Arnis Blodons pēc drauga Tjarves nāves: "Par savu ironiju samaksāju pārāk dārgi..."

Par Rolandu Tjarvi Latvijas Motoklubu asociācijas sekretārs un motociklu "Triumph" pārdošanas menedžeris Arnis Blodons teic tos vislabākos vārdus. „Rolands ne tuvu nebija tāds, kā daži par viņu slikti izteikušies. Protams, arī viņš bija ar savām vājībām. Kā jau mēs visi. Taču Rolands bija godīgs cilvēks, viņš bija ļoti cilvēcīgs. Ikvienā kompānijā spēja ieviest dzīvesprieku un jautrību. Rolands bija īsts draugs, viņš nevienu nenodeva,” uzsver Arnis un atzīstas, ka Rolanda nāve viņam ir arī kā mācība, ka nevajadzējis jokot par šo vīrusu.

Pajokojis, ka saķēris „jauno slimību”

Blodons žurnālam "Kas Jauns" stāsta, ka Tjarve bija vesels kā rutks, pēdējos gados aizrāvās ar ziemas peldēšanu, taču viena no šīm peldēm Rolandam izrādījusies liktenīga.

„Viņš man piezvanīja pēc kārtējās peldes, stāstīja, ka pārsalis, sapūtis vējš; viņam liekas, ka ir temperatūra un laikam ir apslimis. Iesmēju – ka tikai nebūs to moderno Covid-19 saķēris! Taču Rolands nopietni atbildēja, ka tas gan nemaz nav smieklīgi. Pēc šiem vārdiem mazliet aprāvos, padomāju, ka, nedod Dievs, kaut ko vēl piesaukšu... Pēc kādas nedēļas sazvanījāmies, apvaicājos, kā ar veselību, un Rolands atzinās, ka viņš ir Covid-19 pozitīvs. Vaicāju, ko ārsti iesaka darīt, kā ārstēties. Rolands atbildēja, ka mediķi ieteikuši ārstēties mājās, jo nekādu milzīgo sūdzību nebija – tikai augsta temperatūra un neliels klepus. Bet tad vienā dienā viņš man piezvanīja, sakot, ka aizvests uz infektoloģijas slimnīcu, un palūdza, vai nevarētu atgādāt dzeramo ūdeni...” nopūšas Arnis un piebilst: „Tad man arī pirmo reizi pielēca – tas patiešām ir nopietni!”

Blodons vairākas dienas vedis draugam uz slimnīcu ūdeni, ko nodevis māsiņām, jo, protams, satikties ar sasirgušo bija liegts. „Un tad viņam jau bija atslēgts telefons... Sazvanīju viņa sievu Nelliju, kura pateica, ka Rolandam noņemts mobilais telefons, jo nonācis intensīvās terapijas nodaļā un pieslēgts pie plaušu ventilēšanas. Vienīgais, ko varēju darīt, bija aizdegt svecīti un aizlūgt par savu draugu cerībā uz to labāko,” stāsta Arnis.

Covid-19 neņēma nopietni

Diemžēl notika pats ļaunākais. „Jā, zināju, ka viņa stāvoklis ir smags, taču to, ka varētu nomirt, – to nevienu brīdi nepieļāvu! Viņš bija vesels, spēcīgs džeks! Nu kā? Kā varēju iedomāties, ka šāds cilvēks var nomirt? Nebija nekādu pazīmju, ka viņš dažu nedēļu laikā izdzisīs. Viņš bija tikai apsaldējies... Izrādās, tas vīruss ir tāds draņķis, ka spēj tik īsā laikā cilvēku sagraut līdz nāvei. Man tas ir šoks,” satriekts ir Blodons.

Arnis neslēpj, ka sākotnēji bija liels skeptiķis par ažiotāžu, kas apvija jauno koronavīrusu. „Es taču esmu no Rīgas 1. vidusskolas, matemātika man nav sveša. Es lieliski redzēju skaitļus, kas apliecināja, ka ir citas slimības, kas paņem vairāk cilvēku nekā šis vīruss. Protams, izjutu skepsi, protams, domāju – ko te muld par to Covid-19, ko lieki baida sabiedrību. Bet nu man ir mācība. Neesmu mediķis, bet šķiet, ka šis vīruss ir kā paātrinātājs, kā pārcēlājs – ja cilvēkam jau ir kāda kaite, tad vīruss to pastiprina un noved līdz nāvei. Joprojām domāju, ka šis vīruss tiešā veidā nav bīstams tiem, kas ir absolūti veseli. Taču tas ir ārkārtīgi bīstams, ja ir problēmas ar imūnsistēmu vai arī ja organismā ir kāda slimība. Tas noķer cilvēka vājo vietu un tad caur to piebeidz. Rolands bija apsaldējies... Tas vīruss viltīgs, pret to nav zāļu. No viena tas atlec kā pret sienu, bet otru noved līdz nāvei. Kurš grib piedalīties šajā loterijā? Es negribu!”

