Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Par to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka izmantot demokrātiskā valstī paredzētās tiesības uz protestu, ir svarīgi. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai mums ir paveicies ar dezinformācijas izplatītājiem un Covid-19 aktīvistiem? 9

Viedokļi
2021. gada 26. decembrī 07:46 2021. gada 26. decembrī 07:46
  Edvīns Rakickis | Jauns.lv
Vēl pirms medijos parādījās ziņas par “noslēpumaino Ķīnas vīrusu”, es pievērsos tā dēvētajai antivakseru kustībai un tās sekotājiem Latvijā. Pēcāk, sākoties runām par jaunu vakcīnu pret Covid-19, sapratu, ka tuvā nākotnē mūs sagaida varena cīņa pār cilvēku sirdīm un prātiem. Taču, kamēr citviet Eiropā un pasaulē cilvēku neapmierinātība šo divu gadu laikā izpaudās kā masīvi grautiņi ielās, pie mums asākie momenti bija vērojami, kad salavecis ar draugiem uz Rīgas pili centās aiznest klavieres.

Šeit uzreiz jāpiebilst, ka dezinformācija un tās iedvesmoto aktīvistu izvērstie pasākumi pandēmijas mēnešos Latvijā nav bijuši bez sekām.

To ietekmi var izmērīt smagās saslimšanās ar paliekošām problēmām, izjukušās attiecībās, izdegušos, iebiedētos mediķos, bezjēdzīgu iemeslu dēļ pieaugušā bezdarbā un arī nāvēs.

Būtiski arī, ka Covid-19 radītā krīze Latviju piemeklēja tuvu vēlēšanu gadam. Konkrētās sakritības radītie apstākļi nu ir kā sociālais lubrikants šāda “iespēju laika” uzbudinātajiem populistiem un – kas īpaši žēl – acīmredzami ietekmē arī Saeimas un valdības lēmumus.

Ir grūti pārmest, ka dezinformatoru un populistu uzkurinātās sabiedrības daļas bļaustīšanās tiek sadzirdēta arī varas gaiteņos, taču vēl grūtāk ir atteikties no prasības, ka valsts vadītājiem prioritāte tomēr ir efektīva un ātra krīzes situācijas risināšana, nevis sava popularitāte.

Mest ar bruģi – liels kauns

Bet šoreiz tomēr par to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka izmantot demokrātiskā valstī paredzētās tiesības uz protestu, ir svarīgi.

Kā zināms, likums paredz, ka sapulces, gājienus un piketus ir savlaicīgi jāsaskaņo ar pašvaldību, kurā konkrētās aktivitātes ir plānotas.

Arī līdz šim protesta pasākumi Latvijā (pie Saeimas, Ministru kabineta vai pilsētu domēm) mēdza būt plaši apmeklēti, skaļi un teatrāli, to dalībniekiem ņemot talkā dažāda veida atribūtiku, piemēram, plakātus un perkusijas.

Atliek atcerēties kaut vai Krievu skolu aizstāvības štāba vadīto cīņu pret pāreju uz mācībām latviešu valodā gan divtūkstošo gadu sākumā, gan arī ne tik sen.

Asumi publisku protesta pasākumu laikā neizpaliek, taču kopumā “protestu kultūru” Latvijā nevar salīdzināt ar to, kā šīs lietas notiek, piemēram, Centrāleiropā.

Izņēmums, protams, ir 2009. gada 13. janvāra notikumi, kuri, atskatoties uz tā laika mediju virsrakstiem, šķiet, manāmi traumēja un uzlika uz pauzes mūs pašus.

Vien dažu dienu laikā šī ārdīšanās Vecrīgā tika “nobrendota” kā nācijas kauns un tās aktīvākie dalībnieki tiek kariķēti un izsmieti par lumpeņiem vēl šobaltdien.

