Staļina personīgie magi. Atklāti par to, kā nežēlīgais tirāns realizēja savu varu

Pirmais spēlētājs – Georgijs Gurdžijevs

Lai arī Josifs Džugašvili (Staļina pseidonīms parādījās tikai ap 1910. gadu) bija dzimis nabadzīga kurpnieka ģimenē, viņa tapšana par revolucionāru stipri atšķīrās no tā vienkāršā ceļa, kas bija tipisks viņa vēlākajiem biedriem. Soso, kā viņu dēvēja bērnībā, vajadzēja kļūt par pareizticīgo garīdznieku. Tas bija viņa mātes sapnis pēc tam, kad zēna tēvs, dzērājs un ģimenes varmāka, viņu pameta un tika nodurts kādā kautiņā, kad puika bija 11 gadus vecs.

Soso bija ļoti apdāvināts skolnieks, beidza skolu ar izcilību un uz valsts rēķina tika pieņemts Tfilisas (Tbilisi) garīgajā seminārā, kur nopietni gatavojās kalpot Dievam un pat rakstīja garīgu dzeju. Negaidīti par viņa labāko draugu kļuva vecākā kursa students Georgijs Gurdžijevs, kurš jau sen izturējās pret baznīcu nicinoši. Gurdžijevu vairāk saistīja Tibetas garīgās prakses, viņš trenējās apgūt hipnozi un telepātiju. Kādu laiku 17 gadus vecais Soso un Georgijs pat dzīvoja kopā vienā dzīvoklī.

Georgijs sāka nopietni nodarboties ar draugu, mācot viņam visu, ko pats zināja. Domājams, nākamais lielais mistiķis juta, ka šim jauneklim piemīt īpašs iekšējais spēks, kuru vajag attīstīt. Gurdžijevu jau labu laiku nodarbināja ideja par pārcilvēku, un jaunietim likās, ka Josifs varētu iemiesot viņa sapni dzīvē. Viņš īpaši piestrādāja pie jaunekļa spējām ietekmēt apkārtējos. Soso alka izmēģināt jaunās iemaņas praksē, un par labāko iespēju viņš uzskatīja revolucionāro kustību, kurā bija pakāpeniski iesaistījies. Viņš ticēja, ka ar savām spējām un okultajām zināšanām varēs virzīt milzīgas tautas masas.

1899. gadā Džugašvili, nepabeidzis pēdējo kursu, tika izslēgts no semināra. Vēsturnieki uzskata – Gurdžijeva dēļ, kurš viņu pievērsa mistikai. Gurdžijevs gatavojās savam pirmajam ceļojumam uz Tibetu un cerēja, ka Josifs dosies līdzi, taču Soso draugam un skolotājam lika manīt, ka viņam tagad ir savs ceļš. Georgijs uz atvadām deva padomu piesargāties – lai arī Soso tagad ir gana stiprs, tomēr to zinās daudzi un gribēs viņu iznīcināt.

Džugašvili varēja iet pa ezoterikas un mistiķa ceļu, bet izvēlējās kļūt par profesionālu revolucionāru. ULlai arī oficiāli viņš apgalvojis, ka par revolucionāru kļuva, “protestējot pret pazemojošo režīmu un jezuītiskajām metodēm, kas valdīja seminārā”, mūsdienās tam reti kurš vairs tic. Džugašvili bija mistiķis, jo piedzima pirmsrevolūcijas laika Gruzijā, kas atradās spēcīgā Austrumu mistisko mācību ietekmē. Turklāt viņš bija augstās domās par savām spējām un varaskārs. Vēl vairāk – pēc vienas versijas, Gurdžijeva un Džugašvili saikne nekad nepārtrūka un patiesībā Staļins realizēja dzīvē sava skolotāja plānu par pārcilvēku, kuram vienam pašam pakļaujas visa valsts. Ne velti vēsturnieki uzskata, ka Gurdžijevs pilnībā mainīja Staļina likteni.

Neaptveramais mags

Pēc revolūcijas Gurdžijevs emigrēja un savos brieduma gados kļuva par vienu no Eiropas sabiedriskās domas noteicējiem – viņa mācība bija modē, viņam bija daudz sekotāju. Pēc ilgiem klusēšanas gadiem interese par Gurdžijeva kultu atdzimusi tikai nesen, un viedokļi ir krasi pretēji. Vieni viņu uzskata par izcilu afēristu, citi – par  izredzēto starp izredzētajiem, kurš ir pasaules slepeno valdnieku ezoteriskajā lokā.

