Mīlestības kosmiskais vīruss Daugavpilī, regulārais sakars Pārdaugavā un pasaules mīļums Liepājā: izstāžu ceļvedis

Bet Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs aicina uz pieciem jauniem izstāžu projektiem - “Mīlestība ir kosmisks vīruss”, “Ceļš uz jūru”, “Cietsirdīgās romances”, “Radīšana” un “Starptelpa”. Toties rīdzinieki Porcelāna muzejā var pārliecināties, ka porcelāna māksla pie mums nav apsīkusi līdz ar Rīgas Porcelāna fabrikas bankrotu, bet Imantā – kā ir gleznot “Regulārajā sakarā”.
 

* Rīgas Porcelāna muzejā (Kalēju ielā 9/11, Vecrīgā) līdz nākamā gada 30. janvārim skatāma izstāde par mūsdienu Latvijas porcelānu “Testējot mūsdienas II”.

Latvijas dizaina vēsture nav iedomājama bez kādreizējās Rīgas Porcelāna rūpnīcas jeb “RPR” - milzu uzņēmuma ar vairākiem tūkstošiem darbinieku un produkcijas izlaidi miljonu vienībās. Diemžēl šī ražotne vairs neeksistē un nu rodas mānīgs priekšstats, ka līdz ar to ir pārstājis eksistēt arī vietējais porcelāns. Izstādes “Testējot mūsdienas II” mērķis ir pievērsties aktuālajai situācijai porcelāna mākslā un ražošanā šobrīd, vairāk nekā 20 gadu pēc zīmola “RPR” gala: “Vai ir iespējams runāt par Rīgas un Latvijas porcelānu mūsdienīgā veidā? Vai tā ir māksla? Vai ir kādas ražošanas pazīmes? Kāds ir mūsdienu Latvijas porcelāns, tā īpašais stils?”

Pēdējo vairāk kā desmit gadu laikā Latvijas dizaina ainā sevi ir pieteikuši jaunie porcelāna mākslinieki, dibinot savas privātās studijas. Jaunajiem dizaineriem piemīt citi domāšanas modeļi, kas sakņoti brīvā komunikācijā, globalizētā kultūrā un radošā konkurencē. “Individuālo porcelāna studiju un darbnīcu modelis ir cieši saistīts ar diviem raksturlielumiem: unikālu roku darbu un autorsēriju, sērijveida dizaina līnijām. Daļai zīmolu ir skaidri izkristalizējies savs virziens, izrietošs no studijas vadītāja unikālā rokraksta, bet dažos gadījumos savas, atšķirīgās identitātes atrašana vēl ir procesā. Vērojamas arī līdzīgas tendences, piemēram, dizainerus interesē brīva formu valoda, kurā svarīgs komponents ir sajūta par mirkļa nejaušību. Tie ir gan formu atlējumi, gan rokas veidojumi vai virpojumi, kas nevairās no deformācijas. Dekorējumā raksturīgi glazūras pludinājumi un smalki zelta akcenti apvilkumu, punktiņu un tamlīdzīgā formā. Nereti šiem porcelāna izstrādājumiem raksturīga asprātīga pieeja, apspēlējot gan materialitāti, gan tēmu loku vai dekoru,” par jauno ekspozīciju informē muzejs.

Izstādē piedalās 18 studijas, kas ir tikai daļa no pašreizējās Latvijas porcelāna ainas. “Testējot mūsdienas II” veic arī otru uzdevumu — tā ir līdzeklis, lai Rīgas Porcelāna muzejs kā Latvijas kultūras mantojumu glabājoša iestāde varētu fiksēt aktuālās tendences, dažādus fenomenus to rašanās brīdī ar nolūku nākotnē iekļaut un saglabāt tos krājumā. Šī gada vasarā muzejā norisinājās izstāde “Testējot mūsdienas”, kuras laikā muzeja pamata ekspozīcija tika papildināta ar mūsdienu autoru darbiem, kas glabājas krājumā un ikdienā nav apskatāmi. Bet  “Testējot mūsdienas II” ir mēģinājums pietuvināties visjaunākajām tendencēm, tām, kuras šobrīd vēl nav saglabātas muzeja krātuvēs, bet, iespējams, būtu to pelnījušas. Sīkāk internetā: porcelanamuzejs.riga.lv.

