Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Černobiļa šobrīd - ekskluzīvi kadri un stāsti

Lielie stāsti
11. septembrī 13:20 2019. gada 11. septembrī 13:20
Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
Latviešu puisis Artūrs Milevičs pēdējo piecu gadu laikā vairāk nekā 50 reižu devies uz Černobiļas AES slēgto zonu. Un viņu gluži pamatoti uzskata par vienu no zinošākajiem par notikušo Černobiļā un to, kā tur izskatās šobrīd.

Artūrs Milevičs jau kopš bērnības ir kaislīgs digeris – cilvēks, kura vaļasprieks ir vēsturisku būvju, pamestu industriālu objektu un militāro celtņu izpēte. Viņš pabijis teju vai visos Latvijas bunkuros, izložņājis pamestas raķešu bāzes, taču ar to bijis par maz – viņa lielākā vēlme bija nokļūt Černobiļas atomelektrostacijas slēgtajā zonā un paša acīm redzēt, kā tur izskatās pēc baisās 1986. gada avārijas, kā dēļ uz visiem laikiem evakuētas pilsētas un ciemi 30 kilometru zonā ap elektrostaciju. Pirmo reizi Černobiļā Artūrs pabija pirms pieciem gadiem, bet nu viņš izveidojis domubiedru grupu "Riga Chernobyl Team", kas uz šo pasaulē tik unikālo rajonu ved interesentus, un ir šo ekskursiju gids.

Artūrs Milevičs 2016. gadā Pripjatā, pozējot pie kultūras nama "Enerģētiķis". (Foto: no privātā arhīva)

Radioaktīvās vietas iezīmētas kartē

Milevičs par Černobiļu var stāstīt dienām ilgi. Viņš ticies ar vietējiem iedzīvotājiem, sprādziena aculieciniekiem un avārijas seku likvidatoriem, pats pabijis vietās, kur savu kāju spēris tikai retais. Artūrs lieliski atceras savu pirmo reizi Černobiļas slēgtajā zonā, kas tiek dēvēta arī par atsvešinātības zonu.

„No sākuma nesapratu, kur atrodos. Jo tas, ko līdz tam biju lasījis un redzējis internetā, ne tuvu nebija tam, kā izskatījās realitātē. Tie ir pavisam citi mērogi, pavisam citi iespaidi. Černobiļas slēgtā zona ir ļoti milzīga teritorija. Tā ir ne tikai pamestā Pripjata un pati atomelektrostacija, tas ir prātam neaptverams komplekss, kurā ir gan nepabeigtais piektais un sestais Černobiļas AES energobloks, gan īpaši slepenais militārais objekts Černobiļa-2 ar milzīgo antenu Duga, gan vairāk nekā 150 ciemu un daudzi, daudzi citi objekti. Neviens neapzinās iznīcības patiesos mērogus, kamēr pats nenokļūst tur,” uzsver Artūrs un piebilst: „Tur katru reizi uzzinu ko jaunu, atklāju ko jaunu, un katru reizi esmu satriekts par to, cik vērienīga bijusi šī traģēdija, cik plašas teritorijas tā skāra.”

Milevičs Černobiļas slēgtajā zonā pēdējo reizi bija pirms dažām nedēļām. Vai nav bail ik pēc pāris mēnešiem doties uz teritoriju, kura joprojām ir radiācijas piesārņota? „Nē! Ja zina, kur drīkst iet, tad nav, ko kā baidīties. Slēgtajā zonā ne visur ir radioaktīvais piesārņojums, vietām tā nav vispār, vietām tas ir neliels. Ir vietas, kur ir tīrāks nekā Kijevā, bet ir tādas vietas, kur labāk nerādīties pat tuvumā. Šīs vietas jāzina. Kā? Tās iezīmētas kartē. Slēgtajā zonā strādā ap 1000 dozimetristu, kuri mēra radioaktīvo fonu un piefiksē piesārņojumu. No radiācijas tīro zonu ir daudz, jo pēc katastrofas bija plānots, ka evakuētie cilvēki varēs atgriezties mājās, tāpēc teritorija tika tīrīta – ēkas mazgātas, ar radioaktīvajiem putekļiem piesārņotā augsne norakta,” paskaidro Černobiļas gids.

