Anna ar dēlu invalīdu sava brāļa reketiera parāda dēļ zaudē zemi un māju

Tagad Annai ar dēlu, 1. grupas invalīdu, jāmeklē pajumte. Kā tas varēja notikt? Lai mācītos no citu kļūdām, šķetinām senos notikumus soli pa solim.

Aizdod naudu bez parādzīmes

Tālajā 1993. gadā Annas brālis paziņoja, ka viņam steidzami nepieciešama nauda, lai nokārtotu biznesa lietas. Pats viņš uz banku negāja, bet palūdza māsu, lai viņa aizņemas. Annai tolaik bija laba alga, un viņa Krājbankā aizņēmās lielu summu toreizējos Latvijas rubļos un aizdeva brālim. Nekādu parādzīmi brālis neuzrakstīja, kā saka, radu būšana. Viņš solīja naudu atdot jau pēc pāris mēnešiem.

Brāļa bizness izrādījās krimināls, un apmēram pēc pusgada, 1994. gadā, viņu ielika cietumā uz astoņiem gadiem – par reketu. Tad Latvija jau bija pārgājusi uz latiem. “Aizdevuma summa tiem laikiem bija ļoti liela, apmēram 1300 latu,” atceras Anna. Toreiz naudai bija pavisam cita vērtība, piemēram, minimālā mēnešalga 1994. gadā bija 22,50 lati.

Māsa gādā par cietumnieka labturību

Deviņdesmito gadu vidū Latvijā sākās masveida bezdarbs, tas skāra arī Annu. Darbs un nauda bija ne vienmēr. Neraugoties uz to, Anna rūpējās par brāli, regulāri apciemoja un veda uz cietumu dažādus labumus.

“Mēs mājās nevarējām atļauties nopirkt to, ko vedu viņam uz cietumu,” viņa stāsta. Sieviete uzskatīja, ka brālim ir jāpalīdz, lai arī kādas kļūdas savā dzīvē pieļāvis, viņš taču ir cilvēks, tuvs radinieks. Vēlākie notikumi parādīja, ka brālim šajā ziņā ir pavisam pretēji uzskati. Viņš nenovērtēja Annas palīdzību un bez sirdsapziņas pārmetumiem pameta viņu nelaimē.

Brālis no cietuma iznāca 2002. gadā. “Tajā brīdī viņam uz rokām bija ļoti liela nauda, virs desmit tūkstošiem. Taču parādu neatdeva. Brālis paziņoja – man vairs nav tās naudas!” atceras Anna. Parādzīmes nebija, tāpēc Anna nevarēja aizdevumu no viņa piedzīt tiesas ceļā.

Mantojums un dažādas nelaimes

Tikmēr Annas parādam bankā strauji auga procenti: “Pati kūlos, kā varēju. Ja bija nauda, maksāju bankai. Ja nebija, auga parāds.” Banka piesaistīja tiesu izpildītāju, kurš katru mēnesi atvilka daļu no Annas algas.

Divtūkstošo gadu sākumā ģimeni piemeklēja arī citas nelaimes. Gāja bojā Annas tēvs, kuru notrieca automašīna, pēc dažiem gadiem darba vietā ar sirdi nomira vīrs.

Kad 2005. gadā aizsaulē aizgāja Annas māte, viņa mantoja 17 hektārus lauku zemes un nelielu pirmskara laikā celtu māju Latgales mazpilsētā ar 600 kvadrātmetriem zemes. Annas māte bija atjaunojusi īpašuma tiesības uz šiem senču īpašumiem, taču nebija tos ierakstījusi zemesgrāmatā.

Arī Annai neizdevās zemi ierakstīt zemesgrāmatā: “Mantotajai zemei mamma no kaimiņa bija piepirkusi klāt 3,4 hektārus. Viss bija uzmērīts kā viens īpašums 17 hektāru platībā. Pirkuma līgums bija apstiprināts pie notāra, ar notāra zīmogu.”

Taču Valsts zemes dienests un pašvaldība šo pirkuma līgumu neatzina – neesot pareizi noformēts. “Prasīja, lai es, tos 3,4 hektārus izpērku, samaksājot 33,3 sertifikātus vai naudā, pēc sertifikātu nominālvērtības.”

Ietaupīja uz sertifikātiem...

Viena sertifikāta nominālvērtība bija 28 lati, tātad 33,3 sertifikātiem – 932,40 lati. Anna savus sertifikātus jau bija izlietojusi. “Un gandrīz tūkstoš latu man nebija,” viņa saka. Līdz ar to zemes lietas palika nenokārtotas. Arī mantoto māju Anna neierakstīja zemesgrāmatā.

