„Banānu dalītājs” Joahims Zīgerists kopā ar savu domubiedru Odiseju Kostandu atgriežas politikā?

Jāatgādina, ka abi savulaik bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) aktīvisti un no tās tika ievēlēti atjaunotās Latvijas pirmajā – 5. Saeimā, bet vēlāk izstājās no LNNK frakcijas un darbojās populistiskajā Zīgerista dibinātajā „Tautas kustībā Latvijai”. Latvijas leģionāra dēls Zīgerists ievērību izpelnījas ar banānu dalīšanu 5. Saeimas vēlētājiem, kuri no Rīgas speciāli organizētos autobusos brauca par viņu vēlēt Zemgales vēlēšanu iecirknī, kā arī ar to, ka it kā Turkmenistānā atradis bijušā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa kapu.

Vācijā dzimušais un dzīvojošais Zīgerists ap gadsimtu miju no politiskās skatuves pagaisa, vien ik pa laikam par sevi atgādinot dažādos labdarības projektos un pasākumos sava tēva dzimtajā pusē – Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā (2014. gadā viņam par to tika pasniegts Jelgavas novada Goda diploms).

Savukārt vēstures skolotājs Kostanda ir bijis aktīvs Atmodas laika darbinieks, bijis Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks, pētījis un joprojām pēta latviešu strēlnieku vēsturi.

Skarbās reklāmas

Joahima Zīgerista un Odiseja Kostandas reklāmas dienas laikrakstos bija visnotaļ kaujinieciskas. „Latvijas Avīzē” publicētā vēršas pret klimathistērijas īstenotājiem, kas esot atbalstītāji „zaļo” kampēju alkatībai. Īsi sakot, globālā sasilšana un klimata pārmaiņas esot tīrās pasakas un mums nekāda vides katastrofa nedraud: „Cietpaurīgi pieprasot visiem uzņēmējiem bez izņēmuma ievērot kaut kādas izfantazētas „zaļā biznesa” prasības, tiks iznīcināts un sagrauts neskaitāmu cilvēku izdzīvošanas pamats, jo izvirzītie nosacījusi būs praktiski neizpildāmi”.

Tālāk apgalvots, ka pašreizējā Saeima, iespaidojoties no „zviedru mazgadīgās skolas bastotājas Grētiņas”, mūs vēlas novest līdz „zaļajam komunismam”, kurā „zaļie” kampēji dzīvos zaļi, bet parastā tauta staigās plikām pakaļām.

Savukārt drīz pēc gadu mijas Zīgerists un Kostanda publicēja „10 sirdsvēlējumus Latvijai”, kuros pieprasīts „padzīt pie valsts piezīdušos pašlabuma meklētājus”. Vēlāk Kostanda intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” teica, ka kāda redakcija šo uzsaukumu bija traktējusi kā aicinājumu gāzt valsts varu un tāpēc to nepublicēja. Tā nu izbijušajiem Saeimas politiķiem nekas cits neatlika kā vērt vaļā personiskos maciņus un savu tekstu publicēt kā reklāmu.

Sirdsaicinājumos abi aicināja „sadot pa zobiem visādiem politpulciņiem”, „triekt ratā visādus tur regulatorus” un „neuzņemt musulmaņu ekstrēmistus”.

Tagad Saeima „pļekarējas”

Jauns.lv iztaujāja Kostandu, ar ko abi vīri tagad nodarbojas un kāpēc radušies viņu vēstījumi, vai tas nenozīmē, ka ir ieplānota jauna politiskā spēka dibināšana?

„Atskatoties uz pagājušo gadu arī tapa mūsu sirdsvēlējumi Latvijas cilvēkiem 2020. gadā. Vērojot 2019. gada norises, šīs Saeimas vēlēšanas, to rezultātus, nožēlojamo ņemšanos ap valdības veidošanu un mazspēju, „pateicoties” pie varas esošo politpulciņu koalīcijai, ir ļoti daudz rūgtuma piedzīvots – sākot ar mediķu algu palielināšanu un tā tālāk. Tāpēc gribas Latviju redzēt labāku. Mūsu viedokļu raksti noformulējās laikā, kad atcerējāmies barikādes, kad cerējām, ka mūsu valsts izveidotos citādāka nekā šobrīd. Diemžēl katra nākamā Saeima kļūst aizvien intelektuāli vājāka, un tas ir nožēlojami.