Slimnīcas pagrabos joprojām mētājas mirušo ugunsdzēsēju drēbes

Kuras ir tās bīstamās zonas, kur labāk nerādīties? „Tās ir teritorijas, kurās uzglabājas avārijas seku likvidācijā izmantotā tehnika. Tur uzreiz ir garantija, ka uz apaviem trāpīsies radioaktīvie netīrumi, tāpēc radiācijas kontroles punktos nāksies iziet tīrīšanas procedūru,” atbild Artūrs.

Vai Černobiļā joprojām var iegūt arī staru slimību? „Atkarībā no tā, cik ilgi atrodies piesārņotajās teritorijās. Ekskursijas minimālais ilgums ir divas dienas, un, ja visu šo laiku nepavadi radioaktīvajās vietās, tad grūti saķert veselībai bīstamo radiācijas dozu. Pašas lielākās briesmas ir ieelpot radioaktīvos putekļus. Piemēram, pagrabos. Tur aizliegts staigāt, taču daudzi tomēr dodas piedzīvojumu meklējumos. Piemēram, uz slimnīcu – 126. medicīnas daļu –, uz kuru aizveda cietušos ugunsdzēsējus. Viņu apģērbus nometa tās slimnīcas pagrabā, un šīs radioaktīvās drēbes tur joprojām atrodas! Tiesa gan, no tām palicis ļoti maz, tās kaut kur pazūd – iespējams, suvenīru tīkotāji tās savāc. Bet tā nepavisam nav gudra rīcība. Jo šīs slimnīcas pagrabi ir pati bīstamākā vieta Pripjatā, tā ir radioaktīvi vispiesārņotākā vieta – ja, ejot pa turieni, sacelsi gaisā putekļus un tos ieelposi, tad lēna nāve garantēta,” zina teikt Artūrs un uz jautājumu, vai viņš pats tur ir bijis, atbild: „Neesmu muļķis, lai tā riskētu. Lai gan vienreiz biju. Bet tikai tādēļ, lai labāk saprastu, kas ir radiācija, kas ir radioaktīvi piesārņotie lauki, lai zinātu, kā un kur iet, kāda drošība jāievēro. Bet ar vienu reizi pietika!”

Artūrs Černobiļas atsvešinātības zonā Pripjatā. Fonā redzams kauss, ar ko no uzsprāgušā reaktora jumta ņēma radioaktīvos gružus un meta lejā. Šis kauss ir viena no radioaktīvākajām vietām zonā. (Foto: no privātā arhīva)

Milevičs pabijis daudzās vietās Černobiļas slēgtajā zonā, pat nakšņojis 150 metru augstajā radiolokācijas antenā Duga. Vai ir kāda vieta, kur viņš vēl gribētu nokļūt?  „Mans sapnis būtu pastaigāt pa pagrabiem zem 4. reaktora sarkofāga. Tur teorētiski var nokļūt, taču labāk neriskēšu. Lieliski apzinos, kādu radiācijas devu tur var saķert, un tas nav tā vērts. Vēl ir komplekss Vektor, kurā joprojām tiek apglabāti radioaktīvie atkritumi. Tur gribētos nokļūt, lai redzētu, kā šis process notiek – kā radioaktīvie netīrumi tiek savākti, iepakoti un apglabāti.”

Dzīve kā kūrortā un radioaktīvās sēnes

Kaut arī 30 kilometru zona ap Černobiļas atomelektrostaciju ir slēgta un pēc katastrofas visi iedzīvotāji evakuēti, tajā tomēr ap 600 cilvēku dzīvo. Nelegāli, taču neviens viņus neaiztiek.