Ja vēlējās, viņš prata mainīties līdz nepazīšanai – mainīja savu skatienu, seju un pat ķermeni, liekot domāt, ka bija apguvis īpašas spējas un enerģiju, kas pārsniedza cilvēku izpratnes robežas. Likās, viņš ir absolūtas brīvības un iekšēja veseluma paraugs. Tomēr pat vistuvākie skolnieki, kas viņa sabiedrībā pavadīja ilgus gadus, tā arī līdz galam nespēja saprast ne viņu pašu, ne viņa mācību.

Līdz pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumam, kad Gurdžijevs Francijā kādā muižā nodibināja savu Cilvēka harmoniskās attīstības institūtu, viņa dzīve bija bijusi raiba un sarežģīta, un biogrāfi tajā velti mēģinājuši viest skaidrību. Viņš darīja visu, lai sajauktu pēdas, mijot faktus ar leģendām un reizēm vispār nonākot līdz absurdam un anekdotēm. Skopi un nelabprāt Gurdžijevs runāja pat par saviem neskaitāmajiem ceļojumiem un Austrumiem un Āziju, kur viņš pētīja un apguva dažādas garīgās tradīcijas, tostarp sūfismu, budismu, Austrumu kristietību, kā arī dažādas senās zināšanas, rituālās dejas un mūziku. Viņš pats komponēja un mācīja svētās dejas, dzīves nogalē pat vēlēdamies tikt pieticīgi saukts par deju skolotāju, kas, protams, ne tuvu nenozīmēja baletmeistaru.

Skandalozu slavu ieguva Gurdžijeva institūts – viņa sekotāju komūna, kas vairākus gadus mitinājās pilī pie Parīzes un kuru apmeklēja arī daudzas tālaika slavenības, tostarp kādās brīvdienās arī Kenterberijas arhibīskaps. Runāja, ka šajā institūtā Gurdžijevs eksperimentēja ar saviem sekotājiem cilvēka pašizaugsmes vārdā, galvenokārt liekot tiem fiziski smagi strādāt un ļaujot atpūsties vien dažas stundas. Viņš apgalvoja, ka jebkura attīstība sākas ar cīņu, ka efektīvai izaugsmei nepieciešams cilvēku izvest no viņa komforta zonas. Viņa institūtā izlutinātas aristokrātes berza un mazgāja, un sita naglas, bet cilvēkam, kas nepanesa asinis, lika nokaut lopus. Šis radikālais piegājiens kopā ar spartisku disciplīnu izraisīja baumas par zvērībām institūtā.

Runā, ka 1933. gada maijā Staļins un Gurdžijevs slepeni tikušies Maskavā un Georgijs pastāstījis draugam par savām darba metodēm institūtā. Tie, kas izturējuši, bez ierunām viņam pakļāvās, stundām meditēja un ieguva sakrālās zināšanas. Pastāv versija, ka tieši pēc šā modeļa Staļins sāka veidot padomju sabiedrību, un tas daļēji varētu izskaidrot ārkārtīgi plašās represijas.

Dzimšanas gads – nezināms

Visticamāk, tieši Gurdžijeva ietekmē Staļins mainīja savu dzimšanas datumu, padarot slepenu īsto dzimšanas laiku, lai neviens astrologs bez viņa ziņas nevarētu prognozēt vadoņa nākotni vai uzzināt viņa vājās vietas. Staļins lika visur par savu dzimšanas datumu minēt 1879. gada 21. (pēc vecā stila – 9.) decembri, taču mūsdienās noskaidrots, ka viņš dzimis gadu agrāk un kristīts pēc 11 dienām – 1878. gada 29. decembrī. Lai gan arī par to nevar būt īsti drošs. Arī paša Gurdžijeva dzimšanas gads nav zināms, un pastāv tikai versijas par 1866., 1872., 1874. un 1877. gadu.