Patiesībā zemi varēja izpirkt par mazāku summu. Piemēram, 1994. gadā sertifikāti brīvajā tirgū bija ļoti lēti – privātfirmas tos iepirka par 50 santīmiem un pārdeva par 70 santīmiem. Par 35 latiem varēja nopirkt 50 privatizācijas sertifikātus!

Vēlāk cenas cēlās, 2005. gadā starpniekfirmas tos pārdeva par 13–14 latiem gabalā, bet 2006. gadā jau vidēji par 18,90 latiem gabalā (pēc statistikas datiem). Tātad 33,3 sertifikātus 2006. gadā varēja nopirkt par 630 latiem. Taču acīmredzot arī tādas summas Annai nebija.

Ja zeme būtu ierakstīta zemesgrāmatā, Anna varētu to pārdot, nokārtot parādus un mierīgi dzīvot tālāk. Ģimene zemi paši neapstrādāja un arī neiznomāja citiem, kaut gan lielākā daļa platības bija iztīrīta no krūmiem.

Zeme atrodas labā vietā, blakus ceļam. Tolaik lauksaimniecības zeme Latgalē maksāja apmēram 2000 latu par hektāru, tātad par 17 hektāriem varēja dabūt 34 000 latu, vismaz 25 tūkstošus. Anna būtu atrisinājusi visas problēmas ar banku, un vēl nauda paliktu pāri.

Dēls kļūst par kopjamu invalīdu

2017. gads Annai sākās cerīgi. No Lielbritānijas atgriezās 29 gadus vecais dēls, kurš tur bija nostrādājis vairākus gadus. Viņš Latvijā bija dabūjis labi apmaksātu darbu. Vasaras sākumā jauniešu kompānija devās peldēties, bariņā bija arī meitene, kas dēlam patika. Puisis bija labs peldētājs un vēlējās sevi parādīt. Tālāk seko klasiskais stāsts – ielēca uz galvas ūdenī, lauza mugurkaula skriemeļus un kļuva par kopjamu 1. grupas invalīdu. Galva strādā brīnišķīgi, rokas puslīdz klausa, bet kājas ir pilnīgi nekustīgas.

Mātes dzīve krasi mainījās. “Pēdējie divi gadi man ir kā murgs. No mājas varu iziet, lielākais, uz desmit stundām, jo dēlam vajadzīga palīdzība. Man ir pazudusi interese un vēlēšanās iet sabiedrībā,” Anna atzīst.

Ar finansēm kļuva pavisam slikti. Dēlam ir ļoti mazs darba stāžs Latvijā, tāpēc viņš saņem nevis 1. grupas invaliditātes pensiju, bet tikai 1. grupas invalīda valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu 83,24 eiro apmērā. Būtisks atspaids ir vēl 213,43 eiro – ikmēneša kopšanas pabalsts smagas invaliditātes gadījumā. Gaidāmā oktobra indeksācija šos dēla ienākumus nepalielinās, jo atšķirībā no pensijām pabalstus neindeksē.

Anna kā 3. grupas invalīde saņem 3. grupas invaliditātes pensiju – 64,03 eiro. Kāpēc tik maz? 3. grupas invalīdiem pensiju nerēķina, bet visiem izmaksā vienādu summu – 64,03 eiro mēnesī. Darba stāžu un sociālās apdrošināšanas iemaksas 3. grupas invalīdiem vērā neņem.

Pēdējos mēnešus Anna ir noformēta kā dēla asistente. Asistentei apmaksu rēķina par stundām, kad dēls ratiņkrēslā jāpavada ārpus mājas – pie ārsta, uz procedūrām u. tml. Mēnesī tie ir 30 vai 40 eiro, lielākais – 70 eiro.

Maksātnespēja vai izputināšana?

Anna 2017. gadā pieteica savu maksātnespēju, tas bija labākais risinājums, lai atbrīvotos no parādiem. “Abi īpašumi nav ierakstīti zemesgrāmatā, tāpēc norādīju, ka man īpašumu nav. Taču maksātnespējas administratore kaut kādā veidā to noskaidroja un izsolē pārdeva vispirms zemi, tad māju,” stāsta Anna.

