Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Latviešu izcelsmes skolnieks Arkādijs Neilands ir vienīgais nepilngadīgais, kuram PSRS pēckara periodā piesprieda nāvessodu. (Foto: no kriminālizmeklēšanas materiāliem, ekrānuzņēmums no video)

Prāva, kas satricināja PSRS tiesu sistēmu: atklājas detaļas, kāpēc 15 gadus veco latviešu puisi Arkādiju sodīja ar nāvi 33

112
30. martā 04:37 2021. gada 30. martā 04:37
 
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Krievijā pēc 57 gadiem pilnībā atslepenoti skandalozās krimināllietas materiāli par 15 gadus vecā latviešu izcelsmes skolnieka Arkādija Neilanda sodīšanu ar nāvi 1964. gadā par Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga) veiktu dubultslepkavību. Šī prāva guva ievērību ne tikai Padomju Savienībā, bet visā pasaulē, jo bija pirmā un vienīgā krimināllieta, kurā ar nāvi pēckara Krievijā tika notiesāts nepilngadīgais, turklāt pārkāpjot PSRS likumdošanu. Par Neilanda apžēlošanu iestājās vēlākais PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs, bet to nepieļāva viņa priekštecis Ņikita Hruščovs.

Krievijā pirmo reizi publicēts 1964. gadā pasludinātā tiesas sprieduma teksts, ar kuru uz nāvi pirmo un vienīgo reizi pēckara Krievijā tika notiesāts nepilngadīgs slepkava – 15 gadus vecais latviešu izcelsmes skolnieks, Ļeņingradas latvietis Arkādijs Neilands. Taisnības labad gan jāteic, ka pilni 15 gadi viņam vēl nebija – Arkādijs nežēlīgo dubultslepkavību veica dienu pirms savas 15. dzimšanas dienas. Kriminālistikas vēsturē šī prāva iegājusi arī ar to, ka tā laika PSRS likumdošana neparedzēja nepilngadīgo sodīšanu ar nāvi. Likuma izmaiņas, kas vēlāk pieļāva nāves spriedumu piemērot arī nepilngadīgajiem, tika pieņemtas tikai pēc skandalozās dubultslepkavības un Neilanda arestēšanas, tātad šai gadījumā tiesas nolēmums tika pieņemts ar atpakaļejošo datumu.

Turklāt spriedumu akceptēja tā laika PSRS vadītājs – PSKP (Komunistiskās partijas) pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs. Cik zināms, tad par Neilanda apžēlošanu iestājās toreizējais PSRS parlamenta jeb Augstākās Padomes priekšsēdētājs Leonīds Brežņevs, kura vadībā dažus mēnešus vēlāk Kremlī notika galma apvērsums un kurš pats vēlāk iesēdās Hruščova krēslā un kļuva par PSRS līderi.

Krita histērijā un brēca: “Es negribu mirt!”

1964. gada 23. martā pieņemtajā tiesas spriedumā, ar kuru uz nāvi par 37 gadus vecās mājsaimnieces Tamāras Kuprejevas un viņas trīsgadīgā dēla Georgija slepkavību notiesāja Neilandu, rakstīts:

“Slepkavības tika veiktas ar īpašu cietsirdību, nosvērtību un cinismu. Viņš (Neilands) nav pilnībā nožēlojis izdarīto noziegumu. Ņemot vērā lielo sabiedrības bīstamību, kā arī Neilanda personību, tiesas kolēģija uzskata par nepieciešamu piemērot augstāko sodu mēru – nāvessodu.”

Naktī uz 11. augustu, pirms nāvessoda izpildes, Arkādijam Neilandam cietuma kamerā bija uznākusi histērijas lēkme. Cietuma ārsts savās atmiņās raksta: “Naktī mani steidzami izsauca pie Arkādija Neilanda. Viņš bija histērijā. Viņš dauzīja dzelzs durvis un kliedza: “Es negribu mirt! Es negribu!””