„Daudzi atgriezušies tāpēc, ka citur nav, kur dzīvot, daudzus vilina miers un daba. Par nekustamo īpašumu nav jāmaksā, kāds iztiek ar pensiju, kāds strādā kaut kur ārpus zonas, kāds pārtiek no tirdzniecības ar tūristiem, kāds audzē sev pārtiku – kartupeļus, dārzeņus. Bet pārsvarā tie ir pensionāri. Un kāpēc gan tur nedzīvot? Tur gaiss ir tīrāks, piemēram, nekā Rīgā, tur nav rūpnīcu, ogļu termināļu, maz automašīnu. Šī zona ir kā tāds dabas rezervāts, jo tur ir ļoti maz cilvēku, bet daba atgriezusies savā dabiskajā gultnē – pilsēta aizaugusi, puķes zied, koki aug balkonos un pat dzīvokļos! Čivina putni, daudz ogu, ābolu, viss aug. Neticami skaisti un dabiski!”

Artūrs Černobiļā šovasar. Slēgtajā zonā ir daudz klaiņojošu suņu. (Foto: no privātā arhīva)

Bet vai visas šīs dabas veltes drīkst vākt un lietot uzturā? Vai nav veselībai bīstami? Artūrs viltīgi pasmaida un pēc mirkļa atbild: „Nūūū... Ogas un sēnes vietējiem ir ļoti labs bizness. Bet par to labāk nerunāt. Protams, ka vietējie iedzīvotāji lasa ogas un sēnes, tas viņiem ir ienākumu avots. Bet... Patiesībā par šo tēmu ir ļoti daudz stāstu. Piemēram, viens slēgtās zonas apsargs mīlēja sēņot. Viņš lasīja sēnes, gatavoja tās, ēda pats un cienāja kolēģus. Kad pie viņa atnāca dozimetrijas dienests, tad konstatēja, ka visa māja ir pamatīgi radioaktīvi piesārņota! Tāpēc visu, kas bija viņa dzīvoklī, savāca un sadedzināja, pelnus atbilstoši noraka, bet pašu aizsūtīja uz tīrīšanu.”

Mistērija ar neuzlauztajām durvīm

Artūra krājumos ir simtiem stāstu. Viens no tiem – kas noticis pēc Pripjatas evakuācijas. „Cilvēki devās prom, līdzi ņemot tikai pašu, pašu nepieciešamāko, jo viņiem taču tika teikts, ka pēc trim dienām varēs atgriezties. Bet Pripjata tolaik bija paraugpilsēta. Tā bija pati modernākā, tehnoloģiski attīstītākā visā Padomju Savienībā, un to rādīja kā paraugu kapitālistiskajām valstīm. Šī pilsēta strauji attīstījās, jo bija plāns Černobiļas AES uzbūvēt kā lielāko atomelektrostaciju pasaulē. Jau darbojās četri reaktori, gāja uz beigām 5. un 6. energobloka celtniecība, bet pavisam bija iecerēti 12 energobloki.

Pripjatā cilvēki dzīvoja ļoti turīgi, viņiem bija labas algas, laba produktu piegāde, viņi bija iepirkuši labu sadzīves tehniku, mākslas vērtības, dārglietas. Un tas viss tika atstāts. Tāpēc, protams, uzdarbojās marodieri, kas visu vērtīgo savāca.

Lai ar viņiem cīnītos, visa pilsēta tika aplenkta, pati pilsēta sadalīta kvartālos, kuros patrulēja armija. Taču ar to bija par maz.

