Kultūras ministre Melbārde: "Latvija šobrīd ir kultūras lielvalsts"

Simtgades zīmē dots pamatīgs „grūdiens” nacionālās kultūrtelpas attīstībai. Kāda ir pašreizējā kultūras politika, kā tā ietekmē mūs visus – gan profesionālos māksliniekus un kultūras baudītājus, gan tos, kuri tikai uzsāk skolas gaitas? Kā pati ministre izbauda kultūru un kā jūtas politikā, kur gūst spēku atbildīgajā amatā?

Simtgades vārds daudz locīts no dažādiem skatupunktiem. Ko jums personīgi nozīmē Latvijas simtgade?

Kad 2014. gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka Kultūras ministrijai un kultūras ministram ir jāatbild par Latvijas valsts simtgades programmas sagatavošanu un īstenošanu, es un mani kolēģi uzņēmām to ar lielu atbildības sajūtu. Mēs vēlējāmies un joprojām vēlamies radīt programmu, kas svētku sajūtu un vienlaikus valstiskuma apziņu ienes katrā mājā. Latvijas valsts var pastāvēt, kamēr mūsu zemē būs cilvēki ar stipru valsts gribu un pienākuma apziņu piedalīties savas valsts veidošanā. Lai “sapurinātu” šīs izjūtas valsts simtgades priekšvakarā, programmas veidošanu balstījām uz plašām diskusijām un valstspiederīgo aktīvu iesaisti un pašorganizējošiem procesiem.  Tagad kad programma tiek īstenota un pašai iznāk piedzīvot ļoti daudz pasākumu, pievienojas arī liels gandarījums. Prieks par to, ka simtgades pasākumu kalendārs ik dienu tiek papildināts ar daudz un dažādām cilvēku un organizāciju iniciatīvām un veidotiem pasākumiem.

Ne mazāk svarīgs ir starptautiskais novērtējums. Nesen ārkārtīgi iedvesmota atbraucu no Londonas un Parīzes, kur noritēja centrālie Latvijas valsts simtgades starptautiskie pasākumi. Šādos brīžos izjūtu lielu lepnumu par to, ka mums ir sava valsts un par to, ka mums ir bijuši cilvēki, kas spējuši radīt vērtības, ar kurām tu lepni vari aizbraukt uz Eiropas kultūras metropolēm un pārstāvēt savu valsti. Lepnums arī par to, ka mums šodien Latvijā ir cilvēki, kuri ir izcili savas jomas meistari un patrioti. Šīs sajūtas man bija gan Parīzē, kad tur atklāja Baltijas valstu kopējo izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, kurā pārstāvēti vecmeistari, kas likuši pamatu mūsu nacionālajai mākslai, gan Londonas starptautiskajā grāma0tu tirgū, kur lepojāmies ar saviem rakstniekiem. Piemēram, ir milzīgs prieks par Noru Ikstenu, lepojos, ka mums ir tik stipra sieviete, tik dzīvesgudra rakstniece, kura spēj aizraut prasīgo un izlutināto britu lasītāju un vienlaikus ir izcila Latvijas kultūras vēstniece pasaulē.

Lepnuma sajūta radusies ne reizi vien arī ļoti daudzos pasākumos Latvijā. Liels gandarījums par Sigvarda Kļavas izauklēto „Latvijas gredzenu” koncertciklu, kurā mēs godā ceļam katra kultūrvēsturiskā novada kultūrtelpu un tās veidotājus.

Lepoties un sajust mūsu spēku, satikt cilvēkus, kas tic Latvijai un kas aizrautīgi strādā, veidojot simtgades programmu, ir fantastiska iespēja bagātināties un iedvesmoties. Tā ir iespēja gūt kaut ko pilnīgi atšķirīgu, ko ikdienā redzam informācijas juceklī. Man šķiet, ka bieži vien sociālajos medijos dzīvo un savu viedokli pauž cilvēki, kuriem pietrūkst darba, un tie lielie darītāji tur nemaz faktiski nav. Simtgades pasākumos var sastapt ļoti daudz dažādu cilvēku, kas šeit un tagad, savā vietā rada un dara Latviju. Aizrautīgi un ar mīlestību pret savu zemi.

Latvijas kultūrā ir daudz virsotņu

Ja kāds ārzemnieks būtu īsumā jāiepazīstina ar Latvijas kultūru, kuras vērtības jūs izceltu?

Šis ir ārkārtīgi grūts jautājums, jo brīdī, kad sastopamies ar dažādu tautību cilvēkiem, kas nāk no dažādām kultūrām, iestājas starpkultūru attiecību likumsakarības un katrs gadījums, katrs cilvēks ir ļoti atšķirīgs, katrs nāk ar citu kultūras kodu un zīmju valodu.