Par 13. janvāra Vecrīgas nemieriem kā izņēmumu runājot, nevar arī nepieminēt trīs būtiskas lietas:

•    šis pasākums pulcināja finanšu krīzes nomocītus un saniknotus cilvēkus, kuriem bija visas tiesības būt neapmierinātiem;

•    tika ignorēts Valsts policijas (VP) lūgums neatļaut šāda veida pasākumu tādā vietā kā Doma laukums, turklāt ar nenorobežotu pieeju Saeimas namam (uz šo savulaik intervijā man norādīja arī bijusī VP Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava);

•    joprojām neskaidri paliek vairāki notikušā aspekti, kas liek pamatoti domāt par iejaukšanos valsts iekšējās norisēs no ārpuses.

Visādi citādi – neskaitot 16. martu, 9. maiju un atsevišķos “Pride” pasākumus (tie pēc būtības ir citāda formāta notikumi), Latvijā demonstrācijas grautiņos nepāraug. Tā gluži vienkārši nav mūsu pieeja.

Svaiga augsne neapmierinātībai un dusmām

Relatīvs miers par sabiedrības ieradumu laiku pa laikam “iziet ielās” kārtību uzraugošajās iestādēs valdīja līdz pat Covid-19 pandēmijai.

Šī krīze, kā jau krīzēs ierasts, paredzēja virkni ļoti nepopulāru lēmumu. Turklāt šoreiz arī tādu, kas ietekmēs gan ekonomiku, gan cilvēku tiesības brīvi pārvietoties – kaut kas nebijis atjaunotās Latvijas vēsturē, ja neskaita ASV prezidenta Džordža Buša viesošanos mūsu valstī 2005. gada maijā.

“Plašsaziņas līdzekļi provocē publikā negatīvu ažiotāžu ap vizītes drakoniskajiem, iespējams, daļas pilsētnieku pašcieņu pazemojošiem drošības pasākumiem, kad suverēnas valsts galvaspilsēta divas dienas faktiski nonāks amerikāņu specdienestu okupācijā. Savukārt nenovēršamie satiksmes sastrēgumi tiek prognozēti gluži apokaliptiski,” tolaik par gaidāmo vizīti rakstīja mediji.

Latvijā Covid-19 dezinformāciju ražot un sabiedrības veselību sabotēt uzņēmās jau iepriekš ar dažāda veida viltus ziņu izplatīšanu un alternatīvās medicīnas, ezotērikas popularizēšanu saistīti personāži.

Pēc diviem gadiem, kas aizvadīti skrupulozi pētot šo aktīvistu pulku un aprakstot viņu darbības, jādomā, ka lieku reizi nav jāatgādina, kuri tie ir un kā viņus sauc.

Būtiski ir tas, ka sociālo tīklu laikmetā šiem indivīdiem izdevās ieperināties to cilvēku galvās, kurus Covid-19 pandēmijas dinamika un situācijas sarežģītība nobiedēja līdz pat vēlmei pēc vienkāršām atbildēm un skaidri saskatāma, ar pirkstu norādāma vaininieka.

To visu pašmāju dezinformatori, smeļoties idejas no ārvalstu – gan ASV, gan Eiropas, gan Krievijas domubiedriem – spēja piedāvāt.

Bils Geits, Džordžs Soross, lielās farmācijas kompānijas, pašmāju nekompetentie un mantkārīgie politiķi un noslēpumainā “globālā elite” – arī Covid-19 krīze, tāpat kā teju visas citas reālās un iedomātās pasaules likstas ir šo ļaundaru radītas, negurstot uzsver sazvērestību teoriju sludinātāji.

Sejas aizsargmaskas tika nodēvētas par vergu uzpurņiem, ierobežojumi tika “atmaskoti” kā kliķes mēģinājums pieradināt verdzībai, bet vakcīnas pasludinātas par cilvēces iznīcināšanas vai pakļaušanas (kā kurā reizē) instrumentu, kam noteikti jāpretojas.

Pūlis, kurš pulcējās ap šīm balamutēm, kļuva arvien lielāks, un pavisam drīz to pamanīja arī politiķi.

