Jūtīgs un talantīgs, dzīves nogalē – nesaprasts un viens. Kāds bija ģeniālās filmas "Nāves ēnā" režisors Gunārs Piesis

Vēl būdams students, Gunārs Piesis saņēma galveno balvu starptautiskajā kinofestivālā Briselē par mācību filmu Meitene ar sērkociņiem. Jaunajam režisoram pareģoja lielu un spožu nākotni, tomēr dzīve viņam sagriezās ne īpaši labvēlīgi, un vaina bija meklējama gan ārējos, gan iekšējos apstākļos. Talantīgais Piesis netika galā ar savu raksturu.

Var teikt, ka režisoram bija psihoemocionālas problēmas, viņš bieži konfliktēja ar citiem, palaikam noslēdzās sevī, bija apātisks un depresīvs. Paziņas par Piesi teica – sarežģīts un smags cilvēks. Daudziem pat radās rūgtums un aizvainojums, it īpaši cilvēkiem, kuri filmēšanas procesā bija pakļauti režisora komandām. Piesis bieži bijis stresā un uzvilkts līdz pēdējam, tāpēc padotos turējis šausmās.

Tajā pašā laikā kolēģi slavē Pieša radošās spējas. Viņa zināšanas un intereses sniegušās tālu ārpus kino, viņš labi orientējies literatūrā, vēsturē, mākslā, mūzikā. Piesim par visu bijis savs viedoklis un spriedums. Viņam nav bijuši vajadzīgi eksperti un padomdevēji – viņš pats sev bijis vislielākais eksperts.

Darīšanas lecīgo un aso Piesi savulaik bija arī rakstniekam Zigmundam Skujiņam, kurš režisoru raksturoja šādi: “Kinorežisora profesiju apguvis Maskavas kinematogrāfijas institūtā, Gunārs pārstāvēja citu paaudzi un citu domāšanu. Dvēselē smalks estēts, vibrējošu pustoņu tvērējs, attiecībās ar cilvēkiem Piesis nereti izrādījās pārlieku tiešs un nianšu nabadzīgs. Viņa tieksme aizstāvēt uzskatus, darbā laižot nicīgu ironiju, skarbus vērtējumus un uzbrūkošus spriedumus, starp viņu un apkārtējiem bieži radīja konflikta molekulām uzlādētu bula gaisotni.”

Ja nebija tā, kā Piesis iecerējis, viņš varēja eksplodēt, un, tā kā bieži nenotika tā, kā bija iecerēts, viņš eksplodēja regulāri. Vieni teic, ka režisors par savām spējām bijis drošs un pārliecināts, citi savukārt iebilst, ka tieši otrādi – viņš bijis nepārliecināts un kompleksu mākts. Ja reiz cilvēks ir tik ļoti pārliecināts par sevi, tad jau viņam nemaz nevajag tik trauksmaini un nervozi to citiem pierādīt... Tomēr vairākums ir vienisprātis, ka Piesis bijis neparasti erudīts un talantīgs. Rīgas kinostudijas filmu mākslinieks Gunārs Balodis kādā sarunā izteicās, ka viņš strādājis ar 37 režisoriem un no visiem vistalantīgākais bijis Piesis. Tiesa, viņš bijis arī viskašķīgākais.

Gatavs lieliem darbiem

1931. gadā dzimušo Gunāru Piesi jau no bērnu dienām vilka uz mākslu. Pēckara gados, kad Rozentāla mākslas skola bija apvienota ar Daiļamatniecības skolu, Gunārs mācījās tēlnieku nodaļā. Jau tolaik viņš interesējās par kino un teātri. Kad tēlniece Lēmane skolā sākusi vadīt teātra pulciņu, Gunārs tūdaļ pieteicies. Vēlāk viņš darbojās arī Pionieru pils teātra pulciņā kopā ar vēlāk zināmiem teātra un kino cilvēkiem Oļģertu Dunkeru, Arnoldu Liniņu, Baibu Indriksoni.