Un ir viens skaidrs jautājums: „Vai mēs esam samierinājušies ar to, ka valstī iet tā „tjap-ļap”, ka mēs pļekarējamies? Vai tomēr mums nav vienalga?”. Nu, man un Joahimam nav vienalga, un daudziem nav vienalga. Nav vienalga, ka valstij pēc 30 gadiem kopš tās neatkarības atgūšanas ir tā kā krievu laikos „Ļiš bi ņebilo voini” („Lai tik nebūtu karš”).

Pirms 30 gadiem tos, kuri bija pie varas saucām par stagnātiem. Tagad šis vārds „stagnāti” vairs neder, bet tā stagnācija valstī ir iestājusies. Tagad pie varas vairs nav veci kraķi, bet jaunie ir tikpat stagnātiski. Tikpat viņu tur „pļekarējas”, piedodiet par izteicienu”.

- Vai tas nozīmē, ka dibināsiet jaunu partiju?

- Es nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka katru gadu katram, kas izsaka savu viedokli par politiku un kuram sāp sirds par Latviju, vajag dibināt savu partiju. Nu nav tā! Pirmkārt, jau vajadzētu vēlētājiem iespaidot jau esošos politiskos spēkus, lai viņi mainās. Un to savos izteikumos neesmu slēpis ne pirms vēlēšanām, ne pēc. Esmu savus kritiskus vārdus veltījis gan zemniekiem, gan Nacionālajai apvienībai – un arī labus vārdus, protams. Manuprāt, visu Latvijas pilsoņu uzdevums pirmām kārtām ir prasīt politiķiem, lai viņi izpilda savus solījumus,. Nu ja nepilda savus solījumus, tad ir jāmeklē citas metodes. Pašiem cilvēkiem ir jāizlemj un jāpasaka, kā un ko viņi grib redzēt valstī un kādiem līdzekļiem to panākt.

Vismuļķīgāk politikā rīkojas tie, kas uzskata, ka viņiem kaut kas ir jāpauž un visiem cilvēkiem ir jāseko viņu uzskatiem. Rezultējošai domai ir jānoformulējas diskusijā ar cilvēkiem, vēlētājiem - viņi pateiks, kā pareizi rīkoties. Viņu domas tad jāievēro un tām jāseko, nevis pašam kaut ko no zila gaisa jāizdomā, un jāsaka: „Oh, kāds es gudrinieks, nākšu visus glābt!”

„Īstenībā no politikas nekad neesmu bijis prom”

Par to, ar ko pašlaik nodarbojas Kostanda, viņš Jauns.lv pastāstīja:

„Skolā nestrādāju, bet šo to uzrakstu. Lēnām vācu dažādus materiālus. Mana sirdstēma vienmēr bijuši latviešu strēlnieki, tagad par vairākiem pulkiem vācu vēsturiskus materiālus un fotogrāfijas. Piemēram, Simtgades filmai par strēlniekiem devu savus savāktos fotomateriālus.

Nu tā - kur varu būt noderīgs, tur vēl darbojos. Neesmu vairs jauns un sprauns puika, lai izbraukātu talkās kā reiz jaunībā, bet šur un tur roku varu pielikt”.

- Vai neesat prātojis atgriezties politikā?
- Par to, lai cilvēki saka – vajag viņiem tādu vai nē. Ja viņi saka, ka varbūt ģīmis par vecu, tad lai ņem jaunos, tad es jaunos mācīšu, viņus kritizēšu.

Bet īstenībā no politikas nekad neesmu bijis prom, jo, kamēr cilvēkam ir viedoklis par politiku, tikmēr viņš ir politikā. Un tam politiķiem jābūt ne tiem simts Saeimā, bet katram Latvijas pilsonim.

Zīgerists iedzer tabletes, sazvanās ar draugiem un nodarbojas ar labdarību

- Un ko tagad dara Zīgerista kungs?

- Nu, ko varētu darīt pensionārs? Iedzer tabletes, izlasa avīzes, sazvanās ar draugiem. Viņš vada arī palīdzības organizāciju. Joahimam ir tēva īpašums Jaunsvirlaukā, kur uzcēlis baznīcu, kuras draudzes darbu atbalsta. Tāpat viņš Ziemassvētkos gādā dāvanas leģionāriem un represētājiem, un citiem, kuriem nepieciešama palīdzība.

Kad viņš atbrauc uz Latviju, mēs „plūcamies”, strīdamies, atceramies vecos laikus un runājam par šodienu. Tad viens otru sanervozējam. Iedzērām tēju un radās doma visu uzlikt uz papīra. Pirms Jaunā gada Joahims bija Latvijā un tad mēs kādas divas nedēļas domājām, kā koncentrēti visu, ko gribam pateikt, izteikt desmit teikumos. Tas nemaz tik viegli nebija, jaunajiem varbūt iet ātrāk.