Leģendārie Rīgas šlāgerkoncerti, kuri sanaidoja latviešus abpus okeānam

Pirms 60 gadiem notika viena no latviešu vispretrunīgāk vērtētajām koncertsērijām Latvijas populārās mūzikas vēsturē – 1960. gada oktobra otrajā pusē Lielajā ģildē kopā ar Rīgas estrādes orķestri (REO) uzstājās kara laikā uz Zviedriju aizbēgušais latviešu šlāgermūzikas pamatlicējs Alfrēds Vinters. Kamēr Latvijas latvieši vēsajās oktobra naktīs sala, stāvot rindās pie Filharmonijas kasēm, letiņi dīķa pusē Vinteru lādēja un gānīja kā “latviešu lietas” nodevēju, kurš ar savu viesošanos Latvijā atzinis tās okupāciju un iekļaušanu PSRS.

Ilgas pēc atkalredzēšanās ar meitu stiprākas par politikas konsekvencēm

Lai gan vienā, gan otrā dzelzs priekškara pusē Vintera uzstāšanos Latvijas PSR Filharmonijā (tagad – Lielā ģilde) vērtēja pēc tur izskanējušā repertuāra un mūziķa izteikumiem tā laika padomju propagandas līdzekļos, viss liek domāt, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Vinters uz Latviju pirmāk jau nebrauca, lai dziedātu – vienalga, vai savus vecos šlāgerus, vai slavas dziesmas “atjaunotajai sociālistiskajai tēvzemei”. Vinters Latvijā gribēja sastapt savus mīļos – un pirmām kārtām jau toreiz tikko pilngadību sasniegušo meitu Dzintru, kuru viņš karsti mīlēja un pirms 16 gadiem bija pametis Kurzemes jūrmalas krastā.

1944. oktobrī Vinters no Kurzemes piekrastes bēgļu laivā kopā ar citiem tautas bēdubrāļiem ar zvejnieku laivu devās trimdā uz Gotlandi. Laiva bija vairāk nekā pārpildīta – 80 cilvēku vietā tajā bija apmēram 280 (bez Vintera tajā bija vēl citi pazīstami latviešu kultūras cilvēki, piemēram, Liepājas, bet pēc tam Rīgas operas premjers Mariss Vētra). Ieraugot pārpildīto laivu, tajā no bailēm neiekāpa Vintera otrā sieva Anna ar divgadīgo meitiņu Dzintru.

Kaut arī Alfrēda un Annas laulība jau bija šķirta pirms diviem gadiem – 1942. gadā, Alfrēds ļoti mīlēja savu meitu Dzintriņu. Te jāatgādina, ka tā bija jau otrā Alfrēda Vintera laulība - pirmā Alfrēda sieva Milda nomira 1939. gadā. Bet trešo reizi viņš apprecējās, jau būdams Zviedrijā – ar zviedrieti Elzu. Par to, ka Vinters bija ļoti pieķēries savai mazajai Dzintrai liecina tas, ka viņš kara laikā sacerēja un izpildīja vienu no populārākajām leģionāru dziesmām “Dzintra”, kura joprojām nav aizmirsta (piemēram, tā kļuvusi par Vislatvijas Dzintru saieta himnu).

Latviešu šlāgermūzikas pamatlicēja kompromisi ar boļševikiem

Lai savās ziņģēs kolhozu kukurūzas audzētāju izsmējējs, Staļinlaikā uz Sibīrijas lēģeriem izsūtītā dēls, “fašistiskās emigrācijas” darbonis un leģionāru dziesminieks (2. pasaules laikā Vintera kapela spēlēja Latviešu karavīru frontes Tautas teātra sastāvā) no “puvušā kapitālisma reakcionārā midzeņa” nokļūtu Hruščova atkušņa komunistiskajā “laimes zemē”, protams, bija jāmaksā savi mesli.

Un tie, salīdzinot ar kāroto vēlmi satikties ar saviem radiniekiem un apciemot dzimto zemi, bija gaužām nenozīmīgi: koncertos nodziedāt dziesmu “Dziesmotā Rīga”, kas it nebūt neslavina padomju sistēmu, bet gan apliecina mīlestību uz Rīgu; sniegt intervijas padomju Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, kurās varēja runāt “caur puķēm”, ko tā arī uztvēra Latvijas latvieši, bet radikāli noskaņotie trimdas tautieši vērtēja tikai šauri no sava viedokļa; un izdot savā Zviedrijā dibinātajā skaņu plašu firmā “Melvaton” skaņuplates ar padomju Latvijas skaņražu ierakstiem (tai skaitā - Raimonda Paula „Mežrozīti”, REO ieskaņojumus).