Šis Pripjatas baseins redzams daudzās Holivudas filmās. (Foto: no privātā arhīva)

Bet pats interesantākais bija tas, ka divas nedēļas pēc avārijas tika pieņemts lēmums savākt visus ledusskapjus! Kāpēc? Reaktors uzsprāga īsi pirms 1. maija svētkiem, iedzīvotāji gatavojās svinībām, tāpēc ledusskapji bija pilni ar produktiem. Protams, kad Pripjatā tika atslēgta elektrība, produkti sāka bojāties, un, lai izvairītos no epidēmijas, tika pieņemts lēmums visus ledusskapjus no dzīvokļiem savākt. Bet dzīvokļu bija vairāk nekā 14 000... To tagad grūti pat iedomāties, kas tā bija par vērienīgu operāciju! Visus šos ledusskapjus apglabāja vietā, kur cēla pilsētas sesto mikrorajonu. Sabēra jaunceltņu būvbedrēs... Bet mani moka viens jautājums, uz kuru vēl līdz šim neviens šo notikumu aculiecinieks un vietējais iedzīvotājs nav spējis atbildēt. Proti – kā visi šie zaldāti, kuriem bija jāsavāc ledusskapji, tika iekšā dzīvokļos? Jo tie taču bija aizslēgti, un vēl tagad redzams, ka durvis nav tikušas uzlauztas. Un pats galvenais – kur palikušas visas vērtslietas, nauda? Par to nestāsta... Var redzēt, ka daudzi aculiecinieki kaut ko noklusē.”

Pripjata, tālumā - elektrostacija. (Foto: no privātā arhīva)

Leģenda par baisajiem Černobiļas samiem

Par gigantiskajiem samiem Černobiļas atomelektrostacijas dzesēšanas kanālā klīst daudzas leģendas. Tiek runāts par monstriem trīs metru garumā un apgalvots, ka zivis tik lielas izaugušas radiācijas ietekmē. Vai tā ir?

„Jā, samu ir ļoti daudz. Tikai lieli tie ir tāpēc, ka neviens tos neķer un labi baro. Tūristiem tā ir viena no iecienītākajām atrakcijām – barot samus. Bet neķer tāpēc, ka Černobiļas slēgtajā zonā kategoriski aizliegts makšķerēt, jo šie sami ir radioaktīvi. Pats ūdens ir tīrs, taču ūdenskrātuves dibenā sakrājušās radioaktīvās dūņas, un tās labāk nesaduļķot. Pēc avārijas šos dzesēšanas dīķus neiztīrīja, tāpēc tajos aizliegts gan peldēties, gan makšķerēt. Protams, daudzi šo aizliegumu ignorē.”

Kur var sastapt Mēness visurgājēju?

Slēgtajā zonā joprojām atrodas vairāki tehnikas noglabāšanas laukumi, kur atstāts viss, ko izmantoja avārijas seku likvidācijā. „Tos transportlīdzekļus, kuri nebija piesārņoti veselībai bīstamā līmenī, saveda plašos laukumos un atstāja, jo cerēja, ka ar laiku izdomās tehnoloģijas, kā šo tehniku varēs notīrīt, lai izmantotu arī turpmāk. Šajos laukumos var atrast pat robotus un Mēness visurgājējus!

Tehnikas nostādināšanas laukums Burjakovka. (Foto: no privātā arhīva)

Viens no tādiem tehnikas nostādināšanas laukumiem ir Burjakovka, kur blakus vēl ir milzīga teritorija 13 futbola laukumu lielumā, kas noklāta ar nelieliem pakalniņiem. Zem tiem apglabāta nāvējoši piesārņotā tehnika. Izraka bedri, ar speciālu presi saplacināja transportlīdzekli, iemeta bedrē un apraka. Šajā vietā gan ir ļoti liels radiācijas fons.

