Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aleksandrs saka: "Ja jūs domājat, ka Latvijā valda ekonomiskā krīze, bezdarbs un nabadzība, steidzīgi izmetiet televizoru!" (Foto: Juris Rozenbergs)

Aleksandrs no Pēterburgas dzimtenē nejūtas kā mājās un Latviju iemīl pusgada laikā 76

Ziņas
2017. gada 9. oktobrī 06:25 2017. gada 9. oktobrī 06:25
Kas Jauns Avīze
Rīgu no Sanktpēterburgas šķir mazāk nekā 600 kilometru – aptuveni pusotras stundas ilgs lidojums lidmašīnā. Taču Krievijas pilsonim Aleksandram Bondarevam (34) šī valsts kļuvusi pavisam sveša. Maijā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Rīgā, cītīgi apgūst latviešu valodu, cer nākotnē iegūt pilsonību. Viņa pirmie iespaidi par mūsu valsti pārsteigs daudzus.

Aleksandra dzimtā pilsēta ir Sanktpēterburga. Abiem kopā ar sievu Irinu ir divi bērni – sešus gadus vecais Romāns un četrus gadus vecā Darja. Aleksandra profesionālās gaitas līdz šim bijušas saistītas ar informācijas tehnoloģiju jomu, taču dzīvesvietas maiņa šai karjerai vismaz uz kādu laiku ir pielikusi punktu. Tā vietā viņš patlaban nodarbojas ar nelielu biznesu – internetā tirgo pašdarinātas koka pīpes, par ienākumiem un mazo uzņēmēju apstākļiem Latvijā nesūdzas.

Politiskais emigrants

Jāatzīst, Aleksandra sajūsma par mūsu valsts iestāžu darbu un ierēdņu profesionālismu samulsina tik ļoti, ka brīžiem jāaizdomājas – vai tikai viņa teiktais nav izsmalcināts sarkasms. Piemēram, savā emuārā internetā Aleksandrs raksta, cik draudzīgi un izpalīdzīgi ir bijuši Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieki, apbrīno iestāžu efektivitāti un ātros darba tempus.
Pašam Aleksandram gan ir pavisam vienkāršs izskaidrojums, kādēļ viņš kopā ar ģimeni tik labi iejuties Latvijā. Dzimtenē Bondarevs vienmēr bijis politiski aktīvs un pēc pārliecības – liberālis (nejaukt ar skandalozā Vladimira Žirinovska liberāldemokrātiem).

Savas nostājas dēļ Aleksandrs regulāri trāpījies protestos pret Vladimira Putina partijas "Vienotā Krievija" politiku, kuru viņš uztvēris kā lielāko postu demokrātijai un vārda brīvībai valstī. Izvairīties no politikas sarunā ar Aleksandru nebūs iespējams, jo emigrācijai uz Latviju bijuši tikai un vienīgi politiski iemesli.

Dzimtenē nejūtas kā mājās

Kad sabruka PSRS un bija cerības uz jaunas, brīvas Krievijas dzimšanu, Aleksandrs tikai sāka iet skolā.
“Valsts, kurā es piedzimu un uzaugu, pamazām pārtop par valsti, kurā es nespēju dzīvot un kurā kategoriski atsakos audzināt savus bērnus. Pēdējo gadu laikā esmu sapratis, ka nespēju darīt itin neko, lai ietekmētu apkārt notiekošo – ar saviem uzskatiem un pasaules redzējumu Krievijā esmu absolūtā mazākumā,” atzīst Aleksandrs.

Lēmumu pamest valsti viņš atlicis, cik vien spējis, taču kādā brīdī kļuvis neiespējami noraudzīties, kā tiek apspiestas tiesības protestēt un brīvi izteikties.

Aleksandrs kopā ar dēlu Romānu un meitu Darju Rīgā. (Foto: Juris Rozenbergs)

“Vairākus gadus man šķita, ka agrāk vai vēlāk mūsu – protestētāju – būs gana daudz, lai kaut kas mainītos, taču tad tika ieviesta kriminālatbildība par dalību nesankcionētos mītiņos. Pieci gadi cietumā par protestēšanu! Varat iedomāties? Kopš tā laika vairs neuzdrīkstējos iziet ielās,” atklāj Aleksandrs.

