Postošākās vētras Latvijas vēsturē: izgāzti meži, deviņmetrīgi viļņi, Liepāja kā pēc kara. FOTO. VIDEO

Pēdējā, 20. janvārī, piedzīvotajā vētrā stiprākās vēja brāzmas bija 24-25 metri sekundē (citviet brīžiem, kā, piemēram, Liepājā un Ventspilī pūtiens sasniedza pat 27-28 m/s). Protams, tas, salīdzinot ar vidējo vēja ātrumu Latvijā – 3,2 m/s – ir daudz, bet būtiski mazāk nekā kā savulaik piedzīvotajos postošākajos orkānos pirms 55, 53 un 17 gadiem.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) apkopojis datus par 13 visspēcīgākajām vētrām Latvijā.

Latvijā piedzīvotie spēcīgākie orkāni (iekavās: vidējās vēja brāzmas m/s un vislielākais fiksētais vēja ātrums):

1. 1967. gada 17.-18. oktobris (29,25 m/s; 48 m/s);
2. 1969. gada 1.-4. novembris (29,13 m/s; 44 m/s);
3. 2005. gada 8.-9. janvāris (29,09 m/s; 40 m/s);
4. 1993. gada 14. janvāris (25,14 m/s; 35 m/s);
5. 1978. gada 23. novembris (25,13 m/s; 32 m/s);
6. 2001. gada 15.-16. novembris (24,50 m/s; 35 m/s);
7. 2008. gada 22.-23. februāris (23,80 m/s; 31 m/s);
8. 1969. gada 22.-23. septembris (23,30 m/s; 34 m/s);
9. 2001. gada 31. oktobris-1. novembris (23,23 m/s; 36 m/s);
10. 1983. gada 30. decembris-1984. gada 1. janvāris (23,21 m/s; 29 m/s);
11. 2013. gada 28.-29. oktobris (23,16 m/s; 30 m/s);
12. 1993. gada 22.-23. janvāris (22,90 m/s; 30 m/s);
13. 1988. gada 30.-31. decembris (22,55 m/s; 28 m/s);

Visspēcīgākās vēja brāzmas Latvijā var piedzīvot Baltijas jūras piekrastē (Ventspilī) un Ainažos, bet visrāmākais vējš ir Alūksnes un Vidzemes augstienēs.

1967. gada oktobra vētra

LVĢMC dati liecina, ka visspēcīgākā vētra Latvijas jaunāko laiku vēsturē piedzīvota teju pirms 55 gadiem - 1967. gada 17. un 18. oktobrī.

Tā sākās 17. oktobra vakarā un, pārstaigājot visu Latviju, maksimālo ātrumu sasniedza naktī uz 18. oktobri, arī rīta pusē, bet valsts austrumos - Latgalē vēl arī dienā. Šai vētrai bija raksturīgs liels vēja brāzmu maksimālā ātruma diapazons.

Baltijas jūras piekrastē – Liepājā 18. oktobrī tika reģistrēts līdz šim Latvijā vislielākais vēja brāzmu ātrums – 48 m/s. 40 m/s stipras brāzmas bija arī Rucavā un Bauskā, bet Kolkā, Mērsragā un Rīgā maksimālās vēja brāzmas sasniedza tikai 20 m/s.

Vētra virzījās no Liepājas pāri Aizputei, Saldum un tālāk uz Jaunjelgavu un Jēkabpili, kur tās spēks pakāpeniski noplaka.

Visvairāk cieta Liepājas, Aizputes, Dobeles, Jaunjelgavas un Jēkabpils puses meži.

Tūlīt pēc viesuļvētras visās mežrūpniecības saimniecībās tika pārtraukta ieplānoto cirsmu izstrāde un visi spēki koncentrēti, lai novāktu izpostītās mežaudzes. Vējgāžu izstrādei norīkoja arī kolhozniekus, sovhozniekus, kā arī tā saucamos “pašsagatavotājus” no citām organizācijām un uzņēmumiem. Ar to vien nepietika, tāpēc darbā uzaicināja strādniekus no Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas mazmežainajiem apgabaliem. Daļai no viņiem nebija ne mazāko iemaņu mežizstrādes darbos, tāpēc bieži notika smagi nelaimes gadījumi. Lielu daļu no kokmateriāliem, kurus sagatavoja piesaistītie strādnieki, izveda no Latvijas, savukārt daļa no iebraucējiem palika uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šos iebraucējus dēvēja par “gucuļiem” un Latvijā iesākās tā sauktie “gucuļu laiki”.

