Saeimai pēdējais laiks lemt par lobismu

Interneta vietnē nemelo.lv patlaban skatāma žurnālista Anša Pūpola jaunā dokumentālā filma Lobisti. Tajā parādītas Saeimas lēmumu pieņemšanas aizkulises un mehānismi, kā tiek īstenotas dažādu nozaru pārstāvju slēptās intereses parlamentā. Kas īsti ir lobisms, kā tas notiek, un kādēļ Latvijā joprojām šis likums nav pieņemts?

Legāla ietekme vai slepena kukuļošana

Pēc starptautiski pieņemtās prakses par lobismu uzskata tādu darbību veikšanu, kuru mērķis ir ietekmēt publiskās varas, it īpaši likumdevēja un izpildvaras amatpersonu, pieņemtos lēmumus. Ar to parasti nodarbojas lielu tautsaimniecības nozaru pārstāvji, lai panāktu tieši savam sektoram labvēlīgus likumus.

Mērķis pamatā ir viens – peļņas gūšana, un to pēc tam izjūt visi valsts iedzīvotāji. Savas intereses visaktīvāk bīda farmācijas kompānijas, alkohola un tabakas nozare, būvnieki, arī azartspēļu bizness. Laika gaitā izkristalizējušies trīs veidi, kā panākt zināmu ietekmi pār varas struktūrām.

Pirmais ir rūpīgs un patstāvīgs darbs ar lēmumu pieņēmējiem un izpildvaru, atklāti runājot par savām vēlmēm, rīkojot dažādas aktivitātes un sabiedrisko attiecību kampaņas. Ar to pārsvarā nodarbojas dažādas nevalstiskās organizācijas, kurās apvienojušies ietekmīgu nozaru pārstāvji vai organizācijas, kurās ir daudz biedru. Piemēram – skolotāju arodbiedrība vai Darba devēju konfederācija.

Otrais – veiksmīgu uzņēmēju iesaistīšanās politikā un varas struktūrās, dalība dažādās varai pakārtotās institūcijās vai legāls vēlēšanu kampaņu atbalsts ziedojumu veidā.

Dokumentē summas un vārdus

Šie veidi ir visnotaļ legāli, un ļoti daudzās valstīs lobisma sistēma pastāv pilnīgi likumīgi. Ir speciāli lobistu kantori, kuru pārstāvji saņem naudu no ieinteresētajiem nozaru pārstāvjiem un tiekas ar sev zināmiem politiķiem, lai šīs intereses pārvērstu reālos likumos. Viņu darbība ir stingri pieskatīta, saņemtās naudas summas, politiķu vārdi, tikšanās laiki un pārrunātās tēmas ir zināmas un dokumentētas.

Protams, nav absolūtas garantijas, ka visi šie procesi simtprocentīgi notiek likuma ietvaros, taču pārkāpumi drīzāk ir sastopami kā izņēmumi. Īpaši spēcīga, taču arī visstingrāk regulēta šī sistēma ir Amerikas Savienotajās Valstīs, un turienes ietekmīgu lobiju pakalpojumi ne reizi vien ir izmantoti arī Latvijai svarīgu lēmumu virzīšanai.

Lobisma vietā uzpirkšana

Trešais veids ir visvienkāršākais un valstij vispostošākais –politiķu uzpirkšana, kas ir raksturīga lielākajai daļai valstu, kur likumos nav paredzētas legālās lobēšanas iespējas. Diemžēl Latvija joprojām ir starp šādām valstīm, un tas ir bijis visai pamanāmi – sākot ar privatizācijas procesiem un beidzot ar OIK sistēmas ieviešanu. Kāds nu jau aizsaulē aizgājis azartspēļu magnāts reiz pat publiski lielījās, ka viņam Saeimā vienmēr ir tik balsu, cik vajag.

Visas šīs lietas parasti tiek kārtotas, izmantojot cilvēkus, kurus pieņemts dēvēt par pelēkajiem kardināliem – tie parasti ir partijas vadībai tuvi darboņi, kuri iegūtos līdzekļus vai nu atdod pašiem politiķiem, vai novirza partijas vajadzībām.

Ansis Pūpols uzskata: “Salauztas dzīves un miruši cilvēki – tāda bieži vien ir cena, kādu sabiedrība maksā par lobistu interesēm Latvijā. Šobrīd lobisma darbību Latvijā ierobežo tikai Kriminālprocesa likums. Ja lobists ministram dod naudu, viņš var iesēsties, bet var arī neiesēsties. Par ietekmīgiem valstī varam saukt apmēram desmit lobistus, bet vislielākā nauda un lobisma intereses ir tieši tajās nozarēs, kurās valstij ir būtiska loma – vai nu valsts tās pastiprināti regulē, vai tajās apritē ir nozīmīgs valsts finansējums. Efektīvākais veids, kā lobistam pārliecināt politiķi, ir radīt priekšstatu, ka, atbalstot viņa virzīto iniciatīvu, deputāts iegūs politiski un iegūs sabiedrības simpātijas. Tomēr tikpat labi un vēl vienkāršāk politiķi var motivēt ar dažādiem materiālajiem labumiem.”

