Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kārlis tika pieķerts lidostā, sava pirmā kurjera lidojuma laikā. Pēcāk latvietis Venecuēlas cietumos pavadīja vairāk nekā piecus gadus, nelegālo narkotiku biznesā nenopelnot ne centa. (Foto: Vida Press)

"Brīvībai cenas nav" - narkodīleris no Latvijas stāsta, ko piedzīvojis piecos Venecuēlas cietumos 10

Sabiedrība
11. februārī 05:10 2019. gada 11. februārī 05:10
Edvīns
Rakickis
| Jauns.lv
Kā intervijā ar Jauns.lv izstāsta Kārlis (vārds pēc lūguma mainīts), apņēmības iesoļot noziedzīgajā pasaulē savulaik viņam netrūka, turklāt motivāciju deva arī tas, ka iecerētā dzīve ārzemēs nav izdevusies pēc plāna. Naudas trūkums novedis pat pie mantu zagšanas un tirgošanas, taču piepeši kāds problēmu māktajam jaunietim piedāvājis iespēju reāli nopelnīt.

Kopš Koknesē tika atrasta iespaidīgā kokaīna krava, cilvēku sašutums informācijas telpu, šķiet, neaizpildīja tik daudz, cik asprātīgi vai ne tik asprātīgi joki par Koknesi.

Iespējams, tādēļ, ka tipisks Latvijas iedzīvotājs šāda veida noziegumus joprojām uztver kā attālus – kā kaut ko no Holivudas kinofilmām, kurās joprojām redzamais astoņdesmitajos gados radītais un laika gaitā izsmeltais tipiskā narkobarona tēls mūsdienās drīzāk šķiet komisks, nekā nelietīgs un draudīgs.

Taču, lai kādu arī narkotiku biznesu neiztēlotos tie, kuri lielāko daļu informācijas par šo tēmu gūst no “Netflix”, arī Latvijā ir cilvēki, kuri spēj izstāstīt par šo no savas pieredzes.

Nepabeidzot mācības, dodas peļņā uz Angliju

Līdz pat pilngadībai Kārlis dzīvi pavadīja Latvijā. Izmācīties par galdnieku tehnikumā beigu beigās tā arī nav sanācis – pietrūcis vien gads, taču Kārļa tēvs atteicies sniegt puisim tolaik skolas pabeigšanai ļoti nepieciešamo finansiālo atbalstu.

“Atmetu tam visam ar roku un pateicu mātei, ka braukšu strādāt uz Angliju. Viņa teica – labi, brauc,” stāsta Kārlis.

Britu salās puisis ieradās 2007. gada pavasarī. Līdz šim nekādas oficiālā darbā gūtas pieredzes Kārlim nebija. Latvijā šad tad vien izdevies atrast pa kādai haltūrai – paskaldīt malku un tamlīdzīgi.

“Pa kādi pieci lati dienā tolaik nopelnīju. Pirmo daudz maz normāli apmaksāto darbu man izdevās atrast tikai nonākot Anglijā. Caur speciālu aģentūru dabūju darbu, kurā man bija jālasa puķes. Tas bija Linkolnā,” piebilst Kārlis.

Taču arī Anglijā piedzīvot cerēto izrāvienu nav sanācis. Pirmais gads pagājis grūtībās un ar neļķēm nav izdevies nopelnīt ne tuvu tik daudz, cik nepieciešams komfortablai dzīvei ar samaksātiem rēķiniem.

“Pēc gada pārgāju uz gadījuma darbiem, bieži bija tā, ka neiznāca samaksāt pat īri. Kādu gadu šādi muļķojos un pēc tam Anglijā sāku zagt, lai izdzīvotu. Tik ļoti slikti man toreiz bija,” atklāj Kārlis.

Iztikas gūšanai viņš tolaik veikalos zadzis dažādu zīmolu apģērbu, ko pēcāk pārdevis par puscenu. Tā tas turpinājies vairākus mēnešus.