Slepkava bija pārliecināts, ka viņu ar nāvi nenotiesās, jo tā laika Krievijas Kriminālkodekss nāvessodu pieļāva piespriest tikai pilngadīgām personām, tātad – no 18 gadu vecuma. Tomēr pēc skandalozās slepkavības, 1964. gada februārī, jau pēc Arkādija aizturēšanas, PSRS Augstākās padomes Prezidijs pieņēma rezolūciju par likuma grozījumiem, kas nāvessodu paredzēja arī nepilngadīgajiem. Cik noprotams, šie likuma grozījumi tika pieņemti tikai tādēļ, lai Arkādijam varētu piespriest augstāko soda mēru. Viņš tā arī visā pēckara Padomju Savienībā ir vienīgais skolēns, kuram tika piespriests nāvessods.

Mājsaimnieci sacirta gabalos

Arkādija Neilanda baisā nozieguma vieta Sestroreckas ielā. (Foto: no kriminālizmeklēšanas materiāliem, ekrānuzņēmums no video)

Baiso noziegumu Arkādijs veica dienu pirms savas 15. dzimšanas dienas - 1964. gada 27. janvārī. Uzdodamies par pastnieku, viņš devās uz nolūkoto dzīvokli kādā Sestroreckas ielas daudzdzīvokļu namā, kuru bija nolēmis aplaupīt. Viņš uzskatīja, ka tajā varētu būt lielas bagātības, jo durvis bija apsistas ar dermantīnu, kas tolaik liecināja par to, ka aiz tām dzīvo turīgi padomju pilsoņi.

Arkādijs nogaidīja, kad dzīvokli pamet ģimenes galva, kuru, starp citu, pēc slepkavības īsu laiku uzskatīja par galveno aizdomās turamo, un devās sirojumā. Arkādijs bija bruņojies ar cirvi, un viņa nodoms bija noslepkavot dzīvokļa iemītniekus, lai dzīvs nepaliktu neviens liecinieks. To viņš arī izdarīja, Tamārai Kuprejevai izdarot 17 cirtienus ar cirvi, pēc tam nāvējošos cirvja sitienus saņēma arī trīs gadus vecais mazulis.

Laupītāja guvums nebija diez ko liels - 57 rubļi, obligāciju paciņa, fotoaparāts, pārtikas produkti un citi “sīkumi”. Jāteic, ka slepkava uzreiz nesteidzās atstāt nozieguma vietu. Viņš vispirms sev pagatavoja omleti, paēda un tikai tad devās prom, atgriežot gāzi un izraisot ugunsgrēku. Tomēr nozieguma pēdas viņam neizdevās noslēpt. Kaimiņi ātri vien sajuta gāzes smaku un pamanīja liesmas, izsauca ugunsdzēsējus.

Tad arī atklājās baisais noziegums. Milicija ātri vien izskaitļoja noziedznieku – Arkādijs nozieguma vietā bija pametis un atstājis gūzmu ar lietiskiem pierādījumiem – cirvi, pirkstu nospiedumus un tā tālāk.

Sapņi par saulaino Gruziju

Stāsts par zēna ģimeni ir raksturīgs pēckara Krievijai. Viņš komunālā dzīvoklī dzīvoja kopā ar brāļiem un māsu, kā arī vecākiem – māti un patēvu, kas pret bērniem bieži vien pacēla roku, fiziskie sodi ģimenē bija norma. Abi vecāki dzēra, un bērniem bija jādzīvo pusbadā. Arkādija māte bija medmāsa slimnīcā, patēvs - mehāniķis rūpnīcā.

Tā kā bērniem bija jādzīvo pusbadā, viņi jau kopš mazotnes pierada pie zagšanas, Arkādijs par zādzībām un huligānismu milicijas nepilngadīgo lietu uzskaitē nonāca jau septiņu gadu vecumā. Divpadsmit gadu vecumā puisi par blēņām izslēdza no skolas, un viņam vajadzēja sākt darba gaitas uzņēmumā “Ļeņpišemaš”. Pusaudzis visu laiku zaga un klaiņoja no mājām, bet no nopietnākiem sodiem viņam izdevās izvairīties.

Tad, kad sūrās ikdienas vadzis bija lūzis, Arkādijs nolēma savām mocībām pielikt galu. Nolēma aplaupīt nejauši izvēlētu bagātnieku dzīvokli un aizlaisties uz Gruziju – Tbilisi vai Suhumi –  un tur sākt jaunu dzīvi. Viņš arī bija izpētījis Krievijas likumdošanu un pārliecinājies, ka pusaudzim jau nekāds bargais sods nedraud. Diemžēl viss sagriezās kājām gaisā.

