"Lūdzu, parunā ar mani..." Stāsts par agresīvajiem un izaicinošajiem pusaudžiem, kuri dara pāri sev un citiem
Bieži vien pusaudžu savstarpējā fiziskā un emocionālā vardarbība saistīta ar to, ka viņi nesaņem pietiekamu uzmanību, laiku, sarunas un atzinību no saviem vecākiem. Ja tīnis sāk uzvesties vardarbīgi, iespējams, viņš sauc vecākus: "Lūdzu, parunā ar mani, uzklausi mani, pievērs man uzmanību!"
Talsu Valsts ģimnāzijas sociālo zinību skolotāja un klases audzinātāja Ieva Smildzēja, kura ir arī divu bērnu mamma, intervijā portālam Jauns.lv vispirms norādīja, ka pandēmijas laikā fiziskas vardarbības starp skolas bērniem varētu būt mazāk, jo viņiem ir mazāk iespēju tikties un konfliktēt, taču emocionālā vardarbība šajā laikā ir ļoti izplatīta.
"Attālinātais mācību process saistās tieši ar emocionālo vardarbību, jo bērni un vispār mūsdienu paaudze lielu daļu laika pavada sociālajos tīklos, komunicējot tur. Viena no problēmām, kas rada emocionālo vardarbību, ir klātienes komunikācijas iztrūkums. Pusaudžiem tā ir ļoti, ļoti nepieciešama viņu attīstībai, bet tā viņiem tagad ir atņemta."
Klātienes mācību laikā vardarbību varēja pamanīt un ierobežot skolotāji, citi pieaugušie un skolēni, bet tagad vardarbība kļūst it kā neredzama. Taču emocionālā vardarbība ir tikpat sāpīga, dažkārt pat traumējošāka nekā fiziskā vardarbība.
Melno lodziņu kļūst arvien vairāk
"Attālinātajā mācību procesā ļoti, ļoti liela atbildība gulstas tieši uz klašu audzinātājiem, viņu personību, lomu un to, cik viņiem ir tuvas attiecības un labs kontakts ar klases skolēniem - vai bērni dalās ar viņiem. Ar katru dienu, tuvojoties maijam, skolās redzam, ka melno lodziņu ekrānā paliek aizvien vairāk, bērni nevēlas atklāt sejas, viņi vēlas būt apslēpti. Bērni atbild, bet tikai pēc uzrunāšanas. Kādreiz klasē bija diskusija par jebkādiem jautājumiem, bet tagad tā ir izzudusi, tāpēc mums ir diezgan grūti novērot un ietekmēt šo procesu. Pārsvarā ir emocionālā vardarbība, kas izpaužas dažāda veida sarakstēs."
Vislielākā riska grupā ir 5.-9.klases skolēni, jo viņi atrodas, varētu teikt, vissarežģītākajā vecumposmā – pusaudžu gados.
Jaunāko klašu skolēni tomēr tiek vairāk kontrolēti no vecāku puses un nav apzinājuši dažādus komunikācijas paveidus sociālajās vietnēs, bet vidusskolas klašu audzēkņiem savstarpējā emocionālā vardarbība vairs nav tik izteikta problēma, Smildzēja skaidroja.
Pusaudži jūtas novārtā pamesti
Darbojoties ekrānos, bērni nereti meklē uzmanību, atzinību, kuras viņiem ikdienā pietrūkst. Pusaudžiem ir arī liels stress, ar kuru viņi nereti netiek galā.
Vardarbības kontekstā galvenie stresu izraisošie faktori ir pazemināts pašvērtējums, komunikācijas trūkums, nespēja pieņemt savas fizioloģiskās pārmaiņas, sajūta, ka viņi ir pamesti novārtā.
"Tas, iespējams, izbrīnītu daudzus vecākus, jo nav runa par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurām šajā attālinātajā mācību procesā būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Runa ir par tradicionālām latviešu ģimenēm. Mēs, vecāki, it kā esam mājās un strādājam mājās, bet esam aizņemti darbā, "uzvilkti", stresaini, noguruši. Bērni saka, ka vecāki ir savā istabā (mājās), un viņiem nav īsti laika tiešai sarunai ar bērnu.
