FOTOPASTAIGA pa leģendārajiem Liepājas Karostas Ziemeļu fortiem - izbūvi, ko reiz atzina par stratēģisku kļūdu

19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, Krievijas ķeizariskā kara flote izbūvēja nocietinājumus tagadējās Karostas teritorijā, no kuriem vislielāko ievērību izpelnījušies Ziemeļu forti, kurš joprojām ir iecienīts tūrisma objekts.

Ziemeļu forti – stratēģiska kļūda

Tomēr savam tiešajam mērķim forti tā arī nekad nav kalpojuši. Nepilnus desmit gadus pēc to izbūves – 1908. gada novembrī – Liepājas cietoksni likvidēja, jo atzina, ka tā celtniecība bijusi stratēģiska kļūda. Daļu lielgabalu demontēja un aizveda uz Kauņas cietoksni Lietuvā, daļu pārkausēja. Lai iznīcinātu nocietinājumu, fortifikācijas būves tika divas reizes spridzinātas, bet tie tā arī pilnībā nav iznīcināti. Līdz mūsdienām saglabājušās līdz galam nesaspridzinātās artilērijas baterijas un pazemes būves.

Ziemeļu forti, tāpat kā Karosta, padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt.

Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc aizliegts staigāt zem fortu drupām, brīdina Liepājas pilsētas pašvaldība.

Aizmirstais cietoksnis

Lai aizsargātu cariskās Krievijas ostu un arī Liepāju no potenciālajiem ienaidniekiem, bija nepieciešams būvēt arī nocietinājumus. Liepājas apkaime dabisku apstākļu dēļ bija ļoti piemērota efektīvas aizsardzības sistēmas veidošanai, vismaz 19. gadsimta otrās puses laika izpratnē. Pieejas Liepājai no dažādām pusēm sedza jūra, Liepājas ezers un Tosmares ezers, tāpēc pa vidu palika tikai dažas šauras ieejas – tās tad arī vajadzēja piesegt ar nocietinājumiem jeb fortiem.

1893. gadā sākās fortu būve. Celtniecība izmantoja betonu, jo dzelzsbetona tehnoloģija tolaik vēl īsti nebija nākusi modē. Bija paredzēts izbūvēt vairākas artilērijas pozīcijas, sākot jau no Ziemeļu forta puses, kur atradās baterija Nr. 1. Tai sekoja baterija Nr. 2, un tā tālāk – līdz pat baterijai Nr. 6. Sākotnēji bija domāts izveidot vēl dažas baterijas, taču šis plāns tā arī netika realizēts, jo sākās notikumi, kas Krievijas impēriju piespieda pilnībā mainīt savu krasta aizsardzības koncepciju.

Runa ir par krievu-japāņu karu, kurā Krievijas bruņotie spēki smagi izgāzās. Krievija zaudēja gan bāzi Portarturā, gan Klusā okeāna floti, gan no Baltijas jūras flotes kuģiem izveidoto floti, kuras izdevums bija doties palīgā aplenktajai Portarturai; šo floti, kuras sastāvā bija arī Liepājā bāzētie kuģi, japāņi praktiski pilnībā iznīcināja Cusimas kaujā 1905. gadā.

Pēc sakāves karā krievu militāristiem bija daudz vielas pārdomām. Izrādījās, ka japāņu flote izmanto bezdūmu pulveri un jaunas sprāgstvielas, kas artilērijas šāviņus padarīja daudz efektīvākus. Kļuva arī skaidrs, ka Krievijas bruņoto spēku pārvaldē ir trūkumi, pirmām kārtām jau koordinācijas problēmas starp armiju un kara floti.

Tomēr būtiskākais secinājums, kam bija liela loma Karostas turpmākajā liktenī, bija tas, ka atklātas krasta baterijas vairs nav efektīvas. Pirmkārt, to šaušanas distance ir teju vai divreiz mazāka nekā modernajiem kuģu lielgabaliem, kādus izmantoja japāņi. Otrkārt, atklāta baterija nav pasargāta no pretinieka uguns. Tāpēc 1907. gadā tika pieņemts lēmums Liepājas cietoksni likvidēt un artilērijas baterijas demontēt. Otrs pamatojums bija tas, ka pēc Cusimas kaujas Liepājā vairs praktiski nebija kuģu, ko vajadzētu apsargāt.

Pirmajā pasaules karā Liepāja kā nocietināta vieta nekādu lomu nespēlēja, pēc kara 2. baterijas kādreizējās pozīcijās tika iekārtota Latvijas armijas Kurzemes divīzijas artilērijas novietne. 1939. gadā, kad Latvijai tika uzspiests “sadarbības līgums” ar PSRS, te iekārtojās padomju flote, kas vecās 2. baterijas vietā izveidoja 180 mm dzelzceļa tālšāvēju lielgabalu bateriju. Sākoties vācu uzbrukumam, tā tika izvesta kaut kur uz Ventspils pusi. Pēc kara dzelzceļa artilērija te atkal atgriezās un atradās līdz pat PSRS līdera Ņikitas Hruščova paziņojumam, ka Baltijas jūra turpmāk būs miera jūra un tās krastos nekādi lielgabali nestāvēs. Artilēriju patiešām aizvāca, bet vecās noliktavas izmantoja munīcijas glabāšanai.