Šlesers pēc astoņiem gadiem atkal "uzpeld" politikā ar savu astoto partijprojektu

„Šlesera partiju” seriālā nu iesākusies astotā sezona. Šlesers uz politikas skatuves uzkāpa 28 gadu vecumā, kad kopā ar Raimondu Paulu nodibināja Jauno partiju. Pēc Jaunās partijas sašķelšanās tapa Jaunā kristīgā partija, kura startēja Rīgas domes vēlēšanās 2001. gadā. Pēc tam kopā ar luterāņu mācītāju Ēriku Jēkabsonu viņš izveidoja Latvijas Pirmo partiju (LPP), kas 2002. gadā iekļuva Saeimā ar 10 mandātiem un nokļuva valdošajā koalīcijā. Pēc tam uz katrām jaunām vēlēšanām Šlesers dibināja jaunu partiju.

Pirms 9. Saeimas vēlēšanām LPP apvienojās ar „Latvijas ceļu” un kļuva par LPP/LC. 10. Saeimas vēlēšanās LPP/LC kopā ar Tautas partiju izveidoja apvienību „Par labu Latviju”, bet 11. Saeimas vēlēšanās tika pieteikts jauns veidojums - Šlesera Reformu partija. Sagaidot 12. Saeimu 2014. gadā vairāki tā laika politiskie līderi „reformēja” Rēzeknē dibināto partiju „Vienoti Latvijai”. Pēdējās divās parlamenta vēlēšanās Šlesera partijām nepaveicās, un to līderis uz astoņiem gadiem pazuda no politiskā ringa, kurā nu atkal sasparojies atgriezties ar „Latvija – pirmajā vietā!”. Viens otrs uzskata, ka jaunpartiju Šlesers dibina arī tamdēļ, lai iegūtu „aizsardzību” un politisko ietekmi saistībā ar viņam izvirzītām apsūdzībām par iespējamām nelikumībām digitālās televīzijas ieviešanā.

Vecie buki jaunajā partijā

Jaunu partiju Šleseru pamudinājis dibināt tas, ka pašreiz „grūti noskatīties uz to, kas notiek Latvijā” un šobrīd pasauli un arī Latviju „pārņēmušais haoss”. Kuri būs tie personāži, kuri kopā ar Šleseru skandēs, ka Latvija viņiem ir pirmajā vietā, pagaidām nav atklāts, lai neizpaliktu „pārsteigums”, kā teic pats Šlesers.

Tomēr lieli pārsteigumi varētu nebūt, jo kopā ar Šlesera kungu jaunās partijas „politbirojā” sēdīsies tie paši vecie buki, kas izgaismojās jau iepriekšējos Šlesera „mācītāju partiju” projektos.

Piemēram, Šlesera miljons eksemplāros izdotajā pirms partijas dibināšanas reklāmavīzē jauno projektu sludina bijušais iekšlietu ministrs, mācītājs Ēriks Jēkabsons un ģimenes lietu eksministrs, arī mācītājs Ainars Baštiks. To, ka „Latvija – pirmajā vietā!” varētu lūkoties arī uz kādreizējo „saskaņiešu” pusi, pierāda tas, ka jaunpartijas viedumu sludina arī bijušais Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis, kurš iepriekšējo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā bija izteicis vēlmi startēt „Saskaņas” sarakstā, kā arī ārlietu eksministrs Jānis Jurkāns. Nav izslēgts, ka „Latvija – pirmajā vietā!” cieši sadarbosies arī partiju „Gods kalpot Rīgai!”, jo to uzteic bijušais Rīgas izpilddirektors Juris Radzēvičs. Tāpat jauno partijprojektu ar labiem vārdiem pagodinājis arī reklāmists Ēriks Stendzenieks un „muļķu zemes” ekspremjers Vilis Krištopāns. Tiek mēļots, ka Šlesera projektam varētu pievienoties arī kāds pārbēdzējs no Alda Gobzema partijas „Likums un kārtība”.

Politologi par Aināra Šlesera jauno partiju un viņa izredzēm

Konservatīvisma studiju centra direktors Andris Kudors: „Nevaru komentēt Aināra Šlesera motivāciju atgriezties, jo izskanējušie pieņēmumi pagaidām ir tikai pieņēmumi. Domājot par Šlesera izredzēm, ir jāņem vērā, ka Covid-19 apkarošanas periodā daudzi Latvijas iedzīvotāji izjūt spriedzi un nepatiku pret vairākiem valdības lēmumiem. Tas noteikti var ietekmēt zināmas vēlētāju daļas izvēli. Daudzi konservatīvi noskaņoti cilvēki Latvijā ir uztraukušies par dabiskās ģimenes modeļa drupināšanu, kas izpaužas kā līdz šim pastāvējušu, pašsaprotamu vērtību apšaubīšana, homoseksuālisma un dzimuma maiņas „normalizēšana” un popularizēšana medijos.

