Kam jāsaka paldies par Rundāles pili
Ja nebūtu “ļoti dāsnās” padomju varas, Baltijas cietokšņi un pilis aizietu postā – ar šādu vēstījumu klajā nācis portāls Rubaltic.ru, kas izceļas ar Baltijas valstīm neglaimojošiem, neobjektīviem un bieži sagrozītiem rakstiem.
Publikācijā “Okupantu” izglābtās: padomju vara atdzīvināja Baltijas cietokšņus un pilis stāstīts, kā ar PSRS svētību restaurētas Traķu pils Lietuvā, Rundāles pils Latvijā un Tallinas vecpilsēta Igaunijā. Bez padomju varas atbalsta, saskaņā ar rakstu, Baltijai nebūtu šo vērtīgo un ienesīgo tūrisma objektu.
Autors ir 1988. gadā dzimušais Aleksandrs Filejs – filologs, novadpētnieks un Latvijas Krievu savienības biedrs. Šogad Filejs nonācis Valsts drošības dienesta redzeslokā saistībā ar ierakstu portālā Facebook, kurā krievu valodā sveica visus ar 17. jūniju – Latvijas Republikas okupācijas dienu.
Viņš to pasniedza kā dienu, kurā PSRS armija Latviju atbrīvoja no diktatora režīma. Pret autoru ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 74. panta – par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošanu.
Kāda bija reālā PSRS nostāja
Kā “padomju restauratoru skolas audzēknis” rakstā pieminēts bijušais Rundāles pils muzeja direktors, latviešu mākslas vēsturnieks, grāmatu autors un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Imants Lancmanis.
"Kas Jauns Avīze" vērsās pie Lancmaņa, kurš muzeju vadīja no 1975. līdz 2019. gadam, lai jautātu viņa viedokli par PSRS labvēlību.
“Padomju Savienībā attieksme pret vēsturisko kultūras mantojumu, pret arhitektūras pieminekļiem bija divdabīga. No vienas puses, ideoloģiskās nostādnes to lika uzskatīt par naidīgas feodālas pagātnes paliekām, no otras puses, padomju kultūrpolitikā ietilpa dogma par “progresīvā kultūras mantojuma” saglabāšanas nepieciešamību. Brīžiem uzvarēja viena, brīžiem otra nostāja,” ieskicē Lancmanis.
Par restaurāciju nedrīkstēja runāt
Lancmanis atceras, ka 1964. gadā, kad Rundāles pilī sāka darboties Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle, par restaurāciju nedrīkstējis pat runāt: “1961. gadā LPSR kultūras ministrs Vilis Krūmiņš bija zaudējis savu amatu, jo bija izteicies, ka vajadzētu atjaunot Rundāles pili. Avīzēs parādījās raksti, kuros kaunināja bijušo ministru par to, ka viņš domā par pilīm laikā, kad darbaļaudīm vajag celt jaunas, gaišas dzīvojamās mājas.”
Tolaik visā Padomju Savienībā tika apturēti restaurācijas darbi, kas bija sekas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova izteiktajai kritikai par Traķu pils atjaunošanu Lietuvā.
“Likteņa ironija bija tā, ka Traķu pils – šīs kampaņas vaininiece – no tā necieta, jo lietuvieši bija vienīgie, kuri atļāvās nepaklausīt šai Maskavas direktīvai un turpināja pils restaurāciju. Tikai pēc Hruščova nomaiņas Padomju Savienībā atsākās lēna pieminekļu reabilitācija un arī Rundāles pilī varēja sākties restaurācijas sagatavošana, kas gan izvērsās darbībā tikai kopš 1972. gada,” stāsta Lancmanis.
Šo to atjaunoja, šo to uzspridzināja
Padomju Savienībā atsevišķu izcilu kultūras pieminekļu restaurācija bija nepieciešama, lai aiz šis fasādes slēptu vēsturiskās arhitektūras masveida degradāciju un bojāeju.
Lancmanis: “Skatoties uz spoži restaurētajiem ķeizarisko piļu kompleksiem pie Ļeņingradas, ārzemnieki nevarēja iedomāties, kāds posts slēpās jau dažus desmitus kilometru tālāk, kur muižu ēku bojāeja sākās jau tūlīt pēc Oktobra revolūcijas, bet baznīcas lēnām agonizēja.”
Lancmanis nenoliedz, ka PSRS patiešām pastāvēja augsti profesionāla restauratoru saime, izcili speciālisti un lieliski atjaunoti pieminekļi, taču padomju vara nav bijusi tā, ko interesētu pieminekļu saglabāšana: “Tie bija atsevišķi pieminekļu saimnieki, pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, restauratori, arī atsevišķi funkcionāri, tajā skaitā Latvijas PSR Kultūras ministrija, kas izmantoja katru iespēju atrast sistēmā kādu iespēju glābt pieminekļus un attīstīt restaurāciju. Šajā ziņā bija jāprot izmantot ideoloģiskās klišejas – Rundāles pili lielā mērā glāba arhitekta Rastrelli reputācija, kura celtā Ziemas pils, pateicoties Oktobra revolūcijai, piederēja pie padomju ikonām.