Hruščova atkušņa laikā Vinteram tad arī radās vienreizēja iespēja vairākas reizes apciemot savu dzimteni: vienu reizi kā estrādes māksliniekam, bet nākamās, kas vēlāk atkārtojās ik pēc gada, kā tūristam. Tas, protams, notika ar padomju varas spices atļauju – gan ar “čekas” piedēkļa - Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, gan toreizējā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa svētību. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē, pēc nacionālkomunistu degradēšanas un Kalpiņa nomaiņas ar Vladimiru Kaupužu, Vinters atkal tika ierakstīts “melnajā sarakstā” un viņam iebraukšana PSRS teritorijā tika liegta. Pēdējo reizi viņš kā tūrists Latvijā ieradās 1963. gadā, un pēc tam līdz savai nāvei 1976. gadā tēvzemē vairs nav bijis.

Alfrēda Vintera pagaisušais mantojums

Tā kā viņa Latvijā viesošanās dēļ valdošās trimdas aprindas pret Vinteru izturējās ar lielu skepsi, viņa trimdas laika mantojums un arhīvs nav bijis diez ko cienīts un saglabāts, kaut gan viņa devums latviešu trimdas mūzikas dzīvē ir neatsverams. Viņa Zviedrijā dibinātā skaņu plašu firma “Melvaton” klaida latviešu mūzikas kultūras dzīvē vērtējama tikpat augstu kā grāmatniecības jomā Ņujorkā Helmāra Rudzīša no pirmās brīvvalsts laikiem turpinātais grāmatu apgāds “Grāmatu draugs”. Var uzskatīt, ka “Melvaton” turpināja slavenās pirmskara Latvijas skaņu plašu firmas “Bellacord” tradīcijas.

Arī tādas īstas Vintera piemiņas vietas nav. Viņa pīšļi izkaisīti Stokholmas kolumbārijā, bet arhīvs pēc viņa nāves nonāca trešās sievas Elzas un abu dēla Jana īpašumā. Un tā arī nav zināms, kur tas palicis. Visdrīzāk, tas, palicis viņa jaunajai zviedru ģimenei, pamazām “pazudis”.

Tomēr Latvijā ir vismaz viens cilvēks, kuram pateicoties latviešu skaņu mākslas vēsture Vintera iespaidā ir ieguvusi neatsveramu bagātību. Un tas ir ievērojamais latviešu skaņu plašu kolekcionārs un vēsturnieks Atis Gunivaldis Bērtiņš. Jau jaunībā Bērtiņš bija skaņu plašu fans un 1960. gada oktobrī piepildījās viens no viņa sapņiem – Rīgas koncertu laikā viņš iepazinās ar Alfrēdu Vinteru un nodibināja kontaktus ar viņa skaņu plašu firmu Zviedrijā. Tas, protams, nepatika Bērtiņa darba devējiem, kuri atlaida jauno juristu no darba Rīgā un viņam nācās emigrēt tālāk no padomju republikas galvaspilsētas. Tā nu viņš nonāca Kuldīgas rajona Rendā, kur daudzu gadu laikā izveidojis vērienīgu skaņu plašu muzeju, un nu mēs varam lepoties ar nopietnu akadēmisku izdevumu “Latviešu skaņuplašu vēsture”. Ja nebūtu Vintera, iespējams, latviešu skaņu mākslas vēsture nebūtu tik plaši izpētīta, bet Bērtiņš visu dzīvi būtu nostrādājis kādā nenozīmīgā padomju juristu kantorī.

„Dziesmotā Rīga” caur puķēm

Bet nu par pašiem leģendārajiem 1960. gada oktobra otrās puses koncertiem Lielajā ģildē. Toreiz Vintera viesošanās nozīmi Rīgā var salīdzināt ar daudziem vēl labi atmiņā palikušo “Čikāgas piecīšu” koncertiem Latvijā 1989. gadā. Protams, trešās Atmodas laika koncertus nevar salīdzināt ar Hruščova atkušņa laika koncertiem. Bet konteksts ir vienojošs – okupētajā dzimtenē viesojas superpopulārs latviešu mūziķis no brīvās pasaules, kurš padomju ideoloģijas nomāktajiem latviešiem nesa brīvības vēsmu un stiprināja nacionālo pašapziņu.

