Latvijas banku noslēpumi un aizkulises. Igora Buimistera pēdējā intervija

Igora Buimistera mūžs aprāvās šī gada 19. augustā. Iepriekš Buimisters bija arī TKB lielākais akcionārs un uzskatīts par galveno bijušā Latvijas bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča lietas apsūdzības liecinieku.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) 2018. gada februārī aizturēja Rimšēviču un uzņēmēju Māri Martinsonu.

Ģenerālprokuratūra Rimšēvičam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, bet Martinsonam – par kukuļņemšanas atbalstīšanu.

Rimšēvičs apsūdzēts par kukuļa – apmaksāta atpūtas brauciena – pieņemšanu, kā arī par kukuļa – naudas – pieņemšanu. Tāpat viņš apsūdzēts par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu. Rimšēvičs vairākkārt noliedzis vainu viņam inkriminētajos nodarījumos.

Iepriekš izskanējis, ka KNAB šo lietu sācis pēc divu “TKB” pārstāvju iesnieguma, kurā abi lietā figurējot kā kukuļdevēji, taču esot atbrīvoti no kriminālatbildības, jo viņi labprātīgi vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju par šo notikumu.

Zināms, ka šīs personas ir “TKB” bijušais valdes loceklis Viktors Ziemelis un kādreizējais akcionārs Igors Buimisters.

Lietas uzraugošā prokurore Viorika Jirgena iepriekš stāstīja, ka viens no akcionāriem vērsies pie Rimšēviča vēl 2010. gadā ar lūgumu palīdzēt jautājumos saistībā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), apmaiņā piedāvājot Rimšēvičam apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku.

Savukārt 2012. gadā šis akcionārs kopā ar vēl citu atkārtoti vērsies pie Rimšēviča, lūdzot palīdzēt citos jautājumos saistībā ar FKTK. Kā samaksu Rimšēvičs pieprasījis 500 000 eiro, kas tiktu samaksāta divās daļās – viena pirms un viena pēc FKTK lēmuma.

Eiropas Centrālā banka pēc (FKTK) ierosinājuma 2016. gada 3. martā anulēja "TKB" licenci, bet 4. martā FKTK padome konstatēja, ka bankā iestājusies noguldījumu nepieejamība, un vērsās tiesā ar pieteikumu par "TKB" likvidācijas sākšanu.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 14. martā atzina "TKB" par likvidējamu un par bankas likvidatoru iecēla zvērinātu advokātu Krūmu.

TKB likvidācija gan ir cita sāga, taču, tā kā Buimistera vadītās kredītiestādes darbība pārtrūka 2016. gada sākumā, viņš uz norisēm Latvijas banku sektorā sen varēja filozofiski raudzīties no malas un – atšķirībā no spēlē esošajiem banķieriem – paust insaidera apsvērumus par apslēptajām norisēm banku sistēmā un savu versiju par TKB slēgšanu.

Tikmēr Rimšēviča aizstāvis Normunds Duļevskis apgalvojis, ka Buimisters ir bijis KNAB aģents un centies izprovocēt Rimšēviču samaksāt naudas summu par viņa iepriekš sniegto liecību maiņu.

Intervijas ievirzei – dažu informācijas telpā labi zināmu faktu apkopojums. Skandalozajā 2018. gadā plaša auditorija medijos ievērojami biežāk tika informēta par nerezidentu atlikumu dinamiku, nekā caur Latviju izgājušo transakciju apjomiem. Vienlaikus zināms, ka liela daļa no Norvik Bank nerezidentu noguldījumiem tā gada pavasarī pārvietojās uz Šveici, bet daudzi ABLV Bank klienti pārceļoja uz Swedbank.

Nekad neesmu redzējis mūsu medijos nevienu diagrammu, kurā Latvijas  nerezidentu naudas proporcijas tiktu salīdzinātas ar patiesi nozīmīgu Eiropas finanšu centru – Šveices, Austrijas, Luksemburgas, Anglijas parametriem. Danske Bank darbība Igaunijā varētu likt sarkt Lietuvas-Latvijas-Igaunijas infografikas stabiņu veidotājiem. Vai šeit iespējams runāt par konkurences ignorēšanu, paššaustīšanu un virzīšanos uz to, ka Latvijā vajadzīgs saglabāt trīs vai četras komercbankas?

