Sirds par Latviju gurst: muzikanta Marko Ojala dzīve

No Jomas ielas mājiņas Jūrmalā saimniece viņam lika izvākties – neesot paticis, ka pie Marko ciemojas sieva un dēlēns no Norvēģijas. Vienīgais, kā esot žēl – daudzo minču, kas tur dzīvojuši. Ar muzikanta uzņēmību un šarmu Marko ir dabūjis luksusa apartamentus (tas gan ir ļoti skaļi teikts) Bulduru Dārzkopības vidusskolas kopmītnēs. Skats pa logu ļoti zaļš, un augusta beigās, kad tiekamies, gaiteņi ir klusi. Bet drīz jau sāksies, un tad  redzēs, vai pie bohēmas pieradis muzikants izturēs skolas jauniešus, kas norāvušies no ķēdes… Tikpat labi Marko varētu būt arī kādas karstasinīgas tautas pārstāvis – tik temperamentīgs, smējīgs un atvērts viņš ir. Reizēm pa Jūrmalu braukā ar fifīgu rozā velosipēdu, ārēji neiespringst itin ne par ko un bauda dzīvi.

Tik skaista zeme un meitene

– Kā nonāci Latvijā?

– 2000. gadā. Biju saticis burvīgu meiteni no Latvijas, Kristīni, viņa Somijā bija apmaiņas studente Mūzikas akadēmijā.

– Tu studēji…

– Jā, bet tam nav nozīmes. Papīri ir papīri, un mūzika ir mūzika. Kā jūsu slavenais mūziķis Gunārs Rozenbergs teica: ko var mācīties mūzikas skolā – tikai notis, jo pārējais vai nu cilvēkam ir, vai nav. Un tā ir taisnība. Mana specialitāte ir bajāns, var teikt arī – akordeons, ar podziņām. Kad Stokholmas lidostā gāju cauri čekingam, meitene to redzēja ekrānā un prasīja – jums ir kāda antīkā rakstāmmašīna? Tā izskatījās gan.

– Bajāns ir somu nacionālais instruments?

– Vai, kā man gribētos teikt, ka jā, bet neesmu pārliecināts. Kā jums ir kokle, mums ir kantele, un tā noteikti ir vecāka.

– Bet kādās lauku kapelās bajānu izmanto…

– Protams. Interesanti somu kultūrā ir tas, ka ar akordeonu dragājam tango. Kad jums Oskars Stroks komponēja tango pirms 100 gadiem, arī pie mums sākās tā bums – kā visur Eiropā. Tautai joprojām patīk to dejot, un akordeonistam ir ko darīt.

– Tu ieskatījies meitenē un biji gatavs braukt uz Latviju.

– Jā, atbraucu ar Kristīni uz Latviju, viņa bija jūrmalniece. Skatījos apkārt un domāju – nemaz nezināju, ka ir tik skaista zeme, goda vārds! Mums laikam ģeogrāfijas stundās neko daudz neskaidroja, tikai par Padomju Savienību. Nezināju, ka te ir baltie krasti, biju pilnīgi mēms.

– Vai tad Somijā tādu nav?

– Mums ir sava jūrmala, bet ne tāda daba. Jūsu baltā smilts ir tik viegla, ka pat lido vējā. Mums tā ir rupja.

– Mazliet skarbāka daba?

– Tas ir atslēgas vārds tam, kā atšķiras ziemeļu daba no Baltijas. Mums tā ir skarbāka – ar krāsām, smiltīm, akmeņiem, klintīm… Tur, kur esmu dzimis, no Helsinkiem 600 kilometru uz augšu ziemeļu virzienā, arī astoņu kilometru attālumā ir jūra, bet citāda. Gar manu vecāku mājām tek maza, akmeņaina upe, ļoti strauja. Man ir bērnības atmiņas, ka tur peldējām – upē, ezerā, jūrā –, bet vienmēr pret akmeņiem sasitu kāju. Tas bija tik dramatiski.

– Kā nebiji iemanījies?

– Pie tā nevarēja pierast. Tu neko neredzi, jo ūdens tāds dubļains.

– Auksts?