Kaut gan Krājbanka, kurā Anna vairāk nekā pirms 20 gadiem aizņēmās naudu, ir sen likvidēta, parādniekiem nekāda brīvlaišana nespīd, un visus parādus piedzen. Sākot maksātnespēju, Annas parāds bija apmēram 16 000 eiro. “Es biju pārliecināta, ka zemi pārdos vismaz par 17 000 eiro un māja mums paliks.”

Taču 17 hektārus zemes maksātnespējas administratore izlika pārdošanā par sākumcenu 10 600 eiro un elektroniskajā izsolē tos pārdeva par 11 200 eiro.

“Biju vienojusies ar kādu zemnieku, ka viņš manu zemi izsolē nopirks par 17 000 eiro. Viņš mēģināja reģistrēties elektroniskajai izsolei, taču viņa pieteikumu nez kāpēc nepieņēma,” turpina Anna.

Klāt nāca maksātnespējas administratores izdevumi, un pēc zemes pārdošanas parāds bija 7700 eiro. Administratore pieprasīja, lai Anna īsā laikā samaksā šo summu; ja ne – arī māju izliek izsolē.

Māju, kurā dzīvo Anna ar dēlu invalīdu, izsolē par 7700 eiro nopirka SIA Latgales īpašumi. “Firmas pārstāvis man piedāvāja māju no viņiem īrēt par 100 eiro mēnesī. Ja ne, mums jāizvācas. Viņš atklāti pateica, ka māju nopirkuši, lai pārdotu dārgāk. Nekā personīga, tikai bizness,” sarunu atceras Anna.

Varēja pārdot dārgāk

Kāpēc maksātnespējas administratore īpašumus pārdeva tik lēti, ja bija pircējs, kurš gribēja zemi nopirkt par augstāku cenu? Vai maksātnespējas laikā obligāti jāpārdod visi īpašumi? Un vai var pārdot zemesgrāmatā neierakstītus īpašumus?

Kopš 2018. gada 1. jūlija Maksātnespējas administrācija ir pārdēvēta par Maksātnespējas kontroles dienestu. Uz Likuma un Taisnības jautājumiem atbild šā dienesta Otrā uzraudzības departamenta direktora vietniece Žanete Strode-Pastore.

Izrādās, maksātnespējas laikā nav obligāti jāpārdod visi īpašumi. “Maksātnespējas procesa mērķis ir apmierināt kreditoru prasījumus, nevis pārdot visu parādnieka mantu,” skaidro Strode-Pastore.

Lauku zeme tagad ir uz izķeršanu. Kāpēc to izsolē izlika par tik zemu cenu? “Sertificēts vērtētājs nosaka īpašuma tirgus vērtību un piespiedu pārdošanas vērtību. Piespiedu pārdošanas vērtība parasti ir puse no tirgus vērtības, taču rēķināmies ar to, ka izsoles laikā cena var pieaugt,” skaidro speciāliste. Ja parādnieku neapmierina novērtējums, viņš pats var pasūtīt novērtējumu, tas maksās vismaz 200 eiro.

“Es to zināju, taču kāds tūkstotis vairāk mani neglābtu,” atbild Anna.

Šajā gadījumā bija pircējs, kurš piedāvāja lielāku cenu. Vai obligāti bija jārīko izsole? “Ja ir labs pircējs, kurš piedāvā lielāku cenu, tad maksātnespējas administratoram ir tiesības, vienojoties ar banku (kreditoru), pārdot īpašumu bez izsoles. Maksātnespējas administratoram ir jārunā ar parādnieku,” norāda Strode-Pastore.

Taču ar Annu nekādas sarunas nenotika. “Maksātnespējas administratore skrēja lieliem soļiem, lai tikai visu ātrāk pārdotu,” apgalvo Anna. Tāpēc zemi nenopirka zemnieks, kurš piedāvāja labāku cenu, un viņa ar dēlu zaudēja māju.

Var arī bez zemesgrāmatas

Anna pati nevarēja pārdot mantoto zemi, jo tā nebija ierakstīta zemesgrāmatā. Kur teikts, ka maksātnespējas administratore var pārdot zemesgrāmatā neierakstītu īpašumu?

“Tiešā veidā likumā tas nav rakstīts. Ir teikts, ka administrators pārdod parādnieka mantu. Kaut gan Civillikumā rakstīts, ka īpašnieks ir tikai tas, kurš par tādu ierakstīts zemesgrāmatā, taču tagad tiesa īpašuma jēdzienu traktē plašāk. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka īpašums pieder parādniekam, tad maksātnespējas administrators ir tiesīgs to pārdot. Mantoto īpašumu var pārdot pat tad, ja ir pieteicies mantinieks, bet vēl nav saņēmis mantojuma apliecību. Tas teikts Augstākās tiesas Civillietu tiesas palātas 2013. gada 6. augusta lēmumā lietā C02021113, PAC-1853 un Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 29. februāra spriedumā lietā SKC-48/2016. Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 30. marta lēmumā lietā Nr. C04354612, SPC-9/2017 teikts, ka var pārdot nekustamo īpašumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā,” izskaidro Strode-Pastore.