Taču fakts, ka uzskati un retorika, kas izplatījās šajā sabiedrības daļā, kļuva ar vien agresīvāka un mudināja uz vardarbību, bija mazsvarīgs. Tuvojās pļaujas laiks.

Pirmais pasākums, kurš reāli lika iespringt Valsts policijai un Rīgas pašvaldības policijai bija pērn 12. decembrī notikusī “tautas sapulce”, kura cītīgi tika reklamēta kā grandiozs, plaši apmeklēts notikums un sākums milzīgām pārmaiņām.

Iepriekšējā vakarā, dodoties pie miera, likumsargi un protesta organizētāji viens otram bija šo to apsolījuši.

“Tautas sapulces” rīkotāji teicās, ka ievēros visus epidemioloģiskos drošības noteikumus, bet policija pasludināja, ka “tolerances laiks ir beidzies”.

Rezultāts mums visiem ir zināms – todien Krastmalā dienas garumā pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, klaji ignorējot jebkādus drošības pasākumus un Ministru kabineta noteikumus.

Tika bloķēta satiksme, kliegti saukļi, teiktas uzrunas, dziedātas dziesmas un vicināti plakāti.

Bija arī atsevišķas sadursmes ar policiju un aizturēšanas, taču kopumā pa visu galvaspilsētas centru izpleties protesta pasākums, kurš noritēja no rīta līdz vakaram, nepārauga Covid-19 aktīvistu grautiņos, kuri Centrāleiropā ap to laiku jau bija ierasta lieta.

Nedēļu vēlāk salīdzinoši pieticīgāku pūli pie Brīvības pieminekļa pulcēja cits Covid-19 aktīvistu flangs. Arī tur situācija bija līdzīga – daži provokatori attapās aizturēti pāris minūšu laikā, taču pasākums beidzās pēc dažām stundām un situācija ne tuvu nebija saucama par nekontrolētu.

Arī “tautas sapulces” iedvesmotie “brīvības braucieni”, kuru ietvaros aktīvisti izbraukā Latviju ar autobusu, provocējot un kaitinot likumsargus, faktiski tika aizvadīti bez ievērojamām nekārtībām.

Dezinformātoru pūļus piesavinās politiķi

Bēdīgi slaveno pagājušā gada “tautas sapulci” un tajā izgājušos tūkstošus no malas kādu brīdi uzmanīgi vēroja Saeimas deputāts Aldis Gobzems.

Tad, pavisam īsā laika posmā, no drakoniski stingru ierobežojumu atbalstītāja Gobzems pārtapa par masku nevalkātāju, pārvietošanās brīvības aizstāvi un, pienākot īstajam brīdim, sāka paust arī viedokli par vakcīnām, uzsverot brīvas izvēles svarīgumu.

Spilgtāk gan atmiņā palicis nu jau viņa paša 4. augustā spontāni organizētajā “tautas sapulcē” pateiktais par potēm.

“Iespraudiet tās pakaļā!” simtiem cilvēku ar nepārprotamu gandarījumu sejas izteiksmē todien uz Ministru kabineta kāpnēm izkliedza Gobzems.

Jāteic, ka 4. augusta notikumi – masveida mītiņš Rīgas centrā, protestējot pret obligātas vakcinēšanās noteikšanu atsevišķu profesiju pārstāvjiem – vismaz no malas šķita ļoti satraucoši.

Tas bija spontāns, tajā dienā iniciēts un oficiāli nesaskaņots pasākums, kurš dažu stundu laikā sapulcēja ļoti lielu cilvēku skaitu.

Ielās ap Saeimu, kuras centās slēgt Valsts policijas darbinieki, klīda provokatori ar aizklātām sejām, cenšoties tikt garām likumsargiem ar alus kastēm un vēl visādi.

Šur tur bija manāmi arī iereibuši, agresīvi cilvēki, apkārt veicot sociālo tīklu tiešraides, notiekošā apburti un laimes hormona pārņemti, klīda Covid-19 aktīvisti-viedokļa līderi.