Nav laika, kas ir veltīts tikai bērnam, viņa interesēm. Bērni man saka, ka lielākai daļai vecāku interesē tikai atzīmes. Viņu emocionālajai labsajūtai un tam, kā viņi emocionāli jūtas, uzmanība tiek pievērsta daudz mazāk.
Es arī teikšu to, ka lielākā daļa vecāku, iespējams, pat nezina, kā viņu bērni jūtas, kādas ir viņu iekšējās trauksmes, problēmas un kā viņi tās mēģina kompensēt. Viens no kompensēšanas veidiem ir vardarbība - tas nozīmē otra pazemošanu, lai bērns celtu savu pašvērtējumu, aizskaršana ar vārdiem, vizuālā tēla kritizēšana," Smildzēja sacīja.
Lūdzu, parunājiet ar mani!
Viņa novērojusi pusaudžu grupējumus, kas krasi maina savu vizuālo tēlu ar neordinārām frizūrām, krāsām, izteikti melno, dažkārt pat nevīžīgo apģērbu. "Redzu, ka dažkārt sabiedrībai ir nosodošs skatījums uz šiem pusaudžiem, bet īstenībā viņi sauc: "Lūdzu, pievērsiet man uzmanību!", "Lūdzu, kāds ar mani parunājiet!", "Lūdzu, kāds mani uzklausiet!" vai "Lūdzu, kāds painteresējieties, kā man reāli iet kā cilvēkam!"
Pusaudžiem nav tik būtiska saruna par mācībām, bet viņi ir sevis meklējumu posmā un (..) viņiem viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir pieņemt sevi savā ķermenī un savā vizuālajā tēlā.
Pašvērtējuma problēmas un sevis nepieņemšana dažkārt veicina vardarbību. Mēs visi vēlamies atzinību. Es pusaudžiem saku: tie, kas apsaukā citus, īstenībā kompensē to, kas viņiem pašiem trūkst. Darot pāri citam, mēs kompensējam to, kas mums pietrūkst. Varu teikt, ka visgrūtāk atpazīt ir tā saukto "inteliģento vardarbību", jo pastāv mīts, ka vardarbība ir ārišķīga, rupja, skaļa."
Tēta mīlestības loma
Skolotāja aicināja tēvus apzināties, cik viņiem ir liela loma bērnu audzināšanā. "Aicinu visus Latvijas tēvus atcerēties, ka meitenēm ļoti būtiska ir tēva audzināšana. Ar mammu meitenēm pārsvarā ir tuvākas attiecības, bet lai meitene veidotos kā par sevi pārliecināta sieviete un pieņemtu sevi savā dzimumā, ir ļoti svarīga tēva loma. Tieši saruna ar tēvu, tieši tēva komplimenti, tēva novērtējumi." Arī puišiem tēva klātbūtne ir ļoti svarīga.
Pusaudži izdemolē bērnu laukumiņus
Smildzēja zināja stāstīt, ka nereti pusaudži, izreaģējot savu spriedzi un apliecinot sevi, mēģina kaut ko salauzt un demolēt, piemēram, iekārtas bērnu laukumiņos. Tīņi arī apzīmē sienas un apsaukājas viens uz otru, darot to tieši tā, lai pieaugušie sadzirdētu.
"Pārsvarā sabiedrībā to traktē, ka tā ir neaudzinātā jaunatne, viņiem ir slikta uzvedība, ir sašutuši, kur skatās vecāki. Bet būtībā tādā veidā pusaudzis mēģina pievērst mūsu uzmanību un pateikt to, ka viņš iekšēji nav mierā ar sevi."
Ja mēs kā vecāki un pieaugušie ar pusaudžiem pietiekami parunātos, uzklausītu un pasēdētu, tad pusaudžos vairs nebūtu nepieciešamība iet demolēt ielas un bērnu laukumiņus, apsaukāties un pazemot vienam otru.
