"Nav laika laiski sēdēt – jākustas visu laiku!" 81 gadu vecā Dagmāra "Lejasdančos" uztur iespaidīgu bumbieru un ābeļu dārzu

Un tagad par to tikai priecājas, ir arī kāds, kurš pārņems raženo saimniecību – dēls Rolands, kuram patīk saimniekot vecāku īpašumā. Tagad Kokini cītīgi darbojas dārzā – cik pavasarī padarīsi labi, tik arī rudenī ievāksi ražu. Un lauki, viņuprāt, dod mieru, labsajūtu un arī drošību, ka lipīgais vīruss šurp neatlidos.

Mantojums ar dzīvesprieku

Māja un augļu dārzs Dagmārai nākuši mantojumā no senčiem: “Māja ir ļoti veca – celta pagājušajā gadsimtā. Zinu arī pastāstīt, kā radies "Lejasdanču" nosaukums – vecāmāte, kura te savulaik saimniekoja, bijusi ļoti dzīvespriecīga kundzīte un pirms miršanas teikusi, lai bērēs dzied un danco, jo viņa mūžu nodzīvojusi raženi. Tā arī mājas nodēvētas – "Lejasdanči".” Dagmārai pašai jau 81 gads, bet pēc skata nevar dot tik daudz. Tas esot tāpēc, ka nav laika laiski sēdēt – jākustas visu laiku.

Dzimtā puse vilktin vilkusi atpakaļ jau kopš šeit pavadītās bērnības, bet iespēja radās, kad abi ar vīru bija gandrīz jau pensijā. “Kad atbraucām no Rīgas, kur tobrīd mitām, apskatījām un uzzinājām arī, ka tur nesen stādīts augļu dārzs, ko veikusi bijusī padomju saimniecība "Liepāja". Tas viss šķita ļoti interesanti, jo manai mammai arī dārzā bija ābeles – lolotas un mīlētas. Tāpēc radās doma, ka jānāk uz šejieni dzīvot. Es atnācu vispirms, vīrs vēl palika Rīgā strādāt, bet vēlāk arī viņu pārvilināju,” turpina saimniece.

"Lejasdančos" savulaik mituši netālās fermas strādnieki, arī biešu lasītāji – ukraiņu strādnieki, gucuļi un čigāni, katra tagadējā istaba bijusi atsevišķs dzīvoklis. Nu māja pilnībā atjaunota.

“Kad atbraucām, te bija liels grausts. Sijas nogrieztas un nokurinātas, jumts ieliecies. Bet mums patika lauki un dārzs – tādēļ palikām šeit,” teic bijusī rīdziniece. Sākumā ar buldozeru stūma visus mēslus prom, bēniņus divas dienas tīrīja un vēl desmit gadus ūdeni smēla no upītes – kad tā aizsala, cirta ledū caurumu. Tualete atradās sētā.

50 šķirņu

Augļu dārzs ir 15 hektāru plašs, ar daudzu un dažādu šķirņu ābelēm un bumbierēm. Sākumā saimnieki līdztekus dārzam, lai izdzīvotu, naudu pelnīt braukuši uz Rīgu, kur Dagmāra strādāja par rentgenoloģi, Rihards – par juristu.

Sākumā abi mācījās – izgāja vienus kursus, otrus, tad sapratuši, ka zināšanu vēl par maz, ja grib nopietni darboties. Dagmāra Bulduros neklātienē apguva augļkopības pamatus, Rihards skolojās 2006. gadā Leonardo da Vinči projekta ietvaros pusgadu Vācijā pie Ķelnes.

“Mans pirmais pasniedzējs, kurš atbrauca uz mūsu dārzu, teica: tās šķirnes nekur neder, un ierādīja, kā praksē veikt potēšanu. Un viss aizgāja ar prieku un baudu – tu redzi, ka vari, un daba atsaucas,” azartiski iedegas Dagmāra. Nesen, piemēram, uzpotēta bumbieru šķirne "Prosto Marija", redzēs, kas izaugs.