Ar Francijas kultūras ministru noteikti vairāk runātu par izcilību kultūrā, par profesionālās mākslas sasniegumiem, stāstītu par mūsu mūzikas virsotnēm, runātu par mūsu vizuālo mākslu. Bet, ja satikšos ar kādu Japānas pārstāvi, tad pirmkārt viņu interesēs koru mūzika, Dziesmu svētku tradīcija, nemateriālais kultūras mantojums.

Ir ļoti atšķirīgs tas, kas kurai kultūrai šķitīs tā augstākā virsotne. Latvijas kultūrā katrā nozarē ir vairākas virsotnes, turklāt tās aug un mainās. Ir ļoti grūti nosaukt vai izcelt ko vienu. Viens no atskaites punktiem, pēc kā var vadīties, ir pašas nozares novērtējums, katru gadu katrā nozarē ir tradicionālās balvas – „Spēlmaņu nak0ts”, „Lielais Kristaps”, Gada balva dizainā, „Zelta ābele” un citas. Otrs, pēc kā orientēties, ir starptautiskā atzinība, un balvas dažādos starptautiskos festivālos un izstādēs. Katrā nozarē, kurā skatāmies, mums ir izcilības. Ne velti ar lepnumu varam teikt, ka Latvija šobrīd ir kultūras lielvalsts.

Mūzika noteikti ir viena no nozarēm, kurā mēs viennozīmīgi varam lepoties gan ar mūsu izcilajiem operdziedātājiem, gan kordiriģentiem. Kordirigēšanas skola Latvijā ir ārkārtīgi spēcīgi attīstīta. Mūsu kori - gan koris „Latvija”, gan Latvijas Radio koris, gan mūsu spēcīgākie pirmie desmit amatierkori nešaubīgi ir pasaulē labākie. Filmu nozarē blakus pieredzējušiem režisoriem pārliecinoši sevi piesaka jaunā paaudze. Savukārt Londonas grāmatu tirgus parādīja, ka mums vēl ir neizsmeltas iespējas rakstniecībā un grāmatu izdevniecībā.

Vai kultūru var izmērīt naudā?

Vai kultūra bagātina sabiedrību tikai garīgi vai arī mantiski? Vai tas ir kaut kā izmērāms?

Kultūrā tiek radītas vērtības, kurām ir gan simboliskā un garīgā, gan arī materiālā vērtība. Tas ir normāli. Bet nevajadzētu aizrauties ar to, ka nozare primāri tiek vērtēta pēc tās materiālās vērtības, jo kultūra mums pirmkārt ir vajadzīga, lai pavērtu ceļu radošā, un emocionāli inteliģentām individualitātēm, stiprinātu Latviju kā nacionālu valsti, kultūra mums vajadzīga kā stipru, saliedētu kopienu veidotāja. Bet nešaubīgi kultūrā var vērtēt un mērīt arī ekonomiskās vērtības. Un šeit ir divu veidu pieejas.

Pirmajā pieejā uzreiz var mērīt tiešo peļņu, ko kultūra nes. Jebkura iestāde, kura pārdod biļetes, gūst peļņu, kuru var izmērīt. Faktiski visi mūsu teātri un koncertu organizācijas vairāk nopelna nekā valsts tajās iegulda, viņi reāli strādā kā uzņēmēji. Tāpat atsevišķi lielie muzeji, kā Rundāles un Turaidas muzeji atpelna to, ko valsts tajos iegulda, plus vēl nopelna klāt. Tie ir tiešie ieguvumi, bet kultūrai mēra arī tā saucamo netiešo vai izraisīto ietekmi.

Literatūra ir cieši saistīta ar izdevējdarbību un poligrāfiju, un ne tikai literatūra, bet arī vizuālā māksla, kas saistīta ar maketēšanu, dizainu un citām jomām. Piemēram, poligrāfijā un izdevējdarbībā bez kultūras dimensijas virsvērtība nerastos. Palūkosimies uz poligrāfiju un izdevējdarbību, divām industrijām, kas šobrīd rada augstu pievienoto vērtību. Izdevējdarbības kopējais apgrozījums Latvijā ir apmēram 90 miljoni eiro, un virsvērtība, ko tā rada, - vairāk nekā 30 miljoni. Poligrāfijā tie ir vairāk nekā 200 miljoni apgrozījuma un pievienotā vērtība - 62 miljoni. Tāpat nozares uzņēmumi nodarbina cilvēkus, aptuveni 6000 cilvēkiem gan poligrāfija, gan izdevējdarbība dod reālu darbu. Šī vērtība un darba vietas nerastos, ja nebūtu rakstnieki, mākslinieki, noformētāji, maketētāji, kas rada produktus, no kuriem tālāk veidojas un attīstās šīs ražošanas nozares. Līdzīgi varam runāt arī par informācijas – komunikācijas tehnoloģijām. Bez satura, kaut vai bez žurnālistikas, kas arī ir daļa no plašākas kultūrtelpas, bez interaktīvām programmatūrām, kas ir radošā industrija, faktiski tie būtu bezvērtīgi dzelži.