Brālis saka – pati vainīga!

Anna pēc palīdzības devās pie pilsētas domes priekšsēdētāja: “Mūsu mazpilsētā ir brīvi pašvaldības dzīvokļi, taču mums ir vajadzīgs dzīvoklis pirmajā stāvā, lai dēls var izbraukt ārā ratiņkrēslā.” Pilsētas galva solīja palīdzēt, taču tas prasīs vairākus mēnešus laika.

Brālis, kura dēļ Annai faktiski atņēma māju, dzīvo lepnā divstāvu mājā ezera krastā. Tā noformēta uz dēla vārda, formāli brālim nekas nepieder. Ko darīt? Būtu tikai taisnīgi, ja Anna paziņotu: “Mīļo brālīti, tevis dēļ mūs izliek uz ielas. Atbrīvo divas istabas, jo es ar dēlu pārvācos pie tevis!”

“Nē, nekādā gadījumā!” Anna iesaucas. “Ko es varu prasīt no cilvēka, kuram nav sirdsapziņas un godaprāta? Ir daļa bandītu, kuri savus tuvākos radus nekad neizmanto un neapkrāpj. Taču mans brālis nerēķinās ne ar vienu.”

Ko brālis teica, kad Annas māju pārdeva izsolē? “Ka pati esmu vainīga! Vajadzēja visu ierakstīt zemesgrāmatā, vajadzēja pašai pārdot zemi.” Savu vainu brālis nesaskata.

“Jā, muļķīgi iznāca. Zinu, ka rīkojos nepareizi, ka vajadzēja prasīt parādzīmi. Taču tas tagad vairs neko nemaina,” atzīst dzīves grūtību nomāktā sieviete.

Cer uz rehabilitāciju

Pēc likuma tiesu izpildītājs uz ielas var izlikt jebkuru cilvēku, arī nestaigājošu invalīdu vai ģimeni ar zīdaini. Dažām iedzīvotāju grupām pienākas pašvaldības palīdzība. “Ja uzreiz nesagaidīsim pašvaldības dzīvokli, nāksies vairākus mēnešus maksāt lielo īri, lai mūs neizmestu uz ielas,” Anna domā par nākotni.

“Es atpūšos tikai tad, kad dēls ir aizbraucis uz rehabilitācijas centru. Nupat dēls bija rehabilitācijas centrā Rāzna, kur viņam ļoti patika. Daļa izdevumu bija jāsedz pašiem. Milzīgs paldies Edijam Piparam, kurš vada labdarības organizāciju Palīdzēsim viens otram. Viņš apmaksāja dēla izdevumus Rāznā,” Anna priecājas par palīdzību. Dēls saņem ikgadēju rehabilitācijas kursu arī Vaivaros.

Ģimene ļoti cer, ka palīdzēs rehabilitācija Baltkrievijā. Par centru, kas atrodas 25 kilometru no Minskas, ir dzirdētas ļoti labas atsauksmes. “Varbūt dēls kaut nedaudz varēs piecelties un staigāt,” cer Anna. Kad būs nokārtoti dokumenti, rehabilitāciju Baltkrievijā apmaksās organizācija Palīdzēsim viens otram.

Ko varam mācīties no šā gadījuma?

• Aizdodiet naudu tikai tik daudz, cik varat atļauties zaudēt. Nav žēl piecu eiro. Varbūt neizputēsiet, ja zaudēsiet 100 eiro. Turpretim aizdot lielas summas ir riskanti; arī tad, ja būs parādzīme, naudu jums var neatdot.
• Naivi iedomāties, ka kriminālnoziedzniekam ir sirdsapziņa. Ja esat nolēmis iztapt tuviniekam bandītam, zināmā mērā esat akceptējis viņa nodarījumus.
• Pārdošana izsolē praktiski nozīmē izputināšanu. Jūsu īpašumu pārdos vismaz divreiz lētāk par tirgus cenu. Labāk īpašumu pārdot pašiem, tas prasīs vairāk laika, bet saņemsiet vairāk naudas.