Liela loma bija atsevišķu augstu funkcionāru nostājai, kuru labvēlība, dažkārt vienkārši kaprīze vai vēlme sevi parādīt kā kultūras cilvēku, varēja būt izšķiroša pieminekļa glābšanā. Visgrūtāk gāja ar baznīcām, kas ideoloģiskajā ziņā tika uzskatītas par vēl bīstamākām nekā pilis. Padomju vara jau pirmskara Krievijā bija iznīcinājusi tūkstošiem baznīcu. Latvijā masveidīgā baznīcu degradācija sākās 1961. gadā līdz ar antireliģisko kampaņu, kad atklāta un slēpta spiediena rezultātā, paceļot nodokļus, iebiedējot draudžu locekļus, organizējot baznīcu demolēšanas, panāca daudzu lauku draudžu likvidēšanos.”
Pēc Maskavas Kristus Pestītāja katedrāles (to uzspridzināja 1931. gadā) autora arhitekta Konstantīna Tona celto Sv. Ņevas Aleksandra katedrāli Daugavpilī uzspridzināja 1969. gadā. Rīgas Sv. Pētera baznīcai paveicās, ka tā bija Vecrīgas centra dominante un ilgi to atstāt pamestā stāvoklī nevarēja. Tas glāba baznīcu un ļāva atjaunot torņa smaili.
Kas notika pēc PSRS sabrukuma?
Pēc neatkarības atgūšanas Rundāles pils restaurācija turpinājās citos apstākļos, kur tā vairs nebija plānveida saimniekošanas sastāvdaļa un neietilpa “padomju kultūras” propagandas pasākumos. Pakāpeniski pils ansambļa atjaunošanas finansēšana pielāgojās tām reālajām izmaksām, ko nosaka tirgus ekonomika, materiālu vērtība un strādājošo ieguldījums.
Muzeja finansējumā vairāk par pusi no gada budžeta papildināja pašu ienākumi, klāt nāca sponsoru un mecenātu – Borisa un Ināras Teterevu fonda – palīdzība. Šī posma ieguldījums pils atjaunošanā summas ziņā apmēram atbilst tam, kas bija ieguldīts 1972.–1991. gadā.
2014. gadā noslēdzās pils ēkas restaurācija, pērn pabeigta arī interjeru ekspozīcija, ko galvenokārt veidoja muzeja iepirkumi Rietumeiropas mākslas tirgū, kas padomju laikā nebija iespējams.
Vēl pieminams, ka Rundāles pils restaurācijas vērienu un iespējas šajā laikā lielā mērā noteica PSRS pastāvošie darba samaksas principi, speciālistu atalgojuma nivelēšana.
Monumentālās glezniecības restauratori, izcili profesionāļi, kas sākumā nāca no Ļeņingradas, kā tolaik bija pārdēvēta Sanktpēterburga, saņēma mēnešalgu, kas daudz nepārsniedza vidēja speciālista atalgojumu. Tādējādi viņu darbs bija vairāku desmitu reižu zemāk apmaksāts, nekā tas tobrīd bija Rietumeiropā.
Arī zīda tapešu aušana pils sienām neatspoguļoja to reālo vērtību, tāpat kā citi restaurācijas darbi. Kopumā Rundāles pils restaurācija no 1972. līdz 1991. gadam deva iespēju izmantot padomju iracionālo apmaksas sistēmu, kas neatbilda ieguldītā darba daudzumam un kvalitātei.
Paraugkolhozi un paraugpilis
Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes loceklis un Tāšu muižas atjaunotājs Juris Zviedrāns atgādina, ka pēc Otrā pasaules kara liela daļa vēsturisko ēku bija stipri cietušas un lauvas tiesu no postījumiem veica padomju armija. Piemēram, 1944. gadā aviācijas uzlidojumos pilnīgi nopostīja Narvas vecpilsētu Igaunijā – izcilu 17. gadsimtā tapušu pilsētu.
“Vēsturisko ēku atjaunošanā iniciatīva nāca no Latvijas speciālistu puses, un ne no centrālās varas. 20. gadsimta sešdesmitajos gados Baltijas republikās izvēlējās atsevišķus parādes objektus, kuros ieguldīja līdzekļus, lai rādītu ārzemniekiem. Lietuvā tā bija Traķu pils, Latvijā Turaida, Igaunijā Kuresāres pils. Gluži kā bija paraugkolhozi, paraugrūpnīcas, bija arī paraugvēsturiskie objekti, bet pārējais kultūras mantojums bruka, tika brutāli pārbūvēts vai to nojauca,” Lancmaņa teiktajam pievienojas Zviedrāns.
“Neviens nav salīdzinājis, bet droši var teikt, ka ārpus Rīgas pašreiz notiek daudz vairāk darbu, nekā tas bija padomju laikā,” piebilst Zviedrāns, uzsverot, ka augusi arī kvalitāte. “Šobrīd vairāk līdzināmies Skandināvijas valstīm, kur ir saudzīga attieksme pret kultūras mantojumu.”
„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""
