Izsekošana un noklausīšanās nav tikai filmās: kas un kā drīkst mūs novērot

Alberts no Rīgas jautā: “Lasīju par visu to pasākumu ap Adamoviču. Ja jau deputātus šādi var izsekot, tad kāda garantija, ka mūs, ierindas cilvēkus, ikdienā nevar izdomāt noklausīties un izsekot, kas un kad vien vēlas. Vai kāds to visu vispār kontrolē?”

Potenciālo izsekotāju ir daudz

Pašreiz Latvijā ir deviņi dažādi likumi, kuros reglamentēta operatīvo darbību tiesiska pielietošana un noteiktas iestādes, kurām ir piešķirtas operatīvās darbības tiesības. Tās ir:

- Satversmes aizsardzības birojs;

- Valsts drošības dienests;

- Militārā policija;

- Militārās izlūkošanas un drošības dienests;

- Nodokļu un muitas policija, Valsts ieņēmumu dienesta iekšējās drošības pārvalde;

- Ieslodzījuma vietu pārvalde;

- Iekšējās drošības birojs;

- Valsts policijas kriminālpolicija;

- Valsts robežsardze;

- Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs.

Kaut arī šo dienestu funkcijas faktiski nepārklājas, tomēr salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm to skaits ir neraksturīgi liels. Galvenie likumi, kuros noteikts, kādos gadījumos veicama jebkāda operatīvo metožu pielietošana, ir Operatīvās darbības likums un Kriminālprocesa likums.

Kā galvenie operatīvās darbības mērķi ir minēta personu dzīvības un veselības, tiesību un brīvības, goda, cieņas un īpašuma aizsardzība. Tāpat jāsargā Satversme, valsts iekārta, valstiskā un teritoriālā neaizskaramība, valsts aizsardzība un ekonomiskā drošība, valsts noslēpumu saturoša informācija.

Faktiski šo darbību galvenais mērķis ir nepieļaut jebkādu noziedzīgu darbību, apsteidzot tās izdarīšanu, izsekošanu sākot jau profilaktiski, vai atklāt jau pastrādātus noziegumus.

Specdienestu iespējas ir plašas

Operatīvās darbības likumā ir noteikti dažādi operatīvie izmantojamie pasākumi, kurus var pielietot atkarībā no konkrētas situācijas:

- operatīvā izzināšana, kad tiek vākta informācija no visām iespējamām datubāzēm;

- novērošana jeb izsekošana – fiziski tiek izsekota persona vai novēroti dažādi objekti;

- aplūkošanu veic, neatklājot operatīvās darbības intereses un speciāli radot apstākļus, kad persona nonāk kādā situācijā, lai šīs intereses varētu īstenot;

- iekļūšana nozīmē slepenu iekļūšanu transporta līdzekļos, dzīvoklī vai darbavietā;

- operatīvais eksperiments – mākslīga situācijas radīšana (piemēram, kukuļa piedāvājums), lai noskaidrotu, kā persona šādā gadījumā rīkosies;

- kontrolētā piegāde parasti tiek izmantota, lai atklātu ar kontrabandu, akcīzes preču tirdzniecību vai narkotikām saistītus noziegumus;

- operatīvā detektīvdarbība ietver darbinieka iesaistīšanos noziedzīgajā vidē;

- darījumu pārraudzība kredītiestādes vai finanšu iestādes klienta kontā;

- korespondences kontrole paredz pasta un elektronisko saziņas līdzekļu kontroli;

- personas paustās vai uzglabātās informācijas satura iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem;

- sarunu noklausīšanās;

- publiski pieejamas vietas video novērošana.

Tas nozīmē, ka dienestiem vajadzības gadījumā ir iespējas novērot katru aizdomās turamās personas soli un darbību, sākot ar izsekošanu uz ielas un beidzot ar slepenu iekļūšanu dzīvesvietā, uzstādot tur speciālo aparatūru.

Likumdošana arī nosaka, ka, gadījumā ja kāda persona ir operatīvi novērota, taču šīs darbības nav novedušas pie reāla kriminālprocesa, tad visa iegūtā informācija ir iznīcināma.

Kas to atļauj un kā kontrolē

Operatīvo līdzekļu pielietošana izmaksā dārgi un tas ir komplicēts pasākums, tāpēc nenozīmīgās lietās to neizmanto. Jebkura cilvēka izsekošana saistīta ar dažādu cilvēktiesību un personīgās dzīves ierobežošanu, un valstī izstrādāta pietiekami droša sistēma, kam jānodrošina, lai šīs specdienestu iespējas neizmantotu ļaunprātīgi.

Veicot šos pasākumus, aizliegts nodarīt fizisku vai materiālu kaitējumu, apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, draudēt lietot vai lietot fiziskas ietekmēšanas līdzekļus, kūdīt uz noziedzīgu rīcību, nodarīt būtisku kaitējumu videi. Operatīvās darbības pasākumiem, to veikšanas veidam un intensitātei jāatbilst apdraudējuma veidam un bīstamības pakāpei, tie veicami, iespējami neiejaucoties personu pamattiesībās.

Gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumi īstenojami vispārējā veidā, būtiski neaizskarot personu pamattiesības, to veikšanas atļauju darbiniekam pārsvarā iestāžu izsniedz tās vadītājs vai viņa vietnieks.

Gadījumos, kad jārīkojas nekavējoties, lai novērstu vai atklātu sevišķi smagu noziegumu – slepkavību, bandītismu, terorismu vai masu nekārtību organizēšanu, operatīvās darbības var veikt arī ar prokurora piekrišanu, taču nākamās darbdienas vai ne vēlāk kā 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts.