Atšķirīgs no kaimiņiem

Saša uzsver, ka runa nav tikai par lielo politiku: “Man patiesi problemātiski šķita arī visdažādākie sīkumi. Vēlējos dzīvot zaļā pilsētā un biju gatavs maksāt lielākas summas par autostāvvietām, taču vairumam manu kaimiņu bija pilnīgi vienalga. Tā nu mēs visi dzīvojām starp automašīnu rindām, kuru dēļ pagalms ik gadu pārvērtās par netīru dubļu putru.
Mājās man patīk klusums, tāpēc dzimšanas dienas un citus ģimenes svētkus parasti svinēju klubā vai restorānā, nevis turpat dzīvoklī, vēl piedraudot kaimiņiem – "ja tiks izsaukti musori [milicija], gulēsiet asins peļķē uz ielas!"

Esmu arī pieradis ievērot visus ceļu satiksmes noteikumus bez izņēmuma. Nekad nemirkšķinu pretimbraucošajiem ātruma pārkāpējiem, lai brīdinātu par policiju, gluži otrādi – esmu par to, lai pārkāpēji tiek noķerti un sodīti.”

Vecvectēvs bijis latvietis

Latvija sākotnēji figurēja tikai kā viens no vairākiem potenciālajiem galamērķiem. Aleksandrs pirms gada bija pilnībā gatavs kārtot dokumentus dzīvei Slovākijā, kur esot vislabākie apstākļi mazajam biznesam, taču piepeši uzdūries kādai nozīmīgai vēstij par Latviju.

“Kopā ar sievu apbraukājām Bratislavu, kad izlasīju, ka Latvijā ir veikti grozījumi repatriācijas likumā. Mans vecvectēvs bija latvietis. Ja nemaldos, viņa uzvārds latviešu valodā būtu Trumpītis, kaut gan PSRS pasē bija ierakstīts citādi. Lai tur vai kā, šīs izmaiņas likumdošanā manā gadījumā būtiski atviegloja pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanu,” skaidro Aleksandrs.
Atlicis tikai arhīvos sameklēt vecvectēva dzimšanas apliecību, kurā bija rakstīts, ka viņš ir latvietis: “Ar to arī pietika. Pēc trīs mēnešiem, kuru laikā Latvijā izskatīja manu pieprasījumu, es jau biju Rīgā!”

Sajūsmā par satiksmes kultūru

Visai netipiski ir Aleksandra pirmie iespaidi par Latvijas iedzīvotājiem. Ārzemnieki bieži neslēpj vilšanos, cik atturīgi un neatsaucīgi ir vietējie, taču Aleksandrs apgalvo gluži pretējo – rīdziniekus raksturo atvērtība un siltums.

Aleksandra sieva Irina un meita Darja vizinās pa Rīgas kanālu. (Foto: no privātā arhīva)

“Iespējams, nav korekti salīdzināt tādu megapoli kā Sanktpēterburga ar mazo Rīgu. Taču tikpat ļoti mani pārsteidza arī šoferu attieksme. Tāda līmeņa cieņa un sapratne citam pret citu, tostarp arī gājējiem, nav sastopama pat mazākajās Krievijas pilsētās,” pilnā nopietnībā pauž Aleksandrs.
Savā emuārā viņš arī raksta, ka Rīga ir ļoti zaļa pilsēta un automašīnas te nav vienīgais transporta veids – mums ir attīstīta veloinfrastruktūra un “šiks sabiedriskais transports”.

Dāmas nepārspīlē ar kosmētiku

Pēc Aleksandra domām, rīdzinieki ir tievāki un veselīgāki. Sievietes – mazāk uztrauktas par savu ārieni. “Vērojot no malas, šķiet, ka mazāk lieto kosmētiku, nepārspīlē ar apģērbu un frizūru – uzvelk kleitu, sandales, sasien matus astē un ar velosipēdu uz darbu!” vasarā novērojis Aleksandrs.

Īpašu prieku sagādājis tas, ka ne kārtojot dokumentus, ne iepērkoties, nav nācies sastapties ar valodas barjeru: “Visur, kur gāju, mani bez nekādas vilcināšanās piekrita apkalpot krievu valodā. Palīdzēja arī aizpildīt anketas, kuras gan ir pieejamas tikai oficiālajā, latviešu valodā. Novēroju, ka sludinājumu portālos esošajās vakancēs gandrīz vienmēr kā prasība iekļauta krievu valoda.”