* Līdz pat šī gada pēdējai dienai, 31. decembrim, Rīgas kultūras un atpūtas centra “Imanta” galerijā (Anniņmuižas bulvārī 29) skatāma mākslas studijas “Regulārs sakars” izstāde. Mākslas studija piedāvā krāspilnu mākslas darbu izstādi, kurā apskatāmi vairāku mākslas tehniku un stilu mākslas darbi, kas vienoti vienā noskaņā un sajūtā — radīt mākslu, lai izpaustu sevi, lai ko pateiktu, kaut vai tikai ietverot apkārtējās vides noskaņu.

Mākslas studija “Regulārs sakars” dibināta 2009. gadā, dažādu paaudžu un profesiju dalībniekus vienojot nepieciešamībā darboties mākslā. Katra studijas dalībnieka mākslinieciskais rokraksts ir veidojies īpašs, individuāls un neatkārtojams. Studija piesaista visa veida māksliniekus — kā Latvijā atpazīstamus, tā mazāk pazīstamus. Tās mērķis ir izpaust sevi individuālā mākslas redzējumā, reizē mācoties un pilnveidojot sevi mākslā.

Māksliniece Justīne Lūce studiju vada kopš 2017. gada, pārņemot to no sava tēva —Edmunda Lūča. Viņa mācījusies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, tad Venēcijas Mākslas akadēmijā, paralēli mācībām strādājot Venēcijas Mākslas un Arhitektūras Biennālē.  Pēc astoņu gadu studijām un profesora asistentes darba Venēcijas Mākslas akadēmijā māksliniece atgriezusies Latvijā un turpina tēva Edmunda Lūča (1959-2017) iesākto. Edmunds Lūcis bija mākslinieks un kurators, pasniedzējs un mākslas darbu kolekcionārs.

Izstādi var vērot arī video formātā – kultūras centra “Imanta” “Facebook” vietnē, kurā studijas vadītāja stāstījuma formā rada priekštatu par katru no darbiem un tā mākslinieku. Sīkāk internetā: imantakultura.riga.lv.

* Liepājas muzeja (Kūrmājas prospektā 16/18) pirmā stāva anfilādē līdz 30. decembrim skatāma Jāņa Rudzīša foto darbu izstāde “Pasaule ir mīļa”, kurā aplūkojamie foto tvērumi stāsta par autoram mīļo Liepāju un tās ļaudīm dažādos, bieži vien nejauši notvertos, taču stipru simboliku un māksliniecisko izteiksmi ietverošos brīžos. Kā uzsver pats fotogrāfiju autors: “Tie ir sen loloti, apmīļoti, izjusti un krāsās ietverti foto mirkļi.”

“Katrs pilsētvides nostūris, pelēkā vārtrūme vai drūmais vaigs, pieprasa uzmanību un cieņpilnu attieksmi. Liepāja ir sirds pilsēta, kurā mīt skaisti, garā stipri un pārliecināti cilvēki. Tos stiprākus dara arī senie mūri, konfekšu krāsās tērptie bruģakmeņi un vēju sapūstie smilšu graudi aiz krekla. Foto kadrējumi, lai pauž un runā paši, atstājot mazliet nepateikto skatītāja ziņā,” par izstādi stāsta tās autors.

Izstādei izvēlētā tēma ietver ne tikai gaismu, mīlestību un pozitīvo domāšanu, bet arī atbildību par notiekošo, par padarīto un ieguldīto nākotnē. Veidojot izstādes ekspozīciju un domājot par tās vēstījumu, Jānis Rudzītis uzrunājis arī savus draugus, domubiedrus, māksliniekus, dzejniekus un kolēģus, kuriem ar asociatīvu vārdu, teikumu vai dzejas rindu palīdzību lūdza ilustrēt izstādē aplūkojamās fotogrāfijas. Tāpēc, papildus foto tvērumiem, ikvienam izstādes apmeklētājam ir iespēja iepazīties ar dzejnieku un citu uzrunāto līdzcilvēku asociatīvo lidojumu.