– Kā nu kuru reizi, kā te jūrā – no kuras puses pūš vējš. Vēl pusaugustā var mierīgi peldēties, ir diezgan silts, bet mums tas ir jau rudens.

– Tā vēl nav Lapzeme, tuvu Polārajam lokam, ar sīkām priedītēm, ziemeļbriežiem?

– Nē. Tad jābrauc uz augšu vēl kādus 300 kilometru. Lai gan arī pie mums ir polārā diena, diezgan smuki, tā saucamās baltās naktis. Šovasar ar ģimeni bijām tur ciemos, 12. jūlijā braucām pusdivos naktī ar mašīnu, bija tikai +6 grādi, bet tālās gaismas nevajadzēja lietot, visu varēja redzēt. Tā varbūt ir interesanta ziemeļvalstu eksotika.

– Jūs ar Kristīni apprecējāties, un tu izlēmi dzīvot maigajā Latvijā?

– Jā, protams. Man jau no mazotnes patīk putnu vērošana dabā, un Latvijā man bija milzīgi lieli prieki – jūsu stārķis man ir baigā eksotika. Te vispār putnu netrūkst, var redzēt visādus interesantus. Daba maiga un skaista, un vasara viszaļākā. Nekur citur tādu neesmu redzējis. Somijā dažādu iemeslu dēļ vasaras ir ļoti īsas. Saule turas augstu un ļoti dedzina zaļumus laukā, viss kļūst dzeltens.

– Mums saule ir pareizajā leņķī?

– Tik pareizā… Kurmju zeme – kā tajā dziesmā: “ar stārķu ligzdām un kurmju ejām”. Mums to Latvijā ir daudz, jo zeme ir melna, bet Somijā kurmjiem švaki iet. Atceros no jaunības – kad cēlām telti, nekad nevarēja mietiņus zemē dabūt.

– Urbi vajag?

– Jā, bezmaz vai jāurbina, lai var telti nostiprināt. Tur ir baigi daudz akmeņu.

– Daudzi gribētu no saviem dārziem tos kurmjus aizsūtīt uz Somiju.

– Esmu dzirdējis. Arī te apkārt ir daudz kurmju mājiņu.

– Tavi mīļie stārķi viņus ēd.

– Stārķi ir plēsoņas, tiešām. Man liekas, tie rij gandrīz visu, ko tik var dabūt savā knābītī iekšā.

Cita mīlestība

 – Jums kāzas bija Latvijā?

– Latvijā. Bet mēs darījām tā, ka otrs tusiņš bija Somijas pusē, tur visi manējie piedalījās. Kāzas sanāca divās kārtās.

– Nesalaidāt kopā latviešus ar somiem?

– Ū, sarežģīta transportēšana. Manā pusē bija ļoti daudz cilvēku, kuriem interesēja šis pasākums, tad nu nolēmām, ka rīkojam abās zemēs.

– Ar Kristīni jums ir bērns?

– Jā, puika. Viņa dzīvo Buļļos, kur bijām nopirkuši māju. Kad šķīrāmies, es to viņai atstāju. Šovasar apprecējās vēlreiz, zinu to viņas Sergeju – foršs čalis, nav nekāds muzikants (skaļi smejas). Man tagad ir attiecības ar dāmu no Norvēģijas, Antru, bet viņa ir latviete.

– Kā iepazināties?

– Mums ar Antu Eņģeli ir koncertprogramma, Antra bija atnākusi to klausīties, tad mēs iepazināmies. Un tā nu sanāca, ka iemīlējāmies. Antru jūtu līdzīgu sev, viņa divdesmit gadus ir dzīvojusi Norvēģijā, un viņai ir tas ziemeļnieciskums – jau kļuvusi par skandināvu dāmu.

– Esot ļoti emancipētas.

– Patstāvīgas dāmas, noteikti. Vienīgais, kur vari viņas vadīt, – dejojot tango. Dzīvē – neparko! Tāda nu ir situācija, ka Antrai pieder gan tā latviskā kultūra, gan skandināvu. Lai gan Somija nav skandināvu zeme, tā ir ziemeļvalsts, bet skandināvu ir Zviedrija, Norvēģija, Dānija. Somijas cilvēki atšķiras. Lasīju, ka ģenētiski mēs ar latviešiem esam tuvāki nekā ar igauņiem, kaut gan valoda mums ar viņiem ir tuvāka. Un tā tiešām ir – es lāgā nejūtos ne ar igauņiem, ne skandināviem.