“Kādā brīdī es vēl saslimu un atkal nevarēju izdarīt neko, lai nomaksātu īri. Mājas saimniece vienā dienā pateica, lai dodu ķīlā pasi, vai vācos ārā. Iedevu pasi, nezināju, ko tālāk darīt. Pēc divām dienām atnācu un sameloju, ka man tagad ir darbs un vajagot pasi dokumentu sakārtošanai. Viņa man noticēja. Paņēmu pasi, uzmetu to veceni un aizgāju dzīvot pie drauga, kurš piekrita mani izmitināt, kamēr patiešām dabūšu darbu,” turpina Kārlis.

Tolaik puisis to vēl nezināja, taču nākamais darbs (šī vārda visplašākajā nozīmē), ko viņam piedāvās, būs ar potenciāli nāvējošu narkotiku devu piepildītu kapsulu rīšana un došanās regulāros ceļojumos.

“Puskilogramu norīsi – dabūsi piecus tūkstošus”

Viss sācies, kad izrādījies, ka jaunajā mājvietā puisis nespēj sadzīvot ar drauga ģimeni. Arī ar darba meklējumiem nav veicies.

“Satiku vienreiz kādu latvieti, runājām, sāku sūdzēties, ka man nav darba un naudas. Viņš man pretī pasmējās un teica – ved narkotikas! Es padomāju – kāpēc nē, varbūt laba ideja! Saku viņam – pastāsti man vairāk par to! Viņš man atbildē saka, ka neko vairāk pateikt nevar, taču var iepazīstināt mani ar dažiem lietuviešiem,” stāsta Kārlis.

Intervijā Kārlis neslēpj, ka gangsteru dzīves veids caur filmām un seriāliem viņu uzrunājis jau pusaudžu gados – interesēja, patika, aizrāva. “Viegla nauda – kāpēc nē? Kad biju mazāks, man pavisam noteikti bija krimināls prāts,” sevi bērnībā raksturo puisis.

Tikšanās ar lietuviešiem notikusi Londonā. Kāds no lietuviešiem, pārliecinoties, ka puisi tik tiešām interesē piedāvājums, paziņojis, ka būs jābrauc uz Kanādu: “Vajadzēs tev rīt kapsulas, viņš man saka. Puskilogramu norīsi – dabūsi piecus tūkstošus. Es piekritu.”

Šāds brauciens uz Kanādu Kārli iepriecinājis vēl vairāk, taču pie nākamās kontaktpersonas puisim paziņots, ka Kanādas brauciens nenotiks – jādodas būs uz Venecuēlu.

“Sākumā biju šokā. Taču tad man pateica, ka tomēr nebūs jārij kapsulas – man iedos somu,” piebilst Kārlis. Beigās viņš tomēr piekritis, un dažu dienu laikā viss bijis sakārtots braucienam.

Venecuēlā “iztīra kabatas” un nozog pasi

Saskaņā ar plānu, somā, kuru Kārlim jādabū pāri Venecuēlas robežai, tiktu paslēpts viens kilograms kokaīna: “Man teica, ka viss būs tā sataisīts, ka no malas neko nevarēs pateikt. Es pats nemaz nezināšot, kur tieši tās narkotikas ieliktas. Pa virsu būs dažādas personīgās mantas. Tieku līdz Londonai – dabūju savus piecus tūkstošus un, ja gribu, braucu atkal.”

Pēc gara lidojuma, nogurdinošu formalitāšu un spāņu valodā sastādītu dokumentu kārtošanas lidostā, Kārlis izgājis Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās.

“Iekāpu mašīnā un man saka, ka jāpagaida vēl viens cilvēks, kurš atlidojis. Izrādās, tas bijis kāds aizdomīgs tipiņš, kuru es jau lidmašīnā ievēroju pievēršam man uzmanību, skatāmies uz mani,” turpina Kārlis.

Tālākais uzdevums – abiem palikt hotelī divas nedēļas. Pēcāk katram ar savu lidojumu un kravu jādodas atpakaļ.