Neticamu, bet unikālu liecību par Gurdžijeva ietekmi uz Staļinu sniedza arī ekstrasensi TV šova "Ekstrasensu cīņas" jaunākajā sezonā (18. sezona, 9. sērija, 2017). Pārbaudot dalībnieku spējas, viņi ar aizsietām acīm tika nogādāti Staļina iemīļotajā vasarnīcā Sočos (tagad muzejs), kas bija celta speciāli viņam un kur saglabājies viņa laika interjers un personīgās lietas. Šīs sezonas uzvarētājs – osetīnu ārsts Konstantīns Gecati – nespēja piekļūt mājas saimnieka garam, bet ne tāpēc, ka viņa acis bija aizsietas. “Nevaru redzēt seju, neredzu dzimšanas laiku, daudz vārdu (Staļinam bija ap 30 revolucionāro pseidonīmu – red.). Kaut kāda mistika. Viņš ir miris, bet man negrib viņu parādīt – viņam ir uzlikta aizsardzība. Tā mēdz būt, kad cilvēkam uzliek sakrālo aizsardzību.” Pēc tam Gecati pēkšņi ieraudzīja vīrieti – kaukāziešu izcelsmes, ar kuplām ūsām, bet plikgalvi. “Svarīgs cilvēks, kā skolotājs, viņi ir tuvi, sakrāla saikne,” ekstrasenss raksturoja.  No tā varēja saprast, ka viņš ieraudzījis Gurdžijevu. Jau uzzinājis, ka atvests uz Staļina vasarnīcu, Gecati vēlreiz apstiprināja: “Viņš pat pēc nāves ir ļoti nepieejams cilvēks – viņu tik ļoti noslēdza. Ekstrasensam ļoti grūti viņu redzēt, jo ar viņu strādāja ļoti spēcīgi cilvēki.”

Meklējiet raganu vadonim! Nākamā spēlētāja – Nataļja Ļvova

Reāla interese par raganām un vajadzība pēc viņu maģiskajām spējām Staļinam radās divdesmito gadu beigās, kad cīņa par augstāko varu partijā un valstī sasniedza kulmināciju. Ir ziņas, ka viņam uz galda pastāvīgi atradušies dažādu angļu un vācu maģijas grāmatu tulkojumi, veikti pēc viņa pavēles. Gan no literatūras, gan konfidenciāli ievācot informāciju, viņš bija uzzinājis, ka okultajās aprindās populāra ir prakse, kā var ietekmēt cilvēku, piemēram, veicot maģiskas darbības ar viņa simbolisko lelli vai fotogrāfiju. Lai praktiski aizsargātu sevi un izmantotu burvju un raganu spējas savā labā, Staļins par katru cenu vēlējās iegūt savu personīgo burvi.

Protams, komunistiskās partijas vadonis un ateists nevarēja par to runāt tieši un ar kuru katru. Interesanti, ka par viņa uzticamības personu kļuva Ļeņingradas boļševiku līderis Sergejs Kirovs, ar kuru viņi bija pazīstami kopš Kaukāza laikiem un bieži vien kopā atpūtās. Saglabājušās liecības, ka reiz Staļins izsaucis Kirovu un tam stāstījis: “Izlasīju kādā grāmatā interesantu lietu – 1590. gada rudenī Bervikas raganas no Skotijas piebūra spēcīgu vētru jūrā un nogremdēja karaļa Džeimsa IV kuģi. Kuģis salūza gabalos, uzskrienot klintīm. Un to paveica vājas sievietes tikai ar saviem buramvārdiem un lāstiem.” (Tāds gadījums patiešām bija un kalpoja par iemeslu slavenajām Bervikas raganu tiesām, kā arī iedvesmoja Šekspīru lugā Makbets citēt šo raganu vētras buramvārdus.) Kirovs, kurš zināja Staļina manieri runāt caur puķēm, sāka meklēt vadonim spēcīgu raganu.

Ilgi meklēt nenācās – visa Ļeņingrada runāja par iedzimto raganu Nataļju Ļvovu, kurai piemītot neparastas maģiskās spējas. Runāja, ka viņa var pakļaut savai gribai jebkuru cilvēku – nepieciešamības gadījumā pilnīgi nepazīstami ļaudis bez ierunām izpildīja šīs sievietes vēlmes. Saskaņā ar pilsētas baumām Ļvova spēja lasīt domas no attāluma, uzlikt un noņemt porču vai lāstu, kā arī pareģot nākotni.