Interese par tēlotājmākslu Piesim nezuda arī vēlāk – brīvajos brīžos viņš labprāt zīmēja. Kad vēlāk viņam jautāja, kāpēc nolēmis kļūt par režisoru, viņš atbildēja: “Es zinu, kas ir glezniecība, tēlniecība, zinu, kas ir teātris. Arī rakstniecība man nav sveša. Kino ir viss kopā.”

Viņš iestājās Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, Aleksandra Dovženko vadītajā kursā. Viens no Pieša kursabiedriem bija vēlāk labi zināmais režisors Otars Joseliani. Vēlāk Piesis stāstīja, ka visdziļākie studiju gadu iespaidi viņam saistās ar ģeniālo režisoru Sergeju Eizenšteinu. Tolaik pa malu malām mētājies Eizenšteina arhīvs, un Piesis kāri lasījis visu, ko vien varējis atrast. Sevišķi viņu aizrāvusi Eizenšteina zelta šķēluma ideja – par to, kā organizēt materiālu filmas pēdējā trešdaļā, kad veidot kulminācijas mirkli un kad izskaņu.

Pēc studijām ambiciozais Piesis atgriezās Rīgā un bija gatavs lieliem darbiem. Tomēr, kā stāsta zinātāji, režisora ienākšana kinostudijā bijusi visai sarežģīta. Studijā bijis pietiekami daudz cilvēku, kas bijuši negatīvi noskaņoti pret nacionāliem kadriem un pretojušies jebkādai nacionālai ievirzei Latvijas kinomākslā. Gunārs Piesis bija nolēmis debitēt ar filmu Kārkli pelēkie zied. Rīgas kinostudijas scenāriju redkolēģijas vadītājs Gunārs Priede bija uzrakstījis scenāriju un vienojies ar kinostudijas vadību, ka to veidos jaunais režisors Gunārs Piesis un jaunais operators Miks Zvirbulis.

Vēlāk izrādījās, ka Piesis ir uzņēmis pretpadomju filmu, vismaz tā šis darbs tika kvalificēts. Toreizējais Valsts kinokomitejas galvenais redaktors Razumovskis filmai izvirzīja veselu apsūdzību virkni: tā ir ņirgāšanās par padomju dramaturģiju un tēlotājmākslu, ņirgāšanās par pozitīvo varoni un pārāk daudz ironijas par padomju cilvēkiem. Pēc tādas iznīcinošas kritikas filmu nemaz neizlaida demonstrēšanai uz Padomju Savienības ekrāniem.

Bet tas vēl nebija viss – Piesis tika aizsūtīts trimdā uz hronikas nodaļu. Tur viņš nostrādāja veselus desmit gadus, bija viens no kinožurnāla Māksla pamatlicējiem un veidoja ļoti labas dokumentālās filmas. Piesis bija no tiem režisoriem, kas pievērš uzmanību vismazākajam sīkumam. Uz kinodarbu viņš raudzījās kā gleznotājs un nekad nerēķināja, cik tas maksā un kad darbs jānodod. Uzņemot dokumentālo filmu par Meža kapiem, viņam pārmeta, ka izlietojis pārāk daudz lentes, bet pēc tam Maskavā ar šo filmu lepojās, sūtīja uz ārzemēm. Filma labi noderēja padomju propagandai – redziet, kā pie mums ciena mirušos!

Šedevrs un virsotne

Aculiecinieki stāsta, ka sešdesmitajos gados Piesis veidojis satriecoši labus kinožurnālus. Režisors Pēteris Krilovs, kas Rīgas kinostudijā ienāca sešdesmito gadu otrajā pusē, Piesi atceras kā nervozi aktīvu un kaislīgu – kā palaistu petardi. Tajā pašā laikā viņš bijis ārkārtīgi vientuļš cilvēks, kurš ilgojas pēc īpaša kontakta, kam nav lemts notikt. Nesaprašanos ar cilvēkiem Piesis kompensējis ar mīlestību pret mākslu. Kad Piesi aizrāvusi kāda ideja, viņš kļuva apskaužami dedzīgs un enerģisks.