I.B.: Ja mēs nostādam sevi blakus, piemēram, Šveicei, mūsu aktīvi ir ļoti mazi. Lai arī, ja runājam par to, ar kādu biznesu nodarbojas tās pašas Šveices, Lihtenšteinas, Luksemburgas, Nīderlandes bankas, jāatzīmē – tām ir ļoti liels nerezidentu īpatsvars.

Kādā veidā Šveice vispār izauga un dzīvoja? Tikai pateicoties ārzemju noguldītājiem. Paši šveicieši taču nevarēja turēt naudu visās bankās, kādas vien valstī atvērtas. Šveice sev varētu atstāt trīs vai četras bankas, ja vēlētos rēķināties vienīgi ar pašmāju naudu.

Un ja mēs nodarbojamies ar paššaustīšanu, nenostādot sevi blakām nopietnām valstīm, bet salīdzinām sevi vienīgi ar kaimiņiem – tās varētu saukt par bailēm nostāties blakus nopietniem spēlētājiem. Viņi taču tik sen dzīvo un strādā, bet, lūk, izrādās, mēs skalojam Krievijas naudu. Tagad mēs paši savām rokām aizdzenam klientus prom no mūsu bankām. Latvijas iedzīvotāji nespēs finansēt bankas, attiecīgi ekonomikā ieplūdīs ļoti maz naudas.

Vai jūs no profesionāļa skatpunkta varat salīdzināt nerezidentu naudu, kas ieplūst mūsu bankās ar to, kas ieplūst Šveices bankās? Zināms, ka tur tāpat ir ļoti daudz līdzekļu no bijušās padomju telpas, varbūt ģeogrāfiskajā aspektā uz Latvijas bankām, atšķirībā no Šveices, nedodas Āfrikas diktatoru un Tuvo Austrumu šeihu un bagātnieku nauda.

I.B.: Mēs vēsturiski atrodamies tajā vietā, uz kurieni ved cilvēku no bijušās Padomju Savienības vistuvākais ceļš. Ja mēs gūstam labumu no kravu pārkraušanas mūsu ostās, tad tas pats ir naudas pārkraušanu. Ar to sākās mūsu banku sektora uzplaukums, un banķieri kā profesionāļi gribēja izmantot Šveices biznesā eksistējošos modeļus.

Tas nozīmē bagātu klientu līdzekļu pārvaldīšanu – daudzi cilvēki no Krievijas, Kazahstānas, Turkmenistānas, nopelnot noteiktu naudas apjomu, sāka to atlicināt. Taču noteiktai daļai ievērojami vienkāršāk ir atbraukt uz Latviju nekā Šveici, un sarunāties krievu valodā – daudzi taču valodas nezina. Ne velti šveicieši sākuši masveidā pieņemt darbā krieviski runājošus menedžerus.
Tātad – dabiski, ka mēs sākām izvēlēties tos pašus Eiropas finanšu centru biznesa modeļus. Nevis vienkārši naudas pārkraušana, naudas pārsūtīšana, bet arī bagātu cilvēku līdzekļu atlikumu pārvaldīšana, piedāvājot viņiem produktus, kuros iespējams investēt savu naudu, lai to paglābtu un varbūt pelnītu, ja ar to pareizā veidā rīkojaties.

Visas mūsu bankas prot strādāt ar vērtspapīriem un valūtām. Mēs pratām strādāt ar nekustamo īpašumu, varējām strādāt ar zeltu. Tātad faktiski integrējāmies Rietumu banku sistēmā.
Ja jāvērtē kā profesionālim, tad mums ir ļoti augsts pakalpojumu līmenis kaut vai salīdzinājumā ar Šveici. Šveice nebija ieinteresēta censties palielināt savus apjomus, jo klienti pieplūda tāpat. Galvenā šī finanšu centra vērtība arvien bijis bankas noslēpums, pēdējā laikā tas Šveicē nedaudz nobružājies. Latvijas bankas tehnoloģiskajā ziņā apsteigušas daudzas Rietumu bankas – gan vācu, gan angļu.

Mēs varējām konkurēt ar visu pasauli, un droši vien tādēļ parādījās šāds baņķieru jautājums: kāpēc gan vajag šos latviešus, kuri – lai arī mazos apjomos – nograuž noteiktas plūsmas? Droši vien analītiķi to pamanīja un paziņoja saviem saimniekiem, ka vajag šo valsti pabīdīt malā – šim tomēr jābūt veco banku biznesam. Aptuveni tā izskatās.