Pirmajā vietā - bērns
"Uzskatu, ka vecākiem šajā laikā ir ļoti būtiska loma. Protams, vecāki varētu man oponēt, ka viņiem ir jāstrādā, jāpelna nauda un ir tik sarežģīts laiks. Jā, es to visu zinu, jo pati esmu divu bērnu - pusaudzes un piecgadīgas meitenītes - mamma, un ļoti daudz strādāju diemžēl arī pēc darba laika. Bet es viennozīmīgi varu vecākiem uzsvērt, ka nekas nav svarīgāks kā laiks, ko mēs veltām bērniem. Mēs ļoti labi zinām, ka laiks paies ļoti ātri un pienāks diena, kad mūsu bērni vairs nelūgs mūsu palīdzību.
Tāpēc es ieteiktu vecākiem reaģēt uz jebkuru bērnu jautājumu, saucienu.
Ja bērns mani sauc, tad nevajadzētu teikt: kas tev tur ir, es pienākšu vēlāk, tiec pats galā, kas tās par problēmām!" Bērni atklājuši, ka dažkārt pieaugušie pasmejas par to, kas viņus satrauc, sakot, ka tas viss telefona dēļ, tāpēc pusaudži mēdz noslēgties sevī un turpmāk vairs neatklāties vecākiem.
Ja gribi, lai pusaudzis atveras, nebrūc virsū par atzīmēm
Smildzēja arī saņēmusi vecāku sūdzības, ka bērni ar viņiem nerunā. Bieži vien bērnu populārākās atbildes ir: labi, viss kārtībā, normāli, OK, liec mani mierā. Vecāki par to var apvainoties, bet jāatceras, ka viņi ir pieaugušie un viņu bērni vēl tikai mācās dzīvot, arī sarunāties mutiski, jo šī paaudze labprātāk runā rakstiski. Vecāks nevar ieņemt aizvainotā bērna lomu un klusēt, bet viņam ir jāturpina sarunāties ar atvasi.
Ja bērns atbild, ka viņam iet normāli, tad vecākiem šo atbildi vajadzētu tulkot kā: sāc ar mani runāt, uzdod man jautājumus!
Ja vecāki nezina, kā rīkoties ar bērna strupajām atbildēm, tad skolotāja iesaka pamēģināt tādu metodi: atnākot mājās, sasveicināties ar pusaudzi, bet kādu laiku viņam nejautāt neko. Iespējams, bērns pats atnāks un pastāstīs, ko grib pateikt. Ja tomēr tā nenotiek, vecāki var sākt sarunu, pastāstot par sevi un saviem dienas notikumiem. Tāpat var mēģināt uzrunāt bērnu caur viņa interesēm, piemēram, pavaicājot viņa domas par kādu sociālo tīklu notikumu.
Speciāliste iesaka nesākt sarunu ar tēmu par pašu pusaudzi un viņa sekmēm.
"Pusaudžiem jautājumi: kā gāja skolā, kādas tev ir atzīmes vai kāpēc tev ir nv, automātiski izsauc agresiju un noslēgšanos. Saruna būtībā netiek turpināta."
Ja bērns vispār atsakās runāt ar vecākiem, tad pieaugušie var mēģināt mierīgi ieiet viņa istabā un parunāties paši. "Runā tu ar viņu! Vienkārši ieej viņa istabā, apsēdies uz gultas, parunājies, pastāsti, kā tev gāja. Tas nekas, ka bērns neko nesaka. Vienkārši parunājies un iedot ceļu: tad, kad tu gribi kaut ko pastāstīt, droši atnāc pie manis. Dod pusaudzim ziņu: tava atbilde nav vajadzīga tieši tagad, es esmu gatavs pagaidīt, kad tu būsi gatavs sarunai."
Bērnam nav vienalga, ko vecāks saka, un viņš dzird. Īstenojot šos ieteikumu, bieži vien izdodas atrast ceļu pie savas atvases.
Jūtas tik vainīgi, ka sāk graizīties
Vēl vardarbību pret klasesbiedriem un sevi veicina tas, ka vecāki nemāca bērniem risināt konfliktus. "Ļoti bieži ir tā, ka vecāki paši to īsti neprot. Tipiskākās latviešu metodes konfliktos ir noslēgšanās, nerunāšana.