Neraugoties uz panākumiem hronikas nodaļā, Piesis vēlējās taisīt aktierkino un septiņdesmito gadu sākumā nolēma ķerties klāt klasikai – Rūdolfa Blaumaņa novelei Nāves ēnā. Sākotnēji gan nebija skaidrs, vai tur vispār kaut kas sanāks. Daudzi bija pārliecināti, ka no pavisam īsas Blaumaņa noveles nav iespējams uztaisīt pusotru stundu garu filmu. Arī pats Piesis kādā intervijā atzina: “Nav viegli atrast ko vēl grūtāk ekranizējamu par noveli Nāves ēnā. Darbības vieta ir ierobežota, sižets nav saistošs, nav vides maiņas – nekā no tā, kas nepieciešams aizraujošai filmai.”

Tomēr viņš nolēma riskēt un ķērās pie literārā scenārija uzlabošanas. Viņš ieviesa tajā zvejnieku atmiņu ainas un pārveidoja scenāriju tiktāl, ka pats kļuva par scenārija līdzautoru. Tomēr lielās ķibeles vēl bija priekšā. Tā kā nebija ne īstas ziemas, ne gaidītā sala, ne ledus, radās lielas tehniskas problēmas. Lai izkļūtu no situācijas, tika uzbūvēts milzīgs plosts, kuru pārklāja ar epoksīda sveķiem un apbēra ar sāli, lai tas līdzinātos ledus gabalam.

Filmēšana notika Rīgas līcī pie Lapmežciema. Aktieri atceras, ka filmēšanās uz plosta bijusi gan interesanta, gan nogurdinoša. Piemēram, filmā ir epizode, kad lielais ledus gabals atšķeļas no krasta un peld projām – atklātā jūrā. Daudzi zvejnieki to pamana un mēģina glābties, skrienot uz krastu. Filmējot šo ainu, aktieri skrējuši kādus 200 metrus. Tas nav bijis viegli, viņi bija tērpušies kažokos un zvejnieka zābakos. Režisors Piesis visu laiku bijis neapmierināts un licis skriet vēl un vēl. Veči bija sašutuši un klusībā ņurdēja: “Ej tu...! Mums pietiek!”

Fināls tika filmēts pavasarī, kad saulē bijis karsti, bet aktieri tērpušies biezos kažokos. Viņiem nemaz nav vajadzējis īpaši censties, atveidojot traģēdijas nomāktus zvejniekus, jo karstajā saulē viņi tiešām jutušies nelaimīgi.

Lai vai kā, bet filma Nāves ēnā – tas bija šedevrs. To atzina daudzi, un Piesis pamatoti tika slavēts gan presē, gan savstarpējās sarunās. Pieša paveikto vērtēja kā virsotni.    

Vēlāk pats režisors atzina, ka filmēt Blaumaņa noveli – tas bijis milzīgs risks. “Hronikā biju nostabilizējies, guvis zināmus panākumus, un pēkšņi – it kā pašam ielēkt ledainā ūdenī, dreifēt uz nedroša ledus gabala... Es ilgi šaubījos, vaicāju vairākiem draugiem – var vai nevar, viņuprāt, ekranizēt šo Blaumaņa noveli? Daži labvēlīgi noskaņoti, kinomākslā kompetenti cilvēki teica: “Neesi traks! Tur nekas nevar iznākt!” Citi teica – ķeries klāt! Es riskēju. Es vienmēr esmu riskējis, tas ir viens no maniem pamatprincipiem. Vinnējis? Kā kuro reizi... Bet māksla jau bez riska nevar iznākt.” ¹

Ar plašu vērienu

Kolēģi zina teikt, ka Piesim galva vienmēr bijusi pilna visādām idejām, turklāt viņš labi zinājis, ko un kā grib. Aktieri stāsta, ka pie Pieša nav bijušas nekādas mudžināšanās, kā reizēm gadījies pie citiem režisoriem, sak, pamēģini tā un pamēģini šitā. Piesis bijis prasīgs un ass. Reizēm filmēšanas gaitā gadījušās improvizācijas, bet to bijis maz. Režisors jau iepriekš visu bijis smalki izdomājis, izplānojis un sazīmējis, kas kur notiek un atrodas.