Latvijā 2015. gada nogalē skaļākas kļuva runas par cauri plūstošās naudas apjomiem pret IKP, ka 1% globālā dolāru apgrozījuma iziet caur Latviju. Bez jebkādas diskusijas tika teikts slikti. Vai tiešām būtu kāds pamats domāt, ka mazā Latvija spējīga iedragāt lielo finanšu centru biznesu?

I.B.: Latvija neiznīcina kādu biznesu, Latvija ir pārāk maza. Ja mēs jūsu minēto apgrozījuma īpatsvaru palielinātu līdz, teiksim, 10%, tad ar mums sāktu rēķināties. Mēs vienkārši nozīmīgām komercbankām kļuvām neinteresanti kā klienti. Sistēma, kas saucas compliance control [skalošanas uzraudzība no bankas puses – Red.], 1990-ajos neeksistēja, tā neeksistēja arī 2000-o sākumā. Tā sāka attīstīties 2000-o gadu vidū un otrajā pusē. Ko šis apstāklis nozīmē?

Bankas bija spiestas algot jaunus darbiniekus compliance control īstenošanai. Piemēram, mūsu bankai šo grupu nācās palielināt no diviem darbiniekiem līdz divdesmit, jo te ir ļoti daudz papīra darba. Un amerikāņu bankās, caur kurām Latvijas bankas īstenoja transakcijas, saprata, ka izdalīt laiku darbam ar mums nozīmē algot vēl vairāk cilvēku – šo plūsmu apgrozījums ir neliels, taču tām jāatvēl praktiski tikpat liels darba laiks, cik, piemēram, Deutsche Bank vai kādas Šveices bankas transakciju kontrolei.

Parādījās arvien jauni vadītāji nodaļās, kas nodarbojās ar compliance, bez tam ne visiem bija pietiekama kvalifikācija. Kārtējais jaunais compliance nodaļas vadītājs nereti metās iekšā darbā ar vēlmi samazināt izdevumus, un reizēm tas izskatījās anekdotiski.

Kā piemēru izvēlēšos mūsu pašu TKB. Tiklīdz mēs pēdējā laikā gribējām atvērt vērtspapīru kontu kādā bankā, kur mums tāda vēl nebija, compliance control process aizsākās sekojoši. Parasti zemākā līmeņa darbinieks – un diez vai ar nepieciešamo kvalifikāciju –, kam šajā gadījumā bija uzticēts darbs, sāka ar ieskatīšanos Google, kas ir gan smieklīgi, gan skumji. Guglējot notika visādu kompromatu, netīrumu meklēšana.

Šis darbinieks taču neatbild par internetā atrodamo rakstu saturu un droši nes priekšniekam mapīti – lūk, šeit, un arī tur, un vēl te un te šie ir iejaukti.

Analoģiska situācija ir arī ar mūsu dolāru apgrozījumu. Klients – ne tikai mūsu banka, bet arī Latvija kopumā – ir mazs, taču tam jāvelta liela darbinieku uzmanība. Līdz ar to visām Latvijas bankām pakāpeniski atteica tiešas dolāru transakcijas caur ASV bankām. Vienkārši tie bija nodaļu vadītāju lēmumi – nebūt nekādas FinCEN rekomendācijas. Tie bija ikdienišķi risinājumi attiecībā uz algu fondu.

Vai viens no Bībelē minētajiem septiņiem grēkiem – slinkums?

I.B.: Jā. Pasvītroju, ka nebija nekāda principiāla politiska lēmuma, līdz ar to attiecībā uz šo tēmu varēja eksistēt kāds politisks dialogs. Piemēram, ja mūsu politiķi periodiski sāktu zvanīt uz vēstniecību: “Kāpēc jūs mūs apceļat? Atbalstiet mūsu bankas! Tās labi strādā, piemēram, tās savu compliance paveiks tā, lai netīrā nauda neaizietu uz amerikāņu bankām! Taču ja kāda nauda uz turieni aizies, mēs šīs bankas uzreiz un uz vietas sodīsim!” Tas būtu normāli. Neviens politiķis neiestājās par Latvijas bankām ar mērķi – saglabāt tiešos korespondentkontus. Neviens.