Jānis Rudzītis dzimis Aizputē, 1980. gadā, un jau 20 gadus strādā Liepājas 8. vidusskolā par tehnoloģiju skolotāju, un ir pārliecināts, ka pedagoģija ir progresējoša zinātne. Fotogrāfiju autors ļoti mīl dzimteni, ģimeni, dzīvniekus, līdzcilvēkus un ir Liepājas pilsētas īstens patriots, kurš, paša vārdiem sakot, vienmēr atvērts jaunām idejām un pozitīviem cilvēkiem. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Savukārt līdz nākamā gada 3. aprīlim Liepājas muzejā skatāma vērienīga izcilā latviešu glezniecības vecmesitara Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa (1897-1964) darbu izstāde “Jānis Ferdinands Tīdemanis. Darbi no Zuzānu kolekcijas”, kurā apskatāmi vairāk nekā sešdesmit zināmi, kā arī līdz šim neredzēti mākslinieka darbi no dažādiem daiļrades periodiem. Ekspozīciju papildina fotogrāfijas un dokumentālas liecības, kā arī kuratores, Jāņa Tīdemaņa daiļrades pētnieces Ingūnas Ģēģeres apraksti un teksti.

Jānis Ferdinands Tīdemanis “gleznoja ar aknām” - tā gleznotāju žargonā mēdza dēvēt šo efektīgo, īpašā krāsu saspēlē un vairākslāņu virsmas apdarē balstīto glezniecības veidu. Viņa glezniecībai raksturīgi spēcīgi gaismēnu kontrasti, atraisīts, temperamentīgs otas triepiens un daudzveidība faktūru variācijās. Mākslinieks nebija smalku detaļu cienītājs un spilgtākas izteiksmes vārdā savus tēlus bieži vien pakļāva apzinātai deformācijai, pieļaujot tīšas anatomiskas neprecizitātes, pārspīlējumus un naivisma elementus.

Jānis Ferdinands Tīdemanis dzimis 1897. gada 1. oktobrī Ventspilī, studējis mākslu Beļģijā, Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā (1922–1927) un Antverpenes Augstākajā Mākslas institūtā (1927–1934), apgūstot oforta tehniku, kā arī portreta un figurālo kompozīciju gleznotāja prasmes. 1936. gadā mākslinieks atgriezās Latvijā, bet 1944. gadā devās trimdā uz Šveici, no kurienes pēc četriem gadiem – uz Kanādu, kur 1964. gada 12. aprīlī miris Toronto.

“Viņa beļģu mākslas ietekmē bagātinātā, impulsīvi košā un ekspresīva sprieguma piesātinātā glezniecības valoda papildināja tolaik jaunreālisma rāmumā ieslīgušo latviešu mākslas kopainu ar spirgtu citādību,” raksta izstādes kuratore Ingūna Ģēģere.

Jānis Ferdinands Tīdemanis gleznojis portretus, sadzīves ainas ar groteskas elementiem, aktus, ainavas un klusās dabas. Viņš ir viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš Latvijas mākslā pievērsās sporta un modernās lielpilsētas tematikai, un uzskatāms par novatoru lielu ļaužu masu atveidojumā. Iemīļotākie motīvi – ostu un kuģu skati, krāšņi karnevāli, naksnīgi pilsētu skati ar laternu staros vizmojošām ielām un izgaismotiem skatlogiem. Strādājis arī oforta, akvareļa un zīmējuma tehnikās. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Savukārt Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs pēc cietsēdes apmeklētāju uzņemšanu uzsāk ar pieciem jauniem izstāžu projektiem, kuri būs skatāmi līdz nākamā gada 16. janvārim.

Izstādē “Mīlestība ir kosmisks vīruss” ir skatāma 20. gadsimta sešdesmito gadu optiskās mākslas pioniera, britu mākslinieka Maikla Kidnera (1917–2009) vērienīga darbu kolekcija. Viņš sava radošā ceļa sākumā, pirms attīstīt pašam savu individuālo radošo rokrakstu, aizrāvies ar abstraktā ekspresionisma mākslu un it sevišķi ar Marka Rotko daiļradi. Jāpiebilst, ka daži no šī perioda darbiem tapa kā tiešs veltījums Markam Rotko. Vienlaikus racionāla un rotaļīga, Maikla Kidnera māksla apvieno vizuālā valodā ietērptas atbildes uz matemātikas, zinātnes un haosa teoriju principiem, māksliniekam saglabājot dziļu un nemainīgu interesi par cilvēka iracionālo un neparedzamo dabu.