Tikai šī “brīvības vēsma” 1960. gadā bija gaužām ierobežota. Vinteram atļāva izpildīt tikai sešas dziesmas, viena no kurām – “Dziesmotā Rīga” bija “obligātais repertuārs”. Te gan jāuzsver, ka Vinteram neuzspieda izpildīt padomju iekārtas slavas dziesmas: obligāto padomju mūzikas repertuāru izpildīja REO bez Vintera piedalīšanās.

To, ka repertuārs bija ierobežots, liecina vairākas Vintera “skaidrojošās intervijas” padomju presē, kurās viņš uzsvēra – Filharmonija neesot viņam uzspiedusi repertuāru, dziesmas izvēlējies viņš pats, bet tās bijušas tikai sešas dziesmas.

Šādi izteikumi tālaika kontekstā varētu liecināt tikai par vienu – Vinteram vairāk dziesmu neļāva dziedāt. Tomēr “atļautās” dziesmas viņš izpildīja ar uzviju. Visos koncertos ovāciju mudināts viņš katru dziesmu bija spiests izpildīt vismaz divas reizes. Tāpat Latvijas PSR Filharmonija bija spiesta īstenot nepieredzētu praksi – papildus paredzētajiem pieciem koncertiem vēl sarīkot sešus papildkoncertus, jo publika lauztin lauzās uz Vintera uzstāšanos kopā ar REO, kuru tobrīd vadīja Egils Švarcs, kurš, starp citu, vēlāk apprecējās ar dziedātāju Larisu Mondrusu un kopā ar viņu no “laimīgās padomju zemes” aizbēga uz Rietumvāciju. Starp citu, Mondrusa par REO solisti kļuva pāris gadus pēc leģendārajiem Vintera Rīgas koncertiem un viņa ar panākumiem Vintera dziesmas dziedāja jau trimdas gados.

Reti kurš latvietis nezina vai nav dzirdējis kādu no slavenajām Vintera šlāgerpērlēm – “Gaujas laivinieks”, “Kā var aizmirst”, “Trīs vītušas rozes”, “Tas bij’ tik sen”, “Draugs, nejautā”, “Lai tā būda rūc”,  “Mazais pasta balodītis” un daudzas citas.
Atkarībā no kojunktūras Vintera dziesmas reizēm savā mērcē pasniedza arī padomju Latvijas propaganda. Viskuriozākais gadījums šai sakarā laikam jāmin attiecībā uz “Trīs vītušām rozēm”.

„Trīs vītušas rozes”

Kad Vinters bija padomju sistēmas ieredzēts, šis šlāgeris tika cieņā celts, bet, kad Vinters atkal pārvērtās par “sociālistiskās dzimtenes” ienaidnieku, “Trīs vītušas rozes” kļuva par banalitātes kalngalu.

1982. gadā dzejnieks Jānis Peters savā grāmatā par maestro Raimondu Paulu kā salkanības un banalitātes paraugu latviešu estrādē minēja “Trīs vītušas rozes”, bet 1960. gadā “čekas kultkoma” avīze “Dzimtenes Balss” šo dziesmu izceļ pirmās lappuses virsrakstā ““Trīs vītušas rozes” un ilgas pēc dzimtenes”, stāstot par Vintera triumfu Rīgā. Jāteic, ka arī rakstu “Dzimtenes Balsī”, tāpat kā grāmatu par Raimondu Paulu, rakstījis Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu nospiedumu atstājusi personība – muzikologs, kādreizējais Filharmonijas direktors un žurnāla “Māksla” atbildīgais sekretārs Arvīds Darkevics.

Šajā rakstā Vinters Darkevicam, kurš padomju Latvijas kultūrā ir pretrunīgi vērtēta personība – “tilts” starp ideoloģisko dogmatismu un kultūras darbinieku brīvdomību, it kā slavina “sociālistisko dzimteni”:

“Rīgu, piemēram, nevar pazīt, ierodoties tajā visviens vai ar lidmašīnu, vilcienu vai kuģi. Kur agrāk nomaļnieki ganīja kazas, tur tagad moderns lidlauks ar skaistu un ērtu lidostas ēku; izkāpjot no vilciena, imponē jaunā, skaistā stacija, bet kādreizējo izeju uz Marijas ielu vienkārši nav iespējams pazīt: te izveidots plašs laukums ar ērtu satiksmi. Iebraucot Rīgā ar kuģi, jāpriecājas par skaisto Daugavas krastmalu. Jā, latvieši mīl savu dzimteni un nežēlo pūļu, lai tā būtu skaista, pārtikusi, laimīga. Daudz daudz jau panākts”.