– Nejūties kā lēnais igaunis…

– Nezinu, no kurienes tādi priekšstati. Mēs, somi, jau arī esam diezgan lēna tauta. Izņemot mani. Visi teic, ka neesmu tipisks soms, man visu vajag ātri, un arī mūzika patīk straujākos tempos.

Ērgli redzēt

– Tu uzaugi viensētā?

– Esmu lauku zēns. Vecāki bija mazie uzņēmēji – ar savu veikaliņu, kafejnīcu. Viņi ar to dzīvoja. Mājās vienmēr bija visādi dzīvnieki, pat divi zirgi. Manai māsai tie ļoti patīk, viņai tā lieta bija tuvāka. Tā lauku idillē pirmo dzīves periodu pavadījām. Jau 1988. gadā atstāju vecākus, startēju pasaulē. Un joprojām esmu tajā ceļojumā (smejas).

– Devies uz Helsinkiem?

– Jā, strādāju. Darba bija daudz Somijas pusē. Un pensija noteikti būtu bijusi daudz labāka, nekā būs te. Bet redzēs, kā būs.

– Dzīvojāt pie Kristīnes vecākiem?

– Pašā sākumā, neilgi, bet drīz vien savā dzīvoklī iekārtojāmies, tepat Jūrmalā. Pēc tam man kā muzikantam sanāca citi stāsti, es Rīgā padzīvoju, Ziepniekkalnā un Miera ielā. Tagad esmu atgriezies Jūrmalā. Tomēr saprotu, ka man vajag jūru. Bet ar Kristīni esam labās attiecībās.

– Tu biji jau tiktāl integrējies, ka varēji pats par sevi pastāvēt – gan darba, gan dzīvošanas ziņā?

– Atkarīgs no tā, cik daudz tu gribi. Man, piemēram, neko daudz arī nevajag. Esmu laimīgs, ja man ir dzīvoklītis.

– Tāda muzikanta filosofija – lai ir, ko paēst, jumts virs galvas, un tad mūzika ir tava pasaule?

– Mūzika ir baigi nozīmīga lieta. Caur to jūtos, ka man viss ir. Turklāt Latvijas skaistā daba... Ar mašīnu braucu vērot putnus. Man vienmēr līdzi ir putnu grāmata – vai tas ir Kaņiera ezers, Babītes vai Engures. Tas viss ir blakus, nav pat jāiet tālāk par mūsu Jūrmalu, arī te baltie gārņi pie upes tusē un jūras ērgļi regulāri redzami. Tagad gan mazliet pazuduši, jo te ir tik nervozi un nemierīgi. Ērglim tomēr vajag bišķi savu mieru. To es rekomendēju – pabrauc gar Kaņieri, un, ja zini, kur skatīties, diezgan droši, ka varēsi ieraudzīt. Ērgli redzēt – tas vienmēr ir fantastisks gandarījums.

Kad telefons vairs nezvanīs

– Kas tev likās nepieņemams te, Latvijā, ko nespēji saprast sabiedrībā, valsts uzbūvē, tajā, kā mēs dzīvojam?

– Kā lai es tagad diplomātiski pareizāk pasaku…

– Saki, kā ir.

– Nu, es domāju par savām pensijas dienām. Man cilvēki stāstīja – esot 72 eiro mēnesī. Tas man liekas tā… ka ar mūsu sabiedrību tomēr te, Latvijā, kaut kas kārtībā nav. Vakar aizgāju uz savu banku runāties, kāpēc kredītkarte neiet, uz lapiņas pie durvīm rakstīts – šī banka vairs nedarbojas.

– PNB?

– Jā. Re, arī mana banka bankrotēja – super! (Smejas.)

– Tu taču zini, ka varēsi savu naudu dabūt citā bankā?