Tāpēc Ainara Baštika un Pētera Sproģa paustais atbalsts Šlesera veidotajam politiskajam spēkam var palīdzēt iegūt daļu balsu kristiešu vidē. Savukārt, faktori - panākumu slāpētāji - ir „Rīdzenes sarunas” un vēlētāju vilšanās, kas radās pēc dažu partiju priekšvēlēšanu kampaņu sakāpinātajām ekspektācijām (pieņēmumi, gaidas, cerības – red.), kuras netika apmierinātas šī sasaukuma Saeimā. Turklāt tie konservatīvie Latvijas pilsoņi, kuri vēlas latviskuma stiprināšanas turpinājumu, varētu nepieslieties jaunajam politiskajam veidojumam un visdrīzāk turpinās balsot par pastāvošajām nacionālkonservatīvajām partijām.”

Sabiedrisko attiecību aģentūras „Mediju tilts” līdzīpašnieks, politologs Filips Rajevskis: „Šlesers, kā jau cilvēks, kurš bijis ar politiku saistīts, ir sajutis, ka ir zināmas iespējas, ir brīvas nišas esošajā partiju tirgū.

Tas, ka viņš dibina jaunu partiju, nevis izmanto kaut ko jau esošu, lielā mērā ir saistīts ar to, ka tādā veidā var nokomunicēt ar to, ka tev ir kaut kas jauns, kas vienmēr ir labi uz vēlēšanām. Pašu partijas dibināšanas procesu var pārvērst par zināmu šovu... un tā tālāk. Un trešā lieta – viņam nebūs kaut kāds nevajadzīgs mantojums, kas ies līdzi kā jebkurai citai politiskai organizācijai, kurai ir kaut kāda iepriekšēja pieredze – veiksmīga, vai visdrīzāk neveiksmīga. Šie aspekti ir diezgan pragmatiski un diezgan tehniski.

Cilvēki, kas būs jaunajā partijā, nebūs bez savas vēstures, bet, radot organizāciju no nulles, tu to radīsi pēc sava ģīmja un līdzības, uzreiz to uzliksi uz zināmām, noteiktām sliedēm, neviens neanalizēs kaut kādas iepriekšējās programmas un solījumus. Tas, ka pēc tam jaundibinātā partija ar citām partijām uz vēlēšanām var izveidot kaut kādu apvienību, protams, ir iespējams, bet no jauna dibināta partija dod iespēju koncentrēties uz ko jaunu, uz kaut kādām pozitīvām pusēm, parādīt, ka šī ir jauna organizācija, kurā viņš spēlē pirmo vijoli. jo nevaru iedomāties, ka Šlesers kaut kur būtu gatavs spēlēt otro vai trešo lomu.

Spriežot par to, vai Šlesers jauno partiju dibina tādēļ, lai iegūtu „aizsardzību” digitālajā krimināllietā, jāteic, ka, būdams saprātīgs cilvēks, viņš saprot, ka mūsdienās deputāta imunitāte vairs nav nekāda aizsardzība, viņu izdos pēc pirmā prokuratūras svilpiena.

Šajā ziņā kaut kādā mērā ir arī riski, jo, nonākot politiskajā ringā, viņš arī kļūst daudz „interesantāks” saviem nelabvēļiem, kas visu šo lietu var padarīt viņam nepatīkamu.” 

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš: „Teiktu, ka teorētiski jaunajai Šlesera partijai izredzes nākamajās Saeimas vēlēšanās ir ļoti labas.

Bet tas, ka ir šis potenciāls, automātiski nenozīmē, ka tas īstenojas, jo, lai būtu labs rezultāts, vispirms ir jābūt priekšnosacījumiem.

Aptaujas par sabiedrības un varas attiecībām rāda, ka lielākā sabiedrības daļa neuzticas ne Saeimai, ne šim Ministru kabinetam, neuzskata, ka lietas iet pareizā virzienā, nav apmierināti ar Latvijas ekonomisko situāciju, savām personiskajām finansēm un tas, protams, ir labs fundaments, lai vēlētājs vēlēšanās nobalsotu par kaut ko citu, ne par to, par ko parasti. Tā šādā kontekstā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās labus rezultātus ieguva gan KPV LV, gan JKP.

Iepriekšējo vēlēšanu uzvarētājas bija jaunās partijas, un šai ziņā nekas nav mainījies. Tas, vai Šleseram izdosies dabūt tik labu rezultātu, ir uz jautājuma zīmes. Tas lielā mērā atkarīgs no tā, ko un kā viņš darīs, jo līdz šim par šo partiju vairāk ir runāts, nevis tā kaut ko ir darījusi.”