Arī Rīgas radio Vinters nav skopojies ar atzinīgiem vārdiem par Rīgā redzēto, kurā teic, lai tautieši no brīvās pasaules saviem radagabaliem uz Latviju nesūta cukuru, desas un sviestu, jo visa tā netrūkst – tā te esot pārpilnība. Rīgas Centrāltirgū “ej un pērc, ko tu gribi” – Zviedrijā tik lielas tirdzniecības halles neesot. Ja gribot, ko sūtīt, labāk lai sūtot kādu kleitu, kas var būt tāda kā “piemiņas lieta”.

Ja to visu lasa tā laika padomju laika cilvēka acīm “caur puķēm”, taisnība jau vien ir. Centrālās stacijas laukums tik tiešām bija pārvērties līdz nepazīšanai, bet Daugavmala ieguvusi promenādes statusu, un radinieki no “aizdīķa onkuļa” atsūtītajā paciņā labāk redzētu kādu apģērba gabalu, nevis sačervelējušos desas luņķi.

Trimdas karagājiens pret šlāgerkarali

Tomēr trimdas valdošajai spicei uz Vinteru radās pamatīgs zobs. Valdošais uzskats viens – nekādu sakaru ar okupēto dzimteni, braucienu un vēl jo vairāk kompromisu! Jā, sūtīt vēstules un “palīdzības paciņas” Latvijas radiniekiem drīkst, bet ar apdomu. Pat adresē nedrīkst minēt nodevīgo burtu salikumu “USSR”, tikai “Latvia”, lai apliecinātu savu stingro politisko nostāju, ka Latvija nav PSRS sastāvdaļa, rakstīts vienā otrā tālaika trimdas preses izdevumā un “tautiešu pamācībās”.

Bet politiskās dogmas bieži vien ir pretrunā ar cilvēciskajām vajadzībām. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Vinters uz Latviju devās vēl vairākas reizes pēc slavenajiem Rīgas koncertiem, par kuriem trimdas presē bija noķengāts no matu galiņiem līdz papēžiem, bet Rīgas presē (izņemot propagandas laikrakstos un radioraidījumos, kas domāti ārzemniekiem) par viņa viesošanos Rīgā liecināja vien necilas koncertreklāmas sīka piebilde “ar Alfrēda Vintera piedalīšanos”:

Savukārt trimdas prese Alfrēda Vintera viesošanos Latvijā dēvēja par “tautas ideālu nodevību”:

• “Vieglās mūzikas Alfrēds Vinters okupantu viesis. Kā boļševistiskās „Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras, sakaru biedrības” viesis uz okupēto dzimteni devies Zviedrijā dzīvojošais vieglās mūzikas autors Alfrēds Vinters. (..) glaimus (par to) Vinters Zviedrijā, protams, nevarēja sagaidīt un nesagaidīja, jo te ir pavisam citas kultūras vērtību mērauklas un citas prasības”. (“Latvju Vārds” (Zviedrija), 1960. gada 27. oktobris)
• Kā gandrīz visiem braucējiem uz okupēto Latviju, arī Vinteram bija jārunā Rīgas radiofonā, cildinot okupantu režīmu, savu dzīvesbiedri - zviedrieti piesakot par liecinieci un “izsakot cerību” - cik vien iespējams drīz atkal braukt turp. Vintera runas saturs ir tik saraustīts un sajucis, it kā viņš būtu sviestin piesviests pie mikrofona”. (“Latvju Vārds” (Zviedrija), 1960. gada 10. novembris)
• “Alfrēda Vintera dumjā pļāpāšana Rīgas radiofonā vislabāk liecina, kādi ir tie, kas visvieglāk uzķeras uz ienaidnieka makšķeres un kas neatzīst nacionālās goda jūtas”. (“Latvija” (Vācija), 1960. gada 19. novembris)
• “Uz Stokholmas Daugavas Vanagu nodaļas ierosmi zemes valde vienbalsīgi no Daugavas Vanagu rindām izslēdza Stokholmas nodaļas biedru Alfrēdu Vinteru”. (“Latvija Amerikā” (Kanāda), 1960. gada 11. novembris)