Dažu mēnešu laikā Aleksandrs pārliecinājies, ka Krievijā izplatītie mīti par Latviju tik tiešām ir tikai mīti: “Nebija naida pret krieviem, par kuru draugi mani tik nopietnā tonī brīdināja.”

Latvijā Aleksandrs pagaidām pelna iztiku, pārdodot pašdarinātas koka pīpes. Vienas cena – ap 400 eiro. (Foto: Facebook)

Pamest Latviju būtu traģēdija

Šobrīd Aleksandrs Latvijā nodarbojas ar nelielu biznesu. Viņš ir noīrējis telpas Imantā, kur paša rokām izgatavo augstas kvalitātes koka pīpes. Viena šāda darinājuma vidējā cena – 400 eiro.

“Klienti pārsvarā ir no ārzemēm. Vēl dzīvojot Krievijā, bieži sūtīju preces uz ASV un Eiropas Savienības valstīm. Protams, šī nav pirmās nepieciešamības prece, taču par biznesu nesūdzos,” teic Aleksandrs.

Papildus šiem ienākumiem viņa ģimene pagaidām pārtiek arī no iekrājumiem. Brīvajā laikā Aleksandrs kopā ar sievu apmeklē Rīgas domes organizētos bezmaksas latviešu valodas kursus. Nākotnē abi vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, un Aleksandrs pauž, ka arī šeit plāno būt politiski un sociāli aktīvs.
Bondarevu ģimenes atvases Romāns un Darja tikmēr pierakstītas bērnudārzā, un Aleksandrs ir pārliecināts, ka nākotnē gan viņš, gan bērni pratīs latviešu valodu. “Tiešām ceru, ka man izdosies tā pa īstam iedzīvoties šajā valstī. Katrā ziņā pēc pusgada, ko šeit esmu pavadījis, man ir skaidrs – atgriešanās man būtu patiesi liela traģēdija,” apgalvo Aleksandrs.

Aleksandrs savā darbnīcā. Viņš kādreiz bijis kaislīgs cigāru smēķētājs, bet pīpju meistarošanai pievērsies pēc tam, kad tādu pašam uzdāvināja sieva. (Foto: Juris Rozenbergs)

Aleksandra pārsteidzošās atziņas par Latviju

* Valsts iestāžu darbā ir milzīgas atšķirības. Latvijā visi dienesti strādā ātri, efektīvi un organizēti. Latvijas ierēdņi ir neticami attapīgi un laipni!

* Cik esmu redzējis, pret krieviem šeit izturas tikpat labi, cik pret latviešiem, tātad – labāk nekā krievi cits pret citu Krievijā.

* Rīgā, spriežot pēc visa, pietiek naudas gan salīdzinoši labiem ceļiem, gan parkiem un bērnu laukumiem.

* Tie draugi, kuri kaut reizi ir bijuši Rīgā, priecājās par manu lēmumu pārcelties, savukārt tie, kuri nav bijuši – pauda izbrīnu un vaicāja, vai man neesot bail.

* Rīga ir ļoti skaista. Gluži kā mana dzimtā Sanktpēterburga, taču ne tik ļoti izkropļota ar vides reklāmām. Arī zaļo zonu ir vairāk, koki ir garāki. Man nebija pat nojausmas, ka ozoli un kastaņas var izaugt tik lielas.

* Mūsu bērni saņems tikpat labu izglītību kā latvieši un pratīs gan krievu, gan latviešu, gan arī angļu valodu.

* Ja jūs domājat, ka Latvijā valda ekonomiskā krīze, bezdarbs un nabadzība, steidzīgi izmetiet televizoru, kamēr smadzeņu bojājumi nav kļuvuši neatgriezeniski. Iesaku noformēt vīzu un aizbraukt savām acīm aplūkot šo brīnumaino valsti!

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

Latvijas arhitektiem atzinība - mūsējo veikumu novērtē kā skaistāko metro staciju Maskavā 2
"Esmu izteikts vienpatis" - gada labākais aktieris Jēkabs Reinis par patriotismu, teātri un "Sarkano mežu"
VIDEO: Krievijā it kā atrasts bēdīgi slavenais kaķis-narkokurjers. Izmeklētājus nepamet šaubas
Skatīt visus komentārus

"Так можно умереть или заболеть": Анастасия Волочкова шокировала своим скудным рационом

«Покажи голую грудь»: Дженнифер Лопез заявила о сексуальных домогательствах режиссера