Kā dzīvot tālāk? „Jā, mans draugs ir aizgājis, bet ir jādzīvo, jo dzīve turpinās! Un jāizdara pareizie secinājumi. Es tos esmu izdarījis – es par šo vīrusu vairs neieņirdzu, es par to vairs neironizēju. Maksa par šo manu ironiju ir bijusi pārāk dārga. Esmu guvis pamatīgu mācību. Skaidrs ir viens – par šo lietu jokot nevajag! Un, protams, jāievēro maksimāla piesardzība,” žurnālam "Kas Jauns" uzsver Arnis Blodons.

Iepazinās armijā

Arnis draugos ar Rolandu Tjarvi bija jau vairāk nekā 30 gadu – abi kopā dienēja padomju armijā, tur arī aizsākās viņu draudzība. „Bijām vienā iesaukumā 1984. gadā, braucām vienā vagonā, tur arī sapazināmies. Atceros, ka ierindas mācībā soļojām kopā, Rolands sāka dziedāt Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, bet mēs rāvām līdzi. Oficieri bija sajūsmā, teica, ka, protams, nesaprot, par ko mēs dziedam, bet skan labi un, cerams, tas nav nekas „tāds”,” stāsta Blodons.

Viņi dienēja Krasnodarā, 1. rotā, kas konvojēja uz tiesām sevišķi bīstamus noziedzniekus. „No visiem jauniesaucamajiem uz šo Iekšlietu karaspēka speciālo apakšvienību atlasīja tos, kam bija labāka izglītība un kuri nodarbojās ar sportu. Mēs ar Rolandu bijām iesaukti no Universitātes pirmā kursa – viņš no žurnālistiem, es studēju juristos. Par saviem sportiskajiem sasniegumiem gan samelojāmies. Man bija šāda tāda pieredze sportā, jo dažus gadus trenējos vieglatlētikā, taču tik un tā piepušķoju, ka esmu teju vai meistarkandidāts. Arī Rolands kaut ko tur samuldēja. Ko – neatceros, bet muldoņa viņš bija liels,” smej Arnis.

Tā viņi abi nonāca šajā rotā, kur dienests stipri atšķīrās no citiem. „Protams, arī tā nebija nekāda medusmaize, taču bijām samērā privileģētākā situācijā. Mūsu daļa atradās Krasnodaras centrā, devāmies uz tiesas procesiem, apsargājām ieslodzītos visā Krasnodaras apgabalā. Braucām nedēļu uz Sočiem, uz Novorosijsku, vakaros dzīvojām viesnīcā, bet pa dienu devāmies uz tiesas procesiem apsargāt bandītus. Diezgan daudz šādi izbraukājām visu apgabalu. Protams, režīms bija stingrs, taču varējām atļauties kafejnīcās gan saldējumu saēsties, gan no virsnieku bufetes nelegāli tikt pie bulciņām un pankūkām,” atceras Blodons, piebilstot, ka Tjarve bijis arī rotas fotogrāfs, kurš veidojis sienasavīzi.

Tjarve izcēlās ar cilvēcību

Šajos divos gados Blodons un Tjarve kļuva par labiem draugiem. „Mums bija kopīgas intereses, viens otru atbalstījām un stutējām grūtos brīžos. Lai arī bijām dažādi cilvēki, mums saskanēja. Kad Rolands devās dienesta atvaļinājumā un atbrauca uz Rīgu, viņš dzīvoja pie maniem vecākiem. Un mūsu draudzība turpinājās arī pēc dienesta. Pēc studijām viņš kādu brītiņu padzīvoja pie manis dzīvoklī, kādu laiku kopā nostrādājām Latvijas Radio. Toreiz man dzīvē gāja visādi, bija reizes, kad zināmu apsvērumu dēļ kādu raidījumu nebiju spējīgs uztaisīt, tad Rolands mani izglāba un izdarīja to manā vietā,” stāsta Arnis un uzsver: „Manā dzīvē Rolands ieņēma tiešām lielu vietu. Viņš bija ļoti cilvēcīgs. Es viņu ļoti augstu vērtēju, viņš mani un arī citus vienmēr ir nesavtīgi atbalstījis. Neviens viņam to nelika darīt, bet viņš nepameta cilvēkus nelaimē. Es viņu mūžam atcerēšos tieši šīs viņa cilvēcības dēļ. Rolands nekad nekļuva iedomīgs, karjera viņu nesamaitāja.

Ar Rolandu biju kopā arī visos savos dzīvas svarīgākajos brīžos. Gan savās kāzās, gan bērnu raudzībās, gan darba lietās. Pat ar sievu iepazinos, kad ar Rolandu taisījām vienu pasākumu un viņa toreiz bija atnākusi ar savu draudzeni... Rolands patiešām bija īsts draugs. Žēl, ļoti žēl. Nav manā dzīvē daudz cilvēku, ar kuriem esmu bijis kopā vairāk nekā 30 gadu. Un, ja šādi cilvēki aiziet, dzīve paliek tukšāka un vientuļāka,” par drauga Rolanda Tjarves nāvi skumst Arnis Blodons.