Maskavā cels milzu dievnamu, kura pakāpienos iekals Rīgas vārdu. Tas būs veltīts nevis Kristum, bet Krievijas militārajai varenībai

Jauno kāpņu maketu ar Rīgas vārdu tikko parādīja Krievijas oficiālais televīzijas kanāls "Rossija". Līdz šim par 19. septembrī ieliktā Krievijas "garīgā militārā cietokšņa" aprisēm nekas sīkāk nebija zināms. Nu pirmo reizi krievi par to izstāstījuši Venēcijas arhitektūras biennālē.

Zīmīgi, ka jaunceļamais templis, kas tikko prezentēts Venēcijas arhitektūras biennālē, izceļas ne tikai ar pareizticībai raksturīgo bizantiešu arhitektūru, zeltītiem kupoliem un tamlīdzīgi, bet arī ar padomju laikā mitoliģizētiem “sakrāliem cipariem”. Tā, piemēram, ap dievnamu tiks ierīkots “piemiņas ceļš” 1418 soļu garumā - tas ir tik daudz, cik ilga Lielais Tēvijas karš (tā Krievijā dēvē 2. pasaules kara posmu, kurā Padomju Savienība karoja ar nacistisko Vāciju), bet zvanu tornis būs 75 metru augsts, kas simbolizēšot 75. gadskārtu kopš PSRS uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Šis karš beidzās 1945. gadā un jauno baznīcu plāno atklāt 2020. gadā. Jāuzsver arī tas, ka dievnama kāpnēs minētās pilsētas ne vienmēr baudīja atbrīvošanu no nacistiskā jūga, kā to mīl uzsvērt Krievijas propaganda, daudzas no tām piedzīvoja brutālu marodierismu un okupāciju, kā, piemēram, Rīga, kuru 1944. gadā PSRS armija atkārtoti okupēja.

Krievijas militārās ticības brīnums

Armijas galvenais dievnams izcelsies ne tikai ar ticības sakrāliem “brīnumiem”, bet arī tehnoloģijas sasniegumiem. Tam, piemēram, būs apsildāms jumts, lai ziemas laikā uz tā uzreiz nokustu sniegs.

Pasaulē vispār pieņemts, ka sakrālo celtņu būvniecības uzsākšanai svētību dod garīgie līderi. Tomēr ne šajā gadījumā. Kremļa propaganda pirmām kārtām uzsver, ka dievnamu celt ierosināja Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un tā pamatakmeni lika prezidents Vladimirs Putins, un tikai aiz šo valstsvīru vārdiem seko Krievzemes patriarha Kirila pieminēšana.

Tātad īstenībā šis templis ir laicīgas valsts varas projekts, kaut gan Krievijas konstitūcijas 14. pants nosaka, ka Krievijas Federācija ir sekulāra valsts un neviena reliģija nevar tikt noteikta kā “valsts jeb obligāta”. Šāda Krievijas armijas galvenā tempļa uzsliešana liekas dīvaina arī tādēļ, ka Krievijas Federācijā ir reģioni, kuros dominējošā reliģija ir vai nu islāms vai budisms, un šo reģionu puiši, kuri obligāti dienēs Krievijas armijā, diez vai gribēs par savu galveno svētvietu uzskatīt pareizticīgo baznīcu.

Šis Krievijas “celtniecības brīnums” pārsteidzoši līdzinās arī totalitārās Ziemeļkorejas arhitektūras tendencēm, kur vietējam komunistiskajam paveidam – čučhes ideoloģijai vai valdošās Kimu dinastijas līderiem veltītajos pieminekļos tiek iestrādāti “sakrāli skaitļi” – pakāpienu skaits liecina par kāda no Kima valdīšanas gadiem, augstums metros – par to, cik ilgi Ziemeļkorejā valda Darba partija un tamlīdzīgi.