Arī Pripjatā ir viena teritorija, kur apglabāti iedzīvotāju velosipēdi, mopēdi, automašīnas... Toreiz tika radītas īpašas hidrauliskās preses, kurās visu saspieda, un tad apraka. Starp citu, tādā pašā veidā arī likvidēja ciemus – piebrauca ekskavators pie mājas, izraka bedri, tad māju sagrāva, drupas iestūma bedrē un apraka. Tagad par šiem ciemiem liecina vien aizaugušas teritorijas ar daudziem uzkalniņiem māju vietās. Ļoti radioaktīviem uzkalniņiem,” stāsta Artūrs Milevičs. „Šis tehnikas nostādināšanas laukums ir kā motormuzejs – tajā var aplūkot visu padomju laiku tehniku, kāda vien tajā laikā bija. Tur ir viss – autobusi, helikopteri, bruņumašīnas, traktori, kravas mašīnas... Tiesa, jau diezgan izlaupītā stāvoklī, jo viss vērtīgais ir noskrūvēts. Tas nozīmē, ka Ukraina ir pilna ar radioaktīvām auto detaļām.”

Strādājoša tehnika slēgtajā zonā. 2018. gads. (Foto: no privātā arhīva)

Ziloņa kāja

Černobiļas slēgtā zona tagad ir kā liela zinātniskā laboratorija, kurā tiek pētīta radiācijas ietekme uz dabu. „Problēmu tur ir ļoti, ļoti daudz, un cilvēcei pietiks darba gadiem simts, lai tās atrisinātu. Piemēram, ko darīt ar visiem šiem radioaktīvajiem atkritumiem un zemē noglabāto tehniku, kas joprojām izstaro radiāciju? Kā atvērt veco sarkofāgu un izvākt no tā „ziloņa kāju” – milzīgu sakausējumu, kas radās, kad, dzēšot reaktoru, tajā sameta tūkstošiem tonnu smilšu, svina un boru? Tas viss sakusa kopā un tagad ir atdzisis, izveidojot milzīgu radioaktīvu akmens kluci, ko iesauca par ziloņa kāju. Starp citu, reaktora iekšienē joprojām ir 300 grādu augsta temperatūra, tas vēl nav pilnībā atdzisis,” zina teikt Černobiļas gids.

Īpaši slepenais objekts

Tāds Černobiļā ir militārā pilsētiņa Černobiļa-2, kas apkalpoja radiolokācijas antenu Duga. Runā, ka militārā kompleksa vajadzībām darbojās viens no Černobiļas AES reaktoriem, jo antena patērēja milzīgi daudz elektroenerģijas.

Černobiļa-2 ir unikāls objekts, kādu visā bijušajā PSRS bija tikai trīs. To cēla vairāk nekā septiņus gadus, PSRS šajā projektā ieguldīja milzu summu – lēš, ka no 500 miljoniem līdz pat 1,5 miljardiem dolāru. Radars Duga ir 150 metru augsts un 900 metru garš titāna režģis, kas ļāva fiksēt jebkuras ballistiskās raķetes palaišanu teju visā pasaulē. Antena joprojām ir saglabājusies, jo pēc Černobiļas AES avārijas to gribēja nozāģēt, bet īsti neizdevās. Tad bija doma uzspridzināt, bet secināja, ka sprādziens radīs astoņu ballu zemestrīci cietušajā 4. reaktorā un sagraus sarkofāgu. Artūrs Milevičs šajā antenā ir uzkāpis vairākas reizes un pat nakšņojis 150 metru augstumā.

Latvijas karogs 155 metru augstumā uz radara Duga. (Foto: no privātā arhīva)

Citi šobrīd lasa

VIDEO: krievu hokeja skaistule dižojas ar savu māku kauties spēles laikā
"Varbūt vajadzēja nākt ar aploksnīti?!" - sašutumu raisa slimnīcas mediķu attieksme pret nu jau mirušu pacientu
Matemātikas skolotājs Rīgas skolā bērniem teksta uzdevumu vietā rāda erotiska satura filmas 37
Tēmas: Černobiļa
Pievienot komentāru

Шокирующая история: садистка 4 года пытала маленького приемного сына

«Вот, что со мной делает болезнь»: Ким Кардашьян показала честное фото без макияжа