Bija nepārprotami, ka šie ļaudis tovakar jutās kā situācijas noteicēji. Tas bija īpaši jūtams, no malas vērojot aktīvistu sarunas ar policiju.

Visa centrā bija Saeimas deputāts Aldis Gobzems, kurš pēc vairākiem mēģinājumiem pulcēt ļaudis šur un tur, šķiet, bija pietiekami “izmērījis temperatūru” un nolēmis, ka ir laiks nostāties priekšā Covid-19 aktīvistu viedokļu līderu mobilizētajām masām.

Taču arī 4. augusta masveida pulcēšanās, lai arī ar vairākiem pagalam netīkamiem momentiem, ilgstošu satiksmes traucēšanu un provokācijām, tomēr aizritēja bez mētāšanās ar bruģi, asaru gāzes un degošiem atkritumu konteineriem – ainām, kuras pietiekami regulāri pilsētu ielās fiksēja veco Eiropas valstu reportieri.

Jau todien Gobzems “pastāvošajam režīmam” piedraudēja ar vēl lielāku demonstrāciju 18. augustā, kas arī notika.

Būtībā tāds pats pasākums, tikai ar nevienam neglaimojošu kulmināciju vakarā pie Ministru kabineta ēkas, kur piedzērušies demonstranti izsita policijas automašīnai stiklu un grupā uzbruka policijas darbiniekam.

Pieminēšanas vērta nianse – šajā akcijā ar saviem sekotājiem pievienojās arī skandalozais uzņēmējs Ainārs Šlesers, kurš atkārtoti uzkāpa uz politiskās skatuves atceļā no Latvijas Republikas prokuratūras.

Līdz šim vismaz publiski novērojamais liecina, ka starp Gobzemu un Šleseru valda vienpusējas simpātijas. Šlesers aicina Saeimas deputātu kopīgiem spēkiem “sakārtot valsti”, kamēr Gobzems izvēlas Šleseru atraidīt un pat noniecināt.

Vai būsim spējīgi nosargāt savu mieru?

Nesen piedzīvojām pēdējo lielāko protesta akciju Latvijā – Saeimas deputāta Gobzema iniciēto “Rododendru”.

Jāpiemin, ka ideja par šādu pasākumu radās jau drīz pēc vērienīgajām augusta sapulcēm, kuru kulminācija bija vērienīgi administratīvie sodi.

Sākumā Gobzems, augusta panākumu iedvesmots, draudēja, ka, ja valdība neieklausīsies, būs “Maidans”.

Interesanti, ka šo vārdu politiķis ātri vien beidza izmantot, turpmāk kādu laiku runājot par barikādēm, smago tehniku, siltās drēbēs ģērbtiem un ar malku nodrošinātiem protestētājiem, kuri iešot līdz uzvarai, lai ko tas arī nozīmētu.

Vienā brīdī idejas par smago tehniku vienkārši piesavinājās Šlesers un rudenī noorganizēja pāris demonstrācijas, kurās smagākā tehnika gan bija nelielas metāla kāpnītes, uz kurām pakāpās Krastmalā runājošie demagogi.

Mēnešiem ritot, Gobzema solītais pasākums ietērpās arvien biezākā miglā, un reālās tā aprises kļuva skaidras vien dažas nedēļas pirms sākuma.

“Rododendrs” – pasākums, kuru politiķis reklamēja kā “režīma” beigu sākumu, varas nomaiņu un vēl visu ko, faktiski aizritēja kā vēlētāju apciemošana dažādās Latvijas pilsētās, ar partijas simboliku nolīmētā, noīrētā autobusā.

Atskaitot visnotaļ pēc-grāmatas aizvadītas Gobzema aizturēšanas, kuras sekotāji centās dēvēt par demokrātijas beigām, nekas īpašs laikā no 6. līdz 13. decembrim nenotika.