Sīki par Ļvovu savās atmiņās stāstījusi tikai viena no viņas laikabiedrēm – slavenā krievu dzejniece Anna Ahmatova. Sievietes bija iepazinušās jau pirms revolūcijas un bieži viesojās viena pie otras. Ahmatova liecina, ka iedzimtās Pēterburgas raganas arsenālā bijuši daudzi maģiskie rīki, mantoti no mātes, vecmāmiņas un, iespējams, vēl senākām priekštecēm. Ļvovai vienmēr pa rokai bijis rituālais nazis atams jeb autems (latīņu valodā autem – griba) – strups abpusgriezīgs duncis ar melnu spalu, kuru izmanto maģiskās enerģijas savākšanai, glabāšanai un virzīšanai. Dzejniece vēl apraksta arī skaistu kausu no “sakausējuma sarkanīgā krāsā”; tas izskatījies ļoti sens, ar noslēpumainām zīmēm uz malām. Ahmatova nespēja noteikt, kādā laikmetā un kāda tauta to izgatavojusi. Buršanās rituālu laikā –dažos Ahmatovai tika atļauts būt klāt – Ļvova vienmēr uzlika galvā īpašu metāla riņķi, ko rotāja pusmēness. Krāsainas nūjiņas, kaltētas putnu kājiņas, burciņas ar zālītēm un senas grāmatas nodilušā ādas iesējumā ar vara slēdzenēm arī ietilpa raganas darba komplektā. Grāmatas ļoti interesēja dzejnieci, tomēr viņa tā arī nesadūšojās tām pat pieskarties – kaut kas atturēja.

Ahmatova atstājusi arī liecības par raganas spējām: “Nataļja Ļvova manā klātbūtnē ar zobiem izkoda trūci četrus mēnešus vecam bērnam. Tā bija īsta operācija plus daudz buramvārdu un kaut kāds sarežģīts rituāls. Bērns izveseļojās.” Citā reizē ragana bija izvilkusi no jaunas meitenes – pazīstama Maskavas mākslinieka meitas – mutes smirdīgu želejveida kamolu, kas, pēc viņas vārdiem, bijusi porča.

Bīstamā misija

Dokumentāri apliecināts, ka 1930. gadā Nataļju Ļvovu pēc Staļina personīgās pavēles izsauca no Ļeņingradas uz Maskavu un piešķīra viņai tur dzīvokli pašā centrā, Tolaik tas bija neapstrīdams augstākās varas lielākās laipnības rādītājs. Pārcēlusies uz galvaspilsētu, ragana sāka darbu tautas vadoņa garīgajā apsardzē.

Kā liecināja Igors Zubovs, kurš dienēja valdības ēku apsardzes bataljonā, pirmajās nedēļās pēc ierašanās Ļvova veikusi dīvainus rituālus Staļina kabinetā un citās telpās; viņa pati tos saukusi par tīrīšanu. Ragana izsaukta to veikt arī Staļina vasarnīcās. Tīrīšanu laikā visiem nepiederošajiem vajadzēja pamest telpas, un tikai daži no apsardzes bija liecinieki, kā mājā iekšā devās vairs ne jauna dīvaina izskata sieviete, kurai galvā uzlikts metāla riņķis, ko rotāja pusmēness.

Drīz ragana jau bija tā iejutusies savā lomā, ka atļāvās ieiet Staļina kabinetā bez pieteikšanas, kamēr svarīgi ierēdņi stundām gaidīja uzgaidāmajā telpā. Arī Staļina paša uzvedībā bija vērojamas pārmaiņas– viņš izturējās neierasti pārliecinoši, bez agrākās piesardzības runās un darbos, bez ieklausīšanās biedru viedoklī. Daudzi lēmumi, kurus viņš tagad pieņēma un kurus viņa biedri uzskatīja par nejēdzīgiem, lai cik tas būtu dīvaini, izrādījās pietiekami efektīvi. Tas attiecās uz visām nozarēm – sākot no rūpniecības un beidzot ar mākslu.
Drīz vien pieredzējušie partijas aparāta darbinieki ievēroja, ka pēc Staļina un Ļvovas tikšanās reizēm noteikti sekoja negaidītas kadru maiņas – daudzi iepriekš godāti ierēdņi tika atcelti no amata vai pārcelti uz nenozīmīgi posteni, bet viņu vietu ieņēma jauni censoņi, kuru straujajā karjerā sava loma nešaubīgi bija noslēpumainajai un visvarenajai Nataļjai.

Taču raganas galvenais uzdevums bija regulāri pārbaudīt, vai nenotiek kāds mēģinājums maģiski ietekmēt vai kaitēt vadonim. Bez šā nelabvēļu monitoringa Ļvova arī veica rituālus, lai neitralizētu citu cilvēku negatīvos nodomus pret Staļinu. Un tiešām, cits pēc cita Staļina ienaidnieki cieta sakāvi, bet viņa vara pieauga.