– Jā, viss ir pa smuko. Kad sazvanījos, teica, ka naudu var skaitīt Citadelē. Vakar aizgāju, bija četras stundas rindā jāstāv, teicu – pagaidām neko nedarīšu. Okei, tādas lietas mani Latvijā uztrauc visvairāk. Un mazliet arī nākotnes plāni. Tālu varbūt labāk nemaz neplānot. Kā saku, jādzīvo šodien un tūlīt, jo par rītdienu nav nekādas garantijas. Tu nezini, kā būs, vai mēs vispār te būsim. Tāpēc mums, māksliniekiem, dzīve sanāk bišķi raiba, var visu ko eksperimentēt.

– Vajag īpašu cilvēku blakus, kas spēj tādu dzīvesveidu izturēt.

– O, jā! Tas tiešām ir daudz prasīts no dāmas, to varu droši teikt, un varbūt tieši tāpēc man viņas ir mainījušās. Kad viņai ir brīvs laiks, nedēļas nogalēs un svētku dienās, es parasti esmu darbos. Un ar to ģimenes dzīvi ir ļoti grūti. Tādā ziņā ir sarežģīti kopā būt.

– Un arī materiālā nestabilitāte.

– Tas arī. Nuja, kas to lai zina, kā būs... Visvairāk baidos par dienu, kad telefons vairs nezvanīs, kad tu nebūsi nevienam vajadzīgs. Ko tad darīsi? Ja būsi neinteresants, tā nebūs laba situācija.

– Tu piedalies daudzos projektos. Pastāsti par savām grupām – cik tev to ir?

– O, Zaļā galma kapella mums ir dzīva, pat ļoti, ar to daudz baļļu spēlējam. Ar Garden Street Band uzstājamies, to var nākt klausīties Krasta ielas Lido. Tad ir Mazā Parīze, Laura Amantova vadībā izpildām franču šansonus, valsi un tango. Vēl ir grupa Jauna diena, kas izpilda tikai amerikāņu kantri. Ar to ļoti reti uzstājamies, jo kam gan to vajag Latvijā? Visvairāk sanāk būt festivālos Lietuvas pusē. Un tad mums ir vēl viena jocīga grupa Duan Allta, kas spēlē tikai īru folkmūziku. Mūs, piemēram, neņem īru krogi Rīgā, kuru te ir lērums, jo viņiem vajag mūziku starptautiskai gaumei.

– Un jūs neesat gatavi pielāgoties?

– Nujā… Reiz ar Duan Allta uzstājāmies Svētā Patrika dienā. Katru gadu ir aicinājusi arī Īrijas vēstniecība, bet tur tagad bišķi sāk kasīties, jo viņiem negribas neko maksāt. Reiz Rīgas ostā stāvēja īru karakuģis, ļoti bija vajadzīga īru mūzika, bet arī tur neko nedabūjām, izņemot ēst un dzert. Īrijas vēstniecības pasākumos vienmēr ir jautri, jo viskija netrūkst, uz to viņi naudu netaupa. Bet orķestrim jāspēlē par brīvu. Īru karakuģa kapteinis teica – bijām Helsinkos un Tallinā, un, jāsaka godīgi, tik foršu orķestri, kāds jums ir Rīgā, kas spēlē tikai mūsu mūziku, nekur neesmu dzirdējis.

No Elvisa līdz Rozenštrauham

– Caur mūziku esi pasaules pilsonis?

– Tā laikam ir – kāda tik mūzika nav spēlēta! Man patīk arī latviešu šlāgeri un deju mūzika – ļoti feins repertuārs.

– Tā ir mazliet līdzīga somu kapelām?

– Savā ziņā. Mums arī ir jautras dziesmas mažorā, bet ļoti daudz melanholiskās, minorā. Izrādās, arī latviešiem tā ir.

– Mums patīk pagaudot.