“Rododendra” kulminācija – 13. decembra sanākšana pie Rīgas pils bija interesants notikums daudzējādā ziņā, taču lūzuma punkts, kurā demonstranti zaudē kontroli un ielās sākas masveida nekārtības – izpalika.

Asumi bija vien pie diviem mēģinājumiem aiznest līdz Rīgas pilij vecas klavieres, ko policija nepieļāva.

Un labi, ka tā. Taču reportiera acīm šo aptuveni divu gadu laikā novērotais liek uzdot jautājumus par to, kas ir pamatā mūsu savaldībai laikā, kad Eiropā un citviet pasaulē Covid-19 aktīvisti un vakcīnskeptiķi regulāri teju vai karo ar policiju.

Vēl nesen sociālajos tīklos plaši izplatījās video no kādas demonstrācijas Francijā, kur redzētais drīzāk atgādina nevis viedokļa paušanu demokrātiskā sabiedrībā, bet gan pēdējās 20 minūtes no Spīlberga kara drāmas “Glābjot ierindnieku Raienu (1998)”.

Valsts policijai pārmest profesionalitātes trūkumu jebkurā gadījumā nevar, taču vai mūsu likumu un kārtību sargājošā institūcija ir īpaši talantīga pūļa kontrolē uz citu Eiropas valstu fona? Varbūt mūsu pieredzi derētu uzklausīt vardarbīgu akciju apsēstajām Eiropas valstīm? Varbūt.

Galu galā teju visos iepriekš uzskaitītajos protestos klātienē bija sastopamas maskās tērptas, ar viedtelefoniem bruņotas personu grupas, kurām ir acīmredzams mērķis – izprovocēt vardarbību starp cilvēkiem un policiju.

Kopš pandēmijas sākuma ir nācies apmeklēt vairumu demonstrāciju un ir absolūts fakts, ka mēģinājumi izprovocēt vardarbību ir reāli un regulāri, ar ļoti retiem izņēmumiem.

Vēl būtiski, ka vairākos gadījumos šādu sarīkojumu organizatori ir mēģinājuši “apvienot spēkus” ar citu Eiropas valstu aktīvistu grupām.

Tāds, piemēram, bija Aināra Šlesera 18. septembrī rīkotais pasākums, kuru organizatori cieši saistīja ar Vācijā dibinātu, visnotaļ noslēpumainu kustību “Kaseles brīvie cilvēki” (no vācu: “Freie Bürger Kassel”).

Šī grupa atkārtoti reklamēja rietumvalstīs gaidāmus protestus ar “zīmolu” “World Wide Demonstration”, un arī Šlesera pasākums pakļuva zem šī nosaukuma.

Šie pasākumi bija arī izcils tā dēvētā “astrotērfinga” piemērs (no angļu: “astroturfing”).

To lieto, lai apzīmētu apzinātu lielas, starptautiskas kustības organizatoru, iniciatoru, sponsoru slēpšanu, tā cenšoties radīt iespaidu, ka notiekošais – piemēram, protesta akcijas – ir atsevišķu, dažādās valstīs pārstāvētu konkrētās kustības dalībnieku, nevis viena centrālā organizatora, rīkoti notikumi.

No visiem jautājumiem visvairāk satrauc jautājums par nākotni – vai Latvijas sabiedrība paliks imūna pret Centrāleiropā novērojamajiem trendiem un protestu kultūru?

Nesen norisinājās Valsts drošības dienesta (VDD) organizētā Pretterorisma centra ekspertu konsultatīvās padomes sanāksme, kurā VDD pretterorisma eksperti ar dažādu nozaru speciālistiem apsprieda aktuālās terorisma draudu tendences Eiropā un Latvijā, kā arī šogad pretterorisma jomā īstenotās aktivitātes un prioritātes nākamajam gadam, ziņo mediji.

Tās ietvaros VDD pretterorisma eksperti dalījās arī savos secinājumos par Covid-19 pandēmijas ietekmi.