Okupētās Latvijas presē par vētras nodarīto postu rakstīja salīdzinoši maz vai ar patosu – visus spēkus veltīsim mežistrādes darbiem, bet trimdas latviešu avīzēs tika attēlotas daudz skarbākas ainas. Laikraksts “Austrālijas Latvietis” 1967. gada 18. novembrī ziņo, ka “Liepāja atgādina smagā karā sagrautu pilsētu”:

“Dievs jau tā okupantu smagi pazemotajai latviešu tautai savā zemē uzsūtījis vēl vienu pārbaudījumu - kolosālu viesuļa postījumu, pie tam tik lielu, ka tādu savā mūžā iepriekš nav pieredzējis neviens gados pat visvecākais latvietis.”

Kāda tautiete vēstulē Austrālijas radiem vēstīja: “Piedzīvojām tik stipras viesuļa brāzmas, kādas Latvijā neesot reģistrētas. Šausminos, ka vētras posts vislielākais ir bijis tieši manā Liepājā.

No turienes pie mums Rīgā atbrauca Ilze. Viņa, sekojot tās stāstiem, šķita kā bēgle no pekles pilsētas. Tādā gadījumā mēs, Rīga, esam viegli tikuši cauri. Liepāja pašreiz izskatās kā karā sagrauta pilsēta. Ap mājiņām daudzi jumti, dārzi, žogi un krūmi ir aplauzti un sagāzti. Ielās patrulēja karavīri, uzmanot, lai nepieskartos pie nogāzto stabu augstsprieguma vadiem. Veselu dienu apklusa visas rūpnīcas, jo nebija ne uguns, ne ūdens. Ostā ūdens pacēlās par diviem metriem. Daudz kas pazuda zem lielās ūdens masas. Paši varat iedomāties, kas notika ar mājiņām Liepājas ezera tuvumā — postaža!”

Tomēr arī Rīgas prese nevarēja noklusēt notikušo. 19. oktobrī Latvijas PSR centrālais laikraksts “Cīņa” raksta: “Negaisa spēks bija kļuvis nežēlīgs - vienpadsmit līdz divpadsmit balles. Tāpēc tas netaupīja ne telefona, ne elektrības vadus, ne vecus simtgadīgus kokus, ne māju jumtus. Daudzi republikas pilsoņi pamodās un ieraudzīja lieliem un maziem koku zariem piemētātus sētsvidus, sagāztus žogus, atrautu jumtu segumu.

Jūras līča ūdeni dzina Daugavas grīvā, applūdinot vairākas Rīgas pilsētas teritorijas – Kundziņsalu, Zaķu, Vējzaķu, Zvirgzdu salas, Bolderāju, dažas vietas Pārdaugavā. Daugavas ūdens līmeņa celšanās bija strauja.

Daudziem Ķengaraga un Juglas dzīvojamajiem namiem, kas tiešāk pakļauti vējiem, atrauti jumtu segumi, izsisti logi. Šur tur tika traucēta tramvaju un trolejbusu satiksme, jo Ganību dambis, viadukti Oktobra tilta galos, dažas citas ielas slīka zem ūdens. Ūdens mācās virsū arī trolejbusu parkam, “Boļševičkai” un citiem uzņēmumiem. Centrālajā kolhozu tirgū applūda zivju paviljona pagrabi.

Laukos un pilsētās koki gāzdamies sarāva elektrības vadus, nolauza stabus, tāpēc bija traucēts dažu pilsētu uzņēmumu darbs. Pārtrūka telefoniskie sakari, elektrības piegāde vairākām apdzīvotām vietām.

Palīdzībai mobilizējās paši iedzīvotāji, viņu rīcībā tika nodots autotransports, talkā nāca arī karaspēka vienības ar automašīnām un amfībijām, jūrnieki ar laivām. Tāpēc
neviena cilvēku upura nav.”

