Joprojām nav skaidrs, kā īsti nošautajam Bunkum izkārtoja ekskluzīvo kapavietu

Bunkus ģimenei tur nav dzimtas kapavietas, arī Mārtiņa Bunkus īpašos nopelnus Latvijas labā portālam Jauns.lv tā īsti neviens nevarēja nosaukt. Tāpat tiek apšaubīts, vai vēstule (iesniegums) par ekskluzīvas kapavietas ierādīšanu Kapsētu pārvaldei noformēta atbilstoši pastāvošajai kārtībai. Rīgas Kapsētu pārvalde atbildību par to uzveļ uz Tieslietu ministrijas pleciem, bet ministrija atkal teic, ka par to jāatbildot pašvaldībai.

Vēlmi dēlam ierīkot kapavietu Meža kapos izteica nogalinātā advokāta māte – uzņēmēja Dace Bunkus. Viņs ar lūgumu par kapavietas ierādīšanu vērsās Kapsētu pārvaldē, bet tur atbildēja, ka daļēji slēgtajā kapsētā jaunu vietu var ierādīt tikai tad, ja personai ir īpaši nopelni valsts labā, ko var izvērtēt tikai attiecīgās nozares valsts iestāde, kura pēc tam pārvaldē vēršas ar attiecīgu iesniegumu, šajā gadījumā – Tieslietu ministrija. Pēc Bunkus mātes uzstājības ministrija galvaspilsētas Kapsētu pārvaldei uzrakstīja vēstuli, lai tā izvērtē iespējas Bunkus ģimenei ieradīt kapavietu Meža kapos. Vēstulē ministrija nebija minējusi Bunkus īpašos nopelnu valsts labā, tikai uzskaitījusi viņa darba vietas un saņemtos apbalvojumus. Toties pašvaldība šo vēstuli uzskatīja par iesniegumu un ierādīja Bunkus ģimenei kapavietu netālu no pirmā prezidenta atdusas vietas. Ģimene šajās dienās nogalinātajam advokātam tur uzlikusi arī pieminekli Temīdas svaru veidolā.

Tieslietu ministrijas preses pārstāve Lana Mauliņa portālam Jauns.lv skaidroja: „Ministrija pamatojoties uz atkārtotajā iesniegumā minēto lūgumu nozares institūcijai, vēstuli nosūtīja Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldei, minot saņemtajā iesniegumā izklāstītos sasniegumus. Pārvaldes ziņā ir tas, vai norādītie apstākļi ir pietiekami kapa vietas piešķiršanai”.

“Tā nebija pavēle no ministrijas. Nekas no sērijas – pamēģiniet tikai neiedot kapa vietu! Tajā Bunku neslavinājām un neizcēlām,” sacījis Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs teicis: „Tā nebija pavēle no ministrijas. Nekas no sērijas – pamēģiniet tikai neiedot kapa vietu!” Visa atbildība par kapavietas ierādīšanu vai nē ir Kapsētu pārvaldes atbildība.

Rīgas pilsētas pašvaldības kapsētu darbības un uzturēšanas saistošo noteikumu 20. pants nosaka: „Kapsētu pārvaldes priekšnieks var dot piekrišanu kapavietas piešķiršanai (nosakot kapavietas izmērus) daļēji slēgtā kapsētā mirušā, kuram dzīves laikā ir bijuši sevišķi nopelni Latvijas valsts vai Rīgas pilsētas labā, apbedīšanai, pamatojoties uz attiecīgās valsts pārvaldes iestādes, radošās savienības, nevalstiskās organizācijas vai profesionālās biedrības iesniegumu”.

Rīgas domes sabiedrisko attiecību speciāliste Dzintra Āboliņa Jauns.lv teica, ka jautājums par Bunkus dzīves laika izcilību bija jāizvērtē Tieslietu ministrijai: „Bunkus ģimenei tika piedāvātas vairākas brīvās vietas. Šajā vietā (kur tika ierādīta kapavieta) atradās aktēta kapavieta un līdz tam tur bija atļauts veikt tikai urnu virsapbedījumus”. Jāpiebilst, ka aktēta kapavieta ir tāda, kura ir pamesta, nekopta, un kapsētas pārvaldnieks to nolēmis izmantot jauniem apbedījumiem.

