Krievijas prezidents Vladimirs Putins Aglonā piedalījies mistiskā pīļu slepkavošanas rituālā

Augustā daudzu jo daudzu Latvijas ticīgo skati pievērsti Aglonas bazilikai, kad tūkstošiem kristiešu no visas pasaules pošas uz turieni godināt Jēzus Kristus māti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Arī pirms vairāk nekā pusgadsimta uz turieni, neskatoties uz okupācijas varas ateistiskajiem spaidiem, Latvijas ticīgie devās uz Marijas godināšanas svētkiem. Tomēr bija arī tādi, kas 1969. gada vasarā uz Aglonu devās ne jau ar katoliskas dievbijības pārņemtu sirdi. Un starp tiem bija arī nākamais Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš tovasar vienu nedēļu nodzīvoja teltī pāris kilometru attālumā no Aglonas baznīcas – Gulbinkas (Guļbinkas) ezera krastā.

Putins aukstasinīgi Aglonas pīlei nocērt kaklu

Putins kopā ar saviem klasesbiedriem Aglonas pagastā ar vilcienu ieradās pēc Ļeņingradas 193. vidusskolas 9. klases beigšanas, lai kopīgā ekskursijā/telšu nometnē nosvinētu mācību gada beigas. Par to savā atmiņu grāmatā  “Vladimirs Putins. Vecāki. Draugi. Skolotāji” stāsta nākamā Krievijas prezidenta kādreizējā klases audzinātāja Vera Gureviča (Sanktpēterburga, Juridiskā institūta izdevniecība, 2004., 72. lpp.). Viņa raksta:

“Vakaros mēs sēdējām pie ugunskura ar ģitārām, visi dziedāja, pat Volodja Putins dziedāja savas mīļākās Visockas dziesmas”.

Viņa atminas, ka skolēni ne tikai dziedāja un peldējās Gulbinkas ezerā, bet arī piehaltūrēja, lai bagātinātu savu mielasta galdu jeb piknika grozu. Tā jaunieši vietējā tirgū palīdzēja pārkrāmēt kastes ar mājputniem un par to nopelnīja trīs dzīvas pīles, kuras nu vajadzēja nokaut un uz ugunskura sašmorēt. Kastu cilāšana un atlīdzības pelnīšana tīņiem nekādas grūtības nesagādāja, bet putnu nogalināšana gan bija nepatīkams darbs, no kura jaunieši viens pēc otra atteicās. Tomēr pāris brīvprātīgo atradās, un viens no drosminiekiem bija 16 gadus vecais nākamais Krievijas prezidents, kurš pīli nokāva, pirms tam viņai improvizētā tiesas sēdē pasludinot nāves spriedumu. Par pīļu sodīšanu ar augstāko soda mēru Gureviča raksta:

“... ir pienācis laiks nokaut vienu no pīlēm. Visi atteicās nabaga putnam nocirst galvu. Lai tas izskatītos mazāk skumji, puiši izspēlēja tiesas procesu pret pīli. Putnam nāves spriedums tika pasludināts par dzīves noteikumu pārkāpšanu: viņa vairāk par visām ēda, peldēja pārāk tālu, gāja gulēt vēlāk par pārējām”.

Otrās pīles nokaušanas godu izlozēja Putina klasesbiedrs Borisenko, bet viņš kategoriski atteicās no asinsizliešanas. Draugam palīgā nāca klasesbiedrs Putins, kurš savu galvu pārklāja ar segu, lai neredzētu eksekūciju, un aukstasinīgi putnam nocirta galvu, klasesbiedriem pīles galvu liekot uz soda bluķa, sakot: “Vediet nelaimīgo, nolieciet viņas kaklu (uz bluķa), lai es, to neredzot, ar vienu cirtienu varētu pārcirst”.

Aglona – Latvijas pīļu “galvaspilsēta”

Te jāpiebilst, ka nekādu lielo postu Putina un viņa skolasbiedri Aglonas putnkopībai nenodarīja, jo pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē Aglonas padomju saimniecība bija izvērtusies par vienu no padomju Latvijas pīļkopības centriem. 20. gadsimta sešdesmistajos un septiņdesmitajos gados Latvijas PSR laikrakstos ik pa brīdim parādījās raksti par Aglonas pīļkopju sasniegumiem.
 
1969. gada vasarā, kad ar Aglonas pīlēm pirmo reizi iepazinās topošais Krievijas prezidents, Latgales avīzes (“Padomju Daugava” (Jēkabpils), “Ļeņina Karogs” (Preiļi)) rakstīja:

“Ir 140 000 pīļu! Plaša ir Aglonas padomju saimniecības pīļaudzētava. Tās novietnes izkaisītas gar visu Rušonas ezera dienvidu malu. Balto pīļu milzīgie bari kontrastē ar ezermalas niedru sulīgo zaļumu un ezera līmeņa zilgmi.