Vintera mūža pēdējā desmitgade bija dziļas traģēdijas apvīta. Viņš tika izslēgts no trimdas sabiedrības (piemēram, vairāki latviešu veikali gan Eiropā, gan Amerikā attiecās pārdot Vintera skaņu plašu firmas produkciju; Vinteru no panckām ārā lamāja klaida latviešu prese; viņu izslēdza no latviešu organizācijām). Savukārt padomju vara viņu ierakstīja “melnajā sarakstā” un viņam aizliedza apmeklēt tēvzemi. Tikmēr “latvietis parastais”, par spīti gan komunistu, gan trimdas nacionālo patriotu aizliegumam, uz nebēdu ziņģēja Vintera šlāgerus.

Alfrēda Vintera dzīves gājums

Alfrēds Vinters dzimis Rīgā 1908. gada 15. septembrī, miris 1976. gada 23. oktobrī Stokholmā. Viņš bijis latviešu mūziķis autodidakts, dziedātājs, dziesmu autors, izdevējs, ansambļu dibinātājs un vadītājs, latviešu šlāgermūzikas pamatlicējs.

Pirmā pasaules kara gadus Vinteru ģimene aizvadījuši Vidzemē, kur Alfrēds sāka skolas gaitas. Pēc kara Vinteri atgriezās Rīgā un apmetās Čiekurkalnā. 1927. gadā Alfrēds Vinters salaulājās ar Mildu Kristīni Krastiņu, pēc tām viņu iesauca armijā. No tās atgriezies, viņš nodibināja savu pirmo ansambli jeb kapelu. Viņš bija pirmais mūziķis Latvijā, kas vienlaikus bija gan komponists un dzejnieks, gan instrumentālists un dziedātājs. Samērā īsā laikā viņš kļuva par vispopulārāko vieglās (sadzīves) mūzikas autoru un izpildītāju, par latviskās moderno deju mūzikas aizsācēju.

1940. gadā pēc padomju okupācijas Vinteru no skatuves „noņēma”. Taču nacistu okupācijas gados mūziķis atjaunoja savu darbošanos kopā ar kapelu – uzstājās Rīgas cirkā, rēvijas teātrī „Frasquita” un citur. Uzstāšanās ar izklaidējošām programmām notika ne tikai Latvijā, bet visā Austrumu frontes teritorijā līdz pat Melnajai jūrai, arī netālu no frontes līnijām.

1944. gada rudenī Vinters bēgļu laivā pāri jūrai devās uz Zviedriju, kur iesākumā strādāja “melnos” darbus – gan dzelzceļa stacijā stumjot vagonetes, gan mazgāja traukus restorānā, kur iepazinās ar Elzu Jarnbrinki, kura kļuva par mūziķa trešo sievu. 1951. gadā viņš nodibināja savu skaņu ierakstu studiju „Melvaton”, kuras pirmās skaņuplates ieskaņoja viņa dibināta kapela “Trīs Vinteri”.

* * *
Jāteic, ka Alfrēds Vinters nav vienīgais pazīstamais latviešu mūziķis, kurš 1944. gada rudenī bēgļu laivā no Kurzemes devās uz Zviedriju un kuram pēcāk sakari ar padomju Latviju beidzās traģiski. Daudz bēdīgāks liktenis piemeklēja slavenā latviešu diriģenta Teodora Reitera dēlu, arī izcilu diriģentu, Zalcburgas muzikālo izglītību ieguvušo Leonu, kurš, noticēdams padomju propagandai, pēc tēva nāves pārcēlās no Zviedrijas uz Rīgu.

Viņu Rīgā iecēla par Latvijas PSR Radio simfoniskā orķestra diriģentu. Bet, neskatoties uz to, dzīve okupētajā dzimtenē viņš dziļi vīlās. 1976. gada maijā viņš mira pilnīgi pamests, pēc nāves savā dzīvoklī nogulējis vairākas dienas neviena nepamanīts. Leonu Reiteru sākumā izmantoja padomju propagandai, bet pamazām norakstīja un nodeva aizmirstībai. Par savu lielo vilšanos savas dzīves nogalē viņš ne reizi vien rakstīja saviem paziņām uz Stokholmu. Bet tas jau ir cits stāsts…