Kā esošais laiks, sabiedrības vērtības ietekmē kultūru - pozitīvi, negatīvi? Vai arī māksla ir ārpus šādām kategorijām? Kā katrs laiks ietekmē kultūru?

Šim laikam ir raksturīga ļoti augsta fragmentācija. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam ir ārkārtīgi daudz iespēju un daudz ko izšķir katra indivīda kultūrapziņa un kultūrizpratne. Šodien vairāk nekā jebkad liela nozīme ir tam, cik daudz cilvēkam ir ielikts ģimenē un skolā, kā cilvēks sagatavots kultūras „patēriņam” un kultūras radīšanai, cik daudz cilvēkā tiek ielikta kultūras izpratne. Domāju, ka lielākā bīstamība kultūrai šobrīd ir virspusējība un seklums, kas nāk ar patēriņa sabiedrības vērtībām, jo cilvēkiem bieži vien tiek radīts priekšstats, ka vērtīgs ir tas, ko daudz reklamē televīzija, par ko stāsta radio vai publiskajā telpā. Bet ne vienmēr kvalitatīvākās un labākās vērtības var ieraudzīt vai saklausīt reklāmās. Tāpēc parādās nepieciešamība pēc kultūrizglītības un gaumes izkopšanas, kas nešaubīgi ir gan ģimenes, gan skolas uzdevums.

No vienas puses, mūsdienās iespējas iegūt kvalitatīvu, daudzveidīgu kultūras un mākslas baudījumu ir vairāk nekā jebkad. Varam iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz Londonu uz Konvengārden operu vai Ņujorkas Modernās mākslas muzeju, tas ir salīdzinoši daudz vieglāk nekā agrāk, vai aizbraukt uz kādu izstādi Londonā, Parīzē vai Briselē. Mobilitāte un iespējas apgūt pasaules kultūru un tās labumus ir lielāka nekā jebkad agrāk. Un tādēļ spēja noorientēties un spēt izšķirt, kas ir augstas kvalitātes kultūra,  kas ir vienkārši lēts komercprodukts, ir tas lielākais izaicinājums. Tāpēc kultūrizglītībai ir ļoti liela nozīme, un tai nevajadzētu aprobežoties tikai ar profesionālo izglītību, sagatavošanu profesijai, bet ir arī ļoti svarīgi, ka prasmes izprast kultūru tiek ieliktas vispārizglītojošās skolās. Tādēļ viens no projektiem, ko simtgades ietvaros veidojam ir „Latvijas skolas soma”, kurā mēs dodam orientierus, kā iepazīt un kur meklēt to, kas ir jāzina par Latvijas kultūru .

Kas jāzina par Latvijas kultūru?

Kas tad ir jāzina par Latvijas kultūru? Tautasdziesmas, Rainis, Aspazija – katrs varētu nosaukt kādas pagātnes kultūras virsotnes. Kas šodien ir Latvijas kultūras virsotnes?

Nešaubīgi gan Rainis, gan Aspazija, gan tautasdziesmas, bet ne tikai. Mums jāzina savi kultūras klasiķi un šajā ziņā Kultūras ministrija jau pirms desmit gadiem ir izstrādājusi ļoti labu ceļa radītāju – Nacionālo Kultūras kanonu (kulturaskanons.lv), kurā eksperti ļoti lielās diskusijās ir vienojušies par desmit kultūras paraugiem katrā nozarē, kas ir izcilība, kas ir kā ceļazīme, etalons kvalitātei. Tas, protams, nenozīmē, ka šis kanons ir aizvērts, tas ir atvērts un ir svarīgi, ka redzam vērtības arī šodien un par tām diskutējam, ka katra paaudze var nākt arī ar savu izpratni.

Esmu ļoti priecīga, ka jau vairākus gadus ar Kultūras ministrijas atbalstu Kultūras akadēmija strādā ar skolām pie Latvijas kultūras kanona izzināšanas, katru gadu skolās notiek diskusijas un sarunas par to, kas ir vērtība nacionālajā kultūrā šodien un kā tas samērojas ar ekspertu redzējumu.

Ja vaicā, ar ko sākt, tad Latvijas Nacionālais kultūras kanons būtu pirmā vieta, kur meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir nacionālās kultūras vērtības.

Kāpēc daļa sabiedrības uzskata, ka māksla degradējas, aizvien mazāk risina augstus garīgus jautājumus?