“Bijām entuziasti pētnieki – mums vajadzēja izmēģināt dažādas šķirnes. Līdzko ir jauna, uzpotējam, un nu kopskaitā ir ap piecdesmit, bet tas ir par daudz. Komercdārzā pietiktu ar četrām vai piecām,” lēš Dagmāra.

Sarunai pievienojas Rihards: “Mēs lietderīgi izmantojam – spiežam sulas no nevajadzīgajiem augļiem. Vērtējam, kas der, kas neder, ar Augļkopības institūtu nedaudz sadarbojamies. No viņiem dabūjām potzarus un saprotam, kādas šķirnes labi aug mūsu reģionā.”

Abi pārpotē ābeles un bumbieres, jo vecās šķirnes kādreiz stādītas konservu ceha vajadzībām – turpat Tadaiķos atrodas augļu pārstrādes uzņēmums Ābolīt’s. Pārpotēšana bija nepieciešama, lai augļus varētu realizēt tirgū un saimnieki iegūtu līdzekļus iztikai.

“Bumbieru dārzā sākumā auga četras vai piecas šķirnes – tās pirmām kārtām bija domātas pārstrādei. Visvairāk bija Kurzemes sviesta bumbieru, tās augļus sāk novākt 15. septembrī. Pēc mēneša vākšana ir beigusies, jo tas daudzums, kas nav domāts realizēšanai, jau nokritis un sapuvis un nav vairs ko tirgot. Saglabāt šīs šķirnes bumbierus nevar,” skaidro Rihards.

Dzesētava saviem spēkiem

Vajadzēja pielāgoties tirgum, lai varētu izdzīvot, meklēt jaunas šķirnes un domāt, kā saglabāt augļus. Tam vajadzīga dzesētava. Pēdējā laikā daudziem augļkopjiem izdevies uzbūvēt lielas dzesētavas par valsts atbalsta naudu, bet Kokini nopirka nelielu. Tajā temperatūra bumbieriem jātur viena vai nulles grādu robežās, ideālā būtu 0,5 grādi, āboliem – ap diviem grādiem. Vēlams – kā novāc, tā tūlīt augļus dzesētavā. Lai labi saglabātos, svarīgi ir strauji atdzesēt.

Kad septembrī vāc augļus, lauka temperatūra ir 18 līdz 20 grādu, tāpēc dzesētava visu laiku darbojas. “Tā mums izmaksāja apmēram 10 000 latu, toreiz, 90. gadu beigās, vēl nebija modē projekti,” atklāj Dagmāra.

Līdz pat salnām

“Kad bija jālasa augļi, visi radi un draugi bija klāt – rīkojām talkas,” stāsta saimnieki. Pirmās bumbieru šķirnes ievāc augusta sākumā un tad pēc iespējas ātrāk pārdod.

“Tā tas velkas līdz novembrim. Ja salnu nav, tad pat ilgāk. Līdz ar to nav steigas un varam novākt,” teic Rihards, un Dagmāra viņu papildina: “Es skatos uz dārzu un domāju: vai varēšu to novākt un ar visu tikt galā? Bet viens stūrītis sakopts, otrs – tā tas aiziet. Īpatnība, ka katru gadu visas šķirnes neražo. Ir tāda bumbieru šķirne "Mramornaja" – tā ražo katru otro vai trešo gadu, un tas atkarīgs no tā, vai neizsalst ziedpumpuri. Bet, kad ir augļi, tā ir viena no labākajām. Pērn mums paveicās – pārdevām to visu līdz pēdējam auglim.”

Sezonas laikā Kokini novāc vairāk nekā desmit tonnas, piedāvā arī ābolu-bumbieru sulu. Vēl ir eksperimentējuši ar cidonijām – iznācis gards dzēriens.