Pēc vienas versijas, vadonis esot izmantojis raganas spējas cīņā pret masoniem, okultajiem kontrrevolucionāriem un dažiem politiskajiem pretiniekiem, šādā netiešā maģiskā veidā apspiežot viņu gribu, liekot pieļaut liktenīgas kļūdas un pakļaujot sev. Šīs versijas atbalstītāji uzskata, ka Nataļja Ļvova kļuva par Staļina slepenās varas spēcīgu ieroci – noslēpumainu un briesmīgu, pret kuru cilvēki, kas nepārzināja šīs lietas, nekādi nespēja aizstāvēties.

Mūsdienās uzskata, ka tieši Ļvova ieteica Staļinam nekad neskatīties kamerā fotografēšanas vai filmēšanas laikā, jo tieši tā – redzot acis – viņam var uzlikt porču. Staļins tiešām turpmāk bija redzams tikai puspagriezienā, skatoties sāņus. Uzskata arī, ka vairumā fotogrāfiju un gleznu attēlots nevis pats Staļins, bet gan viņa dubultnieks vai uzlabots attēls, kuru nevar izmantot maģijai. Vienīgā oriģinālā fotogrāfija esot tā, kurā viņš ir absolūti aizsargāts no maģiskas iedarbības – sēž puspagriezienā, acis piemiedzis, un kūpina pīpi. Acis šajā attēlā ir pievērtas, bet tā saucamo ārējo enerģētisko apvalku aizsargā uguns.

1939. gadā Nataļja Ļvova pazuda bez pēdām, domājams, nomira. Vai dabiskā nāvē, vai arī no Staļina vai viņa ienaidnieku rokas – nav zināms. Staļins tobrīd jau bija sasniedzis drošas līderpozīcijas partijā, un viņam nevajadzēja līdzās cilvēkus, kas zināja viņa vājības. Ragana nevarēja sevi pasargāt… vai varbūt negribēja, jo bija jau veca, slima un cilvēkos vīlusies sieviete.

Bija vai nebija? Trešais – Volfs Mesings

Saskaņā ar kādu sazvērestības teoriju arī atentāts pret Kirovu tika noorganizēts ar Staļina svētību, lai atbrīvotos no nevēlama liecinieka par raganas pakalpojumiem. Protams, vadonis nedrīkstēja afišēt savas okultās intereses komunistiskajā vidē, tāpēc ziņas par viņa nākamo konsultantu šajā jomā – Volfu Mesingu – ir skopas un līdzinās leģendām. Pašlaik Krievijas sabiedriskā doma sadalījusies gandrīz pretējos viedokļos par šo noslēpumaino personību. Kamēr vieni joprojām cildina viņa spējas un nostāstus par viņa pareģojumiem uztver visā nopietnībā, tikmēr skeptiķi to visu noliedz. Iluzionists, psihiatrs un hipnotizētājs Volfs Mesings ir cilvēks-noslēpums. Vai tiešām Hitlers solīja milzu naudas balvu par viņa galvu, bet Staļins prasīja viņam padomu? Jautājums joprojām ir atklāts.

Zināms, ka Vāvels (par Volfu viņš kļuva tikai PSRS) Mesings piedzima Polijā ebreju ģimenē. Pēc paša versijas, viņš jau kopš bērnības spējis lasīt citu domas, bet daļa pētnieku uzskata, ka viņš aizbēdzis no mājām līdzi cirkam, kur apguvis iluzionista un telepāta iemaņas. Savā autobiogrāfijā Mesings raksta, ka priekšnesumā Varšavas teātrī pareģojis Hitlera nāvi, ja tas dosies austrumu virzienā, par ko tika izsludināts meklēšanā un viņa galva novērtēta ar 200 tūkstošiem marku. Vēsturnieki gan nav atraduši nevienu liecību par šo notikumu un uzskata, ka Hitlers par tādu Mesingu neko nav zinājis.

Lai nu kā, 1939. Gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, Mesings aizbēga uz PSRS. Tālāk viņš memuāros vēsta par vairākām zīmīgām tikšanās reizēm ar Staļinu. Tas ir stāsts par to, kā viņš pēc vadoņa lūguma veicis eksperimentu krājbankā un pret tīru, no burtnīcas izplēstu lapu no nohipnotizētā kasiera saņēmis simts tūkstošus rubļu; tam liecinieki bija divi pārstāvji no orgāniem. Kasieriem pēc atjēgšanās esot izsaukta ātrā palīdzība. Tas ir stāsts, kā Mesingu veda pie Staļina uz vasarnīcu un lūdza pagaidīt caurlaidi, bet viņš pagāja garām trim apsargiem, un neviens caurlaidi nepaprasīja. “Es iedvesu jūsu apsargiem, ka esmu Berija”, Staļinam paskaidrojis Mesings. Tāpat viņš arī esot izgājis ārā, lai gan Staļins bija pavēlējis nevienu neizlaist bez dokumentiem. Skeptiķi iebilst, ka naudas izsniegšanā bez kasiera bija iesaistīts grāmatvedis un citi darbinieki – vai tos arī nohipnotizēja? Savukārt mūsdienu hipnotizētāji apgalvo, ka nav iespējams tā nohipnotizēt apsargus; neesot tādas hipnozes metodes.