Bērni un pusaudži ļoti pārdzīvo vecāku strīdus un šķiršanās. "Tas bērnam ir ļoti traumatiski, bet tā dzīvē notiek. Nevajag uzskatīt, ka bērns ir maziņš un neko nesaprot vai ieiet otrā galējībā: viņš visu saprot. Bērnam un pusaudzim ir ļoti svarīga atziņa, ka viņš nav vainīgs. Kad vecāki strīdas vai ģimenē ir kāds konflikts, bērnā uzreiz ieslēdzas vainas apziņa. Vaina ir viena no graujošākajām emocijām, kāda cilvēkam vien var būt, tāpēc būtiski ir pateikt, ka mēs ar tēti strīdamies, bet tu šajā situācijā neesi vainīgs. Vainas apziņa bieži vien tiek izreaģēta vardarbīgā veidā."
Viens no veidiem ir kaitējuma darīšana sev.
"Bērns izjūt tik dziļu iekšējo vainu, nemieru, trauksmi, ka sāk graizīt rokas, kājas. Sākotnēji tas ir ļoti nemanāmi."
Vecāki sākumā mēdz domāt, ka skrāpējumi no kāda mājdzīvnieka vai zariem. "Bet tie, kas uzsāk šo graizīšanu, parasti neapstājas. Viņi turpina, ja neviens tajā procesā neiejaucas. Šīs darbības paliek acīmredzamas."
Ja vecāki kaut ko tādu pamana, tad galvenais aicinājums ir to nekritizēt, nešausmināties un neizjust kaunu, ka mans bērns tā dara.
"Ja jūs ar pusaudzi sāksiet runāt skaļā tonī, izrādot sašutumu, nosodījumu un kritizējot, aizskarot viņa vērtības un to, kas viņam ir svarīgs, audzinot, ka viņš domā nepareizi, ka viņš par daudz sēž telefonā, ka viņam ir pilnīgi nepareiza matu krāsa, jūs saņemsiet tikai aizvērtas durvis, klusēšanu un vecāku kā autoritāšu noliegšanu."
Dažkārt bērni ir atzinuši, ka graizās tāpēc, lai atgrieztu sevi realitātē: es šeit esmu, piederu kaut kur, man sāp, es dzīvoju.
Varbūt izklausās biedējoši, bet pieaugušajiem ir jāsaprot, ka pusaudžiem ir eksistenciālie meklējumi un sevis pieņemšanas mēģinājumi.
Mammu, lūdzu, izņemt neatbildošās bildes no soctīkliem!
Smildzēja novērojusi arī otru galējību: dažkārt vecāki saviem bērniem visu atļauj un ieņem nevis vecāku lomu, bet gan draugu vietu, uzvedoties līdzīgi kā pusaudži. Ir bērni, kas lūguši skolotāju pateikt mammai, lai viņa pārstāj sociālajos tīklos publicēt neadekvātas bildes, rakstīt komentārus, par ko bērnam ir neērti un rada diskomfortu.
"Bērns būtībā iegūst emocionālo vardarbību no vecāku darbībām, jo savukārt citi bērni to komentē."
Mammai nevajadzētu sociālajos tīklos ievietot savas bildes, neizvērtējot savu apģērbu, izskatu, vecumu un apkārtējo vidi. Mammai nevajadzētu uzvesties kā pusaudzei. Bieži tiek arī pārprasts, ka pusaudži vēlas vecākus kā draugus, patiesībā viņi vēlas vecākus ar skaidru nostāju un prasībām pret viņiem.
Mamma saka: nē, bet pusaudzis saprot: jā, mēģini!
Kopumā sarunā ar pusaudzi nevajadzētu izteikt kritiku viņam, bet gan paust savu viedokli.
"Jāatceras, ka pusaudzim katrs nē, piemēram, ja mēs pasakām: nezīmē uz sienām, nelauz bērnu laukumu, nedzer alkoholu, nozīmē pilnīgi pretēju darbību. Viņš to saprot: jā, mēģini!