Savā vaļā atstāt nevar

Dzirdēts sakām: kas tur liels – ābols pats izaug, un ved tikai uz tirgu. Tā gluži neesot, jo darbs ir visu gadu. Ziema ir augļu realizācijas laiks, bet koks ir arī jāmīl, jāveido un jāizgriež, lai saule un vējš tam tiktu klāt.

“Var jau neaiztikt koku, tas augs, un viss būs labi, bet, ja gribi lielus un labus augļus, jāgriež, un tas prasa daudz darba,” padomu sniedz Dagmāra.

Kokini pie katra koka pieiet vismaz divas trīs reizes gadā. “Pavasarī jādomā arī, vai nav uzradušies kādi kukaiņi, vai nav oliņas sadētas. Viens no nepatīkamākajiem ienaidniekiem ir smecernieks. Ir laputis, lapu blusiņas, tīklērces. Pavasarī skaitām, cik oliņas ir uz zara. Tad jāmiglo ar insekticīdu – to darām tikai tad, ja nepieciešams. Pirms diviem gadiem, piemēram, nemiglojām nemaz, jo šķita, ka nav kaitēkļu. Ja tomēr ir kukaiņi, miglojam ne vairāk kā vienu reizi,” atzīst saimniece.

Otra nepatīkama problēma ir kraupis, kura dēļ āboliem parādās melnie punkti. “Tur pirmais noteikums ir izkoptie vainagi, izsauļotie, izvējotie – tad šī kaite ir mazāka. Rudenī jāskatās, lai lapas nepaliek – vai nu jānoar, vai jānomiglo, jo kraupis pavasarī veidojas tieši no lapām. Viss prasa darbu gada garumā,” klāsta Dagmāra.

Rihards piebalso: “Vasarā darbs ir vainagu veidošana, zālītes pļaušana, jo sezonā ir jāpļauj vismaz trīs reizes. Tas nav viegli – dažkārt jādarbojas ar krūmgriezi, ar rokām, jo visapkārt ir koki.”

Nekam citam gan laika nav daudz. “Mums pat nav siltumnīcas. Iestādīju burkānus, un nebija rudenī laika norakt – palika dobēs. Ar tik lielu ražošanu kā mums brīvs laiks nekam citam neatliek,” pasmaida Dagmāra.

Skolas auglim pārāk sarežģīti

Sākumā Kokini piedalījās akcijā Skolas auglis – bijis labs noiets, augļus baudīja apkārtējo skolu bērni. Arī tagad šis projekts pastāv, tomēr Liepājas apkaimē akcija izgāzusies – no zemniekiem augļus gandrīz neņemot, šobrīd galvenās ir ēdināšanas firmas, kuras iepērk no bāzes.

“Ja mēs gribam tikt līdz skolēnam, tad jānodod bāzē, kas tos atdod ēdināšanas firmām, un pēdējais posms ir skolēni. Bumbieris tik garu ceļu neiztur, sevišķi vasaras šķirnes, ziemas šķirnes vēl varbūt. Tas ir arī naudas jautājums. Lieli biznesmeņi prot ātri noformēt papīrus un visu izdarīt. Ja pa tiešo skolai atdod, viena 100 gramu porcija maksā 10 līdz 11 centu. Ja pārdod ēdinātājfirmām, viņi prasa: kas saliks šķīvīšos, uzliks uz galda, mazgās augļus? Mēs taču bez samaksas to visu nedarīsim! Ēdinātāji prasa 60 centus par kilogramu – sešus centus par vienu porciju! Praktiski ne jau ēdinātāji iepērk, bet bāze. Vai arī ēdinātāji iepērk no mums, bet cena kāpj, un tas rada papildu problēmas,” sarežģījumus izklāsta saimniece.

Vai tiešām Latvijā audzēts?

"Lejasdanču" augļi tagad nonāk Liepājas Lauku sētā – zemnieku ražojumu tirgū. Tur ir pamatnoiets, un pircēji ļoti labi pērk, zina, ka garšīgi, vitamīniem bagāti un pašu audzējums. Šajā tirgū Kokini tirgojas jau daudzus gadus, dodas arī uz gadatirgiem, vēl augļus pārdod Kuldīgā, Rīgā, Ogrē.