Dienesta vērtējumā Covid-19 pandēmijas radītie sarežģītie apstākļi un paaugstinātā spriedze ir veicinājuši radikalizācijas tendenču pieaugumu atsevišķās sabiedrības grupās, īpaši Covid-19 noliedzēju un vakcinācijas pretinieku vidē.

Šis patiesi satrauc, jo, kā jau minēts, priekšā ir parlamenta vēlēšanu gads, un saujiņa pašmāju populistu ir apņēmusies importēt Latvijā to, ko citu rietumvalstu politikas “spēļu istabās” līdz šim ir sadarījuši viņu domubiedri.

Pēdējos mēnešos ir aktīvi normalizēta likumu un Valsts policijas likumīgo prasību ignorēšana un pat pretdarbošanās, turklāt no ievēlētas valsts amatpersonas puses.

Savukārt administratīvos sodus un aizturēšanas epizodes, kas ir aprakstītās rīcības sekas, aktīvisti nu jau labu laiku krāj kā medaļas.

Nu jau arī Latviju ir sasniedzis jaunais Covid-19 saslimšanu izraisošā vīrusa variants, kas licis pasaules vadošajiem ekspertiem pārgrupēties un pielāgoties pandēmijas ierobežošanai.

Ir grūti izmisumā nesmīnēt, redzot, ka mēs joprojām atjauninām vakcinācijas aptveres statistiku, tuvojoties kaut kad senā pagātnē uzstādītajiem mērķiem.

Ko tieši nozīmē vakcinācijas aptvere – 68%, ja imunizācija tika sākta pirms teju vai gada un jau labu laiku cīnāmies ar citiem vīrusa variantiem, kuri acīmredzami tā līdz galam nebīstas mūsu radītā preparāta?

Vai maz ir vērts vakcīnskeptiskajai sabiedrībai niansēs skaidrot, kādēļ šobrīd dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu starp vakcinētajiem mēdz būt pat vairāk nekā starp nevakcinētajiem?

Nepamet doma, ka tuvāko mēnešu laikā protestēt gribošajiem un viņu domas līderiem, kuru saikne ar politiku kļūst arvien ciešāka, netrūks iespēju izpausties.

Dažādās sociālo tīklu grupās arvien biežāk ir manāmi aicinājumi ar vardarbību vērsties pret valdību, ārstiem, žurnālistiem un arī likumsargiem.

Šis jautājums, pateicoties atsevišķām epizodēm, kādu laiku bija mediju dienaskārtībā, taču tā pieklušana nebūt nenozīmē, ka galvas ir kļuvušas vēsākas.

Starp citu – par mediju dienaskārtību runājot, jāpiebilst, ka tāda ir arī šeit pat Latvijā aktīvajiem propagandas resursiem, kurus finansē mūsu austrumu kaimiņš.

Pieminētajās demonstrācijās šo mediju pārstāvji ir regulāri sastopami un cītīgi dokumentē notikumus, neizlaižot iespēju intervēt tur sastopamos politiķus, kuri sola režīma maiņu.

Droši vien ir pamats domāt arī par to, cik ieinteresēti vai iesaistīti Latvijā notiekošajā ir ārvalstu spēki, kas visu iekrāso daudz nopietnākos toņos un, diemžēl ir jautājums, uz kuru skaidras atbildes vienkārši nebūs.

Saistītās ziņas

Cipule: ja telpā ienāk ar omikronu inficējies cilvēks, citiem nav izredžu nesaslimt 35
Gobzema grandiozie solījumi un stāsti par čurāšanu policijas iecirkņa izlietnē – aizritējusi politiskā akcija “Rododendrs” 14
VIDEO: Šlesers Rīgas centrā pulcē cilvēkus, kuri iebilst pret “obligāto vakcinēšanos” un kritizē valdību 27

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; okupanti stipri apšauda Slovjansku 22
Modes dizainere Vera Vanga 73 gadu vecumā izskatās kā trīsdesmitgadniece 1
Lietuvu satricina traģēdija Šauļos - pie konteineriem atrasta 15 gadu veca mirusi meitene
Skatīt visus komentārus