Jau tā riskantās situācijas stabilitāti iedragājusi kāda nelaimīga nejaušība – Kārlim sabiedriskajā transportā kopā ar kabatas saturu nozagta pase. Arī vietējie bandīti ar kuriem puisis sadarbojies piekrituši, ka risks tikt pieķertam nu ir manāmi pieaudzis.

Problēmu Kārlis risinājis, dodoties pie Latvijas konsula Karakasā. Uz jautājumu, kādi ceļi atveduši viņu uz Venecuēlu, puisis atbildējis, ka apciemo draugu. Viena no darbiniecēm pat sajaukusi viņu ar kādu citu latvieti, kurš esot rakstījis e-pastus, teicis, ka grib apciemot valsti. 

Kārlis vien piebalsojis. Darījis visu, lai tikai ātrāk tiktu pie palīdzības, ātrāk tiktu cauri lidostas drošībai un nonāktu galamērķī. Pretī saņēmis papīrus, kuri ļauj to izdarīt 14 dienu laikā.

“Gringo – panāc šurp!”

“Tas bija 2009. gads, jūnijs – tieši tajā dienā, kad Maikls Džeksons atdeva galus, man bija paredzēts lidojums [Maikla Džeksona nāves datums ir 2009. gada 25. jūnijs]. Sākumā vēl iebraucām kādā dzīvoklī, jo bija jāpaņem tā soma. Iedeva vēl žurnālu rokās un teica – kad iesi iekšā lidostā, izliecies it kā tu lasi žurnālu,” stāsta Kārlis.

Aptuveni 20 metrus no bagāžas nodošanas punkta stāvējuši seši karavīri ar suņiem. Kārlis izgājis viņiem cauri. Pēkšņi “check-in” procedūru un sarunu ar lidostas darbiniekiem pārtraucis kāds no karavīriem.

“Gringo – panāc šurp! Zini kā, viņi visus baltos tur par “gringo” sauc. [Gringo – spāņu valodas reģionos, primāri Latīņamerikā lietots, bieži nicinošs apzīmējums baltādainajiem]. Mēģināju skaidroties angļu valodā, taču nekas tur nesanāca,” atstāsta puisis.

Pēcāk Kārlis kopā ar savu somu ievests kādā lidostas telpā. Sirds situsies kā traka un bijis skaidrs, ka “visa šitā narkotiku padarīšana aizies neceļos”.

“Viņi vēra vaļā to somu. Es pat nebiju lietas kursā par to, kas man tur ir iekšā. Izvilka kaut kādas jocīgas, nesmukas bikses. Izmērs – acīmredzami vairākas reizes par lielu. Viens no viņiem man tad prasa – tās ir tavas? Es nezināju, ko viņam teikt,” smejas Kārlis.

Narkotiku kontrabandistu sagatavotā soma izrādījusies šūta kopā tikpat pavirši, cik pats plāns. Gar malām varējis redzēt, kur ir atplēsts un atkārtoti, nevīžīgi aizšūts. Griežot somu ar nazi, pavisam drīz gaisā parādījies arī baltais pulveris.

“Tolaik pie sevis galvā domāju, ka ir vakars galīgākais. Biju šoka stāvoklī. Tad viņi vēl pārbaudīja vai tas ir heroīns, vai kas cits. Noskaidrojās, ka tas ir kokaīns. No tā brīža man virsū bija roku dzelži, sākās īstā jautrība,” iekrišanu atceras Kārlis.

Spriedums: astoņi gadi cietumā par narkotiku kontrabandu

Pēcāk latvietis nonācis iecirknī, kur sešiem cilvēkiem paredzētā kamerā pavadījis laiku kopā ar aptuveni 30 citiem aizturētajiem. “Nav kur gulēt, visi kā siļķes mucā, smird, rāpo žurkas – aptuveni tā īsumā varētu raksturot to vietu. Pirmajā naktī, atceros, man kāds vēl mēģināja apsvilināt matus. Pilnīga elle. Gulēju ar acīm vaļā,” situāciju aiz restēm apraksta Kārlis.