Līdz šī gada martam spēkā bija pašvaldības noteikumi, kas pašvaldībai ļāva iekasēt maksu par kapavietas ierādīšanu daļēji slēgtajās kapsētās (par vienvietīgu – 291,52, par divvietīgu – 408,21, par trīsvietīgu – 641,46, bet par četrvietīgu – 874,71 eiro), bet pēc Satversmes tiesas sprieduma pavasarī tika atcelti noteikumi, kas pašvaldībām atļāva iekasēt šo maksu, jo tas esot antikonstitucionāli un neatbilstoši Satversmes 1. pantam, arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu. Līdz ar to par kapavietas ierādīšanu Bunku ģimenei nevarēja pieprasīt kādu samaksu.

Uz jautājumu, vai Bunkus mātes iesniegumu ar lūgumu ierādīt kapavietu un ministrijas vēstuli Kapsētu pārvaldei ar pārsūtīto mātes vēstuli var uzskatīt par oficiālas iestādes iesniegumu, kā norādīts pašvaldības saistošajos noteikumos, Āboliņa atbildēja: „Šajā gadījumā tas ir viens un tas pats – sinonīmi, jo nav tādas noteiktas iesnieguma veidlapas”.

Te jāpiebilst, ka tik tiešām vēstuli tik tiešām var uzskatīt arī par oficiālu iesniegumu, ja iestāde nav izstrādājusi noteiktas formas iesnieguma veidlapu. Piemēram, Valsts kancelejas izstrādātajās „Vēstuļu rakstīšanas vadlīnijās” tiek minēts arī tāds jēdziens kā „vēstule (iesniegums)”. 

Tikmēr nogalinātā advokāta brālis Kristaps Bunkus izplatījis paziņojumu, kurā teiks: „Bunkus ģimene kategoriski noraida jebkādus tieši vai netieši paustos pārmetumus par kapavietas piešķiršanu Mārtiņa Bunkus apbedīšanai. Lūgums par kapavietas piešķiršanu tika veikts strikti ievērojot normatīvo aktu regulējumu, kāds tas ir pieņemts un šobrīd pastāv. Kapavietas izvēli un ierīkošanu bija pilnībā uzņēmusies nogalinātā advokāta māte, kas vēlējās darīt labāko sava dēla piemiņas saglabāšanai. 

Bunkus māte likumā noteiktajā kārtībā vērsās Tieslietu ministrijā ar lūgumu atbalstīt kapavietas piešķiršanu dēla apglabāšanai. Izvērtējot Bunkus kā zvērināta advokāta pieredzi un lomu tieslietu sistēmā, kā arī izskatot neatkarīgu organizāciju - Eiropas maksātnespējas procesa profesionāļu asociācijas, Eiropas advokātu un juridisko biedrību padomes un Igaunijas advokātu padomes sniegto novērtējumu par Bunkus, Tieslietu ministrija lēma par atbalsta vēstules izsniegšanu. Pēc Tieslietu ministrijas vēstules saņemšanas Rīgas Kapsētu pārvalde uzrādīja Bunkus mātei pieejamās aktētās kapavietas, kuras visas bija aizaugušas un gadiem neizmantotas. Konkrēto kapavietu Bunkus māte izvēlējās no šīm ierādītajām vietām”.

Jāatgādina, ka pērnā gada 30. maija rītā Rīgā, Aizsaules ielā, izmantojot šaujamieroci, tika nogalināts advokāts Mārtiņš Bunkus, kas torīt pārvietojās ar baltas krāsas apvidus automašīnu „Range Rover”. Viņš bija braucis virzienā uz Brāļu kapiem. No gūtajiem ievainojamiem Bunkus mira. Slepkavība joprojām nav atklāta.