Jānis Streičs atceras, ka Piesis bijis liela vēriena cilvēks. “Vispirms viņš patiesi līdz nervu saknēm juta kino mākslas milzīgo spēku, ko varētu pielīdzināt armijām, parlamentiem, revolūcijām un brīvlaišanām. Kino kā valsts ideoloģijas sastāvdaļu un turētāju. Tāpēc ikviens darbs, pie kura viņš ķērās, bija ne tikai pašam, bet ikvienam visā Latvijā jāuztver kā valstiskais akts, un ak vai tam, kas tā neizjuta.

Vispirms jau kinostudijā, un it īpaši direkcijā. Sanāksmēs, kino savienības kongresos viņš no tribīnes vērsās pret tiem ar tik nesaudzīgu un izsmējīgu monologu, ka otro reizi tādu indi neviens vairs negribēja baudīt. Tie uzskatīja, ka drošāk gar Piesi iet ar līkumu. Ar gadiem viņš iedresēja pat kinokritiķus, kas sāka Gunāru ignorēt.”

Pāris gadu pēc gūtajiem panākumiem ar filmu Nāves ēnā Piesis atkal ķērās pie klasikas – šoreiz pie Raiņa lugas Pūt, vējiņi!. Kolēģi stāsta, ka Piesim paticis katru savu darbību pacelt nacionālas akcijas līmenī, un par tādu kļuvis vērienīgais konkurss, meklējot Baibiņas un Gatiņa lomu tēlotājus. Kinostudijā ieradies negaidīti daudz pretendentu, konkurss ieildzis uz vairākām dienām.

Piesis nebūtu Piesis, ja ne ar vienu nebūtu sastrīdējies. Šoreiz viņš pamatīgi salēcās ar filmas scenārija līdzautoru Imantu Ziedoni, kurš uzskatīja, ka režisors ir pārāk tālu aizvirzījies no Raiņa lugas un viņa ieceres. Turklāt abi sastrīdējās par Baibas lomas atveidotāju. Ziedonis šajā lomā gribēja redzēt sabiedrībā pazīstamo baleta mākslinieci Zitu Ersu, bet Piesis – jaunatrasto Iecavas vidusskolnieci Esmeraldu Ermali.

Strīds turpinājās arī pēc filmas pirmizrādes. 1974. gada martā Imants Ziedonis Literatūrā un Mākslā publicēja kritiski rakstu Vai lepoties?. Viņš paziņoja, ka neuzskata Piesi par savu domubiedru, jo viņš atkāpies no kopīgās koncepcijas, apzināti atvieglojis Raiņa filozofijas izpratni un melodramatiski traktējis lugu kā sadzīves drāmu, tāpēc filmu neuzskatot par veiksmīgu.  
Daži ironizēja, ka filmas veidošanas procesā Piesis nav spējis saprasties ne tikai ar scenārija līdzautoru Imantu Ziedoni, bet arī ar pašu lugas autoru Raini.

Tomēr jāatzīst, ka filma tika pamanīta starptautiskā līmenī. VII Vissavienības kinofestivālā Baku tā saņēma balvu kā labākā klasikas ekranizācija. Pēc tam filmu izrādīja Maskavas starptautiskajā festivālā, bet 1975. gada novembrī to demonstrēja Sansebastjanas festivālā Spānijā.

Tieksme pēc skaistuma

Gunāram Piesim bija kāda savdabīga iezīme, proti, viņš visu laiku kaut ko gatavojās filmēt, bet tā arī daudz ko neuzfilmēja. Publicists un scenārists Armīns Lejiņš kādā sarunā atzina, ka Piesis nav uztaisīja tās filmas, kuras būtu varējis uztaisīt. Piesis bija apguvis dažnedažādu kino teorijas un izveidojis savu kino pasauli, kuru nekad pa īstam nedabūja izpaust. Ar savu talantu, zināšanām un prasmi viņam vajadzējis uzņemt izcilas filmas, bet viņš tās diemžēl neuzņēma.  