Pilnīgi tam nepiekrītu. Tie, kas saka, ka kultūra degradējas, ir daļa no tiem, kas ir apmaldījušies mūsu laikmeta informācijas plūsmā. Arī mūsdienās top ļoti daudz un izcilu vērtību. Paskatāmies kaut vai literatūrā. Vai tad izdevniecības „Dienas Grāmata” XX gadsimta vēsturisko romānu sērija nemeklē atbildes uz mūžsenajiem cilvēces eksistences jautājumiem? Protams, ka meklē.

Ja paskatāmies uz Latvijas filmu izlasi, kas veltīta simtgadei, tad praktiski visas filmas risina jautājumus, kas saistīti ar Latvijas valstiskuma dažādām lappusēm, gan arī mēģina atbildēt uz tādiem jautājumiem, kas ir dzīves jēga vai latvietība.

Arī daudzas teātra izrādes liek aizdomāties par vispārcilvēciskiem jautājumiem vai meklē mūsu latvisko kodolu. Piemēram, „Pērs Gints” Kairiša režijā. Man liekas, ja kāds grib kustināt smadzenes un meklēt atbildes uz vispārcilvēciskiem jautājumiem un filozofiski gremdēties domās, kas es esmu un kur es eju, tad tā ir viena no izrādēm, kuru noteikti vajag apmeklēt. Tāpat tikko bija brīnišķīga Artūra Dīča izrāde „Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī. Noskatījos un ļoti patika – precīzi ietrāpa mūsdienu cilvēka patības meklējumu jautājumos.

Jaunajam Rīgas teātrim daudz izrāžu, kas liek aizdomāties par mums, mūsu cilvēkiem. Joprojām ir pieprasījums gan pēc „Vectēva”, gan pēc „Ziedonis un Visums”. Sabiedrībā milzīgas diskusijas nesen izsauca, piemēram, Velbeka „Pakļaušanās”, kas nāca ar radikālu vīziju Eiropas nākotnei. Būtisks ir jautājums, vai un kā mēs mākam lasīt šo izrāžu vēstījumus?

Šobrīd Latvijā varam skatīt arī jauno mākslinieku futūristiskos skatījumus par nākotni. Izstāžu zālē „Arsenāls” jaunie mākslinieki piedāvās savu redzējumu, kā viņiem šķiet, kurā virzienā vispār iet valsts kā veidojums. Ieraugam visdažādākos skatījumus un konceptus: citiem humora pilns, citiem apokaliptiski, citiem pragmatiski...

Laikmetīgo kultūru nodarbina plašs jautājumu loks, un radošās izpausmes paņēmieni ir daudz demokrātiskāki un nav tik strikti noteikti kanoni par to, kā ir jātaisa māksla, kā, piemēram, bija Renesanses laikā.

Nešaubīgi r arī laikmetīgi darbi gan mākslā, gan radošajās industrijās, kuri ir neveiksmīgi vai sabiedrības vairākums to nepieņem, neizprot, bet ar to radošajās profesijās ir jārēķinās.

Audzināt kultūras patēriņa prasmes

Kā valsts audzina bērnus, jauniešus caur kultūru?

Latvijas kultūras politikā pieeja kultūrizglītībai nešaubīgi ir ievērības vērta. Mēs par to varam diskutēt arī pasaules līmenī. Mums ir izdevies saglabāt stabilu profesionālās ievirzes kultūrizglītības sistēmu, kas ļoti plaši ir pieejama visā Latvijā. Tas nozīmē, ka mums ir iespēja agrā bērnībā ieraudzīt talantu un palīdzēt tam augt. Turklāt šim procesam arī ir pietiekošs nodrošinājums gan no valsts, gan pašvaldības puses, jo viena trešā daļa no Kultūras ministrijas budžeta veido kultūrizglītība, man ir prieks, ka ļoti daudz resursu investējam jauno talantu audzināšanā.

Bet ar to nepietiek, ir vajadzīga arī vispārējā kultūrizglītība, kas no agras bērnības bērnam ieliek kultūras „patēriņa” pamatus, izpratni un zināšanas par kultūru – gan par Latvijas, gan par pasaules kultūru, tiek attīstītas prasmes jau agrā bērnībā būt radošam – prasmes dziedāt, zīmēt, arī klausīties mūziku. Ļoti labi, ja to var iedot caur dažādiem pulciņiem – arī interešu izglītībai Latvijā ir plašs piedāvājums  un bērniem ir iespējas hobiju līmenī apgūt kultūras prasmes.

