnere, parazīte”.

Izstādē “Bez pārmaiņām” piedalās četri dažādu paaudžu mākslinieki, kurus vieno interese par mūsu apkārtējai videi piemītošo dīvainību un ikdienišķo poēziju - Ņujorkas fotogrāfa Kārtera Sedona (1986) darbi, Londonā dzīvojošās mākslinieces Moragas Keilas (1985) instalācijas, Cīrihē mītošas mākslinieces Džīnas Fišli (1989) skulptūras un nozīmīga Ņujorkas dzejnieku skolas pārstāvja un atzīta popārta mākslinieka Džo Breinarda (1942-1994) mikrokolāžu sērija.

Ņujorkas galerijas “Jenny’s” darbības pamatprincipus nosaka intuitīvs dialogs ar māksliniekiem un galerijas draugiem; galerija visai bieži sadarbojas ar māksliniekiem ļoti atšķirīgos karjeras posmos. Šī iemesla dēļ tās darbība atšķiras no tradicionālajiem komerciālo galeriju darbības modeļiem.

Atbilstoši “Jenny’s” izstāžu programmas garam, izstādē “Bez pārmaiņām” iekļauti darbi, ko veidojuši trīs laikmetīgās mākslas pārstāvji, veidojot dialogu ar Džo Breinardu. Visus četrus izstādē iekļautos māksliniekus vieno interese par šķietami konvencionālas valodas un tēmu izmantošanu ar nolūku raisīt viegli atpazīstamas sajūtas. Kārtera Sedona fotogrāfijās redzami ikdienas novērojumi, kam piemīt īpaša “normālības” tēlainība. Moragas Keilas darbos bieži digitālo tehnoloģiju aspekti tiek sapludināti ar pazīstamiem priekšmetiem. Šajā izstādē viņa reālā telpā radījusi iluzorus portālus. Džīnas Fišli saplākšņa logi komiskā veidā interpretē sadzīvisko; viņas veidotā skulptūra veras atpakaļ, uz savu iekšpusi. Izstādes centrā atrodas Džo Breinarda miniatūru kolāžas, kas veidotas 1975. un 1976. gadā. Tās darinātas no dažādiem materiāliem, toskait atradumiem, piemēram, cigarešu paciņām un žurnālu izgriezumiem. Šie darbi ir rotaļīgi suvenīri, kas veidoti no sadzīviskiem pārpalikumiem – sīkumiem, kas parasti tiktu izmesti. 

Savukārt Sabīnes Šnē izstādē rodama atsauce uz 1979. gadā zinātnieka un rakstnieka Džeima Lavloka izvirzīto dzīvības teoriju, nosaucot to Gajas vārdā – par “Gajas hipotēzi” jeb “Gajas principu”, kurā planēta tiek saprasta kā pašregulējošs, episks lielums, kas funkcionē un sniedz dzīvībai piemērotus apstākļus, pateicoties visdažādāko organismu uzvedībai un mijiedarbībai. Ja savulaik Džeims Lavloks tiecās pārliecināt cilvēkus, ka viņi, paši to neapzinoties, ir tikai Gajas slimība, tagad par uzdevumu var uzskatīt Gajas aizsargāšanu no tiem nieka mikrobiem, kas tiek dēvēti par cilvēkiem.

Sabīnes Šnē interpretācijā Gaja ir dzīva, Gaja ir sieviete. Viņa elpo, kustas, redz, klausās un komunicē. Jebkurš divkājains, ar dvēseli apveltīts utilitāras sistēmas produkts uz tās izskatās kā ziedputeksnis, kā mikrobs, kā baktērija vai kā vīruss – divi lielumi, kas līdzpastāv, savstarpēji mijiedarbojas, papildina un pretnostata viens otru. Gajas vizualizācija izstādē tiek atspoguļota caur jaunradītu darbu sēriju: vinila izdruku, izdrukātu digitālu zīmējumu un videotehnikās.

Sīkāk internetā: www.kim.lv.

* Rīgas Pēterbaznīcā līdz 15. martam apskatāma Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā 2021. gada galvenās balvas ieguvēja Osvalda Zvejsalnieka glezniecības izstāde “Karalis un vilki”.