Dievnams kamuflāžas krāsās

Krievijā ar varas līdzdalību vai pavēli nodibināts fonds, kura mērķis ir savākt naudu Krievijas armijas galvenās baznīcas celtniecībai. Jāteic, ka šī fonda interneta mājaslapu  uztur Krievijas Aizsardzības ministrija, un šis fakts uzskatāmi liecina, ka reliģija (jeb precīzāk – pareizticība) Krievijā nav atdalīta no valsts, un tā tiek uzspiesta pilsoņiem. Ne velti tagad Krievijā izvēršas diskusijas, ka zaldātiņiem tāpat kā maršēt parādēs nu liks klanīties arī pareizticīgo ikonu priekšā. Vienlaicīgi šo sakrālās būves celtniecības būvi kūrē Aizsardzības ministrijā nesen nodibinātā Galvenā militāri-patriotiskā pārvalde.

To, ka jaunbūvējamais dievnams zināmā mērā uzskatāms arī par militāru objektu, liecinās tā krāsojums – pelēkzaļais tonis, kas atgādina kamuflāžu.

Jāteic, ka Krievijas varas struktūras neatklāj, cik izmaksās megabaznīcas būve, bet radio “Brīvība” lēš, ka tās izmaksas būs vairāki miljardi rubļi jeb vairāki desmiti miljoni eiro. Militārais eksperts Aleksandrs Golcs radio “Brīvība” paudis:
“Cilvēkiem, kuri vada Krievijas Bruņotos spēkus, ir ideja, ka armijai nepieciešama ideoloģija. Priekšnieku galvās ideoloģijas vietā labvēlīgi iegūla Krievijas pareizticīgā baznīca”. Tāpat Golcs uzsver absurdu, ka attiecībā pret islāmu, kuru arī praktizē miljoniem Krievijas pilsoņu, Aizsardzības ministrija ar tādu pietāti neizturas.

Pareizticīgā gigantomānija

Jaunais militārais templis izcelsies ar savu gigantomāniju. 11 000 kvadrātmetru plašais dievnams būs 95 metrus augsts un līdz ar to ceturtais augstākais planētas pareizticīgo dievnams (Krievija gan mīl uzsvērt, ka trešais augstākais, jo viens no trim pašreiz augstākajiem pareizticīgo dievnamiem nepieder krievu pareizticīgo baznīcai) – augstākais 103 metrus Kristus Glābēja dievnams atrodas Maskavā, tā ir Staļina laikā nojauktās baznīcas kopija; 101,5 metrus augstā Izaka katedrāle atrodas Sanktpēterburgā, kurā padomju laikā tika ierīkots viens no pirmajiem ateisma muzejiem Padomju Savienībā; savukārt 97,5 metrus augstā Svētās Trīsvienības katedrāle atrodas Tbilisi un ir galvenais Gruzijas pareizticīgās baznīcas dievnams, kas ir arī visietilpīgākā pareizticīgo baznīca pasaulē – tā var uzņemt 15 000 dievlūdzēju (salīdzinājumam – Maskavas armijas templis varēs ietilpināt tikai 6000 cilvēkus).
 
Ja runājam par lielākajiem dievnamiem uz Rietumiem no Krievijas - Eiropā, tad plašākais ir Serbijas pareizticīgo baznīcas dievnams, veltīts svētajam Savam, Belgradā, bet augstākais  - 83 metrus augstais Rumānijas pareizticīgo baznīcas templis Timišoarā.

Krievijas pareizticīgie un Tēvijas karš

Diskutabls ir jautājums vai kristiešiem (kādi ir arī pareizticīgie), kuri, kā paši teic, sludina miera reliģiju, piedienas celt militāru templi, pie tam veltītu uzvarai vienā konkrētā karā. Šeit vietā piebilst, ka praktiski visi Krievijas vēsturnieki uzskata, ka 2. pasaules karš jeb nacistiskās Vācijas iebrukums Padomju Savienībā (Lielais Tēvijas karš) paglāba Krievijas pareizticīgo baznīcu no pilnīgas iznīcības PSRS.

Bet šai gadījumā, lai cik paradoksāli tas arī neskanētu, pateicības templis būtu jābūvē nevis Sarkanarmijai, bet gan nacistiskajai Vācijai, kura piespieda PSRS atzīt krievu reliģiskās jūtas.

