"Latgaļu sātas" vadītāja Marika Zeimule – lauku dvēsele pilsētas skavās

Par latgalisko, laukiem un dzīvi pilsētā arī Jauns.lv saruna ar Mariku Zeimuli. Viņas darbošanās tradicionālās kultūras lauciņā ir pierādījums tam, ka cilvēki paši var radīt vidi, kuru viņi izvēlas un atzīst par sev labvēlīgu. Mērķtiecīgs darbs spēj kalnus gāzt! Tagad Marika ir bērna kopšanas atvaļinājumā un šovasar viņai jāatgriežas darbā ministra birojā. Bet tikmēr ir laiks ne tikai bērnu kopt, bet arī „degt” par latgaļu lietu.

Jūsu vārds, nenoliedzami saistās ar Latgali – vadāt biedrību „Latgaļu sāta”. Kas ir tas, kas jūs piesaista tradicionālajai kultūrai, ar ko tur nodarbojaties?

Pati esmu latgaliete, mana bērnība pagājusi Latgalē, arī studiju gadi sākotnēji pagāja Latgalē, bet pēc tam pārcēlos uz Rīgu. Tagad Latgalē brīvajā laikā vadu Latgales tradicionālās kultūras biedrību, ko savulaik izveidojām kopā ar domubiedru grupu un kura darbojas netālu no Varakļāniem.

„Latgaļu sātas” galvenais uzsvars ir, rūpēties par tradicionālo prasmju un amatu saglabāšanu, savulaik organizējot Kokļu dienas un saietus, faktiski atdzīvinājām etnogrāfisko kokļu spēli Latvijā, tāpat piedāvājam dzīvās vēstures apgūšanas iespējas bērniem un jauniešiem. Mums ir izveidots seno ēku komplekss, kas ataino, kā mūsu senči dzīvojuši bronzas laikmetā.

Šajā sakarā pie mums uz „Latgaļu sātu” dodas ļoti daudz viesu gan no Latvijas, gan ārzemēm. Īsumā visu jau nevar izstāstīt. Pieprasījums ir samērā liels, tā kā pat mēs visas vajadzības nespējam apmierināt, jo tradicionālā kultūra interesē ne tikai jauniešus, bet arī pieaugušos. Grib to izbaudīt vairāku dienu garumā, bet diemžēl pie mums tas vēl nav iespējams. Trūkst izmitināšanas iespēju. Pie mums: iebrauc, apskaties, izmēģini roku un tad dodies tālāk Latgalē.

Pirms biedrību nodibinājām, mūsu domubiedru grupas cilvēki jau ilgi darbojās latgaļu lietās. Tie ir - Gregors Spoģis, Mareks Gabrišs,  Tenis Bikovskis, Dainis Mjartāns, es, mana ģimene un citi no Varakļāniem, Rīgas un Madonas. Pašu biedrības nosaukumu „Latgaļu sāta” mums atļāvis izmantot Alberts Spoģis Minsterē (Vācija), kas šo tradīciju aizsāka trimdas laikā.

Nepieļaut, lai bērni izaug sterilā pilsētas vidē

Mācāt arī bērniem senās prasmes, vai pati arī mācāties līdzi? Ko pati mākat no tām?

Esmu izaugusi ģimenē, kur mamma ir skolotāja un jostu audēja, bet audžutēvs bija kokļu meistars. Mana bērnība pagāja sukājot vilnu, vērpjot ratiņā un krāsojot dziju, cērpot aitas, palīdzot aust jostas. Tas nāk no ģimenes. Ir tikai loģiski, ka šīs prasmes esmu iemantojusi no vecākiem. Kad kokļu meistars izgatavoja kokles, man tās vajadzēja iespēlēt.

Bērniem tradicionālās kultūras nometnēs, ko organizēju vasarās, es šīs prasmes nododu tālāk. Tā ir celaiņu aušana, koklēšana, podniecība, apgūstam etnogrāfiskās zīmes, tautas dejas, visu, kas saistās ar Latvijas vēsturi.  Arī maizes cepšana, siera siešana, sviesta kulšana. Tas viss notiekas, izmantojot senos darba rīkus, kā tas bija pie senčiem.

Apmācāt arī pilsētas bērnus, vai ar mūsdienu pilsētu bērniem ir radušās arī kuriozas situācijas?

Ir, ir kuriozi. Pirmām kārtām jau cenšamies šīs nometnes nedēļas laikā bērniem neatļaut izmantot mobilos telefonus, tikai dienas noslēgumā to var darīt. Tāpat arī lielveikalus viņi pie mums neredz un tas viņiem ir pārsteigums – kā var nedēļu nodzīvot, neaizejot uz veikalu!