Pusaudzim iekšā ir ”maza bumba ar laika degli”, kura tikai gaida šos vecāku nē, nē, nē, lai degli aizdedzinātu. Pusaudzis domā: kāpēc man to neļauj, tas ir kaut kas ļoti interesants." Vecāki ar saviem aizliegumiem dažkārt provocē pusaudzi šīs lietas darīt. Labāk tīnim dot adekvātu informāciju, faktus un savu viedokli, bet atļaut viņam pašam izvēlēties, rādīt savu piemēru. Ja vecāki bērnus nekritizē, viņi ir atvērtāki diskusijai, viņi vairāk ieklausās un neseko bara efektam.
Neielaisties spēlē ar pusaudzi
Pusaudži skolotājai teikuši, ka nezina, ko darīt ar stresu. "Viņi neprot rīkoties ar stresu. Viņi to izjūt, bet nezina, ko lai ar to dara."
Tāpēc bieži vien viņi eksperimentē, kā atbrīvoties no stresa, piemēram, atdarina internetā redzēto, meklē tur, kā kompensēt to, kā reālajā dzīvē pietrūkst, apraksta sienas, demolē, rupji runā, dusmojas un runā pretī vecākiem.
"Es ļoti aicinu vecākus neielaisties spēlē ar pusaudzi. Ja pusaudzis uz tevi kliedz, pasaka kaut ko rupju, saka, lai tu ej prom un aizver viņa istabas durvis, tad vecāki nevar apvainoties un sākt rīkoties līdzīgi. Tas ir signāls, ka mums ir jārīkojas. Mēs nevaram rīkoties trauksmes situācijā, jo tad mūsu informāciju neņems pretī, bet vecākam ir jānogaida mierīga, neitrāla situācija, jānomierinās pašam un jārunā ar savu bērnu, kā konkrētā situācijā mēs varētu rīkoties. Vecāki droši var runāt par savām sajūtām, paskaidrot bērnam, kāpēc viņš kaut ko aizliedz, kā arī pajautāt pašam bērnam, kādu risinājumu viņš pats saskata konkrētajā situācijā."
Norakstīt savas dusmas
Ja bērniem un vecākiem ir grūti sarunāties par sajūtām, tad Smildzēja aicināja abas puses uzrakstīt par savām emocijām:
"Vienkārši rakstīt, nedomājot par gramatiku un to, cik tas būs pareizi, bet rakstīt, rakstīt, rakstīt. Es to iesaku arī pieaugušajiem. Uzrakstīt nozīmē izlikt uz papīra savas emocijas."
Dažkārt tēti saka, ka neprot runāt tā, kā mammas to dara, nevar bez kliegšanas ar pusaudzi neko sarunāt - tad laba iespēja ir uzrakstīt par savām sajūtām. Bieži vien savstarpēja sarakstīšanās ar pusaudžiem dod labu rezultātu ilgākā laika posmā. Parasti pusaudžiem šāda sarakstīšanās šķiet intriģējoša un piesaistoša.
Ja bērns "noraksta savas emocijas" dienasgrāmatā, vecākiem būtu jāciena bērna privātums un nedrīkstētu to lasīt, jo šāda rīcība vēl vairāk saasinās konfliktu.
Tu neesi viens!
Speciāliste uzsvēra, ka emocionālā vardarbība dažkārt pat ir sāpīgāka nekā fiziskā, tāpēc nevienu vardarbības izpausmi nevajag atstāt novārtā, bet gan pēc iespējas ātrāk risināt. Viņa arī aicināja gan bērnus, gan vecākus meklēt palīdzību, ja paši nespēj atrisināt kādu situāciju, nesaprot, kā ar bērnu runāt, kā palīdzēt.
"Galvenais ir bērniem un vecākiem saprast, ka viņi nav vieni, neklusēt, risinājums vienmēr atradīsies. Ja es ar kaut ko netieku galā, par to nav jākaunas, mēs visi mācāmies būt par vecākiem mūža garumā. Vēlos, lai bērni zinātu, ka vardarbība nav jāpieļauj, tā nav parādība, ar kuru jāsadzīvo. Zini, ka tev apkārt ir vismaz viens cilvēks, kas tev var palīdzēt. Runā, uzticies, neļaujies!"