Šajā vietā viņš pavadījis piecas līdz sešas dienas, pēcāk nonākot Venecuēlas bēdīgi slavenajā cietumu sistēmā, kur puisim bija lemts pavadīt turpmākos dzīves gadus.

Par Kārļa tiesu sīkāk runāt nav vērts – tā, pēc viņa atmiņām, ilgusi aptuveni piecas minūtes, un noslēgumā viņam piespriests par konkrēto noziegumu likumā noteiktais astoņu gadu cietumsods. Piešķirtais advokāts pateicis, ka ir iespēja izpaust citu iesaistīto kontrabandistu vārdus, taču sodu tas nekādi neietekmēs. Ar narkotiku kontrabandistiem šajā valstī neauklējas.

Interesanti gan, ka pēcāk tiesa neizskaidrotu iemeslu dēļ tomēr lēma Kārļa cietumsodu samazināt līdz sešiem gadiem.

Kārtību cietumā nosaka bosi, izdzīvo tas, kuram ir nauda

Kopumā Kārlis pabija piecos Venecuēlas cietumos, taču apstākļi tajos bijuši gana līdzīgi. “Pirmajā cietumā, kur biju, sapratu, ka to kontrolē paši cietumnieki. Karavīri principā gādā tikai par to, lai neviens neizmūk ārā. Visādi citādi – katrā paviljonā ir savs galvenais boss, tad ir otrais boss, trešais boss un tā uz priekšu. Speciāli cilvēki staigā apkārt ar pistolēm un skatās, lai ir kārtība, lai neviens nepārkāpj iekšējos noteikumus,” tur valdošo hierarhiju apraksta latvietis.

“Sākumā nāca visādas muļķības galvā. Bija doma mukt un turpināt dzīvi džungļos. Dzīves apstākļi cietumā – neciešami. Telpas pārpildītas, gulēt nav kur, no grīdas lien ārā naglu un skrūvju gali. Naktīs, kad kāds iet uz tualeti, nākas kāpt pāri citiem. Te uz auss uzkāpj, te uz vēl kaut kā. Pa dienu nebija vietas, kur pastaigāt. Sēdējām savā paviljonā uz saviem spaiņiem, kur glabājām savas mantas. Lielākā daļa ieslodzīto lietoja narkotikas, pīpēja to “kreku” [crack cocaine – kokaīns kristalizētā formā, vislielāko atkarību izraisoša kokaīna forma]. Tas bija veids, kā izturēt šo murgu. Mēģināju šņaukties, taču man palika tik slikti, ka gandrīz atdevu galus. Sapratu, ka priekš manis tas tiešām nebūs risinājums un nolēmu ciesties tāpat. Pirmo gadu pavadīju domājot, kur tik varētu pagulēt,” stāsta Kārlis.

Cietumā gadījies arī pamatīgi saslimt, taču pret visām kaitēm esot dotas vienas un tās pašas tabletes. Kādā no šādām reizēm Kārlis zaudējis 14 kilogramus svara.

Pie slimībām Kārlis vaino ēdienu – brokastīs briesmīgas, sakaltušas maizītes, pusdienās – vārītas pupiņas un gaļa, kura smirdējusi tik nešpetni, ka Kārlis turpmāk lūdzis, lai viņam to neliek bļodā.

Kāds Bulgārijas un kāds Francijas pilsonis cietumā no slimībām miruši. Valstu vēstniecības šad tad ciemojušās, devušas dažādas zāles, taču ne visiem izdevies izdzīvot.

Lai arī dzīve aiz restēm svešā valstī viennozīmīgi bijusi briesmīga, Kārlim tomēr izdevies izvairīties no asiem konfliktiem ar citiem ieslodzītajiem.

Kā pats skaidro – galvenokārt tādēļ, ka nav palicis nevienam parādā. Naudu puisim uz cietumu kā vien varējusi sūtījusi māte, kurai, lieki piebilst, ar dēlu notikušais pamatīgi iedragājis dzīvi.

“Esmu redzējis kā ar beisbola nūju nežēlīgi sasit cilvēku – salauž kājas, rokas. Viņš paņēmis narkotikas uz parādu, teica, ka atdos, taču izpīpēja visu un neko neatdeva,” šokējošākos momentus atminas Kārlis.