Par likumu runā teju 20 gadu

Par lobisma likuma nepieciešamību diskusijas Saeimā ar pārtraukumiem ir ritējušas jau ilgu laiku, tomēr politiskās gribas vienmēr pietrūcis. Politiķi aizbildinājušies, ka Latvija ir pārāk maza šādam likumam un pastāvošā kārtība nodrošinot gan caurspīdīgumu, gan likumību.

Tomēr šāda likuma neesamība tiek uzskatīta par korupciju veicinošu apstākli, un tas atspoguļojas arī Latvijas vietā korupcijas uztveres indeksā, ko katru gadu publicē starptautiskā organizācija Transparency International. 2020. gadā Latvija ar 57 punktiem no 100 iespējamiem ieņēma 42. vietu kopā ar Kipru un Kostariku.

2012. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izstrādāja Lobēšanas atklātības likuma projektu, bet process iestrēga. 2017. gadā toreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicināja partijas atbalstīt likuma pieņemšanu, tomēr bez rezultātiem. Jautājums, vai tā bija klaja nevēlēšanās vai savdabīgs protests pret to, ka politiķiem kāds kaut ko mēģina uzspiest, tā arī palicis bez atbildes.

Pirms desmit gadiem savu ceļu politikā uzsāka Artuss Kaimiņš, un viens no viņa priekšvēlēšanu lozungiem bija solījums panākt šā likuma ieviešanu. Interesanti, ka viens no Kaimiņa ideoloģiskajiem tēviem Atis Zakatistovs tolaik pats arī darbojās vienā no potenciālo lobistu sabiedriskajām organizācijām. Kaimiņam nokļūstot Saeimā, solījums izplēnēja un, abu politiķu ceļam pašķiroties, ir aizmirsies pavisam.

Bija vēl daži bikli KNAB darbinieku mēģinājumi atgādināt par savu iesniegto likumprojektu, taču, sākoties biroja iekšējiem kašķiem, arī viņiem tas kļuva neaktuāli, un 2015. gadā likumprojekts kārtējo reizi nogrima aizmirstībā.

Te gan jāatzīmē, ka visaptveroša lobisma regulēšana šobrīd ir ieviesta  tikai septiņās  Eiropas valstīs un citās tā ir daļēja – piemēram, ar lobistu reģistru. 

Darbs atsākts un vieš cerības

Tomēr iespējams, ka jau šoruden Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija sāks izskatīt jauno Interešu pārstāvības atklātības likumu, kas tapis pašu deputātu spēkiem, piesaistot dažādu resoru un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus.

Darba grupā ir desmit deputāti no visām septiņām Saeimas frakcijām, un tajā darbojas arī tiesībsarga, KNAB un pretkorupcijas sabiedrisko organizāciju – Delna un Providus – pārstāvji.

Darba grupas vadītāja, deputāte Inese Voika uzskata: “Lobēšanas likuma trūkums ir viens no lielākajiem robiem Latvijas pretkorupcijas likumos, un to gadiem ir kritizējušas starptautiskās organizācijas. Šoreiz uzņēmēju organizācijas un nevalstiskās organizācijas ir vienprātīgas gan par likuma nepieciešamību, gan par izpratni par lobēšanu. Nosaukums gan būs Interešu pārstāvības likums, jo gribam mainīt izpratni par to, ka lobēšana ir kaut kas slepens un tur vienmēr būs iesaistīta korupcija. Savas intereses lēmumu pieņemšanā ir tiesības aizstāvēt katram Latvijas pilsonim un organizācijai, tāpēc tam ir jānotiek atklāti un visiem saprotami.”

Pirms ķerties pie likumprojekta izstrādes, Saeimas Analītiskais dienests pasūtīja visaptverošu pētījumu, kuru veica vairāki pretkorupcijas speciālisti. Tajā veikta arī iedzīvotāju aptauja, kas parāda, ka 61% vēlētāju atbalsta šādas likumdošanas ieviešanu.

Komisijas locekļi vienojušies par pamata principiem – likumam jābūt izpildāmam, nepieciešams izvairīties no pārmērīgas birokratizācijas, nosakot pienākumus lēmumu pieņēmējiem un lobētājiem jāievēro samērīguma princips, veidojot sistēmu, jānodrošina likuma mērķis, taču nepārslogojot izpildītājus.

Pēc Īrijas parauga

Par paraugu ņemts Īrijas lobisma likums, un šobrīd ir tapis likuma rāmis – tas ir pamata dokuments, ar kuru var sākt strādāt komisijas deputāti, ietverot jau konkrētas lietas.

Voika saka: “Mēs labi zinām, ka velns parasti slēpjas detaļās, un rudenī mums būs jāsāk  saskaņot likuma darbības praktisko pusi – sākot ar dažādiem nosacījumiem par lobētāju darbošanos un beidzot ar iespējamiem ierobežojumiem.”

Jāveic izmaiņas arī citos likumos, piemēram, Saeimas Kārtības rullī, kas ļaus redzēt, kā un kādi deputāti piedalījušies konkrēta likuma tapšanā. Tāpat būs obligāti atklāti pieejami amatpersonu darba kalendāri, kuros būs redzams, ar ko amatpersona ir tikusies. “Tas nebūs viegli, bet ceru, ka šīs Saeimas laikā mēs beidzot līdz rezultātam nonāksim,” piebilst Voika.