Bet, protams, ir svarīgi iet dziļāk, tādēļ mums šobrīd ļoti svarīgi ir uzsākt Latvijas simtgades projektu „Latvijas skolas soma”. Šī iniciatīvaradīs jaunu pakalpojumu izglītības sistēmā, kur bērniem no pirmās līdz pēdējai klasei katru gadu solīti pa solītim tiek dota iespēja iepazīt Latvijas kultūrtelpu no visdažādākajiem skatupunktiem. Mums ir iespēja atvērt grāmatas un skatīties caur tām, kas ir Rotko centrs vai kāds izskatās Brīvības piemineklis, bet ir ļoti, ļoti svarīgi, ka bērnam tiek dota iespēja apmeklēt šīs kultūras vietas un vērtības. Pieejamība un klātbūtnes pārdzīvojuma sajūta ir izšķiroša, jo kultūru nevar iepazīt tikai izlasot kaut ko grāmatās. Patiesībā tā var iepazīt tikai literatūru, bet tikai no grāmatas nevar saprast, kas ir teātris vai nacionālā māksla. Var gūt priekšstatu, bet tādu pilnīgi izpratni var gūt tikai tad, ja bērnam tiek dota iespēja apmeklēt kultūras pasākumus un vietas jēgpilni kopā ar speciāli veidotām izglītības programmām. Tas ir tas, pie kā mēs šobrīd strādājam un cenšamies iekļaut jaunajā izglītības programmā.

Amerikāņu filmas pārņēmušas Latvijas kinoteātrus, mūzika radiostacijās pārsvarā ir angļu valodā. Kā vērtējat šo situāciju?

Lielā mērā tas saistīts arī ar pieprasījumu, jo piedāvājums rodas, reaģējot uz pieprasījumu, bet šī situācija šobrīd Latvijā mainās. Ja runājam par filmām, tad šobrīd Latvijas simtgades filmas parāda: ja mēs mērķtiecīgi, laicīgi investējam savā kinoindustrijā un dodam iespēju mūsu talantiem izpausties, tad viņi ir spējīgi konkurēt ar Holivudu. Šobrīd pēc rādītājiem mūsu simtgades filmas kā, piemēram, „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” un „Paradīze 89” ir ne mazāk populāras kā Holivudas filmas.

Par mūziku radiostacijās. Jā, šie rādītāji ir tādi, ka vairāk mūzika skan svešās valodās, bet arī šī tendencepēdējo gadu laikā mainās. Mums arī ir bijušas diskusijas ar nozares pārstāvjiem par tā saucamajām kvotām latviešu valodā. Pati nozare ir ļoti piesardzīga, bet ja man politiski būtu jāpieņem lēmums, es labprāt noteiktu, ka tomēr ir konkrēti procenti, cik radio jāskan latviešu mūzikai. Ja mēs paši caur savām raidstacijām nestiprināsim latviešu valodā radītos darbus, tad kurš cits to darīs?

„Nedod Dievs, iedibināt kādu komisiju, kas vērtē vai ir vai nav izdevies”

Kādi ir valsts pasūtījuma kultūrā mērķi, un cik tie ir pietiekami?

Šī ir ļoti diskutabla lieta. Par to ir radikāli atšķirīgi viedokļi- vai valstij un cik tālu ir jāregulē pasūtījums kultūrā. Kopumā pamatnostādnēs pasūtījums tiek definēts caur kultūrpolitiku, kāda veida kultūrtelpu mēs veidojam, kas ir mūsu prioritātes. Tas nešaubīgi ir viens no pamatdokumentiem, kur pamatlīnijas Latvijas kultūrtelpai tiek iezīmētas.

Bet mums noteikti nevajadzētu iet atpakaļ uz tiem laikiem, ko 50 gadus esam piedzīvojuši, kad ļoti detalizēti tiek doti uzdevumi, kādai jābūt filmai vai izrādei un, nedod Dievs, vēl kādu komisiju iedibināt, kas vērtē, vai ir vai nav izdevies, vai laidīsim pie skatītāja vai nē.

Nesen lasīju kāda kinokritiķa domas, kurš uzskata, ka pat nevajag noteikt, ka vajag filmas, kas stiprina valstiskumu un nacionālo identitāti. Es tam nepiekritīšu, jo mēs dzīvojam laikā, kad mums par to ir jādomā. Mūsu ģeopolitiskajā situācijā nacionālās identitātes stiprināšana ir norma un nepieciešamība Latvijas turpmākai pastāvēšanai. Arī ar kultūras līdzekļiem piedalāmies valstiskuma stiprināšanā, bet mums noteikti nav jāsaka, kā to darīt. Ja lēmumpieņēmēji, kā piemēram Latvijas Republikas Saeima pasaka, ka jābūt filmām par Latvijas vēsturi, man šķiet, tas nav nosodāmi. Tā spontāni filma par latviešu strēlniekiem var nerasties, ir vajadzīgs iedrošinājums un atbalsts. Tas nozīmē, ka ir kaut kādi notikumi, nosacījumi, kuri ir pieļaujami valsts pasūtījumā. Arī Latvijas simtgades filmu programmā esam pateikuši, ka mums vajadzīgas filmas, kas runā gan par vēsturi, gan mūsdienu cilvēku, bet tas ir arī viss. Tur arī jāpastājas. Tālāk jau filmu radītāji nāk ar savu piedāvājumu.
 