Pārējos gadījumos operatīvā darbība veicama ar speciāli nozīmētu tiesnešu atļauju, bet atsevišķas darbības vai ilgstoša noklausīšanās atļauta tikai ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota tiesneša atļauju. Telefona sarunu noklausīšanās aparatūra ir tikai vienas iestādes – Satversmes aizsardzības biroja – pārraudzībā, un visi pārējie noklausīties gribētāji pēc atļauju saņemšanas tehnisko nodrošinājumu saņem tieši tur.

Tomēr ir bijušas situācijas, kad izrādījies, ka personu noklausīšanos atsevišķiem darbiniekiem ir izdevies veikt bez pietiekama pamata, un tas ir beidzies ar vairākiem publiskiem skandāliem. Ir zināms gadījums, kad noklausītas advokāta un klienta savstarpējās sarunas, lieta nonāca līdz Eiropas Savienības Tiesai, un valsts bija spiesta maksāt kompensāciju.

Kā noklausījās čekas laikos

Vairāku bijušo padomju laika Valsts drošības komitejas augstu amatpersonu izteikumi vedina domāt, ka tautā izplatītās runas par čekas iespējām īstenot totālu telefona sarunu noklausīšanos ir bijis tikai mīts.

Raksta autoram par šo tematu bijusi izdevība aprunāties ar kādreizējo VDK ģenerāli Jāni Trubiņu, un viņš atzina, ka Rīgā vienlaikus varēja noklausīties tikai 30 telefona līnijas. Pēc viņa stāstītā, tolaik politisku iemeslu dēļ izsekoti vidēji 3–7 abonenti, pārējās līnijas pārsvarā izmantoja smagu kriminālnoziegumu izmeklēšanai.

Spiegu centrāle Puškina ielā

VDK sakaru iekārtas atradās speciālā centrā Puškina ielā, un tas uzskatīts par vislabāko visā PSRS teritorijā. Juceklīgi pārņemot Latvijas VDK mantu, tā laika politiķi izsprieda, ka valstij nekas no tā nav vajadzīgs. Izskanēja pat absurds viedoklis, ka Latvijā neviens un nekad telefona sarunas vairs nenoklausīsies, bet, ja tāda vajadzība pēkšņi gadīsies, tad gan jau Rietumi mums palīdzēs.

Latvija no šīs tehnikas atteicās, tā tika demontēta un izvesta uz Sanktpēterburgu. Ēka Puškina ielā, kas bija speciāli aprīkota pret jebkādu noklausīšanos no ārpuses un būtu lieti noderējusi jebkuram neatkarīgās Latvijas speciālajam dienestam, nonāca institūta Zemesprojekts rīcībā.

Uz vietas centrālē ar klausuli

Iekšlietu ministrijai tomēr izdevās saglābt daļu no operatīvās noklausīšanās līdzekļiem, kuri sākotnēji arī palika faktiski vienīgie ieroči cīņā ar strauji pieaugošo organizēto noziedzību.

Kāds kriminālpolicijas veterāns pat atceras, ka bijis laiks, kad noklausīšanās īstenota uz vietas telefonu sakaru centrālēs ar vienkāršu pieslēgšanos pie līnijas. Speciālā magnetofona vietā bijusi klausule, ar kuru interesējošo personu sarunas 24 stundas diennaktī uz maiņām noklausījās operatīvie darbinieki.

Tāpat izmantoti arī no VDK mantojumā saņemtie operatīvie līdzekļi un policijas pašu iegādātā aparatūra. Tolaik noklausīšanās atļaujas pēc kriminālpolicijas pieprasījuma izsniedza speciāli nozīmēti prokurori. Izveidojās arī paradoksāla situācija, kad valsts speciālajiem dienestiem bija jāpakļaujas tiesībsargājošo iestāžu darbību reglamentējošiem likumiem, bet privāto sektoru neviens nekontrolēja.

Iekārtas varēja brīvi nopirkt

Līdz 1997. gadam jebkura speclīdzekļu tirgošanas firma bez īpašām problēmām piedāvāja pārdošanā individuālos noklausīšanās līdzekļus, bet katrs sevi cienošs privātdetektīvu kantoris un lielo uzņēmumu apsardzes dienesti noklausījās, ko un kā vēlējās.

Tolaik arī baumoja, ka modernu noklausīšanās iekārtu iegādājusies Parex banka un vēl viens otrs turīgs uzņēmums. Ne īpaši labas kvalitātes distances mikrofonu jeb tā saukto vabolīti varēja nopirkt pat par pāris desmitiem dolāru, kā dēļ valstī izcēlās vairāki noklausīšanās skandāli.

Kaut arī bieži dzirdēts, ka mūsu likumi attiecībā uz operatīvajām darbībām nav perfekti, tomēr tie nodrošina, ka mūsdienās likumpaklausīgs pilsonis par izsekošanu un svešu ausi savā telefonā tomēr var neuztraukties.

Kas noklausās visvairāk

No visām noklausītajām telefona sarunām visvairāk – 35% gadījumu – to darījusi Valsts policija. Seko Valsts drošības dienests – 21%, Satversmes aizsardzības birojs – 11,6%, Militārās izlūkošanas un drošības dienests – 10,8%. Pretēji sabiedrībā izplatītajam viedoklim Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs noklausījies tikai 2,2 procentus no kopējā skaita.

Avots: Satversmes aizsardzības biroja publiskais pārskats