Skaidrojam, vai Baltijas jūrā patiešām mīt haizivis
Lielu satraukumu kurzemniekos un makšķernieku vidū izraisīja liepājnieka Alexey Danilenko ieraksts „Facebook”, ka viņš Liepājas kanālā noķēris haizivi. Kā vēlāk noskaidrojās tā bija viltus ziņa, joks. Bet vai Baltijas jūrā vispār var būt no pasaules okeāniem ieklīdušas haizivis? To Jauns.lv skaidroja speciālisti.
Jauns.lv jau rakstīja, ka Alexey Danilenko Latvijas makšķernieku „Facebook” lapā publicēja foto ar it kā Liepājas kanālā notvertu haizivi. Liepājniekos, un ne tikai, šī ziņa izraisīja satraukumu – vai tik tiešām līdz Latvijai atpeldējušas haizivis un tās nu apdraud mūsu ūdeņus?
Kad ieraksts izpelnījās sabiedrības uzmanību, pats Alex atzina, ka foto ar notverto dzelkņu haizivi uz kāda kuģa klāja bijis tikai joks, bet foto uzņemts Dienvidamerikā. Tomēr - vai vismaz teorētiski kāda no pasaulē esošajām 440 haizivju sugām var atpeldēt līdz Latvijas krastiem.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns Jauns.lv teica: „Tur, kur vēl ir sāļūdens – līdz Ziemeļjūras un Baltijas jūras robežai var ienākt kādas piecas haizivju sugas, bet nu Baltijas jūrā – nekā”.
Haizivis mīt sāļūdenī jeb sālsūdeņos, kuros sāļu koncentrāciju ir lielāka nekā sājūdenī jeb iesāļūdenī, kāds ir Baltijas jūrā. Tas nozīmē, ka Baltijas jūrā haizivis vienkārši nevar izdzīvot – ne cilvēkēdājas, ne miermīlīgākās, kā dzelkņu haizivis, kas cilvēkiem neuzbrūk. Baltijas jūra ir sājūdens jeb iesāļūdens jūra, kas satur lielāku sāļu koncentrāciju nekā saldūdens, tomēr mazāku nekā sāļūdens. Sājūdens veidojas, sajaucoties jūras ūdenim ar saldūdeni. Sājūdens satur no 0,5 līdz 30 gramu sāls uz vienu litru ūdens, bet sālsūdens - no 30 līdz 50 gramu sāls uz vienu litru ūdens. Tomēr ir daži haizivju sugu izņēmumi kā, piemēram, vēršhaizivs un upju haizivs, kas spēj peldēt gan sāļajos jūras ūdeņos, gan saldūdeņos, bet te jāuzsver, ka lielākajai daļai haizivju patīk siltie tropu ūdeņi un Baltijas klimats tām neiet pie sirds
„Laiku pa laikam par haizivīm tiek noturēti delfīni un zobenzivis, kas retumis ieklīst mūsu ūdeņos,” piebilst Svilāns.
Pēdējais skaļākais „haizivs skandāls” Latvijā izcēlās pirms 11 gadiem, kad divas meitenes kādā Ventspils puses pludmalē jūrā ieraudzīja un nofotografēja dīvainu spuru, kas varētu piederēt haizivij. Latvijas Dabas muzejā pat sasauca konsīliju, lai izanalizētu meiteņu redzēto. Muzeja direktora vietniece Guna Bagrade toreiz teica: „Ticamākais, tā ir kādas mūsu ūdeņiem mazāk raksturīgas zivs spura”.
Līdz šim Baltijas jūrā ir gadījies ieklīst pa kādam eksotiskam jūras iemītniekam, bet samērā reti. Ir manītas gan zobenzivis, gan vaļveidīgie, cūkdelfīni. Kopš pagājušā gadsimta vidus Latvijas piekrastē kādas desmit reizes ir izskalota zobenzivs, bet pirms 16 gadiem jūras piekrastē Kurzemes pusē zvejnieku tīklos tika atrasts cūkdelfīns, kuru Latvijas piekrastē izdodas novērot aptuveni reizi 30 gados.
Par īpatnējo liepājnieka Alexey Danilenko joku Latvijas Hidroekoloģijas institūtā Hidrobioloģijas laboratorijas vadošā pētniece Solvita Stārķe Jauns.lv saka: „Ja tiešām to noķertu Liepājas kanālā, tad fotogrāfijā haizivs būtu cilvēkam rokās uz Liepājas ostas fona nevis uz nezināma kuģa korpusa”.
Tā kā mums nav iemesla satraukties, ka Baltijas jūrā siro haizivis. Ja ūdens temperatūru nebaida, tad peldētpriekus mūsu pludmalēs varam doties baudīt, nebaidoties no plēsonīgajām haizivīm.