Ir jābūt daudzveidīgām pieejām, jādod iespējas autoram ļoti brīvi savas radošās ieceres īstenot. Valsts Kultūrkapitāla fonds arī tāpēc ir radīts, lai atbalstītu visdažādākās radošās idejas un iniciatīvas. Valsts pasūtījums saistīts ar ietvara radīšanu, prioritāšu noteikšanu, bet nekādā gadījumā nedrīkst būt pārāk detalizēts, jo kultūras uzplaukumam tomēr ir nepieciešama brīvība.

„Tas, ko medijs fiksē, ir mūsu vēsture”

Kādu nākotni prognozējat drukātajiem medijiem Latvijā?

Piederu pie tiem, kas iestājas, ka drukātie mediji ir jāatbalsta - gan nacionālie, gan jo īpaši reģionālie, vietējie mediji, jo tā ir daļa no Latvijas kultūrtelpas. Līdzīgi kā citās valstīs, kas domā par savu mediju daudzveidību, arī Latvijā ir jābūt atbalsta instrumentiem, lai šie mediji šajā salīdzinoši sadrumstalotajā tirgū var izdzīvot. Mums ir ļoti dažādi cilvēki ar ļoti dažādiem mediju patērēšanas –paradumiem, tāpat mediji fiksē mūsu vēsturi.Digitālās formas ir salīdzinoši nedrošas, grūti sistematizējamas un apkopojamas, un viss tas, kas ir drukātā formātā veido arī stabilu kultūras mantojumu, kas nes līdzi plašo informāciju par mums un mūsu laiku.

Ja runājam par reģionālajiem medijiem, kas raisa plašas diskusijas, es uzskatu, ka vietējās kopienas medijiem ir milzīga nozīme arī nacionālās drošības jautājumos. Tie ir mediji numur viens, kam sabiedrība uzticas un kas visātrāk sabiedrībai var piegādāt aktuālākās ziņas. Reģionālie mediji, pirmkārt, runā par to, kas mēs paši esam, gan arī ļauj cilvēkiem iesaistīties un aktīvi piedalīties kopienas un valsts dzīvē, dot atgriezenisko saiti par sabiedrībā notiekošo.

Kādi ir galvenie secinājumi no Kultūras ministrijas pētījuma par sabiedrības medijpratību?

Mediju politikas ietvaros medijpartība ir viena no prioritātēm, ar kuru Kultūras ministrija sadarbībā ar daudziem partneriem strādā. Ir veikti vairāki apjomīgi pētījumi gan jauniešu vidū, gan sabiedrībā kopumā. Īsie secinājumi - sabiedrība kopumā ir diezgan pašapzinīga un lielākā daļa uzskata, ka ļoti labi orientējas mediju telpā, atšķirot melus, tendenciozi pasniegtus faktus. Tomērs ar kontroljautājumiem pārliecinājāmies, ka cilvēkiem medijpratība tomēr ir nepietiekoša. Apmēram 50% sabiedrības nemāk atšķirt viltus ziņu no konstruktīvas ziņas, īpaši jaunieši sociālajās platformās ir neaizsargāti, viņi nepārbauda ziņas, kas nonāk viņu informācijas laukā, viņi tās pārsūta tālāk, nepārbaudot avotus. Un otra visievainojamākā grupa ir mūsu seniori, īpaši mazākumtautību vecākā gadagājuma cilvēki, kas visvairāk pakļauti propagandai, kas, protams, zināmā mērā saistīts ar viņu pašu politisko pārliecību un vērtību orientāciju.
 
Šis ir virziens, kur patiesi daudz jāstrādā, un pie tam nepietiek tikai ar to, ka mēs ieviešam īpašas programmas skolās, bet ir jāstrādā arī ar pieaugušo auditoriju. Tā, piemēram, mēs strādājam ar bibliotēkām.
 
Un trešais būtiskais virziens, ar ko ir jāstrādā, ir žurnālisti, jo arī žurnālistiem medijpratības jautājumi laiku pa laikam pieklibo. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mums ir arī žurnālistu izglītība, Baltijas mediju ekselences centrs kā atbalsta instruments medijiem pašiem. Arī žurnālistiem jāspēj kritiskāk skatīties uz informācijas telpu un arī pašiem būt aktīviem spēlētājiem, kas iestājas par satura kvalitāti un uzticamību. Domāju, ka tas ir pašu mediju interesēs, lai sabiedrība tiem vairāk uzticās, tātad arī vairāk lieto un paši iesaistās satura radīšanā.

Kā valsts var cīnīties pret viltus ziņām?