– Jā! “Liepas satumst…” Vai, kā somiem patīk šīs raudulīgās dziesmas! Un tu atkal atnākt nevarēji (smejas), kā bija norunāts… Tā mēs raudam cauri dziesmām brīžiem. Ir arī jautrība, rokenrols Somijā, pat smagais. Brīnos, ka tas ir tik populārs. Jūlijā bijām Somijā ar manu jauno ģimeni, no vecās līdzi bija vecākais dēls Mariss, viņam ir trīspadsmit, un Antras meita Elisa, viņai ir divpadsmit. Sanāca ļoti labi – atstājām mūsu mazo junioru Leo, divgadnieku, viņiem pieskatīt, lai ar Antru tiekam uz heavy rock festivālu netālu no manu vecāku dzīvesvietas, ar mašīnu bija tikai stunda jābrauc. Tur bija somu grupas un arī no Zviedrijas, tāpat Whitesnake no Anglijas – večuki savos septiņdesmit baigi pumpēja. Brīnījos, ka tūkstošiem cilvēku bija atnākuši.

– Kā aizrāvies ar Elvisu Presliju – tādā līmenī, ka pat ar pārģērbšanos?

– Iespējams, es nekad nebūtu kļuvis par mūziķi, ja jau mazos gados nebūtu tik stipri ar Elvisu aizrāvies. Atceros, kad viņš septiņdesmito gadu beigās nomira, Somijas televīzijā rādīja visus iespējamos Elvisa koncertus. Man jaunības gados tas likās super, tāpēc vienmēr bija motivācija mācīties mūziku – lai es kādreiz varētu kļūt kā viņš. Daudz dziesmu no Elvisa repertuāra zināju no galvas. Latvijā radās ideja taisīt veco Elvisu, jo te īsti neviens ar to nenodarbojās. Es to saucu par teletūbija kostīmu – balto kombinezonu ar milzīgu gladiatora jostu, un kā septiņdesmito gadu glamūrā – rubīni, safīri, briljanti, viss zeltā spīd. Elvisam esot prasījuši, kāpēc viņš tā ģērbjas, jau bišķi par traku. Viņš teica – bet cilvēkiem tas patīk. To arī es esmu sapratis, piemēram, vakar, kad Krasta Lido pagrabā Elvisu spēlējām, kādi četri cilvēki ar mobilajiem filmēja. Sapratu, ka viņam bija taisnība, cilvēkiem patīk tāds macho man. Un varbūt tā arī vajag. Elvisa Preslija tēls iet, bet, ja es to taisītu bez kostīma, domāju, piekrišanas nebūtu.

– Vai var teikt, ka tu vairāk dzīvo mūziķu pasaulē?

– Latvijas mūzika man ir pamats, noteikti. Manā kolekcijā ir Eduarda Rozenštrauha vinila plates, esmu ļoti liels viņa fans, varbūt neticēsi…

– Zilo lakatiņu māki?

– Protams! “Tur, kur Gauja, tur, kur Rauna, tur, kur vējš no rītiem pūš…” Man traki patīk. Vai: “Kādai meičai Cesvainē es šīs rindas rakstu…” Jo tur ir tāda melanholija, kāda arī somu dvēselei piestāv. Tā meitene mani atstāja… Rozenštrauha melodijas ir tiešām smeldzīgas. Pasakaini. Es kā akordeonists noteikti vēlos tās spēlēt visos pasākumos, kad vien varu.

Esmu bezkaunīgs

– Tas pētījums, ka somi esot laimīgākie cilvēki pasaulē…

– Lasīju. Esmu ļoti daudz domājis, kas ir tā pamatā. Acīmredzot pamatrocība tajā valstī ir, cilvēkiem garantijas.

– Sociālais nodrošinājums?

– Jā, piemēram, vēlreiz par to pensiju. Zinu, ka tur cilvēkam, kurš oficiāli nav strādājis nevienu dienu dzīvē, pensiju ieskaita 700 eiro mēnesī. Tad man ir bišķi skumji – ja zinām, kā mums Latvijā tagad iet.

– Tu nevari tur atgriezties?

– Nu, labs jautājums (smejas). Ja kādreiz galīgi neies, tad varētu mēģināt atgriezties un sarunāt kādu pensiju. Bet, ja dzīvošu Latvijā, man no Somijas nebūs neviena eiro, protams. Tas jau normāli, tā ir.

– Esi Latvijas pilsonis?