Lielā mērā vainu par šo leģendu rašanos pieraksta žurnālistam Mihailam Hvastunovam, kurš patiesībā uzrakstīja Mesinga memuārus Par sevi pašu. Tie iznāca vēl viņa dzīves laikā, un Mesings tos ne noliedza, ne apstiprināja. Tie, kas Mesingu pazina, vienā balsī apgalvo, ka viņš bijis ļoti piesardzīgs, pat bailīgs, tāpēc nebūtu uzdrošinājies uz tādu mistifikāciju.

Dāvana no padomju patriota

Citi fakti no šīs neparastās personības dzīves tomēr ir patiesi, lai arī pretrunīgi. Sevišķi tas attiecas uz kara laiku. Starp citu, Mesings esot precīzi pateicis, kurā datumā Vācija iebruks PSRS, proti, 1941. gada 22. jūnijā.

Mesings savos priekšnesumos pa visu Padomju Savienību bija sapelnījis lielu naudu. Vai tā bija viņa paša ideja, vai arī viņam deva mājienu, bet Mesings par savu naudu 1944. gadā iegādājās divas kaujas lidmašīnas Jak-7. Vienu no tām viņš uzdāvināja padomu asam Konstantīnam Kovaļovam, otru – aviācijas pulkam Varšava. Uz Kovaļova lidmašīnas tika uzrakstīts: “Dāvana no padomju patriota V. G. Mesinga”, un lidmašīnas nodošana tika filmēta kinohronikā. Ar šo iznīcinātāju Kovaļovs notrieca četras ienaidnieka lidmašīnas (kopumā viņa kontā ir 34). Mesings no Staļina saņēma pateicības telegrammu, taču tā bija parasta prakse gadījumos, kad tika veikts nozīmīgs darbs PSRS labā.

1943.–1944. gadā Mesings dzīvoja Novosibirskā, taču zināms arī fakts, ka četrdesmitajos gados viņš bija ieslodzīts VDK cietumā Uzbekistānā, par ko liecina viņa kameras biedrs, arī Polijas ebrejs Ignātijs Šēnfelds. Sakarā ar šo ieslodzījumu rodas divi jautājumi. Pirmais – kāpēc viņš, izmantojot savas spējas, neaizbēga? Un otrais – kāpēc viņu izlaida no cietuma jau pēc dažiem mēnešiem? Vai viņš piekrita kļūt par VDK slepeno aģentu, vai arī apmācīt VDK virsniekus, tas nav noskaidrots.
Pēc leģendas kādā no uzstāšanās reizēm Novosibirskā jau 1943. gadā Mesings pareģojis arī kara beigas. Pēc kara Mesings atgriezās galvaspilsētā, apmetās viesnīcā Maskava, brauca ar viesizrādēm pa visu valsti un pārdzīvoja Staļinu par 20 gadiem.

Pēc uzvaras karā Staļins jutās kā Dievs, kam nav nekā neiespējama. Valsts bija sakārtota pilnīgi pēc Gurdžijeva shēmas, kur viss un visi bija pakļauti viņam. Ekstrasenss Gecati uzskata, ka viņš varēja nodzīvot līdz simts gadiem, tomēr pretinieki guva pārsvaru, lai arī ne tīšas slepkavības ceļā. Kā zināms, pēc vairākiem insultiem 1953. gadā pusparalizēto Staļinu vairākas dienas atstāja bez medicīniskās palīdzības, kas veicināja nāves iestāšanos.

Spriežot pēc kārtējās leģendas, pirms nāves Staļins saņēmis vīstokli ar skaistu kaukāziešu kinžalu un zīmīti: “Ardievu, tu daudz sasniedzi, bet nemirstību neieguvi. Georgijs.” Tiesa, Gurdžijevs bija nomiris jau 1949. gadā, bet varbūt viņš paredzēja sava pārcilvēka projekta galu jau agrāk.