Arī režisors Jānis Streičs uzskata, ka Piesis, kā jau daudzi apdāvināti cilvēki, bijis pakūtrs uz darīšanu. Viņam labāk paticis dzīvot iecerēs un filmēt savās iedomās, nevis konkrētā materiālā. “Visģeniālākie kadri un epizodes, kas jau uzfilmētas, ir tikai bālas mūsu ieceres kopijas,” teic Streičs.

“Iecere nav aptverama un nav izsakāma vizuālos tēlos. Tai ir līdzība ar mūziku. Mēģini to izteikt vārdos, un tu kļūsi nabags. Bet kas gan tāds gribētu būt? Un Gunārs vismazāk, jo viņš jutās bagāts no dzīves kopā ar saviem vēsturiskajiem varoņiem. Viņš zināja par tiem vairāk nekā par dažu labu kolēģi. Un, dīvaini, jo vairāk Gunārs uzzināja, jo tālāk atvirzījās konkrētais scenārijs un filma.”

Vietā piebilst, ka daudzām Gunāra Pieša filmām – Pūt, vējiņi!, Tavs dēls, Sprīdītis, Maija un Paija, Laikmeta griežos – mūziku komponēja Imants Kalniņš. Kādā intervijā komponists atzina, ka Piesis labi orientējies it visā, arī mūzikā. Viņš bijis viens no tiem režisoriem, kas Kalniņam uzticējies un devis pilnīgu brīvību.

Komponists arī piebilda, ka Piesis ne vienmēr bijis labs psihologs darba attiecībās ar cilvēkiem. “Dažreiz ar kaut ko citu var panākt daudz labāku rezultātu nekā ar spēku. Viņa metode bija spēka metode. Taču tā bija Pieša paša darīšana,” sprieda Kalniņš.

Piesis nenoliedzami bija cilvēks, kas izprata un cienīja mākslu. Ja viņam patika kāda glezna, viņš varēja stundām par to sajūsmināties. Piemēram, pēc Japānas apmeklējuma viņš stundām ilgi stāstījis par šo zemi, dzīvesveidu un tējas dzeršanas ceremonijām. Viņš tiecies pēc skaistuma un skaistām lietām, labprāt apmeklējis antikvariātus un labi zinājis, kur ko var atrast. Piesis pratis apputējušos antikvariātu stūros uziet unikālas lietas.  

Kuriozi, ka sarunās ar režisoru vajadzēja uzmanīties, lai nejauši nepateiktu viņam kaut ko patīkamu un cildinošu, jo tad Piesim momentā radās aizdomās, ka viņam grib pielīst. Viņš sevišķi nav cietis pieglaimīgus cilvēkus, labi jutis, kurš izturas patiesi, bet kurš cenšas iztapt. Kaut arī raksturs Piesim nebija no vieglajiem, viņš bija godīgs un bez viltus. Viņš arī nestājās komunistiskajā partijā un nepiedalījās nekādās partejiskās aktivitātēs.

Režisors Jānis Streičs zina teikt, ka Piesis vislabāk juties ar tiem, kas jau mūžībā, tāpēc arī vislabprātāk ekranizējis latviešu klasiķu Blaumaņa, Raiņa, Upīša un Brigaderes darbus. Turklāt Brigaderes darbus ekranizēja pat divkārt – Maiju un Paiju un Sprīdīti.

Vientulība un pamestība

Astoņdesmitajos gados Gunārs Piesis kādu brīdi rakstīja dienasgrāmatu, kurā labi atklājās viņa mokošie meklējumi un slimīgie pārdzīvojumi. Nav šaubu, ka viņu mocīja kāda psihiska kaite, viņš jutās nelaimīgs un iztukšots. Turklāt viņš labi apzinājās savu drūmo stāvokli, bet mainīt neko nespēja.

