Jēkabpilī nozagtā lielgabala nosaukumā bija iešifrēts Staļina vārds, tas bija 2. pasaules kara padomju artilērijas simbols
Jēkabpilī, Rīgas ielā, no parka iepretim Krustpils kultūras namam naktī uz 24. februāri nozagtais ierocis ir viens no slavenākajiem Otrā pasaules kara laika padomju lielgabaliem, kurš vairāku valstu apbruņojumā ir pat vēl līdz šodienai. Lielgabala nosaukumā iešifrēts Staļina vārds un tas ražots leģendārajā rūpnīcā, kura padomju laikā ražoja kravas automašīnas ZIL (tautā dēvētus par “ziliņiem), bet jau šajā gadsimtā Jelgavā līdz ražotnes bankrotam ražoja autobusus.
Jauns.lv jau rakstīja, ka naktī uz trešdienu no parka Jēkabpilī iepretim Krustpils tautas namam kādi nezināmi “varoņi” no padomju laikā uzstādītā postamenta, zem kura apglabāti trīs 2. pasaules kara laikā kaujās pie Jēkabpils kritušie sarkanarmijas komandieri, nocēluši un ar traktoru aizveduši tur gandrīz 35 gadus nostāvējušo lielgabalu. Šis piemineklis sabiedrības ievērību izpelnījās mēneša sākumā, kad Nacionālā apvienība sašuta par to, ka pilsētas dome to it kā grasoties atjaunot.
Lielgabals "ZiS-3":
Pašvaldība gan taisnojās, ka 20 000 eiro paredzēti tikai parka celiņu sakārtošanai, bet nevis 1976. gadā izveidotā memoriāla uzfrišināšanai. Tagad policija meklē, kas un uz kurieni pieminekli aizvedis. Jāteic, ka uz postamenta uzslietais piemineklis nebija kaujas gatavībā, tas bija arī “nepilnīgā” komplektācijā – tikai stobrs.
Jauns.lv piedāvā vēsturisku izziņu par šī lielgabala izcelšanos un nozīmi.
Staļina vārdā nosauktais stobrs
Pēc tehniskās dokumentācijas 76,2 milimetru divīzijas lielgabalu sauc par “ZiS-3” (Krievijas Galvenās raķešu un artilērijas pārvaldes indekss - 52-P-354U). Tā nosaukumā – “ZiS” ietverts Staļina vārds, kas apzīmē rūpnīcu, kurā tas ražots: “Zavod imeņi Staļina” (Staļina vārdā nosauktā rūpnīca – kr.), kura kara gados atradās Gorkijā (tagad – Ņižņijnovgoroda).
Lielgabalu sāka ražot 1942. gadā, bet to projektēt uzsāka pēc krievu militārā konstruktora Vasilija Grabina (1900-1980) ieceres mēnesi pirms hitleriskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai – 1941. gada maijā. “ZiS-3” kļuva par masīvāko padomju artilērijas prettanku lielgabalu cīņās pret vērmahta spēkiem. Pateicoties izcilajām kaujas, darbības un tehnoloģiskajām īpašībām, daudzi eksperti to atzīst par vienu no labākajiem 2. pasaules kara ieročiem. Pēckara periodā “ZiS-3” ilgu laiku bija padomju armijas arsenālā, kā arī tika eksportēts uz vairākām valstīm, no kurām dažās tas joprojām, pēc visa spriežot, ir bruņojumā, piemēram, Ziemeļkorejā un Kubā.
Padomju maršals Nikolajs Voronovs par to izteicies: "Šis lielgabals ir mūsu artilēristu iemīļotākais ierocis un vācu tanku bieds. No šī lielgabala uguns ienaidnieks cieš lielus zaudējumus. Sagūstītie vācu oficieri un karavīri saka, ka nacisti no tā ļoti baidās”.
Policija un pašvaldība meklē pazudušo lielgabalu:
Kopumā kara gados Padomju Savienībā saražoja 48 465 šādus lielgabalus, viens no kuriem arī tika uzsliets uz postamenta Jēkabpilī. Pirms Krustpils saliņā izbūvēja Lielā Tēvijas kara (tā PSRS laikos dēvēja 2. pasaules karu) varoņiem veltītu memoriālu, kura apkārtni nosauca par Padomju armijas parku, šis lielgabals atradās kaujās kritušo sarkanarmiešu brāļu kapos.
“ZiS-3” kaujas operācijās izmantots arī pavisam nesen. Piemēram, no 1991. līdz 1995. gadam serbu spēki to izmantoja Dienvidslāvijas kara laikā, tas izmantots arī karadarbībā gan Ukrainas separātiskajos rajonos, gan Sīrijā. Tas joprojām esot Kambodžas, Nikaragvas, Namībijas, Sudānas un citu valstu armiju, kuras savulaik apgādāja PSRS, bruņojumā.
