4. maija Neatkarības tramvaja dīvainie pasažieri: Pīrādziņš un Sēnalu maize
1990. gada maijs Latvijā sadzīviski bija vairāk nekā skarbs – cilvēki bija novesti līdz nabadzībai: nebija ne ko ēst, ne ko īsti mugurā vilkt. Veikali tukši, sabiedriskais transports benzīna trūkuma dēļ kursēja reti… Bija vienīgi cerība uz brīvību, kas tad arī tautu uzturēja pie dzīvības. Kamēr avīzes aicināja ēst sēnalu maizi, Vecrīgā atklāja tiem laikiem glaunu ēstuvi “Pīrādziņš”. Dzīve pilna paradoksu, un vainagojums visam – Neatkarības deklarācija!
Kamēr “apolitiski” vīri “Daugavas” sporta namā vēroja Latvijas-Rumānijas valstssacīksti basketbolā, bet kumēdiņu cienītāji Nacionālajā teātrī līksmoja par Annas Brigaderes lugu “Kad sievas spēkojas”, lielākā daļa tautas bija pulcējusies Daugavmalā, lai sveiktu nule no LPSR par Latvijas Republikas pārdēvētās Augstākās Padomes deputātus, kuri bija nobalsojuši par Neatkarības deklarāciju, kur tika pieņemta līdz ar nagiem: no nepieciešamajiem 134 deputātiem “par” nobalsoja 138 no 201 toreizējā Latvijas parlamenta deputāta korpusa (tā īsti formāli “pret” arī neviens nebalsoja, jo PSRS komunistu frakcija plenārsēžu zāli bija atstājusi).
“Brīvības tramvajs”
Kādas tad īsti bija 1990. gada 4. maija sajūtas Jauns.lv pastāstīja Raitis:
“1990. gada 4. maijā biju vēl jauns, tikko vidusskolu beidzis jauns puika, kas sācis strādāt rūpnīcā “Radiotehnika” Imantā. Tā fabrika bija īsts Interfrontes perēklis. Brigadiere mums bija kāda padomju oficiera madāma no Sibīrijas. Viena kolēģe pēc pases bija ukrainiete. Jā, tikai pēc pases… Kad es Tautas frontē biju dabūjis un viņai aiznesis avīzes ukraiņu valodā, kas tāpat kā LTF laikraksti pieprasīja Ukrainas brīvību, viņa tās niknumā meta projām un lādējās uz “nacionaļistiem”. Otra kolēģe bija tuviete, un kad es prasīju, vai viņai negribas paviesoties dzimtenē, viņa neizpratnē teju vai raudāja, ka es par viņas dzimteni neuzskatu vis PSRS, bet gan Tuvas (Tivas) republiku. Kaut kāds nenosakāmās padomju tautas hibrīds, kur pa vidu es - tāds “nacionaļists”.
Protams, ka rūpnīcas cehā par 4. maija cerībām un todien notiekošo Augstākās Padomes sēdi neviens nerunāja. Uz pilnu klapi cehā bija ieslēgts Maskavas radio “Majak”, kas atskaņoja padomju “vieglo mūziku” un raportēja par Gorbačova “perestroikas” sasniegumiem. Bet man gribējās zināt, kas un kā tai Augstākajā Padomē (tagad Saeimas namā) notiek.
Pēc maiņas beigām paķēru ar baterijām darbināmo tranzistoru “Selgu” un diebu uz tramvaja pieturu, lai ātrāk nokļūtu Vecrīgā un pēc tam Daugavmalas manifestācijā. Kā par brīnumu, no šīs vēsturiskās dienas visspilgtāk atmiņā iespiedies tieši šis tramvajs.
Es nebiju vienīgais, kurš ar tālaika gluži vai “neatkarības simbolu” – pie auss piespiesto radioaparātu “Selga” spiedos iekšā tramvajā, kas bija stāvgrūdām pilns – gan ar tādiem, kā es, kuri pēc darba šajā saulainajā piektdienas pēcpusdienā steidzās uz Vecrīgu, gan godīgiem padomju darbarūķiem, kuri vienkārši apātiski apmāti brauca uz mājām.
Tramvajā virmoja tāda īpaša gaisotne: vieni pie auss piespieduši radio klausījās tiešraidi no AP sēdes, bet otri, vai nu atvalstīja kareivīgos okupantus, kuru pārstāvji tai laikā saspiedušies vienā Doma laukuma stūrī dziedāja “Katjušu”, vai arī domāja, kur nopirkt dienišķo desu vai kādu pelmeni. Ar Gorbačova lēmumu bijām saspiesti vienā tramvajā, jo benzīna nebija un ar auto braukt nevarēja. Pēc Lietuvas parlamenta lēmuma par neatkarības atjaunošanu, Krievija Baltijai bija aizgriezusi naftas krānu. Avīzes vienu pēc otra publicēja paziņojumus par autobusu reisu slēgšanu, bet kāds Rīgas rajona deputāts ar skandālu atteicās maksāt auto ekspluatācijas nodokli, jo valsts, viņam liedzot benzīnu, neļauj spēkratu izmantot.