Tiek teikts, ka šie konti tika slēgti ar politiskā lēmuma palīdzību. Taču patiesībā tas bija cita veida lēmums – līdzko parādās jauns compliance nodaļas vadītājs, norisinājās apmēram šāds dialogs: “Kas te mums ir?” – “Te Latvija!” – “Kādi ir Latvijas apgrozījumi?” – “Mazi!” Tālākais acīmredzams. Skaidrs, ka uz vienas bankas korespondējošo dolāru kontu nācās turēt pa vienam, ja ne diviem darbiniekiem. Taču izdevumus vajag samazināt, nevis palielināt.

Vai 2018. gadā notikumi risinātos citādāk, ja premjers Kučinskis, finanšu ministre Reizniece-Ozola vai centrālās bankas vadītājs Rimšēvičs uzsāktu dialogu saistībā ar FinCEN ziņojumu?

I.B.: Jūs minējāt Rimšēviču – tas jau ir smieklīgi, ka viņš līdz pēdējai iespējai aizstāvētu mūsu bankas. Domājams, viņš aizstāvēja vienīgi savu karjeru. Nē, mums nebija tādu cilvēku.
Šajā situācijā rīkojumus deva vienīgi FinCEN. Ja šo ziņojumu Latvijā visi neuztvertu kā pavēli, tad par tajā pausto vēl varētu diskutēt. Neuzskatu, ka FinCEN atsauktu savu viedokli, taču varētu diskutēt vienu divus gadus, cik daudz ir pietiekamu faktu pausto apvainojumu izvirzīšanai. Mūsu oficiālās amatpersonas paziņoja apmēram sekojošo: “Tieši tā! Izpildīsim un slēgsim! Uz priekšu!”

Preses konferencē Rimšēvičs pauda teikumu, kas vēl tagad baņķieru aprindās daudz pieminēts: “Aizkraukles banka skaidri zina, ka esmu sadarbojies ar ASV valsts drošības iestādēm un esmu bijis ļoti tiešs un kritisks par nerezidentu noguldījumu apjomu Latvijā.” Cik procentu, jūsuprāt, no informācijas, kas pausta FinCEN ziņojumā par ABLV Banku, nāca no Latvijas un kādu daļu bija sarūpējušas ASV institūcijas saviem spēkiem?

I.B.: Domāju, ka 99% bija no Latvijas. Mums taču ir prokurors, kura pienākums ir cīnīties ar naudas atmazgāšanu – tajā laikā tas bija Viesturs Burkāns. Viņš ziņojumu negatavoja, nenosūtīja un nekomentēja, tāpēc ka viņam nebija nekāda sakara ar faktiem, kas tika likti priekšā FinCEN. Priekš FinCEN negatavoja faktus Burkāns, lai gan – ja viss notiktu, kā pienākas – tas bija jādara tieši viņa ofisam. Ja jau vākt kompromatu par banku, tad to jādara valsts organizācijai, kuras uzdevums cīnīties pret naudas atmazgāšanu.

Rimšēvičs acīmredzot bija izdarījis visu, lai sāktu strādāt Eiropas līmenī – viņš bija kļuvis par Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes locekli kā nacionālās centrobankas vadītājs. Viņš jau bija gatavs kļūt tur par ierēdni, bet tam bija vajadzīgs, lai pret Latviju nebūtu nekādu pretenziju no ASV puses attiecībā uz Krievijas naudas atmazgāšanu.

Šeit eksistē politisks aspekts. Mēs kā maza valsts nokļūstam starp diviem ietekmīgajiem spēkiem – ASV un Krieviju – un tad bieži izjūtam, kā tie cīnās viens pret otru. Šajā gadījumā visa informācija, ko, domāju, Rimšēvičs viņiem stiepa, bija ļoti noderīga – savāca visu mapītē un vienā skaistā brīdī uzrādīja. Vispār pēc būtības priekš šī FinCEN slēdziena izdarīšanas bija – droši vien, ja visam bija jānotiek pareizi – jāprasa ABLV viedoklis: ko viņi pateiks kā atbildi uz izvirzītajiem apvainojumiem.

Atbildei tika dotas 60 dienas, taču, kā rādīja tālākie notikumi, šim termiņam nebija jēgas.