Osvalds Zvejsalnieks (dz. 1944) ir viena no nozīmīgākajām personībām savas paaudzes un Latgales mākslas apvienojošajā visumā. Savu ceļu glezniecībā iezīmējis ar regulārām personālizstādēm un līdzdalību kopskatēs kā Latvijā, tā ārvalstīs. Viņa līdzšinējo piesātināto dzīvi Latgales kultūras atdzimšanā, kopšanā var saistīt ar tik daudziem vērienīgi iedzīvinātiem darbiem, kas guvuši simbolisku jēgu un nezūdamības piepildījumu, ka veicējs pavisam droši dēvējams par Latgales un visas Latvijas kultūras zīmi.

“Osvalds Zvejsalnieks un Latgale ir nešķirami jēdzieni, kā sabiedriskā, pedagoģiskā darba nozīmē, tā gleznieciskajā piepildījumā. Arī šai izstādei gleznotājs vēlējies rādīt to piesātinājumu un radošo daudzpusību, kuru meklējis un atradis dzimtās zemes pamatīgumā un gara vitalitātē. Osvalds Zvejsalnieks ir kolēģu atzinības un kritikas lutināts mākslinieks. To nodrošina viņa profesionalitāte, meistarība un goda vīra stāja, viņa paša vīrišķīgais poētisms, caurcaurēm iepazītā dabas mainība, izjūta, kas kopta un vairojusies kopš pusaudžu gadiem, dodoties arī mednieka un makšķernieka gaitās vai ik vasaru vadot studentus mācību praksēs un piedaloties gleznotāju plenēros Latgales krāsainajās mazpilsētās. Var visai droši apgalvot, ka latviešu glezniecībā nav otra meistara, kas ar tādu sirsnību, izpratni, sava veida dokumentalitāti tik izvērstā kvantitātes un kvalitātes pakāpē uz saviem audekliem ir saglabājis Rēzeknes un Dagdas, Krāslavas un Viļakas, Varakļānu, Balvu un Preiļu, Ludzas ainavas. Faktiski visu “trešās zvaigznes” pilsētiņu skarbo skaistumu ar šaurajām ieliņām, mazdārziņu trakulīgo ziedēšanu. Vēl tikai varētu piebilst, ka viens no Osvalda Zvejsalnieka raksturīgajiem tēliem ir Latgales dievnami un katedrāles,” novērtē mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
 
Sīkāk internetā: peterbaznica.riga.lv.

* Rīgas Porcelāna muzejā (Kalēju ielā 9/11, Vecrīgā) līdz 3. aprīlim skatāma Tatjanas Krivenkovas un Jekaterinas Sazonovas izstāde “Pūkas un spalvas”, kas piedāvā divu spilgtu mākslinieču radošo sadarbību, kas attīstījusies vairāku gadu garumā. Katra māksliniece ir nonākusi līdz porcelānam savā veidā. Šajā izstādē būs skatāmai jauni darbi, kas tapuši pēc vienotas ieceres, bet sadalot pienākumus.

Izstādes centrā ir servīze “Pūkas un spalvas”. “Lauku baroka stils” –  kā mākslinieces dēvē šīs savas formas, ietver augu elementus. Jekaterina Sazonova ar brīvu roku veidotajos traukos apvieno vienkāršību ar izsmalcinātību, savukārt Tatjanas Krivenkovas lazējošie krāsu triepieni uz trauka virsmas piešķir porcelānam rotaļīgumu. Katrs servīzes priekšmets ir neatkārtojams autordarbs. Mākslinieču radošais tandēms ir uzmirdzējis kopīgās izstādēs arī iepriekš, apvienojot ekspozīcijā keramiku ar stājmākslu.

Tatjana Krivenkova ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju: Induļa Zariņa vadīto monumentālās glezniecības meistardarbnīcu un Guntara Sietiņa vadīto Grafikas nodaļu. Viņa galvenokārt nodarbojas ar glezniecību, izmantojot dažādu materiālu virsmas, kā arī ir veidojusi formas un apgleznojumus porcelānam, apgūstot šo prasmi Sanktpēterburgas Imperatora Porcelāna fabrikas mākslinieciskajā laboratorijā kā viesmāksliniece.

