"Daudzi sākumā baidījās..." Stāsts par Hamidu, kurš no Irānas pārcēlās uz dzīvi Pārdaugavā
Iebraucēju stāsti ir dažādi. Cilvēka, kura vārdu, būsim jau nu godīgi, spēj iegaumēt reti kurš vietējais, – Hamidrezas Rahbaralama –, stāsts ir diezgan neparasts. Pāris gadu laikā sešreiz paviesojies Latvijā kā mūziķis, viņš kļuva par stipri vien populārās pašmāju grupas DAGAMBA pastāvīgu dalībnieku un pārcēlās no dzīves Irānā uz šejieni. Tagad Latvijā rit jau trešais gads, un par prombraukšanu viņš vairs nedomā.
Hamidreza Rahbaralams
* Dzimis 1986. gada 23. janvārī populāro vīnu dzimtenē Šīrāzā, Irānā.
* Jau trīs gadus dzīvo Rīgā, no Zolitūdes pārcēlies uz Imantu.
Šīrāzā joprojām dzīvo vecāki, vecākais brālis, divas jaunākas māsas un, par ko Hamids pārdzīvo visvairāk, arī sieva, kuras pārcelšanās uz Latviju šobrīd ir aktuālākais viņa sadzīves jautājums.
* Bērnu pagaidām nav.
* Irānas klasiskās mūzikas solomākslinieks, kurš spēlē dafu, sītaru un vēl vienu stīgu instrumentu dīvānu jeb baglamu, kā arī dzied.
Hamidreza, kuru vienkāršības labad visi dēvē par Hamidu, neviltotais smaids uzrunā. Viņš ir atvērts komunikācijai no pirmajiem vārdiem un saglabā šādu sajūtu visas sarunas laikā. Lai arī Hamids spēj vienkāršoti komunicēt arī latviski, izvēlamies tomēr vismaz pagaidām viņam ērtāko angļu valodu, kurā viņš runā gana raiti.
Dafa plašā palete
Lai arī kļuvis jau itin pazīstams kā DAGAMBA dalībnieks, Hamidreza vietējai publikai joprojām uzskatāms par lielo nezināmo. Viņš ir “tas irāņu džeks ar lielo tamburīnu”.
Pateicoties atraktivitātei un 8000 gadu senā instrumenta dafa lieliskajai pārvaldīšanai, Hamids iemantojis lielas pašmāju auditorijas atzinību. Tieši kā DAGAMBA eksotiskais perkusionists, taču interesanti, ka patiesībā Rahbaralams ir stabils solomākslinieks Irānas klasiskās mūzikas žanrā, kurš bez dafa, ko sācis apgūt jau 13 gadu vecumā, spēlē arī sītaru un vēl vienu Latvijā neparasta nosaukuma stīgu instrumentu... dīvānu (irāņu valodā) jeb baglamu (turku valodā), kā arī dzied. Viņa iecienītākā muzicēšanas maniere ir sūfistu meditatīvajā mierā ieturēti skaņdarbi, taču viņš ir sajūsmā arī par iespēju izplosīties DAGAMBA Eiropas klasiskās mūzikas, rokmūzikas un popmūzikas sajaukumā.
Latvijā Hamids pirmoreiz ieradās kā viesmākslinieks, kuru mūsu vietējo pasaules mūzikas koncertu organizētāji pamanīja festivālā Turcijā. Hamidreza vienmēr bijis atvērts neparastiem piedāvājumiem un uzreiz piekritis uzstāties arī viņam tik eksotiskajā ziemeļu zemē Latvijā. Šeit tā iepaticies, ka pēcāk pārcelšanās uz Latviju primāri bijusi drīzāk sarežģītu formalitāšu kārtošana, nevis ļoti atbildīga dzīves lēmuma pieņemšana.
“Protams, galvenais iemesls, kāpēc jau trešo gadu dzīvoju Latvijā, ir DAGAMBA. Mūzika tātad. Koncertu ir daudz, un sajūta ir tāda, ka mēs grupā esam kopā jau gadus desmit.”
Neparastā instrumentu savienība grupā radusies tās čellista un būtībā līdera Valtera Pūces galvā. Tikšanās gan notikusi pēc nelielas izpētes "YouTube". Tieši Valtera daiļrade visu Latvijas mūziķu klāstā Hamidrezam šķitusi visneparastākā, tāpēc sarunāta tikšanās Rīgā. “Mana reakcija bija – viņš ir traks, gribu ar viņu satikties! Manu koncertu menedžere Latvijā ar viņu sazinājās, un tā mēs arī satikāmies. Viņš ieradās uz mēģinājumu brīdī, kad mācīju studentam dafa spēli. Valters nosēdēja aizvērtām acīm pusstundu un vienkārši klausījās. Tikai pēc tam sākām sarunāties. Tad uzspēlējām kopā koncertos. Pirmais gabals, ko spēlēju kopā ar DAGAMBA, bija "Carmina Burana".
Tad grupas bundzinieks devās mācīties uz ārzemēm, un es būtībā ieņēmu viņa vietu, lai arī ne gluži kā bundzinieks. Vienā no pirmajiem mūsu lielajiem šoviem saistībā ar šo bija jautra situācija. Sasveicinājos ar vienu no organizatorēm, sakot: “Hello, I am drummer!” (“Sveiki, esmu bundzinieks!”). Saņēmu atbildi: “Hello, I am Baiba!””
Redzot dafa spēli Hamidrezas izpildījumā, kļūst skaidrs, ka viņš nepilda tikai ierastu perkusionista funkciju; no “lielā tamburīna” tiek dabūta ārā neticami plaša skaņu palete, tāpēc Valtera Pūces uzaicinājums pievienoties grupai šķiet reizē drosmīgs un lielisks lēmums.
Hamids gan uzsver kādu aplamību, ko jau pamanījis vietējo uztverē par to, kas īsti ir dafs. “Cilvēki mēdz to uztvert kā šamaņu instrumentu. Tas tā absolūti nav!”
Patīk pašam un prezidentam
Hamidreza dafa spēlē apmācījis jau vairākus vietējos interesentus, taču gluži savu studiju vai skolu vismaz pagaidām nav atvēris. Primārais un gana noslogotais darba kalendārs saistīts ar DAGAMBA darbību. Pārējais ir stipri vien sekundāri. “Es neesmu gluži skolotājs vārda tiešā nozīmē. Kad sākumā vēl dzīvoju Zolitūdē, mēdzu uzspēlēt meditācijas vietā – sūfistu templī. Cilvēkiem, kuri ieinteresējās par dafu, pamācīju, kā to spēlēt. Uzradās arī nopietnāki interesenti, un sāku pasniegt regulāras nodarbības par naudu.”
Tagad Hamids dzīvo Imantā un privātā kārtā joprojām mēdz pasniegt dafa spēles nodarbības, taču uzsver, ka aizņemtības dēļ tas notiek diezgan reti. Viena no viņa studentēm ir azerbaidžāņu izcelsmes pašmāju dziedātāja Leila Alijeva. Šobrīd viņš gan vairāk šķiet ieinteresēts ne tik daudz jaunu dafa spēles studentu atrašanā, cik jau profesionālu mūziķu sadarbības piedāvājumos, jo Irānas klasiskās mūzikas sintēze ar jebkādiem citiem mūzikas stiliem viņam šķiet ļoti aizraujoša. Ja nu kas, tad atrast viņu var "Facebook", tikai viņa neparasto vārdu jāprot uzrakstīt pareizi...
Protams, nav jākautrējas Hamidu uzrunāt arī klātienē, kas pat varētu būt vispareizākais veids, ņemot vērā viņa tiešām lielo vēlmi komunicēt ar vietējiem. “Šeit cilvēki ir diezgan noslēgti sevī. Kad sāku ar viņiem sarunāties, rodas iespaids, ka viņi uzreiz domā – ko viņš no manis īsti grib? Negribu neko – vēlos uzzināt par cilvēkiem vairāk, komunicēt! Ja sāc par daudz smaidīt, dažreiz cilvēki pat kļūsti nedaudz dusmīgi... Esmu pie tā jau pieradis un kā mūziķis cenšos dot maksimāli daudz pozitīvās enerģijas. Un man šeit tiešām ļoti patīk. Esmu šeit laimīgs, jo daru to, ko vēlos. Spēlēju mūziku. Un Latvijas prezidentam arī patīk mūsu grupa! Viņš ir bijis mūsu koncertos jau trīs vai četras reizes. Man arī patīk, ka Latvija ir maza valsts un visi cits citu pazīst.”
Būs labi!
Lai arī tagad Hamids angliski runā gana tekoši, izrādās, ka Latvijā viņš ieradies, zinot tikai divus vārdu salikumus – “of course” (“protams”) un “I love you” (“Es tevi mīlu”). Jāatzīst, tie nav sliktākie vārdu salikumi, ar ko sākt komunikāciju. Angļu valoda latviešu valodai aizsteigusies priekšā tāpēc, ka visi centušies ar viņu runāt tieši angļu valodā un tādējādi sanācis veiklāk apgūt to. Taču viņš ir apņēmības pilns vairāk izkopt arī latviešu valodas prasmes. Viņa mīļākais vārds latviski ir “vecīt”, kas Hamidam šķiet daudz jaukāks par anglisko uzrunu “man”. Savukārt mīļāko teicienu topā viennozīmīgi uzvar optimistiskais “būs labi!”.
Pēc dzimtenes viņš reizē ilgojas un vairs neilgojas, jo pieņēmis sūfistu miera pilno pārliecību par iekšējās harmonijas saglabāšanu un labu jušanos tur, kur atrodies. “Vēlos Latvijā palikt uz visu atlikušo mūžu! Pēc pieciem šeit nodzīvotiem gadiem varēšu sākt kārtot Latvijas pilsonību, pagaidām man ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.”
Visgrūtākais, protams, bijis pirmais gads Latvijā. Bijis grūti komunicēt jebkādā valodā, daudzi no viņa pat baidījušies. “No Irānas?! Ko viņš te īsti dara? Kāpēc tieši Latvijā? Man pat nebija īsti ko atbildēt. Nezinu, atbraucu šeit muzicēt, jo man šeit patīk!”
Ar laiku kļuvis daudz vieglāk. Pēdējā gada laikā viņa galvenais sadzīves jautājums ir sievas pārcelšanās uz Latviju, kas nepavisam neesot viegli izdarāms. “Cenšamies to sakārtot caur Latvijas vēstniecību Ankarā, Turcijā. Dzīvoju un strādāju šeit jau trīs gadus, bet process tāpat ir ļoti sarežģīts. Viņa ir grimētāja, friziere, stiliste, arī tetovēšanas meistare, gleznotāja, aktrise un vēl spēlē klavieres! Domāju, ka viņai ir visas iespējas šeit iedzīvoties un atrast savu vietu. Es ticu, ka “būs labi”!”
Citas problēmas, dzīvojot šeit? Hamids saka, ka tādu ikdienas problēmu tiešām neesot, izņemot brīžus, kad kopā ar DAGAMBA jādodas uz koncertiem ārzemēs. “Uz Angliju, uz Austrāliju... Katru reizi, kad sākam posties ceļā, jāizdomā dažādi veidi, kā ātrāk nokārtot man vīzas. Latvijā viss ir kārtībā, bet, tiklīdz jābrauc spēlēt ārpus valsts, ar mani sākas problēmas. Hamid, kā būs ar tevi? Esmu pārliecināts, ka dažādu kultūru sabiedrībā pazīstamiem mūziķiem, kuri spēlē grupās Francijā, Vācijā, Zviedrijā vai Anglijā, ir vieglāk kārtot šādus jautājumus. Latvijā tā vismaz pagaidām vēl nav. Taču citādi man šeit tiešām viss ļoti patīk. “Būs labi!””
Ar citiem irāņiem Hamidreza šeit nesatiekas. Esot bijušas retas reizes, kad pēc koncerta kāds tautietis pienāk aprunāties, taču tas sanāk ļoti oficiāli, jo reti sastopamie irāņi Latvijā ir drīzāk orientēti uz biznesu un neuztver dzīvi tik brīvi kā dvēselē pārliecinātais mākslinieks Rahbaralams. “Viņi dzīvo citā pasaulē. Es esmu daudz relaksētāks, tendēts uz radošumu. Tā īsti nemaz nevēlos šeit kontaktēties ar irāņiem. Man latvieši patīk daudz vairāk. Viņi ir mierīgāki un tik ātri nekļūst dusmīgi par katru sīkumu. Pats arī esmu kļuvis mierīgāks, pieradis pie šīs kultūras.”
No Irānas karstā dienvidgala nākušais Hamids apgalvo, ka esot pieradis arī pie salīdzinoši ļoti aukstā Latvijas klimata. Sākumā radinieki par viņu pat uztraukušies. Nemitīgi jautājuši arī par viņa drošību, jo stereotipi darbojas abos virzienos. “Bija jāstāsta, ka cilvēki ar mani sarunājas un nemēģina iesist vai citādi nodarīt kaut ko ļaunu. Pārsteigums bija tas, ka šeit apkārtējo māju kaimiņi cits citu nepazīst. Zinu, ka mazpilsētās ir citādāk, bet Irānā tas nav iespējams arī lielā pilsētā!”
Hamids ir informēts, ka mīļākā latviešu sporta spēle ir hokejs, un lielākais izaicinājums viņam bija mēģinājums iemācīties slidot. “Mēģināju to darīt "Volvo" hallē, un tas bija ārkārtīgi smieklīgi. Smējās visi. Mani pie rokas pieturēja viena maza meitene. Tikai pateicoties viņai nenogāzos uz ledus.”
Citi hobiji? “Mazliet volejbola un īsta slapjā pirts! Tā man ļoti patīk. Ārpus mūzikas gan daudz nekam citam neatliek laika, un man arī nav daudz draugu apkārt. Neesmu no tiem, kam patīk iedzert, bet Latvijā vīru kompānijā tas ir diezgan svarīgi. Alkohola nelietošana nav saistīta ar kaut kādiem reliģiskiem apsvērumiem, man tas vienkārši ne pārāk patīk. Šad tad mēdzu nedaudz iedzert, bet noteikti ne bieži. Vairāk ļaujos meditācijai un cenšos padarīt citus laimīgus, kas ir arī manas muzicēšanas pamatā. Es vienmēr ceru, ka “būs labi!”.”
Valters Pūce par Hamidu
“Hamids ir ļoti pozitīvs un gaišs cilvēks, no kura esmu ļoti daudz mācījies gan cilvēciski, gan muzikāli... Mēs esam ļoti labi draugi. Hamida loma grupā ir konceptuāli svarīga, jo ar viņa atnākšanu DAGAMBA kļuva par internacionālu kolektīvu gan skaniski, gan idejiski. Kad viņš spēlē savus instrumentus, visi apkārtējie kļūst it kā nohipnotizēti no skaņas un enerģijas, ko viņš rada. Sākotnēji mums nebija viegli saspēlēties, rietumu un austrumu mūzikas kultūrā ir daudz atšķirīgā. Viņa spēlē bija vairāk improvizācijas, mums savukārt patika visu salikt “pa plauktiņiem” un skaidri zināt, ko katrs spēlēs, neatstāt vietu improvizācijai tik daudz, kā to dara viņa kultūrā. Mani fascinē viņa pozitīvisms. Jebkurā situācijā, kad mēs, vietējie “sagruzītos”, viņš spēj pasmaidīt un iet tālāk paceltu galvu. Mēs ar grupu darām visu, kas mūsu spēkos, lai viņš varētu šeit uzturēties un palikt. Ir svarīgi saprast, ka viņš dod nozīmīgu pienesumu ne tikai mūsu grupai, bet arī visai Latvijas mūzikas videi, padarot to multikulturālu un tādējādi palīdzot to attīstīt.”