Tādi smieklīgākie gadījumi, kas mani ļoti pārsteidza, bija, kad bērns ieraudzīja dīķi un sacīja: „Ejam uz baseinu peldēties!”. Pilsētas bērns no rīta var būt izmisis un sacīt, ka ir bijuši plūdi, jo viņš nezina, kas ir rīta rasa. Bērni, kas izaug uz asfalta, to reāli nav piedzīvojuši. Vecākiem vajadzētu par to aizdomāties un nepieļaut situāciju, ka mēs izaugam tik sterilā vidē, neizbaudot to, ko piedāvā lauku vide, vispār daba. Ļoti svarīgi bērniem attīstīties lauku vidē vai vismaz censties braukt uz laukiem brīvajā laikā vasaras mēnešos pie vecmāmiņām vai draugiem.

„Latvijā nemaz tik sen tādu suši nebija, bet tagad daudzi mājās tos mācās gatavot”

Kāpēc uzskatāt, ka arī mūsdienu cilvēkam tomēr būtu jāmāk maizi uzcept, sviestu sakult un tērpu darināt - to visu taču daudz vienkāršāk ir nopirkt veikalā?

Vispār Latvijā ir tāda tendence, ka cilvēki atgriežas no pilsētas laukos, pērk īpašumus laukos. Pašas izgatavotajam tautastērpam ir piecas reizes lielāka vērtība. Pašas izceptai maizei vai sakultam sviestam ir pavisam cita garša, nekā veikalā nopirktam. Pēdējā laikā visā Eiropā ir diezgan aktuāla ekoloģiskā pārtika, sakopta vide, kā arī sen aizmirstās amatu prasmes.

Latvijā nemaz tik sen tādu suši nebija, bet tagad daudzi mājās tos mācās gatavot. Bet kāpēc mēs lai nemācītos maizi izcept vai sviestu sakult, kas tomēr ir mūsu senču tradīcija?

Ja jūs tagad noliktu 19. gadsimta situācijā, vai mācētu izdzīvot? Ko būtu visgrūtāk izdarīt?

Domāju, varētu izdzīvot. Esmu dzīvojusi lauku vidē – cirpu aitas, slaucu govis, māku izliet sveces (tātad pie gaismas arī tiktu). Grūtāk man būtu 12. gadsimtā izdzīvot. Esmu arī rokdarbus, modelēšanu, aušanu apguvusi. Apģērbu sev pagatavot mācētu. Sviestu, maizi pagatavotu. Tā kā mierīgi!

„Vieglāk lauku cilvēkam iedzīvoties pilsētā, nekā pilsētniekam laukos”

Sevi vairāk identificējat ar lauku cilvēku vai pilsētnieci? Tagad jums vairāk laika taču paiet pilsētā...

Pirmām kārtām, neesmu runātāja, esmu praktiķe. Ļoti ātri pielāgojos situācijām, tāpat arī pilsētas situācijai esmu pielāgojusies. Studēju Latvijas Universitātē mākslas pedagoģiju, līdz ar to arī kopmītņu laiks ir izdzīvots. Un domāju, ka pedagoģiskā izglītība, uzņēmumu vadība, ko arī esmu apguvusi, varbūt ir tās īpašības, kas man ļāvušas veikt šos „pilsētas” pienākumus, jo tās lietas ir organizatoriskas, darbs ar cilvēkiem. Savukārt, strādājot ar cilvēkiem, man ir svarīgi saprast mērķus, uz ko mēs ejam.

Katram cilvēkam pieeju individuāli un tikai tādā veidā var sasniegt vēlamo mērķi. Vai tās ir tās lauku īpašības, diez vai. Varbūt tomēr izglītībā iegūtas zināšanas un prasmes. Pieredze ir iemācījusi, kā strādāt ar cilvēkiem, vadot Madonas Mākslas skolu. Ministrijā savukārt ir svarīgi sasniegt mērķi īsā laikā, strādāt komandā.

„Tas, kas lauciniekiem ir ikdiena, Rīgā ir eksotika”

Vai no Rīgas, raugoties skats uz tradicionālo kultūru ir mainījies?

Jā. Man liekas, tas, kas lauciniekiem ir ikdiena, Rīgā ir eksotika. Manuprāt, ar to ir pateikts viss. Līdz ar tradicionālo kultūru, kas dažviet laukos vēl ir dzīva, šeit, Rīgā esot, novērtēju daudz augstāk, un saprotu, ka arī man pašai ir jāturpina iesāktais darbs to popularizēt, saglabāt un iespēju robežās attīstīt.

Par kurzemniekiem saka, ka tie esot klusētāji, par zemgaliešiem, ka tie esot pašpietiekami un lepni, kādi ir latgalieši?