Jekaterina Sazonova ir beigusi Sanktpēterburgas Štiglica Mākslas un rūpniecības akadēmiju un strādājusi Sanktpēterburgas Imperatora Porcelāna fabrikas mākslinieciskajā laboratorijā par mākslinieci-tēlnieci. Viņa ir veidojusi formas dizainu atsevišķiem traukiem un servīzēm, kas joprojām tiek tiražētas. Pēdējā laikā viņa dzīvo un strādā Latvijā, kur rada mākslas darbus dažādos keramikas materiālos.

Sīkāk internetā: porcelanamuzejs.riga.lv.

* Savukārt Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs šī gada pirmo izstāžu sezonu uzsācis ar pieciem krasi atšķirīgiem izstāžu projektiem, kas apvieno Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Vācijas māksliniekus. Tie skatāmi līdz 10. aprīlim:

Izstāde “X: Brīvā telpa//X: Ego” ir Lietuvā notiekošā projekta “X” - vairākcēlienu mākslas notikuma, kurā dažādu nozaru radošās personas tiek aicinātas strādāt pāros pie kopīga mākslasdarba, daloties atšķirīgās radošās pieredzēs, tehnikās un idejās un darbojoties brīvā telpā, kas ļauj interpretēt piedāvāto tēmu - atspoguļojums. “X: Brīvā telpa” ir projekta ceturtais cēliens, kas apvieno 18 radošus duetus, kas pārstāv dažādus mākslas medijus (glezniecība, fotogrāfija, keramika, mūzika un citus). Bet projekta jaunākais cēliens “X: Ego” arī apvieno 18 radošus pārus un tajā līdzās tradicionālākiem medijiem redzam arī neparastākas nozares, piemēram, dzeju, kas vizuālajā mākslā parādās reti. Intrigai jāpiebilst: pat garīdznieks visnotaļ harmoniski iekļāvās projekta radošajās norisēs!

Izstādē “Micēlija” piecas autores no Vācijas sadarbojušās ar piecām Latvijas māksliniecēm, strādājot tandēmos un veidojot nelielas radošās ekosistēmas. Termins “micēlijs” šeit tiek lietots īpatnējā formā – sieviešu dzimtē, akcentējot sievišķo komponenti izstādes saturā. Mākslinieces interpretē micēlija jēdzienu caur saskarsmes, mijiedarbības un attiecību veidošanās prizmu sabiedrībā un savā savstarpējā sadarbībā – meklējot kopsaucējus un saskares punktus divu dažādu valstu pārstāvju radošo ideju un aktuālo tēmu atspoguļojumam mākslinieciskā jaunradē konkrētas telpas un izstādes kontekstā.

Igauņu fotogrāfa, ilustratora un grafiskā dizainera Andresa Ādamsona izstādē “Tūkstoš sapņu jūra” tiek attēlots ūdens – mistiskā pirmatnējā vide, no kuras esam nākuši mēs visi, visa Zemes dzīvība. Savās fotogrāfijās autors ir centies paust cilvēka vēlmi pēc miera, viegluma un rāma klusuma.

Pavisam citāda ūdens izjūta attēlota lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes darbos. Tie ir dažādām keramikas apstrādes tehnikām pārpilni – gan skulpturāli, gan grafiski, gan keramiski, gan ilustratīvi vienlaikus. Izstādes nosaukums un pamattēma ir “Ūdens”, kas ir arī mākslinieces pārdomu centrālais objekts. Grimstošas pilsētas, plūdi, trauksme un draudu sajūta.

Agra Ritiņa izstādē “Kronis” sabalansē dabas varenību un maigumu. Glezniecībā Agra Ritiņa ienāk no dabas norišu fiksācijas un paliek dabai uzticīga, tverot tajā iedvesmu, krāsu un gaismu attiecību spēles, noskaņu, formu un saturu, transformējot redzēto, definējot sev būtisko un veidojot peldošo, reizēm zemu slīgstošo mākoņu studijas kā nebeidzamus kroņus.

Sīkāk internetā: www.rothkocenter.com.