I.B.: Tāpēc es pieļauju: uzreiz pēc FinCEN ziņojuma – domāju, pa ECB kanāliem – aizgāja informācija uz visām citām Eiropas centrālajām bankām par to, ka mēs cīnīsimies ar ABLV un līdz ar to pievērsiet uzmanību šim ziņojumam. Tāpēc momentāni tika bloķēti visi norēķini ar ABLV, viņi nespēja pat mēģināt laikā pārdot vērtspapīru paketi, kas tās kā jebkuras citas bankas rīcībā bija. Viņiem tā bija ievērojami vairāk kā miljarda vērtībā; piemēram, manā bankā, manuprāt, šie vērtspapīri bija par aptuveni 110 miljoniem.

Katras bankas rīcībā ir šāda vērtspapīru pakete, kas tiek pielīdzināta naudai un tiek izmantota likviditātes pārvaldīšanai. Kad rodas naudas pārpalikumi, tie tiek ieguldīti superdrošu vērtspapīru iegādē – piemēram, tajos pašos ASV Valsts kases vai Eiropas Centrālās bankas vērtspapīros. Un pēkšņi Eiropas bankas pret tiem naudu neizsniedz un nepērk! Bet klienti no ABLV jau sāka bēgt.

Pat neraugoties uz to, ka Rimšēvičs pēkšņi nokļuva aiz restēm, mehānisms jau strādāja, kā ieeļļots. Iespējams, norādījumi jau bija doti, visi papīri sagatavoti. Kad ABLV vērsās pēc palīdzības pie Latvijas Bankas likviditātes jautājumā, viņiem piedāvāja 100 miljonus – pret pusotru miljardu vērtu paketi. Tas ir, jūs ieķīlājat visus savus vērtspapīrus pie mums, bet mēs par to jums dosim tikai 100 miljonus!

Man tajās dienās piezvanīja viens no ABLV uzraudzības padomes locekļiem un pajautāja – vai viņi grib pazemot akcionārus, piedāvājot tikai 100 miljonus? Šeit bija tikai bizness, nekādas pazemošanas. Vienkārši, iedodot 100 miljonus par pusotru miljardu vērtu paketi, banka pilnībā tiek apstādināta, jo tā momentāni sāk pārkāpt visus FKTK pieprasītos normatīvus. Un FKTK attiecīgi spiesta apstādināt bankas darbību. Lūk, kāda šaha spēles cienīga kombinācija.

Pirms TKB darbības apstāšanās mediji par banku pauda: lēmumu par TKB darbības ierobežojumiem FKTK pieņēmusi tālab, ka uzraudzības procesā nav panākts atbilstošs progress kapitāla palielināšanā, bankas darbības attīstības stratēģijas un iekšējās kontroles sistēmas pilnveidē.

I.B.: Pret TKB nav ierosināta neviena krimināllieta – nekāda iemesla dēļ, nerunājot nemaz par atmazgāšanu. TKB nav uzlikts neviens sods par atmazgāšanu. Nav pat uzlikts par pienākumu atlaist nevienu vadošu amatpersonu.

Patiesībā tā ir tīri koruptīva kustība – kad administratori, kas tiek tiesāti, iespējams, nāca klajā ar piedāvājumu Rimšēvičam kaut ko viņiem atlasīt. Krūma kunga pilnvaru termiņi tuvojās beigām, bet viņš – vienalga kādas – bankas likvidatoru sarakstā vēl bija Nr. 1.

Te var runāt par morālo lejupslīdi – proti, izskatās, ka kāds tika banāli nopirkts, piedāvājot izvēlēties banku, kas tiks slēgta. Paskatījās – Trasta komercbankā ir daudz naudas, likviditāte necieš, kapitāls liels. Vecmāmiņas un vectētiņus mēs neapkalpojam. Klienti pārsvarā rezidenti, nerezidentu – kompāniju – mums bija ap 40%. Lūk, arī viss.

Bet vēlāk, kad viņu jau arestēja, Rimšēvičs sāka stāstīt, ka mēs uz viņu esot apvainojušies un ka TKB tagad ir viņa ienaidnieks. Atvainojiet, mēs līdz licences atsaukšanas brīdim ar Rimšēviča kungu lieliski dzērām kafiju, komunicējām – jā, es viņam prasīju vēl kaut kādus padomus. Sanāk, ka viņš man aiz muguras gatavoja mūsu bankas likvidāciju?