1969. gada novembra vētra

Otrajā vietā stipruma ziņā ir 1969. gada vētra, kas Latvijā plosījās tā gada novembra pirmajās četrās dienās. Tai bija divi vēja pieauguma periodi:

* pirmais - stiprākais - sākās 1. novembra vēlā vakarā Baltijas jūras piekrastē un turpinājās visā Latvijā gandrīz visu 2. novembri. Daugavpilī vēja brāzmas sasniedza 44 m/s. 40 m/s stipras vēja brāzmas tika sasniegtas Ainažos, bet Ventspilī tās šoreiz bija „tikai” 35 m/s. Vismazākais šai vētras epizodē vēja brāzmu ātrums bija 20 m/s (Rūjienā, Alūksnē, Gulbenē, Zosēnos).

* otrreiz vēja ātrums sāka palielināties 3. novembra vakarā, maksimālo ātrumu sasniedzot naktī uz 4. novembri. Šoreiz maksimālais vēja brāzmu ātrums nebija tik stiprs – tas sasniedza 34 m/s (Daugavpilī, Saldū, Skultē), bet vismazākais – 16-17 m/s - tas bija turpat, kur pirmajā vētras posmā – Alūksnē un Zosēnos.

Rīgas jūras līcī viļņu augstums sasniedza deviņus metrus, bet piekrastē četrus-piecus metrus. Augstais līmenis, vētra un lielie viļņi nodarīja postījumus arī Jūrmalas pludmalei. Tika noskalotas daudzas kūrortsezonas būves, nolauztas priedes, noskalota daļa no krūmiem priekškāpās, izveidojot gar piekrasti divus-trīs metrus augstu vertikālu smilts sienu. Lielāki applūdumi notika arī Lielupes un Gaujas grīvās, sevišķi Carnikavas apkārtnē.

Vētra iznīcināja Jūrmalas priekškāpu un dzina viļņus tālāk cietzemē, kas pat sāka izskalot meža kāpas pakāji, atsevišķās vietās atkailinot simtgadīgo priežu saknes un nogāžot kokus liedagā.

Orkāns vislielākos postījumus mežiem nodarīja Ziemeļkurzemē un Vidzemes jūras piekrastē - Alsungas, Ventspils, Ugāles, Dundagas, Kuldīgas, Talsu, Tukuma, Rīgas, Inčukalna, Limbažu un Salacgrīvas mežrūpniecības saimniecībās.

1969. gada 18. novembra Ventspils avīze „Padomju Venta” rakstīja: „Viesuļvētra, kas brāzās pār Ventspili, nodarīja lielus postījumus: norāva segumu māju jumtiem, apgāza žogus, izrāva kokus un saraustīja vadus. Postījumu likvidēšanā iesaistījušās visas atbildīgās organizācijas. Vispirms celtniecības pārvaldes strādnieki salabojuši namu jumtus Rendas ielā. No viņiem neatpaliek remontu celtniecības pārvaldes un elektrotīkla rajona ļaudis. Ar remonta un atjaunošanas darbiem vislabāk veicas 3. namu pārvaldei. Tās ļaudis operatīvi uzskaitījuši visus cietušos objektus un sekmīgi uzsākuši remontu. Visvairāk cietušo māju jumti Brīvkalna un Puškina ielās jau salaboti. Remontstrādniekiem čakli palīdz arī pilsētas iedzīvotāji.”

2005. gada janvāra vētra

Trešo spēcīgāko vētru Latvija piedzīvoja jau šajā gadsimtā – 2005. gada 8. un 9. janvārī.

LVĢMC vēsta: “Tā sākās 8. janvāra vakarā un, ejot pāri visai Latvijai, maksimālo ātrumu sasniedza 9. janvāra naktī un dienas pirmajā pusē. Turpmāk tā pamazām zaudēja savu spēku, visilgāk – līdz naktij uz 10. janvāri - saglabājoties Latvijas galējos austrumu rajonos. Maksimālās vēja brāzmas Latvijas lielākajā daļā bija 30 m/s un vairāk, vislielāko ātrumu – 40 m/s – sasniedzot Ventspilī. Pat vismazākais vēja brāzmu ātrums – 24 m/s atbilda vētras spēkam, tas tika reģistrēts atsevišķās vietās Latvijas austrumu daļā – Alūksnē, Gulbenē, Rēzeknē un Zīlānos.”