Šeit nav vienkāršas atbildes un risinājumi. Mēs neesam vienīgie, kas šo jautājumu uzdod un šobrīd meklē atbildes. Man tikko Lielbritānijā un Francijā bija tikšanas ar šo valstu līderiem cīņā pret viltus ziņām. Tikos ar Francijas mediju ministri, kas nākusi klajā ar iniciatīvu, ka vajag izstrādāt normatīvo regulējumu cīņā pret viltus ziņām. Lielbritānijā tikos ar parlamentārieti Demianu Kolinsu, kas ir Digitālo jautājumu, mediju un kultūras komisijas vadītājs un kurš sadarbojas ar dažādiem sociāliem tīkliem, aicinot tos būt aktīvākiem un uzņemties lielāku atbildību par viltus ziņām, kas parādās portālos. Piemēram, „Facebook”pašlaik par to tiek tirdīts no visām pusēm.
 
Sociālo mediju specifika ir tāda,  ka tie ir pārrobežu un līdz ar to risinājumi jāmeklē, starptautiski sadarbojoties un arī cieši strādājot ar šo platformu turētājiem, jābūt sadarbībai Eiropas valstu starpā. Kad Latvija bija ES prezidentūras valsts, tad audiovizuālo mediju regulējuma pilnveide bija viena no mūsu prioritātēm. Mēs šo jautājumu vispār atvērām Eiropas politiskajā dienas kārtībā, un šobrīd tas ļoti strauji attīstās un pirmie grozījumi jau direktīvā ir ieviesti, bet tas nav pietiekami. Katru dienu kaut kas jauns nāk dienas kārtībā, informācijas tehnoloģijas strauji attīstās, grūti, gandrīz neiespējami ir kaut ko pilnībā aizliegt, jo mēs dzīvojam ārkārtīgi atvērtā informācijas telpā. Ja kaut kur aizveram televīzijas kanālu, tad digitālajā formāta tas tāpat ir pieejams. Tādēļ visvairāk ir jāiegulda cilvēkos un viņu medijpratībā, jo informācijas telpa kļūs vēl daudz bagātāka, vēl daudzveidīgāka. Pieļauju, ka viltus ziņu izplatīšana būs vēl rafinētāka, tāpēc katra cilvēka spēja izveidot kaut kādu imunitāti pret tām un kritiski domāt un vērtēt, nākotnē ir ļoti izšķiroša. Bet tas nenozīmē, ka mums nav jāmeklē līdzekļi, kā pret to cīnīties, arī tas ir jādara. Taču jārēķinās, ka mēs to nevaram izdarīt vieni, tas jādara, starptautiski sadarbojoties un arī pašiem medijiem atbildīgi piedaloties. Viena no lietām, kas Latvijas mediju kultūrtelpā iztrūkst ir mediju ombuds – spēcīgs pašregulējošs instruments, kas lielākajā daļā Eiropas valstu ir ļoti attīstīts. Ceru, ka mums tuvākajā laikā,sadarbojoties ar medijiem, būs iespēja to ieviest. Pašu mediju loma, iekšēja pašregulācija un diskusija, kā arī rīcības, kas iestājas par satura kvalitāti un uzticamību ir izšķirošas drošākas informācijas telpas veidošanai.

„Priecājos, ka pienācis pavasaris”

Kā pavadāt brīvo laiku? Vai sports un dziedāšana jums ir ilgstošs hobijs?

Ar brīvo laiku, sevišķi šogad, kad ir jāīsteno simtgades programma, ir ļoti, ļoti grūti.Taču tai pat laikā, pildot pienākumus, izdodas baudīt daudzus kultūras pasākumus, tā ir darba patīkamā daļa.
 
Priecājos, ka pienācis pavasaris, jo man gribas doties mežā, slidot ar skrituļslidām un peldēt, kad paliks drusku siltāks. Un arī dziedāšana man ir mīlestība no bērnības. Bieži gan nesanāk. Bet ar „Stiprajām sievām”, kas ir tāds brīvās gribas ansamblis, iznāk šad tad kopīgi padziedāt.

Kuras no jaunākajām latviešu filmām atstājušas visspilgtāko iespaidu?

Mani aizrauj ģimenes filmas, kas vairo priekuun gaišumu. Man patika gan „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, gan „Paradīze 89”. Tikko pirmizrādi piedzīvoja „Bille”, kas ir lieliska un jāredz ikvienam. Ļoti jauki ir šīs filmas skatīties kopā ar ģimeni un tad pārrunāt, jo tās ir par mums pašiem. Šeit lieliski piepildās Jāņa Streiča novēlējums - katrai tautai ir tiesības redzēt sevi no malas uz kino ekrāna. No aizvadīto gadu filmām īsts meistardarbs ir „Melānijas hronika”, kuru vajadzētu parādīt pēc iespējas vairākās pasaules valstīs.

„Ministres amatā uz veiksmi nedrīkst paļauties”

Kādas ir jūsu lielākās veiksmes un neizdošanās ministres amatā?