2013. gadā, pirms ieiešanas eirozonā, finanšu ministrs Vilks Latvijai izvirzītos apvainojumus skalošanā saista ar konkurenci no citu Eiropas finanšu centru puses un apgalvo, ka mūsu compliance sistēma ir viena no vadošajām pasaulē. Pēkšņi 2015. gada nogalē ļoti īsā laika ietvarā medijos viena pēc otras parādās iznīcinoša informācija par Latvijas banku darbību. Rodas priekšstats, ka īsā laikā un pēkšņi Latvijas banku compliance sistēmas kļuvušas par visvājākājām pasaulē. Kas notika no 2013. līdz 2015. gadam?

I.B.: 2013. gadā notika Kipras krīze, kas teju noveda pie šīs valsts ekonomikas sabrukšanas. Tur tika iesaldēti bezmaz visi – gan rezidentu, gan nerezidentu – noguldījumi, Kipras nerezidenti sāka meklēt jaunas vietas. Un šeit mūsu politiķi – vai viņiem finansisti – norādīja, ka tūlīt sāksies nerezidentu plūsma, un visām mūsu bankām tika norādīts ierobežot jaunu klientu parādīšanos. Šajā laikā izstrādāja īpašus jaunus normatīvus visām bankām – individuālus, kas tika balstīti uz nerezidentu kontu attiecību pret rezidentu kontiem. Izskaitļoja katrai bankai.
Iepriekš nacionālā centrālā banka noteica minimālo kapitāla pietiekamību, bet pēc iestāšanās eirozonā to sāka darīt ECB. Tie ir 8% - visai normāls rādītājs, tātad bankā esošajam naudas apjomam bija jāatbilst ne mazāk kā 8% no kapitāla. Tātad 1. līmeņa kapitāla pietiekamība, kas ir pašu kapitāls plus nesadalītā peļņa.

Piemēram, mūsu bankai sarēķināja 14,2%, citām – 15 līdz 17%. Ieviesa arī bankas likviditātes normatīvu, mūsu gadījumā noteica 70% augstu likviditātes normu. Normālā valstī šī likviditāte ir ap 12%. Tas nozīmē, ka man skaidrā naudā jābūt ne mazāk kā 70% no klientu noguldījumiem. Tikai ar pārējiem 30% es varu finansēt ekonomiku, izsniegt kredītus. Tātad pilnīgs murgs un darbības slāpēšana.

Visus Latvijā, dabiski, pārņēma panika – mēs nedrīkstam pieļaut to, kas notika Kiprā! Tāpēc arī aizgāja visi šie stāsti par to, ka mēs pieņemam netīru naudu, ka nepieciešams pastiprināt compliance jomu. Sākās FKTK pārbaužu sērija. Visdrīzāk uz FKTK arī sāka izdarīt spiedienu no Eiropas, un šeit patiesi jārunā par konkurences faktoru.

Mēs ieraudzījām, ka uz Eiropas fona Latvijas bankas ir nopietnas konkurentes, ka mēs paņemam naudu, ko citi būtu varējuši paņemt sev. Ne velti parādījās ar Danske Bank saistīts skandāls – šīs bankas filiāles ar labpatiku sāka pieņemt visus nerezidentus, tostarp arī Igaunijā. To, kāda nauda tiek turēta Austrijā, kur ierēdņi darbojas paši par sevi, jūs pat iedomāties nevarat – bet arī šī valsts ir mūsu konkurente. Līdz ar to aizsākās cīņas ar nerezidentu naudu pastiprināšanās.

Plašsaziņas telpā par TKB 2015. gadā tika paustas interesantas lietas, piemēram, bankas bilance ne vienu gadu vien esot bijusi nepatīkama.

IB: Tā nav taisnība. Visas mūsu atskaites – mums ilgus gadus bija viens un tas pats auditors – par aizvadīto finanšu gadu vienmēr tika nodotas pieprasītajā datumā – 31. martā. Viss ar mūsu atskaitēm vienmēr bija kārtībā, un tikai 2015. gadā mēs uzrādījām zaudējumus. Ukrainā aizsākušās karadarbības dēļ sabruka šīs valsts ekonomika, bet mums vēsturiski ar Ukrainu norisinājās daudz darba.

Žurnālistiem visu laiku palicis galvā, ka TKB ir bankrotējusi. TKB nebankrotēja. TKB zaudēja licenci atsevišķu personu prettiesisku darbību rezultātā.