Tā nu ar šo “brīvības tramvaju”, pēc maniem rēķiniem, ap pieciem pēcpusdienā ierados pie Jēkaba ielas nama un tur nostāvēju vairāk nekā divas stundas (Neatkarības deklarāciju pieņēma pēc septiņiem vakarā), kad kopā ar citiem, tūkstošiem demonstrantu, devos uz Daugavas krastmalu svinēt Neatkarības iesākšanos.
Priekšā bija divas brīvdienas – sestdiena un svētdiena, kurā apjaust neatkarības sākšanos. Kaut gan sestdienu tolaik īsti par brīvdienu saukt nevarēja: skolēniem uz skolu vajadzēja iet arī sestdienās, bet strādniekiem lika strādāt tā saucamajās “darba sestdienās”. Bet to, vai 5. maijs bija “darba sestdiena”, es vairs neatceros. Tikai zinu to, ka drīz vien darbu “Radiotehnikā” pametu un sākās ceļš uz patiesu Latvijas valsts neatkarību”.
No sēnalām uz pīrādziņu
1990. gada 4. maija manifestācija bija tikai viena no daudzajām tonedēļ Latvijas galvaspilsētā notikušajām demonstrācijām. Okupantu piekritēji 1. maijā tikko bija nosvinējuši Darbaļaužu solidaritāti, bet 4. maijā Doma laukumā, dziedot sarkanarmijas meldiņus, protestēja pret Latvijas neatkarību un gatavojās “lielajai Uzvarai” – 9. maija salūtam. Savukārt nacionālkomunisti ar Ivaru Ķezberu priekšgalā 1. maijā bija pulcējušies Grīziņkalnā, apliecinot savu vēlmi izstāties no PSKP, bet nacionālisti 2. maijā rīkoja mītiņu pret padomju armiju, kas bija okupējusi Latviešu biedrības namu, tajā ierīkojot Virsnieku namu, un pieprasīja tā atdošanu latviešu tautai. Toties nacionāli noskaņotās sieviešu organizācijas gatavojās svinēt atjaunoto Mātes dienu.
Demonstrāciju un vēstures atkalapzināšanās jūklis daudziem bija sajaucis galvu un ievedis eiforijā, kas bieži robežojās ar kurioziem. Šodien šausmināmies par jauniešiem, kuri nezina, ko tad mēs īsti svinam 11. novembrī. Bet tolaik vēl mazāk zināja…
Gadu desmitiem noklusētā vēsture nebija apgūta. Tikai bija griba atmest visu padomisko. Tā jau nacionāli noskaņotā Jēkabpils avīze ar vēl veco nosaukumu “Padomju Daugava” 1. lappusē vēstīja, ka tauta par Neatkarības deklarāciju gavilēja 21. novembra krastmalā. Galvenais bija, ka vairs nav Komjaunatnes, bet gan cita nosaukuma Daugavmala, kaut vai kāda tur mēneša 21. datuma vārdā pārdēvēta. Tikai ne jūlija, jo to jau visi zināja, ka 1940. gada 21. jūlijā “demokrātiski ievēlētā Tautas saeima” pēc sociālistiskās revolūcijas principiem Latvijā “atjaunoja” padomju varu. Rēzeknes avīze “Darba Karogs” gan 1. lappusē bija ievietojusi ziņu, ka vietējie komunisti aizsūtījuši protesta vēstuli PSKP ģenerālsekretāram un PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, kur stingri pavēsta, ka viņi ir pret Neatkarības deklarāciju.
Bet kamēr citi nodarbojās ar politiku un cīnījās vai nu par, vai pret neatkarību, tautai vajadzēja arī maizi un izklaides. Tieši 1990. gada maija sākumā pa Latvijas kinoekrāniem uzvaras gājienu uzsāka megapopulārais Bolivudas grāvējs “Zita un Gita”. Bet tā kā pārtikas veikalos daudz kas cits, izņemot dienišķo maizi, nebija, tad avīzēs pa puslapai reklamēja pirkt to pašu baltmaizes batonu ar klātpievienotajām superveselīgajām kviešu sēnalām. Tomēr dzīve pamazām sāka virzīties uz augšu par to liecināja “Rīgas Balss” slavas raksts, ka vecpilsētas sirdī – Audēju ielā netīro un pēc padomijas nelabi smakojošo ēdnīcu nomainījusi glauns iestādījums “Pīrādziņš”. Lai arī ēdienu piedāvājums nav tik plašs, kā gribētos, toties viss ir smuki un tīri!