– Nē, esmu Somijas pilsonis, te man joprojām ir uzturēšanās atļauja. Bet mani ļoti interesē dubultpilsonību dabūt. Zinu, ka gan Somija, gan Latvija ir piekritušas dot, varbūt vajadzētu nokārtot. Nez, kādi būtu labumi. Bet pagaidām… Zini, es būtu ļoti lepns par to. Kā Raimonds Pauls teica vienā pasākumā, kad man pie uzvalka bija palikusi lentīte Latvijas karoga krāsās: “Oho, īstais latvietis arī ir atnācis!” Es tiešām esmu liels Latvijas patriots un to uztvēru kā komplimentu. Beigu beigās varbūt vajadzētu iet uz Latvijas pasi, tikai nokārtot eksāmenu. Valodas sertifikāts man jau ir, tas pats par sevi. Jau pašā sākumā, kā sāku te dzīvot, nokārtoju. Ļoti interesanti – aizgāju pie žūrijas, bija mutiska intervija, un biogrāfiju vajadzēja par sevi rakstīt latviešu valodā. Pusgadu biju mācījies pa vakariem skolā un, protams, arī caur dziesmām. Pirmā bija Mežrozīte – “ugunssārtiem ziediem zied”… Es visas no galvas zināju un tulkoju sev, ko tās nozīmē.

– Jau pirmais vārds sarežģīts – ugunssārtiem.

– Ir, ir. Bet man ļoti patika Raimonda Paula mūzika. Kad liku eksāmenu, žūrija bija baigi laimīgi noskaņota, četras dāmas sēdēja, divas no viņām pīpēja; tie vēl bija laiki, kad bija relax un cool. Baigi runāja ar mani – te mums ir ārzemnieks, kas pusgada laikā iemācījies runāt latviski... Iedeva man augstākās pakāpes diplomu.

– Esi talantīgs uz valodām?

– (Smejas.) Esmu bezkaunīgs – tik runāju! Vienīgi caur dziesmām, kuras dziedāju latviski, esmu to apguvis.

– Kādās valodās runā tavi bērni?

– Mariss, protams, mācās latviešu skolā.

– Somiski māk?

– Somiski ar viņu runāju pašā sākumā, kādus trīs vai četrus gadus, un somu valoda viņam ir ļoti laba. Kad tagad bija Somijā, ar manu mammu varēja komplimentus laist ne pa jokam, parunāt. Skolā Mariss mācās arī angļu un krievu valodu. Juniors, kas tagad dzīvo Oslo, rudenī sāks iet bērnudārzā un cīnīties ar norvēģu valodu.

– Tagad viņš runā latviski?

– Jā, ar Antru sarunājām, ka latviešu būs Leo pirmā valoda. Viņš savos divos gados mūs jau pārsteidz ar trīs vārdu teikumiem. Man ir obligātā zviedru valoda, kas bija somu skolās. Somijā izglītība ir divās valodās. Es gan nezinu, kāpēc jāapgūst zviedru, jo pie mums viņu ir tikai kādi seši procenti.

– Tas palicis no kādas senas okupācijas? Kādreiz arī ielu nosaukumi jums bija abās valodās.

– Gandrīz var teikt, ka tā ir joprojām. Pārsvarā visās pilsētās Somijā viss ir tulkots divās valodās.

– Jums uz zviedriem ir zobs?

– Bišķi jau ir, bet viņi paši pie tā vainīgi, jo vienmēr teikuši, ka zviedri ir labāka tauta, inteliģence, bet somi – dullie mežoņi. Tāpēc nekad neesam īsti sapratušies. Kad sāku braukt uz Norvēģiju pie savas jaunās ģimenes, sapratu norvēģu valodu. Viņi man saka – nē, tā nav nekāda zviedru valoda! Viņiem arī nepatīk zviedri un tas, ka saku – ahā, jums ir viņu dialekts. Labi, ka beidzot tam ir kāda jēga, jo vienmēr esmu sūdzējies – nu kam man vajag zviedru valodu, ja nav, ar ko tajā runāt.

Man paliek Latvija

– Esat tā izlēmuši, ka dzīvojat katrs savā ligzdā?