Viņam galvenās problēmas bijušas regulārs ūdens trūkums, higiēnas preču neesamība un pastāvīgi antisanitārie apstākļi: “Iedomājies – tu staigā visu laiku ar salipušiem matiem, visur smird, visur piemīzts. Ja nevari nopirkt tualetes papīru, slauki kaut ar pirkstu! Bija viens anglis, kuram naudas vispār netrūka. Viņš sev bija nopircis gultu, dators viņam vēl bija. Ja tev ir nauda, tu tur dzīvo kā karalis. Man mutere šad tad sūtīja, varēju sev arī kaut ko atļauties nopirkt. Citreiz mainījāmies ar lietām.”

Lai arī katra diena ieslodzījumā bijis pārbaudījums, tās pa vienai aizvadot, pamazām sarucis arī Kārlim piespriestais cietumsods.

Pēc astoņu gadu prombūtnes neatpazīst miesīga māte

Cerības stars viņa dzīvē pavīdējis, kad Kārlis, ceļojot no cietuma uz cietumu, nonācis pie iespējas strādāt, samaksā par trīs nostrādātām dienām izpelnoties vienu dienu nost no piespriestā soda.

Būtiski, ka pirmā iespēja šādi saīsināt izciešamo sodu izčibējusi gaisā, jo Kārlis, nezinot par sekām, par izdarīto darbu pieņēmis samaksā naudu, domājot, ka tā pienākas kopā ar cietumsoda saīsināšanu. “Izrādījās, ka tā nemaz nebija. Pēc skaidrošanās tiku iemests atpakaļ tajā pašā murgā vēl uz vairākiem mēnešiem!” viņš atceras.

Beigās aiz restēm Kārlis nosēdēja piecus gadus un četrus mēnešus. Atlidojot mājup, lidostā puisi sākumā neatpazina miesīga māte. Arī viņš savu māti sākumā neesot varējis atpazīt. Tas bija 2014. gadā – teju astoņus gadus pēc tam, kad Kārlis pameta Latviju, lai dodos pelnīt Anglijā.

Kādu brīdi viņš strādājis Jūrmalā, būvniecības jomā, taču pavisam drīz atkārtoti secinājis: “Nevar normāli nopelnīt.”

Atšķirībā no iepriekšējās reizes, puiša tālākie ceļi šoreiz veduši uz Beļģiju, kur, pateicoties paziņām, izdevies atrast pirmo normālo, stabilo darbu. Dzīvojamo telpu sākotnēji dalījis ar kādu citu, taču algā saņēmis 1600 eiro mēnesī.

Šobrīd Kārlis ir precējies, īrē māju, ir nopircis suni, paspējis iegūt autovadītāja apliecību, bez kuras Beļģijā nekādi nevarot atrast darbu, un pat pamanījies gada laikā apgūt franču valodu. “Viss tā, kā pienākas,” viņš piebilst.

Par visu iepriekš piedzīvoto Kārlis šobrīd izsakās lakoniski – no tīņa, kuru vilinājusi gangsteru dzīve, viņā neesot palicis nekas.

Tiem, kuri savas dzīves laikā varētu saņemt līdzīgu piedāvājumu pelnīt “reālu piķi”, Kārlis iesaka apzināties, ka brīvībai nav cenas.

Citi šobrīd lasa

Sapņi piepildās - fani, kas apprecējušies ar saviem elkiem
Pamelai Andersonei aizvien der sarkanais “Pludmales patruļas” peldkostīms un viņa to reizēm uzvelk uz randiņiem 2
Skaudrs stāsts par to, ko bērnam nozīmē gadiem neredzētu tēti satikt uz ielas - jau kā bomzi
Skatīt visus komentārus

Похудевшая после родов герцогиня Меган нанесла неожиданный визит в благотворительную организацию

"Если она считает, что это порядочно...": Игорь Крутой резко высказался в адрес Лаймы Вайкуле 1