Mana veiksme nešaubīgi ir ministrijas komanda, gan biroja cilvēki, gan man vienmēr veicies ar spēcīgiem valsts sekretāriem, kuriem ir ārkārtīgi izšķiroša nozīme. Jo tu vari sapņot un fantazēt, vizionāri ko iztēloties, bet ja līdzās nav komanda, arī kultūras institūciju vadītāji, kas tevi pieņem un saprot, tad tas nav nekas, tas viss paliek uz papīra vai tavās ilūzijas. Lielākā veiksme ir cilvēki, kas tevi saprot un gatavi aizrauties, pievienot savas idejas, kopīgi radīt un cīnīties par to, lai ieceres tiek ieviestas dzīvē.
 
Par neizdošanos. Ir viena lieta, kas mani absolūti tracina valsts pārvaldē. Tā ir mūsu nekustamo īpašumu apsaimniekošanas sistēma, kas daudzus gadus atpakaļ radīta centralizēti un mūs nemitīgi iegāž. Mēs paši, Kultūras ministrija, esam tikai finanšu līdzekļu piesaistītāji,  bet, kad tos atrodam, atdodam „Valsts nekustamajiem īpašumiem”, kas ir citas ministrijas pakļautībā. Un es pēc tam varu tikai izmisusi sēdēt un lauzt rokas par to, ka viss tiek bremzēts, infrastruktūras projekti trīs, četrus, pat piecus gadus tiek kavēti. Laikam ritot, pieaug izmaksas. Tāds valsts īpašumu apsaimniekošanas process nav normāls. Piemēram, ilgu laiku tiek vilkts garumā viss, kas saistīts ar Jaunā Rīgas teātra pārbūvi. Protams, ka pa šo laiku ir milzīgs radies sadārdzinājums. No tā brīža, kad viss tika tāmēts un aizstāvēts Ministru kabinetā, ir pagājuši pieci gadi. Iesākumā iesprūda jau Jaunā Rīgas teātra pārcelšana uz Tabakas fabriku. Tās renovāciju  „muļļāja”, strīdējās ar būvniekiem.

Rezultātā iznāk tā, ka mēs kultūras nozarē cīnāmies par finansējumu,  bet pretī ir cita institūcija, kurai vienkārši tas viss ir kaut kāds konveijers, nekas nesāp. Ļoti gribētos, ka arī tie, kas apkalpo kultūru, to apkalpo tādā pašā līmenī, ar tādu pašu atbildību un izcilību kā mūsu kultūras joma pati izpaužas, jo domāju, ka kultūra ir pelnījusi atbalstu no visām pusēm, nevis šitādu muļļāšanos, kāda gadu gadiem ir nekustamajiem īpašumiem. Bet nu „Valsts nekustamajiem īpašumiem” ir jauna valde un ir solījumi, ka kaut kas mainīsies. Gaidam un ceram.

Kādu prognozējat nākamās Saeimas sastāvu?

Ļoti gribas, lai cilvēki, kad viņi iet balsot, balso par kandidātiem, ar kuriem viņi pēc tam leposies, nevis nobalso vienkārši neiedziļinoties, nepārdomājot līdz galam, ko ievēl un pēc tam četrus gadus lamā. Tie cilvēki Saeimā jau nenokļūst nejauši, viņi tur nokļūst konkrēta aritmētiskā vienādojuma rezultātā, kas ir atkarīgs no mūsu katra izvēles. Neesam vienaldzīgi un domājam, ko darām! Jo mazāka būs vienaldzīgo masa un lielāks būs apzinīgo, gudro vēlētāju skaits, jo labāks būs rezultāts.

„Nevar nepamanīt viņas eleganci un perfektu gaumes izjūtu”  

Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Dr. Rūta Muktupāvela: „Mūsdienu sabiedrībā kultūra parasti tiek tverta kā no sabiedrības darbības atvasināta, grūti tverama un nenoteikta lieta, par ko, tāpat kā par laiku, var izteikties jebkurš, tāpēc augstu vērtēju ministrei Dacei Melbārdei raksturīgo pieeju, argumentējot kultūras nozares lietderību un pienesumu Latvijas tautsaimniecībai – balstīties zinātniskajos pētījumos un tā sauktajos cietajos datos jeb „ciparos”. Otrkārt, mani fascinē viņas zināšanas, nosvērtība un korektums, skaidrojot un, ja nepieciešams, arī aizstāvot mūsu nacionālās vērtības gan pašmāju politiskajās diskusijās, gan starptautiskajos, visaugstākā līmeņa forumos. Tik tiešām, uzteicamas ir viņas angļu valodas zināšanas, ātrā reakcija un kompetence. Un treškārt, manuprāt, nevar nepamanīt viņas eleganci un perfektu gaumes izjūtu”.