– Jā. Antras dzīve ir Norvēģijā. Un arī divi bērni, ar norvēģu vīru taisītie, Norvēģijas pilsoņi. Diezgan sarežģīta situācija.

– Tu negribēji pārcelties uz Norvēģiju?

– Te jūtos kā mājās. Man vienmēr ir tāda sajūta, pat no Norvēģijas lidojot. Pirmais, ko no lidmašīnas redzu, ir Kolkas rags, baltie krasti apkārt... Sirds gurst. Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc es diemžēl nevaru pārvākties. Pat mans tēvs teica – nu paklau, pārcelies uz Norvēģiju, tur ir baigās algas! Saku – tēt, vai zini, cik tur maksā dzīve? Tikai tagad pa īstam esmu sapratis, cik tā ir dārga zeme. Sūds, ja tur pelni 2000 eiro mēnesī, tas Norvēģijā nav absolūti nekas. Ja vien tu nedzīvo laukos, kur vari ar to izvilkt. Oslo pusstundas attālumā no centra īre jāmaksā jau 2000 eiro, vēl komunālie. Tas ir nežēlīgi. Pēc maniem rēķiniem, Norvēģijā ar 5000 eiro mēnesī varētu sākt dzīvot…

– Tu brauc uz turieni?

– Vienreiz mēnesī sanāk. Gribas to atļauties.

– Uz cik ilgu laiku?

– Maksimāli uz nedēļu, pat mazāk. Kā tajā dziesmā – “ne man naudas, ne man laiks, uz lūpām vakar’ vīns tik svaigs”. Bet tā arī ir, goda vārds. Ja ilgāk paliktu Norvēģijā, es bankrotētu. Salīdzinoši – alus kauss jebkurā krodziņā Oslo maksā 15 eiro. Un tāds burbuļūdens vien ir. No Latvijas alus esmu kaifā, te jūtos kā latvietis.

– Tu tāds brīvs putns…

– Brīvs putns – noteikti, jo naudas man nav nemaz. Ne kāda mantojuma, ne īpašumu. Tiešām brīvs. Es savas mantas varu salikt mašīnā un braukt kaut tūlīt kaut kur. Ja būs tāda situācija.

– Uz Kolkas ragu.

– Kaut vai. Kurzeme man vispār baigi tuvu sirdij sitas. Es varētu tajā pusē cīnīties, ja Jūrmalā kļūtu par traku.

– Vai normāli, komfortabli jūties, dzīvojot viens? Tev daudz sanāk arī būt cilvēkos…

– Nu, cilvēku, protams, netrūkst. Manā darbā var redzēt daudz laimīgo – viņi dejo, priecājas, un tad arī tu pats jūties laimīgs, forši. Bet man pietrūkst manas ģimenes, goda vārds. Tāpēc es nevarētu teikt, ka mani šis dzīves stils baigi apmierina. Taču esmu sapratis, ka ir lietas, kurās tu neko nevari mainīt. Es nevaru spiest Antru pārvākties dzīvot pie manis, jo tad viņai būs skumji – abi lielie bērni paliks Norvēģijā pie tēta.

– Tie ir strikti noteikumi, ka viņus nevar vest šeit?

– Nevar. Norvēģu tēti nekad mūžā to neatļautu.

– Latvijā par tādiem precedentiem ir dzirdēts – ka cīnās ar nagiem un zobiem.

– Piemēram, kamēr Antra gaidīja mūsu puiku, bija iespēja to laiku dzīvoties Latvijā. Mēs lūdzām, lai tētis iedod meitu līdzi, tad viņa vienu gadu Latvijas skolā varētu iet, un arī Elisa pati to gribēja. Bet viņi baidās par Latviju savās dziļajās dvēselēs. Tā viņi te brauc. Paskaties, cik daudz norvēģu tūristu – nāk un nāk Rīgā! Vai tāpēc, ka te ir lēts alus? Bet tā nu mēs dzīvojam, viss kaut kas manā dzīvē mainās, un vienīgais, kas paliek, ir Latvija. Esmu sapratis, ka tā ir mana īstā mīlestība.

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv