Integrācijas departaments par bēgļiem: "Latvijai ir visas iespējas izvairīties no Vācijas likteņa"

Cik sen esat amatā un kāds ir Jūsu departamenta mērķis?

Integrācijas jomā strādāju jau 11 gadus un zināma pieredze šajā jomā ir. Jāpiebilst, ka taustāma integrācijas politika Latvijā parādījās ap 2001. gadu, un, runājot par paveikto šajā laikā, galvenokārt vēlos pieminēt sabiedrības līdzdalības rādītāju uzlabošanos. Tas ir viens no faktoriem, kas garantē jaunpienācēju jeb jauno imigrantu labāku iekļaušanos sabiedrībā.

Kādēļ sabiedrības integrācija ir būtiska?

Ja mēs runājam par cilvēkiem, kuri Latvijā ir ieceļojuši nesen, ir jāsaprot, ka viņi nonāk situācijā, kas viņiem ir nepazīstama. Procesā, kas ir imigrācija, iesaistās divas puses – ieceļotāji un Latvija, kas šajā procesā ir uzņemošā valsts. Integrācijas pasākumu jēga ir maksimāli ātri palīdzēt šiem cilvēkiem iekļauties, saprast valstī pastāvošo kārtību kā arī veicināt mūsu pašu izpratni par ieceļotāju situāciju un spēju viņus pieņemt.
Tādās valstīs kā Vācija un Nīderlande kultūras ziņā atšķirīgu un norobežojušos kopienu problēma ir ieilgusi. Latvijā šādas situācijas šobrīd nav un tas lieliski pamato efektīvas integrācijas politikas un, vēlos uzsvērt – laicīgu, no tās izrietošu integrēšanas pasākumu nepieciešamību. Tādējādi nenonāksim situācijā, kādā šobrīd atrodas vairākas vecās Eiropas valstis ar atdalītām kopienām, kuras dzīvo citā realitātē, kura agrāk vai vēlāk sāk konfliktēt ar pārējo sabiedrību.

Ar ko tieši situācija Latvijā atšķiras no Centrāleiropas valstu problemātikas?

Pirmkārt, mums šobrīd nav norobežotu rajonu, kuros mīt atšķirīgas kultūras pārstāvošas, noslēgtas kopienas. Vairākās Centrāleiropas valstīs šādas vietas ir un šobrīd tiek mēģināts veidot jauktus dzīvojamos rajonus un jauktas skolas, kas pēc būtības ir ļoti sarežģīts uzdevums. Nīderlandē, piemēram, tiek domāts par to, kā panākt, lai vecāki tomēr piekrīt, ka viņu bērni apmeklē skolas, kurās līdzās mācās arī imigrantu atvases, tādējādi cenšoties panākt, lai notiek starpkultūru dialogs un mazinās atsevišķu sabiedrības grupu norobežošanās.
Latvijas uzdevums, kā jau minēju, ir nepieļaut, lai šādas atšķeltas kopienas veidojas, izvirzīt skaidrus noteikumus, nosakot minimālo latviešu valodas zināšanu līmeni uzturēšanās atļaujas saņemšanai, kā arī elementāras zināšanas par Latviju. Šobrīd tiesību līmenī valodas zināšanas tiek prasītas vien no tiem, kuri vēlas iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Mūsu valstī jaunpienācēju skaits joprojām ir neliels – kopumā ap 35 000 cilvēku, kuriem ir derīgas uzturēšanās atļaujas (no valstīm, kas nav ES dalībvalstis), turklāt vairums ir no kaimiņvalstīm - Krievijas un Baltkrievijas, kurās nav krasu kultūras atšķirību. Lai arī kopumā ieceļotāji ir vairāk nekā no 60 dažādām valstīm, migrācijas temps ir neliels un mums ir visas iespējas parūpēties par to, lai Latvijā neveidojas nošķirtas kopienas, lai nenonākam pie situācijas, kurā šobrīd atrodas jau pieminētā Vācija.

Par kādiem līdzekļiem tad tiek finansēts departamenta darbs?

Konkrēti imigrantu integrācijas pasākumi tiek īstenoti Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros. 75% fonda ir Eiropas Savienības finansējums, savukārt 25% ir Latvijas līdzfinansējums. Par šo naudu organizējam valodas, integrācijas kursus, nodrošinām un uzturam speciālu informācijas centru, kurā imigrantiem ir iespējas saņemt atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Piedāvājam gan juristu, gan psihologu konsultācijas un tulku pakalpojumus, tostarp arī retajās valodās. Tas ir tiešām plašs procesu un pakalpojumu spektrs.

Cik atvērta cittautiešiem ir Latvijas valsts? Cik atvērta etniskai un kultūras daudzveidībai ir Latvijas sabiedrība?

Jāuzsver, ka Latvijas sabiedrībā etniskā daudzveidība nebūt nav neierasta lieta – mūsu valsts teritorijā gadsimtiem ilgi līdzās ir dzīvojuši visdažādāko tautību cilvēki, līdz ar to etniskā daudzveidība nav liela problēma. Nedaudz citādi ir ar kultūras ziņā krasi atšķirīgiem cilvēkiem. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kulturālā daudzveidība Latvijas sabiedrībā šobrīd nav ļoti izteikta, līdz ar to pārlieku atbalstoši šajā ziņā mēs neesam. Ja palūkojamies Eirobarometra datos, Latvija iecietības rādītājos ir aptuveni turpat, kur Igaunija. Nedaudz iecietīgāka, saskaņā ar šiem mērījumiem ir Lietuvas sabiedrība.
Manā rīcībā nav pieejami paši jaunākie dati, taču Latvijā sabiedrības bažas galvenokārt saistās imigrācijas potenciālo ietekmi uz darba tirgu un konkurenci dažādās jomās. Visaktīvākās diskusijas un viedokļu polarizācija bija jūtama laikā, kad aktuāls bija bēgļu jautājums.
Runājot par valsts nostāju attiecībā pret imigrāciju, vienošanās politiskā līmenī vēl tikai top. Cik man zināms, Iekšlietu ministrija strādā pie imigrācijas koncepcijas, kurai būtu jāataino valsts politiskā nostāja attiecībā pret jaunpienācējiem sabiedrībā, jeb imigrantiem. Attiecībā pret bēgļu uzņemšanu Latvija ir skaidri norādījusi, ka atbalsta preventīvus pasākumus, kas novērš cēloni, nevis mehānisku šo cilvēku pārvietošanu.

Vai Latvija tiek galā ar bēgļiem? Kāda bija Jūsu departamentam loma šajā jautājumā?

Pēc vienošanās par tā saucamajām bēgļu kvotām Eiropas Savienības līmenī, Latvijā tika izveidota darba grupa, kurā Iekšlietu ministrijas vadībā pie Rīcības plāna patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanai strādāja visas atbildīgās ministrijas, tai skaitā Kultūras ministrija. Katrai no tām, atbilstoši kompetencēm, bija jāpiedāvā savs redzējums par integrācijas pasākumu kopumu, kas nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku šo cilvēku uzņemšanu un iekļaušanos. Kultūras ministrija, kurā ietilpst Sabiedrības integrācijas departaments, piedāvāja izveidot iepriekš pieminēto informatīvo centru. Iestrādes šādam projektam jau pastāvēja, arī fonda līdzekļi bija pieejami.
Sistēma ir jauna, līdz ar to nākas risināt atsevišķas problēmsituācijas un veikt uzlabojumus, taču kopumā tā darbojas. Arī komanda ir rīcībspējīga.
Saistībā ar bēgļiem atsevišķos gadījumos ir liela neziņa par to, vai šīs personas vispār vēlas palikt Latvijā. Lai arī zināma daļa bēgļu apmeklē sociālekonomiskās iekļaušanas pasākumus Latvijā, saņemot uzturēšanās atļauju, personas bieži vien dodas uz citām Eiropas Savienības valstīm, lai pievienotos saviem radiniekiem, kas ir saprotams.

Kāda ir vīzija par nākotni? Kā Latvijas sabiedrība izskatīsies pēc 30 gadiem?

Šis ir pietiekami plašs jautājums. Katrā ziņā ļoti liela loma ir ārējiem faktoriem – ģeopolitikai un globāliem notikumiem. Būtiska ir arī sabiedrības uzticība valdības realizētajai politikai šajā jautājumā. Gan vietējo, gan ārvalstu ekspertu izstrādātā stratēģija nākamajām desmitgadēm paredz, ka Latvijai 2030. gadā jābūt plaukstošai, aktīvu un atbildīgu pilsoņu valstij, kurā ikviens varēs justies drošs un piederīgs. Nācijas stiprums sakņosies tradīcijās un no jauna iepazītajā, kas vienos sabiedrību. Protams, skan gana optimistiski, taču ir tikai normāli būt ambicioziem, uzstādot mērķus, turklāt izšķiroša loma ir sabiedrības vēlmei līdzdarboties.