Pēc slepkavības izdarīšanas Arkādijam beidzot bija nauda, par ko aizlaisties uz saulaino Gruziju. Bet, tā kā liktenīgajā dienā no Ļeņingradas nevarēja dabūt biļeti ne uz Suhumi, ne Tbilisi, tad viņš devās uz Maskavu un ar pārsēšanos aizceļoja uz Suhumi, kur viņu pēc četrām dienām likumsargi arī notvēra.

Pasakas beigas

Teiksmaino Gruzijas pilsētu Suhumi Arkādijs Neilands izraudzījās kā savu “glābiņa ostu”. (Foto: Vida Press)

Slēgtā tiesa, kur tiesāja Arkādiju, noslēdzās visnotaļ ātri. Vajadzēja mazāk par diviem mēnešiem līdz verdikta paziņošanai. Jau 1964. gada marta beigās Neilandam tika pasludināts bargais spriedums. Pierādījumu vākšana nesagādāja nekādas grūtības, kaut vai tāpēc, ka Arkādijs teju visā atzinās (viņš ar nozagto fotoaparātu pat bija nofotografējis nozieguma vietu).

Upurus viņš izraudzījās nejauši, dzīvokli Sestroreckas ielā viņš bija noskatījis tikai trīs dienas pirms uzbrukuma. Pirms tam pusaudzis ar kādu savu vienaudzi neveiksmīgi, uzdodoties par makulatūras vācēju, bija centies apzagt kādu citu mājokli. Toreiz viņš kopā ar savu līdzzinātāju tika aizturēts un nogādāts uz pratināšanu prokuratūrā. Izmeklētāju nolaidības dēļ, kuri Arkādiju nosēdināja gaitenī bez uzraudzības, viņam izdevās aizbēgt. Iespējams, ja nebūtu šīs liktenīgās prokuratūras darbinieku kļūdas, nenotiktu traģēdija Sestroreckas ielā.

Lai arī plašsaziņas līdzekļos plaši nerakstīja par notikušo dubultslepkavību, nozieguma detaļas “no mutes mutē” ātri vien kļuva zināms sabiedrībai un izraisīja plašu rezonansi arī ārpus PSRS. Šis piemērs tika izmantots kā kārtējā apsūdzība Padomju Savienībai par starptautiski pieņemtu justīcijas principu neievērošanu.

Nostāsti liecina, ka tā laika PSRS vadība arī tika apbērta ar “iedzīvotāju vēstulēm” – vieni pieprasīja Arkādijam piespriest visbargāko sodu, bet otri viņu lūdza apžēlot, jo viņš esot vēl tikai bērns. Un šajā cīņā iesaistījās arī Hruščovs ar Brežņevu, Brežņevs gan zaudēja un nepanāca soda mīkstināšanu Arkādijam.

Jāpiebilst, ka šis ārkārtas gadījums padomju laikā netika pieminēts nedz krimināltiesību mācību grāmatās, nedz specialajā literatūrā. Par to sāka runāt tikai pēc PSRS sabrukšanas.

Arkādija Neilanda aizstāvji uzskata, ka puisis nebija nekāds maniaks, bet vienkārši nelaimīgs bērns, kurš uzauga briesmīgos apstākļos ar pilnīgu morāles un sirdsapziņas priekšstatu trūkumu. Arkādijs un viņa neveiksmīgais līdzbiedrs, kuru Arkādijs sastapa Maskavā un pierunāja doties ceļojumā uz Suhumi, teica, ka vēlas doties jūrā un pēc tam sākt jaunu, likumpaklausīgu dzīvi. 

Citi šobrīd lasa

Cik daudz D vitamīna lietot? Devai ir nozīme, un pārdozēšanai var būt sekas 1
FOTO: ar vizualizācijām parāda, kāds varētu izskatīties "Rail Baltica" nākotnes ātrgaitas vilciens 13
Vāc ziedojumus aktiera Rūdolfa Plēpja rehabilitācijai
Skatīt visus komentārus

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!