2005. gada 9. janvāra orkāns Majoros:

Šai vētrai jau bija savs nosaukums – “Ervīns” jeb “Gudruns”.

Visā Latvijā, bet jo īpaši Kurzemē un Rīgas jūras līča piekrastē, tika nodarīti ievērojami postījumi. Tika izgāzts liels daudzums koku, ēkām norauti jumti, noskalota jūras piekraste. 60% Latvijas teritorijas tika traucēta elektroapgāde. Rīgā un citās piejūras teritorijās bija plūdi.

Spēcīgā vēja ietekmē ūdens līmenis cēlās gan Baltijas jūras piekrastē, gan Rīgas jūras līcī. Tā kā zemākajās Rīgas vietās sākās plūdi - applūda mājas Rītabuļļos, ūdens līmenis draudoši cēlies arī Bolderājā, tika uzsākta iedzīvotāju evakuācija no applūdušajām mājām Bolderājā un Mangaļsalā.

Gandrīz visa Kurzeme bija palikusi bez elektrības, reģionā tika traucēti telekomunikāciju sakari. Vētra nodarīja arī citus postījumus, piemēram, Ventspilī nebija apkures, un elektrības padeves pārtraukuma dēļ pilsētā nestrādāja apsardzes sistēmas, līdz ar to visu nakti policija veica pastiprinātas patruļas.

2022. gada janvāra vētras

Šī gada 14. janvārī stiprākās vēja brāzmas – 31 m/s tika reģistrētas Liepājas ostā, bet iekšzemē – 28,5 m/s Bauskā, Rīgas centrā vējš sasniedza 25 m/s. Vētras rezultātā tūkstošiem “Sadales tīklu” klientu tika traucēta elektroapgāde, galvenokārt valsts vidienē un dienvidu daļā. Spēcīgais vējš Rīgā norāva daļu jumta Centrāltirgus Dārzeņu paviljonam.

17. janvārī stiprākās vēja brāzmas tika novērotas Rīgā, Daugavgrīvas novērojumu stacijā - 30 m/s, bet Jūrmalā esot reģistrētas vēja brāzmas līdz pat 32 m/s (tas gan nav piefiksēts LVĢMC novērojumu stacijā, bet par to ziņo “Latvijas valsts ceļi”). Liepājas un Ventspils ostās vējš brāzmās pastiprinājās attiecīgi līdz 27 un 29 m/s, valsts lielākajā daļā - līdz 20-25 m/s, krietni vājāks vējš bija valsts austrumu daļā.

Vētras rezultātā Jūrmalā gāja bojā viens cilvēks (sievietei uzkrita vēja nolauzts zars).

Daudzviet tika radīti postījumi, no spēcīgā vēja cieta arī Rīgas Doma baznīca, kurai vienā daļā atrauta plāksne no jumta seguma.

Jumti cieta arī daudzām citām ēkām visā Latvijā. Vētras dēļ tika traucēta elektroapgāde aptuveni 20 000 klientu visā Latvijā.

Pēdējo gadu spēcīgākā vētra dzēsusi arī cilvēka dzīvību:

20. janvārī vēl vienam ciklonam sasniedzot Latvijas teritoriju, lielākajā daļā valsts sniga un puteņoja, pūta spēcīgs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, bet Kurzemē plosījās sniega vētra.

Spēcīgākās vēja brāzmas tika reģistrētas Ventspilī - 32,6 m/s, Liepājas ostā vējš brāzmās pastiprinājās līdz 27 m/s, bet Liepājas galvenajā meteoroloģisko novērojumu stacijā - līdz 23 m/s. Citviet valstī tika novērotas vēja brāzmas līdz 15-20 m/s. Sniegputeņa dēļ tikpat kā visā Kurzemē un daļā Vidzemes tika apgrūtināti braukšanas apstākļi, stipra vēja dēļ vietām tika nolauzti koki uz ceļu braucamās daļas vai uz stāvēšanai novietotām automašīnām.