Aktieris Ēriks Vilsons lasa pasakas pieaugušajiem

Šis laiks ieviesis savas pārmaiņas, kad aktieri nevar tikties ar skatītājiem teātru zālēs. “Es sadarbojos ar Liepājas Neredzīgo biedrības bibliotēku un pirms lasīšanas feisbukā biju ierakstījis bērniem domātas pasakas –par velti. Ierakstīju mobilajā telefonā, bet man viens speciālists izklāstīja, ka var pārveidot par mp3. Kad sāku lasīt Haufa pasakas, ņēmu vērā, lai nebūtu pārkāptas autortiesības, un izvēlējos arī sev mīļu grāmatu,” "Kas Jauns Avīzei" klāsta Ēriks.

Viņš domā, ka šis laiks ir kā gavēnis – varot daudz ko pārdomāt, un tas ir labākais. “Tas bērnu daudzums, kas pēc tam dzims, būs mūsu nākamais ieguvums. Izolācija, kur satiec pats sevi, ir ārkārtīgi būtiska. Jautājums tikai, kurš to izmantos un kurš nē. Mans vēlējums visiem – lasiet labas grāmatas, esiet kopā ar saviem mīļajiem, saprotiet, cik mūsu dzīve ir trausla un ko neesat izdarījis,” teic aktieris.

Šoziem kopā ar dēlu Robertu viņš iestudēja monoizrādi Pazudušais dēls pēc Rūdolfa Blaumaņa darba motīviem programmā Latvijas skolas soma. Izrāde piedzīvoja pirmizrādi Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, ar domu jaunajai paaudzei rādīt, ka pirms vairāk nekā gadsimta klasiķa risinātie jautājumi – bērnu un vecāku attiecības – aizvien ir aktuāli.

Tagad līdz jaunām izrādēm jānogaida, un Vilsons, aizdomājoties par nākotni, spriež: “Būs citāda komunikācija, tagad skatos uz daudziem jauniešiem, kuri burtiski laiza savus telefonus. Uzskatu, ka pēc visa tā, kas šobrīd notiek, būsim atēdušies no komunikācijām. Būs tā – vai, skolotāj, kā esmu noilgojies pēc skolas! Tā ir dzīvā saskarsme, un teātris ar to ir unikāls. Nevar tikai sēdēt pie televizora un līdz apnikumam skatīties vecus seriālus par mīlestību. Vajag to mirkli, kad viss notiek, nevis pie televizora gremot un teikt, lai tev atnes vēl vienu aliņu no ledusskapja. Klātbūšana notikumam ir burvīga. Es ļoti ceru, ka to cilvēki novērtēs.”