Lokālpatrioti. Latgalē izaugusi jauna intelektuāļu paaudze, kura ļoti aktīvi un dedzīgi iestājas par latgaļu valodu un kultūru. Pirms gada to ļoti labi varēja redzēt Latgales latviešu kongresa simtgades atcerē. Latgalieši ir dedzīgi un lepni par savu novadu, ar paceltu galvu iet uz priekšu, mēģina cīnīties un aizstāvēt to, lai nesanāk tā, kā bija ar līviem, kad pamostamies nedaudz par vēlu.
 
Kas no valsts puses būtu jādara, lai saglabātu mūsu kultūras mantojumu?

Manuprāt, pašreiz jau tiek daudz darīts. Kultūras ministrija arī  aktīvi strādā. Tuvojas Dziesmu svētki un tāpēc ir sajūta, ka tagad tas ir aktualizēts.

Manuprāt, mums vajadzētu rīkoties tāpat kā Šveicē, kur viņi veikuši seno amatu  inventarizāciju apzinot tradicionālo amatu prasmju meistarus, konstatējot, kuras amatu prasmes ir izmirušas, kuras apdraudētas,  - cik ir meistaru, kas, piemēram, māk izgatavot cītaras vai cimbalas. Tad viņi veido speciālu atbalsta programmu, lai ne tikai saglabātu to, kas ir uz izzušanas robežas, bet lai speciāli to arī iedzīvinātu.

Pie mums padomju laikos daudz kas tika iznīcināts, pēdējos gados ļoti daudz amatnieku jau aizgājuši aizsaulē un šīs amatu prasmes nav nodotas tālāk. Tagad jau ļoti grūti kādam tās nodot, jo ne vienmēr jaunieši to grib darīt. Pārsvarā tas notiek jau kādas esošās ģimenes ietvaros, piemēram, varu minēt Voguļu Latgales tradicionālo podnieku saimi. Viņi no paaudzes paaudzē šīs prasmes nodod viens otram. Bet ir amatu prasmes, kurām nav turpinātāju, līdz ar to valstij jānāk talkā un jārada atbalsta programma, lai atbalstītu un iedzīvinātu senos amatus.

Kādam statusam jābūt latgaļu valodai, vai to vajadzētu mācīt skolās?

Latgalē pilnīgi noteikti to vajadzētu mācīt skolās, jo varu pateikt no sava piemēra – runāju latgaliski, bet rakstīt latgaliski man jau būtu grūti, un tas ir tikai tāpēc vien, ka man nav bijusi iespēja to mācīties, kaut gan likumā ir noteikts atbalsts latgaļu rakstu valoda. Esmu par to, lai Latgalē būtu iespēja apgūt latgaļu rakstu valodu un runātprasmi, bet, protams, tam ir vajadzīgi skolotāji, kas to māk darīt un tad to varētu iemācīt arī bērniem.

„Ko paši radām, to arī baudām”

Ar kādām sajūtām gaidāt Latvijas simtgadi? Kur pēc jūsu domām ir meklējams Latvijas valsts sākums – Latgales apvienošanās kongresā Rēzeknē, Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes dibināšanā Valkā vai 18. novembrī Nacionālajā teātrī?

Man, protams, valsts simtgades sagaidīšana sākās ar Latgales kongresa simtgades atceri, un noskaņojums ir pozitīvs. Domāju, ka Kultūras ministrija un arī pati ministre Dace Melbārde ir diezgan ieguldījusi daudz enerģijas un darba, lai katrs Latvijas iedzīvotājs sajustu šo svētku gaisotni, gaidīšanas posmu. Protams, viss vēl ir priekšā – Dziesmu svētki un novembra mēnesis. Atliek vien baudīt, bet nedrīkst aizmirst to, ka mēs paši jau esam tā Latvija – ko paši radām, to arī baudām.

Jūnijā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma jums jāatgriežas darbā ministrijā...

Jā, jūnijā. Bet politikā jau nekad neko nevar zināt, ej nu sazini, kā liktenis sagrozīsies

Ja ne ministrijā, tad „Latgaļu sātā”?

O, jā! Tikai žēl, ka dziesmu svētki jau klāt un nepaspēšu noaust kādus brunčus (Smejas).

Nevelk atgriezties mākslas pasaulē?

Īstenībā tas ir viens no maniem nepiepildītiem sapņiem, vēlētos gleznot. Savulaik strādāju arī kā interjera dizainere kafejnīcām, privātmājām, gleznoju uz sienām, stikla.
 
Kur var redzēt jūsu meistardarbus?

Tā kā tas bija pirms kādiem 10-15 gadiem, tad kafejnīcas jau ir nomainījušās, bet privātmājās jau laikam diezgan grūti tikt iekšā. Es strādāju celtniecības buma laikā, kad daudzi būvēja mājas Babītē, Jūrmalā un Mārupē. Tie pārsvarā bija „mani rajoni”, kur strādāju. Jāatzīst mazāk gan ar latviešiem, varbūt tas tāpēc, ka latvietis pats māk sev vidi izveidot.