Latviešu mākslinieces Ilzes Lībietes efemērais simbolisms skatāms retrospektīvajā grafikas darbu izstādē “Ceļš uz jūru”. Ja Rietumu pasaules tendences pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados virzīja feminisms, konceptuālisms un kritiska attieksme pret mākslas tradicionālajiem formātiem un materiāliem, tad sociālisma teritorijā uzplauka tā dēvētā asociatīvā tēlainība, ko izpauž Ilzes Lībietes darbi - māksla, kas paradoksālā kārtā spēj virzīt skatītāja uztveri nepasacītā un nepasakāmā apspriešanai glezniecībā, tēlniecībā un grafikā.

Savukārt vēl viens latviešu mākslinieks Jānis Kupčs savā personāliztādē “Cietsirdīgās romances” atklāj savu radošumu glezniecībā, eksponējot darbus no trim atsevišķiem glezniecības projektiem – “Kuģu vēderi”, “Zudušos ciemus meklējot” un “Cietsirdīgās romances”, kuriem piemīt kopīgā vērojošā intonācija un mākslinieciskais tēlošanas veids. Apjomīgie “Kuģu vēderu” fragmenti, līdzīgi kā cikls “Zudušos ciemus meklējot”, tapa, dokumentējot dabā un vēlāk pārradot fotoiespaidus glezniecībā. Tie bija Ventspils ostā ienākošo kuģu tuvplāni un ekspedīcijas ar kameru tuvajos, reiz bijušajos piejūras ciemos. Savukārt “Cietsirdīgās romances” ir šī gada karstās vasaras Latgales iespaidu koncentrāts. 

Savukārt vācu mākslinieka Daniela Fuksa kokgriezumi mūs pārsteigs izstādē “Radīšana”. Daudzas no Austrumvācijas nākušā Daniela Fuksa privātajām, bieži vien mokošajām un sirdi plosošajām dzīves pieredzēm, kuras nepiepildījās pēc Berlīnes mūra krišanas, ir ieplūdušas viņa kokgriezumos. Viņa darbi ir reizē vienkārši un sarežģīti. Pūles, ko mākslinieks iegulda savos meistardarbos, ir prātam neaptveramas. Viņš rūpīgi uzskaita, cik stundas aizvada pie katra darba un cik iegriezumu veic līdz tā pabeigšanai. Piemēram, “Fibonači” kompozīcija prasīja 750 stundas darba un 5000 iegriezumus, turklāt katrs bija mazāk nekā divus milimetrus plats. Ne velti Daniela Fuksa daiļrade ir izpelnījusies starptautisku atzinību 

Bet glezniecības pamatelementi un krāsas vieliskums atklāsies Elisas Maršālas (Francija) izstādē “Starptelpa”. Viņas iekrāsotā gaisma ir fokusēta telpā starp gleznas dažādajām sastāvdaļām, veidojot jaunu dimensiju. Savas radošās koncepcijas pamatu māksliniece rod glezniecībā, traktējot to kā fundamentālu formu un aicinot skatītāju uztvert medija pamatstruktūru un daudzveidīgās īpašības. Elisa Maršāla strādā ar krāsas vieliskumu, lai vērstu uzmanību uz uztveres jēdzienu, izmantojot gaismu, kas top redzama mākslasdarba baudīšanas procesā. Izstādē skatāmas trīs zīmīgākās mākslinieces darbu sērijas ar dažu pēdējo gadu laikā tapušiem darbiem.
 
Sīkāk internetā: www.rothkocenter.com.

* * *

Muzeju un izstāžu apmeklētājiem jāņem vērā, ka valdība lēmusi līdz nākamā gada 11. janvārim kultūrvietu darbību atļaut tikai, ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus tā sauktajā “zaļajā” jeb drošajā režīmā. Tas ir - muzeja apmeklējuma laikā jāievēro divu metru distance starp apmeklētājiem un darbiniekiem (izņemot personas, kuras dzīvo vienā mājsaimniecībā); apmeklētājiem un darbiniekiem jālieto mutes un deguna aizsegs.

Muzejus “zaļajā režīmā” var apmeklēt pieaugušie ar Covid-19 vakcinācijas un pārslimošanas sertifikātiem, ņemot līdzi arī savus nepilngadīgos bērnus. Bērniem līdz 12 gadu vecumam nav jāveic Covid-19 testi, savukārt bērniem, kuri sasnieguši 12 gadu vecumu, jāuzrāda Covid-19 vakcinācijas, pārslimošanas vai testēšanas sertifikāts, vai laboratorijas izziņa par pēdējo 72 stundu laikā veiktu negatīvu skrīninga testu, kas veikts izglītības procesa ietvaros.