1982. gada 29. novembrī viņš raksta: “Visa mana patreizējā stāvokļa pamatā – ieilgusi radošā nevarība, iniciatīvas trūkums, jutekliska pašanalīze, aizvainotība bremzē, rada konfliktus ar apkārtējo vidi, slimīgus pārdzīvojumus, nesaprotamas un nepamatotas depresijas un visu no tā izrietošo. Slikti meklēju pamatu nākamajai filmai, nav variantu, pieņemu sliktus variantus (dažreiz), tādēļ vairāk pavadu dīkstāvēs, kas padziļina liekos pārdzīvojumus, kinoļaužu kritisko attieksmi.”

1983. gada 9. augustā viņš turpina sevi šaustīt: “Viss apbrīnojami muļķīgi un bezcerīgi. Katra diena ar jaunu muļķību, neatbilstošu uzvedību. Prasme sevi disciplinēt darbam, dzīvei, mēģināt tikt ar sevi galā un strādāt, strādāt, jo darbā gan materiālā, gan morālā labklājība. Ieilgusī bezdarbība deģenerē. Ārkārtīgi neracionāli izmantoju atvēlēto dzīves laiku. Labākais posms jau garām. Taupīgāk ar atlikušo.”

1983. gada 30. oktobrī ieskanas pavisam traģiski motīvi: “Nemitīgi apzelēju sava niecīguma un nevarības tēmu. Grūtsirdība šai sakarā kļuvusi jau tradicionāla. Neglābjami slīdu lejup, arvien vairāk zaudējot nozīmību un autoritāti apkārtējos.
Kaimiņi jūt mazvērtīgumu un kļūst nekaunīgi, pat rupji. Radi neliekas ne zinis – ne zvana, ne ciemojas. Īgnums pāraug naidā un pilnīgā vienaldzībā. Šķiet, te nu vairs nekas nav darāms. Man draud pēc gadiem pilnīga vientulība un pamestība.”

Jāatzīst, Piesis diezgan precīzi spēja paredzēt savu dzīves nogali. Pēc Rīgas kinostudijas sabrukuma viņš jutās nevienam nevajadzīgs un lieks. Aktieris Juris Strenga atceras: “Cilvēcisku Piesi es satiku, kad kinostudija jau bija ruīnās, viņš pats – bez darba un iztikas līdzekļiem. Tad Piesim bija ļoti daudz gaišu ideju filmām, ko vairs nebija cerību uzņemt.

Bieži vien braucām vienā autobusā uz Klapkalnciemu, un tad pirmo reizi mums radās brīnišķīgs kontakts. Viņš bija pavisam cits cilvēks, kad visas ilūzijas bija sabrukušas. Bēdīgas, pavisam bēdīgas bija viņa mūža beigas. Nebija jau daudz draugu, kas Piesi atcerētos. Droši vien daudziem sava rakstura dēļ viņš bija sariebis, teikdams acīs patiesību, un tā nu mita savā Bigauņciema mājiņā pavisam vientulīgs.” ²

Tā nu bija sanācis, ka Piesim nebija ģimenes. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka dzīvē bijušas dažādas aizraušanās, bet veidot kopdzīvi nav vēlējies – nav gribējis šķirties no savas brīvības. Turklāt, kad nākot virsū depresijas, tad jau labāk būt vienam.
Deviņdesmitajos gados paziņas un kolēģi viņu redzēja

Centrāltirgū tirgojam paša audzētus kartupeļus, dilles un lokus. Tirgoja arī sēnes, kuras pats bija salasījis. Viņa mēneša pensija bija 34 lati, ar to bija par maz. Dzīves nogalē viņš bija izģindis vīrelis, kas tikai nedaudz atgādināja agrāko talantīgo režisoru. Gunārs Piesi aizgāja mūžībā 1996. gada 9. februārī.

---------------------------------------------

¹ Liesma. Gunārs Piesis. Inga Jēruma

² Una. Sarunas ap režisoru. Ninuce Leimane-Kaupuža