2. pasaules kara sākumā (neskaitot PSRS nesen okupētās Baltijas valstis) pareizticīgo baznīca Krievijā praktiski atradās gaidāmās nāves agonijā. Visā plašajā Krievzemē darbojās tikai daži simti pareizticīgo dievnamu, bija likvidēti garīgie semināri, aizliegta patriarha institūcija (Krievijā bija tikai četri garīdznieki jau gados, kuri pēc kanona varēja ieņemt baznīcas vadītāja amatu), tūkstošiem garīdznieku un baznīcas kalpotāju, vienkārši ticīgo, bija arestēti vai noslepkavoti Gulaga nometnēs, dievnamos ierīkoja ateisma muzejus, bet reliģiskās literatūras vietā izdeva antireliģiskās propagandas avīzes un žurnālus.

Kad nacisti iebruka PSRS, padomju varai vajadzēja panākt sabiedroto – Anglijas un ASV militāro atbalstu, kuras, to apsolot, arī pieprasīja ievērot reliģijas brīvību PSRS. Kaut arī butaforiski, Kremlis tomēr apslāpēja savu karu pret reliģiju. Atļāva atvērt dažus pareizticīgo dievnamus, atjaunoja garīgā semināra darbību un patriarha institūciju, kā arī pieļāva baznīcas mēneša žurnāla (tiesa gan stipri cenzēta un Staļinu slavinošu) izdošanu. Tam vajadzēja liecināt, ka padomju vara nav tik barbariska Dievu noliedzoša kā nacistiskā Vācija. Te gan jāteic, ka Vācijas okupācija krieviem gan pieļāva daudz lielāku reliģisku brīvību, kas gan arī tika stingri cenzēta.

Nacisti okupētās PSRS teritorijā pareizticības centru ierīkoja Pleskavas Kremlī. Lielās tirāžās tika izdota reliģiskā literatūra. Vācijas okupētajos Krievijas apgabalos savu darbību atkal atjaunoja ap 300 padomju gados slēgtās pareizticīgo baznīcas. To visu kūrēja pareizticīgās baznīcas Pleskavas misija. Tā kā Krievijā pareizticīgo garīdzniecība bija iznīcināta, tad uz turieni darboties devās desmitiem pareizticīgo mācītāju no Latvijas un Igaunijas, kuri vēl tik nebija cietuši no padomju represijām (pēc “atbrīvošanas” daudzus gan no viņiem tiesāja PSRS kara tribunāli par “sadarbību ar fašistiem” jeb precīzāk – kalpošanu Dievam).

Tā kā Lielā Tēvijas kara laikā Staļina asiņainais režīms mazliet pieļāva reliģijas brīvību, bet drīz vien tā beidzās. Var uzskatīt, ka 1948. gadā Staļina piespiedu labvēlība pret pareizticīgo baznīcu izbeidzās, kad daudzi pasaules pareizticīgo baznīcu vadītāji, protestējot pret PSRS īstenotajam reliģiskajām vajāšanām, neieradās Maskavā, lai atzītu Krievzemes baznīcas varenību un Maskavu pasludinātu par “trešo Romu”.

Pēc Staļina nāves pie varas PSRS nāca Ņikita Hruščovs, kura laikā atkal sākās antireliģiskās cīņas – Hruščovs paziņoja, ka "likvidēs pēdējo popu” un Padomju Savienība kļūs tīra no reliģijas, tika rīkotas neskaitāmas “biedru tiesas” pret garīdzniekiem un parastajiem ticīgajiem. Reliģiskās vajāšanas pierima, kad pie varas PSRS nāca Leonīds Brežņevs, bet pareizticības atdzimšana sākās “perestroikas” – Mihaila Gorbačova laikā. Tagad gan pareizticība Krievijā vairs nebauda tādu brīvību kā Mihaila Gorbačova valdīšanas pēdējos vai Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas gados, jo tā kļuvusi par paklausīgu instrumentu Krievijas varas rokās. Tāpat Krievijas pareizticīgās baznīcas vadība iestigusi korupcijas purvos un skandālos.