Ar katru gadu pīļaudzētavas apjomi palielinās. Šogad sociālistiskās sacensībās Aglonas putnkopji apņēmušies pārdot valstij 275 000 pīļu. Pirmajā pusgadā pārdoti 140 tūkstošu pīļu jeb 289 tonnas putnu gaļas.

Par putnkopības strauju izaugsmi liecina šādi skaitļi: 1965. gadā Aglonas sovhozs ražoja 4525 centnerus putnu gaļas, bet 1968. gadā jau 6209 centnerus. Šogad šo skaitli krietni vien pārsniegs”.

Tā kā 1969. gadā Aglonas puses cilvēki, iespējams, tirgū nevarēja nopirkt vistas gaļu, bet pīļu gaļu gan. Par to liecina arī fakts, ka pīļu tirdzniecības raitai norisei pat tika piesaistīti ekskursanti, kuri uz zilo ezeru zemi bija atbraukuši no Ļeņingradas. Bet varbūt vietējiem vairāk par padomju putnkopības attīstību rūpēja iepazīšanas ar pasaules kinematogrāfa šederviem?

Aglonieši Putina pīli iemaina pret Luija de Finesa Fantomasu

Diez vai kāds aglonietis atminas tīni Vovu, kurš savulaik Aglonā “niekojās” ar pīlēm. Agloniešiem tolaik bija citas nodarbes. Laikā, kad Putins Gulbinkas ezera krastā teltī kāvās ar odiem, aglonieši šturmēja nevis putnu kūts vārtus vai baznīcas durvis, bet gan Aglonas kinoteātri.

1969. gada vasarā līdz Aglonas kinoekrānam bija nonākusi slavenā franču kinokomēdija “Fantomass” ar Luiju de Finesu galvenajā lomā un, kā raksta vietējā avīze, aglonieši tolaik uz kinoteātri plūda bariem vien. Viņi pat kinomehāniķi pēc pēdējā vakara seansa neesot laiduši uz mājām, viņam pieprasīdami nakts seansu, lai filmu varētu noskatīties visi gribētāji.

Pēc visa spriežot, viņus it nemaz neinteresēja, kas notiek Gulbinkas ezera krastā. Arī no iešanas uz baznīcu padomju vara viņus atturēja visiem iespējamajiem veidiem. Piemēram, 1969. gada jūnijā, kad Putins bija Aglonā, no Dievmātes godināšanas Aglonas bazilikā atturēja pat žurnāls “Veselība”, to pamatojot ar zinātniskiem datiem, ka Aglonas ticīgie, kuri paklausa “katoļu baznīcas pūšļotājiem” saslimst ar onkoloģiskām slimībām:

“Ja paanalizē Preiļu rajona slimos iedzīvotājus, uzzinām, ka ielaistie vēža slimnieki galvenokārt nāk no Aglonas apkaimes. Jādomā, ka iemesls meklējams cilvēka padevībā liktenim, ko sludina katoļu baznīca”.

Kas sekoja pēc tam, kad Putins “aplauza” kaklu Aglonas pīlei?

Pēc izālēšanās pie Dulbinkas ezera Putins ar saviem klasesbiedriem un audzinātāju sakravāja somas un devās Rīgas virzienā. Veselu dienu tīņi klaiņoja un priecājās par šaurajām Vecrīgas ielām. Gribēja pat iekļūt Rīgas doma koncertzālē uz ērgeļmūzikas koncertu, bet tas neizdevās, jo tieši tolaik baznīcā notika remontdarbi. Tādēļ Putins bija aizgājis līdz Raiņa piemineklim un pat paklejojis pa kādu no Latvijas galvaspilsētas kapsētām. Viņu esot pārsteigusi latviešu kapu kultūra – nu mūsu kapi galīgi neizskatoties tādi kā Krievzemē! Protams, neizpalika arī ļeņingradiešu izbrauciens uz visu padomjzemes apjūsmoto Jūrmalas kūrortu.

Visu to pēc pensionēšanās aprakstīja Putina klases audzinātāja Vera Gureviča, kura pēc darba gaitām Ļeņingradas 193. vidusskolā sāka strādāt Ļeņingradas Džeržinska rajona Nepilngadīgo inspekcijā, kļuva par milicijas majori, bet vēlāk jau pārgāja darbā uz muzeju “Bērnu Ermitāža”.

Vēsturiskās liecības par Putina nedēļu ilgo uzturēšanos nav atrodamas tikai Gurevičas memuāros. Tā iemūžināta arī Aglonas Pasta un informācijas muzeja ekspozīcijā.

2019. gada 9. maijā par godu tā saucamajai Uzvaras dienai Krievijas prezidents Vladimirs Putins Kremlī rīkoja pieņemšanu, uz kuru bija uzaicinājis arī savu kādreizējo skolotāju Veru Gureviču. Abi mīļi apkampās un sabučojās. Vēstures materiāli gan klusē, vai viņi pēc tam ir runājuši par pīļu ēdienu receptūru un to pagatavošanas tehnoloģijām.