“Konkurence mums ir ar poļu āboliem, tie ir lieli, skaisti un lēti. Ienāk krava ar poļu āboliem, un mūsējos vairs nepērk,” atzīst Rihards. Tomēr arī konkurences apstākļos izdodas rast savu vietu

“Visi augļi mums lieli, jo uzpotējam labas šķirnes. Pircēji mēdz vaicāt: vai tas ir Latvijā audzēts? Pirmoreiz redz, ka tik lielus bumbierus var izaudzēt. Viena pircēja pat izteica komplimentu: jūsu garšīgo bumbieru dēļ esmu iemācījusies šos augļus ēst. Agrāk vispār neesot zinājusi, ka tādi ir. Vecos laikos jau tā bija, ka bumbieri izauga mazi un sausi – tos neprata novākt un saglabāt,” pauž Dagmāra.

Dzīvs ir arī augļukoks

Kokinu pāris cer uz dēlu Rolandu kā darba turpinātāju, viņš esot visai ieinteresēts augļu dārza kopšanā. “Ar laiku viņš visu mantos. Tagad jau sulas spiež un, ja ir smagāki darbi, arī palīdz,” lepojas vecāki. “Dēlam viss padodas labi. Viņam ir arī ģimene, un mums ir divi mazbērni – divi puiši, kuri studē datorzinības. Es jau arī jaunībā neteicu, ka dzīvošu laukos,” teic Dagmāra.

“Prieka darbs! Un tas ir pats galvenais. Ne jau naudas dēļ mums patīk lauki. Varētu jau visu laiku sēdēt pie televizora, un arī tad paēduši būtu,” spriež Dagmāra un ļaujas filozofiskākai notij. “Es burtiski esmu izdzīvojusi divas dzīves, šī man ir otrā. Rīgā, medicīnā, bija cita dzīve, un šī, laukos, ir pilnīgi cita. Salīdziniet rentgenologa darbu tumsā, bet te atbraucu – saule, gaisma. Medicīna un augļkopība izrādījās ļoti līdzīgas. Dzīvs cilvēks ir medicīnā, bet arī augļkoks ir dzīvs.”

Sarunas noslēgumā "Lejasdanču" saimnieku vēlējums lasītājiem: “Lai cilvēki ēd Latvijā augušus augļus un atbalsta vietējos ražotājus! Un lai nedomā, ka mēs sēžam un augļi paši aug – jāaizved tikai uz tirgu un jāsavāc nauda! Jāsaprot, ka tam visam pamatā ir ļoti liels darbs!”

Kokinu dārza padomi

Darbi augļu dārzā pavasarī:

• Aprīlī augļu dārzā var turpināt ziemas darbus – izzāģēt vēja aizlauztos vai citādi traumētos zarus, jāizgriež lapu koku vēža bojājumi.
• Brūces jāapziež ar veikalos nopērkamu atbilstošu ziedi.
• Lai neizplatītos augļu parastā puve, no dārza jāizvāc kokos saglabājušies mumificējušies augļi.
• Ja pērnā sezonā bija izplatīts ābeļu vai bumbieru kraupis, tad nesatrunējušās lapas un inficētie sapuvušie augļi kalpos kā infekcijas avots. Tos izvāc no dārza vai aprok apdobēs.
• Vēlams apskatīt dārza tuvumā dekoratīvo kadiķu stumbrus, vai tos neklāj želejveidīga oranždzeltena masa, no kuras bumbieru-kadiķu rūsas sporas pa gaisu lido ļoti tālu.
• Jāvērtē kukaiņu daudzums. Pēc tik siltas ziemas to var būt daudz. Te palīgs būs putni – tiesa, būrīši bija jāiztīra un jāizliek jauni jau martā.