Savukārt daudzu Krievijas pilsētu kara muzejos un brāļu kapos tas ir uzsliets goda vietā. Izteiksmīgākie “ZiS-3” pieminekļi ir Kerčā, Tverā, Podoļskā, Barnaulā, Maskavā, Tihvinā, Ņižņijnovgorodā, Omskā un daudzviet citur.
Lielgabala "ZiS-3" vēsture (Krievijas Aizsardzības ministrijas televīzijas raidījums):
Leģendārās kara rūpnīcas bankrots Jelgavā un Maskavā
Lielgabalu ražoja Staļina vārdā nosauktajā rūpnīcā, kas darbu ar nosaukumu AMO (Maskavas automobiļu biedrība; “Avtomobiļnoje moskovskoje obšestvo” – kr.) uzsāka vairāk nekā pirms simts gadiem – 1916. gadā. Padomju laikā to nosauca PSRS tirāna vārdā, bet pēc viņa nāves 1956. gada to pārdēvēja ilggadējā rūpnīcas direktora un pirmā PSRS autorūpniecības ministra Dmitrija Ļihačova (1896-1956) uzvārdā (“Zavod imeņi Ļihačova”, ZIL – kr.). Padomju periodu piedzīvojušie ļoti labi atceras šīs rūpnīcas ražotās kravas automašīnas “ZIL” un padomju nomenklatūras limuzīnus “ZIS”.
Pēc PSRS sabrukuma rūpnīca atguva savu pirmspadomju nosaukumu – AMO un pat centās atsākt autobusu ražošanu Jelgavā.
2005. gadā Jelgavā tika reģistrēts uzņēmums “AMO Plant”. Šis autobūves uzņēmums Latvijā tika veidots pēc toreizējā Maskavas mēra Jurija Lužkova iniciatīvas, un 92,6% tā kapitāldaļu turētājs bija Maskavas Īpašuma departaments. Pāris gadu – no 2010. līdz 2013. gadam - tas pēc Nīderlandes uzņēmuma “VDL” licences arī ražoja autobusus, bet strādāja ar miljonos mērāmiem zaudējumiem un bankrotēja.
Arī Krievijā AMO/ZiS/ZIL neveicās un 2015. gadā tika pasludināts rūpnīcas bankrots, pērn Maskavā pilnībā tika nojaukti tās ražošanas korpusi. Tā kā rūpnīca nu ir tāda pati vēsture kā Jēkabpilī nozagtais lielgabals.
Padomju mantojuma liktenis Jēkabpilī
Jauns.lv jau rakstīja, ka teju trīs gadu desmitus jēkabpilieši spriež, kā novākt padomju laikā Krustpils skvērā uzstādīto sarkanarmijas militārā spēka simbolu – lielgabalu virs Padomju Savienības varoņu iespējamās atdusas vietas. Lielgabals, kura stobrs pavērsts pret Krustpils Tautas namu, vairumam atgādina par okupācijas laiku, pie tā promaskaviskie spēki pulcējas uz tā dēvētās Uzvaras dienas – 9. maija svinībām. Teju pirms mēneša, sakarā ar Jēkabpils budžeta šim gadam apstiprināšanu, atsākās diskusijas par šo kareivīgo padomju laika mantojumu.
Tomēr tā novākšana nemaz nebija tik vienkārša. Pirms 25 gadiem tika parakstīts savstarpējais Latvijas-Krievijas līgums, kas kādreiz Padomju Armijas parkā uzstādītājam šaujamajam piešķīra “aizsargājama objekta” statusu. Taā pārcelšanai uz Otrā pasaules kara laikā kritušo padomju karavīru Brāļu kapiem aiz Jēkabpils apvedceļa Varoņu ielā vajadzīga ne tikai labā griba, bet arī starptautisks līgums.
“Otrā pasaules kara memoriāls tika atklāts 1976. gadā, to veidojuši tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Gunārs Asaris. Tas veltīts deviņu Padomju Savienības varoņu piemiņai, kas krituši atbrīvojot Jēkabpils rajonu no Vācijas karaspēka. Lielgabals uzstādīts pie 2. pasaules karā kritušo krievu armijas un latviešu strēlnieku korpusa virsnieku apbedījuma,” vēsta skopa informācija tūrisma ceļvedī. Piemineklis lielgabals ietver laukuma formu, kura malās ir piloni ar deviņiem Padomju varoņu bareljefiem. Lielgabala ar 76 milimetru stobru pamatnē iegravēts uzraksts „Mūžīga slava varoņiem”.
