Andris Bērziņš par demokrātiju, teātri un Tobāgo: "Viss notiek, bet nekam nav nekādas jēgas"

Viņu sazvanīt nevar, uz veco telefonu neatsaucas. Šķiet, varbūt cilvēkam krīze, bet tad viņu ieraugi kā gaili – izvāztu seksti, čalojošu dāmu bariņā – dalām dzērienus vīna telpā Tinto pirms Matīsa Kažas filmas pirmizrādes. Tur Andris atveido kādu neesošu Brodvejas izrāžu ainiņas. Kaut pārcietis veselības problēmas ar sirdi, viņš ir staltu stāju un dzirkstošs. Tikai – pārlieku jūtīgs. Uz interviju viņš ierodas ar sievu Inesi. Viņa ir kolosāls Andra runasvīrs un advokāts vienā personā. Taču šoreiz  saruna ar aktieri, jo viņš spēlēs savu veco lomu – holandiešu jūrnieku jaunajā iestudējumā Tobāgo!, kurš ar jūlija vidu pieskandinās visu Latviju.

Cepiens

– Kā tev tagad klājas?
– Agrāk domāju, ka tie vecie cilvēki muld, teikdami, ka neko neatceras... Un, ja arī kaut ko atceras, tad tikai to, ka kļūst arvien sliktāk. Kad viņi bija jauni, bija čuķ-čuķ foršāk par to, kas notiek tagad. Taču nu varu apliecināt – tu mani vari nosist ar sūdainu koku –, tiešām kļūst tikai sliktāk.

– Beidz! Paskaties, kāda tev smuka, jauna sieva blakus.
– Nu, ir daži gaismas stariņi. Šis ir viens no. Saproti, ir cilvēki, kuri ir laimīgi vieni paši, un tādu ir daudz. Sēž savā būrī, katru vakaru pārskaita piķi un jūtas labi. Es piederu pie paaudzes, kam ir vajadzīgi citi, esmu sabiedrisks cilvēks. Un, ja pasaule iet riņķī un notiek kaut kas ne visai foršs, es nejūtos labi. Tur neko nevar darīt.

– Par ko tu cepies?
– Es īpaši necepos. Nu jau tas laiks ir pāri. Bet esmu piedzīvojis dažādus laikus, un man ir iespēja salīdzināt. Ja sākšu stāstīt, tev būs jātaisa trīs gabali. Kaut, ja runājam par teātri, agrāk izrādes iestudēja mēnešiem, pat pusgadu ilgi, un pēc tam arī tās gāja gadiem. Un katra bija notikums. Tagad viens idiots nopiržas televīzijā, un viņš jau ir zvaigzne, lai gan jau rīt visi viņu ir aizmirsuši – kas tas tāds, ko viņš te darīja? Kā lai to nosauc? Tam nav pat tauriņa spārnu efekta. Man ir viena ģeniāla grāmata, un tur ir viens ģeniāls teikums, ko es joprojām atceros. Uzdots jautājums – kā jums šķiet, ar ko atšķiras Padomju Savienība no Rietumiem? Un atbildi, protams, var tikai žīdi noformulēt, kā kulaks uz acs – Rietumos ir demokrātija, viss notiek, bet nekam nav nekādas jēgas. Padomju Savienībā nenotiek nekas, bet vissīkākajai kustībiņai un vēja pūsmiņai ir milzīga nozīme.

Cilvēkam šķiet, ka vērtība ir absolūta brīvība un demokrātija... Jā, tas ir tas, pēc kā viņi ir centušies un ko beidzot dabūjuši, bet tad iestājas tas mērkaķa un granātas efekts. Nupat redzēju sižetu par to norvēģu džeku Breivīku, kas nošāva 80 cilvēkus. Baigais nacionālists, saka, esot pret šo kārtību Eiropā, bet viņš jau nenošāva nekādus iebraucējus. Un tagad dzīvo trīsistabu cietumā. Tiesa saka – ziniet, Breivīkam ir pretenzijas... Mīļā, nu kur vēl tālāk?! Mēs ļoti strauji tuvojamies pilnīgai bezjēdzībai, kad vairs neeksistēs nekāda atskaites punkta, nekādas kārtības, nekādu noteikumu. Viss iet pa burbuli. Tas bija pirms visa ļembasta, pirms visiem teroraktiem, kad man viens žurnālists teica – nu, kas tur, atbrauks daži melnie, mums taču jābūt humāniem. Viņš man saka – jums ir fobija. Lūk, šādus džekus, šādus pūpolus salasīt vienā brigādē un aizsūtīt uz Sīriju vai Afganistānu, lai bišķīt paskatās. Viņš, sēdēdams pie datora, tā arī dzīvo savā virtuālajā pasaulē. Bet es ne par to....

– Par ko tad?
– Teikšu – ir daudz, par ko cepties. Atceros labos laikus, kad ar Mūžīgo unisonu 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā braukājām krustu šķērsu pa Latviju, pa kolhoziem miljonāriem. Mēs redzējām, kā dzīvo cilvēki, ka viņiem ir šance. Tas nekas, ka Padomju Savienība ar vienu roku pumpēja mūsos iekšā, bet ar otru ņēma atpakaļ. Paskaties, kas tagad notiek! Tūkstošiem pamestu fermu, izskatās kā pēc kara, nekas vairs nenotiek, mums neko vairs neļauj, lauksaimniecības nav, lopkopības nav, cukurbietes neaudzējam... Bet ko darīt? Latvieši ir kļuvuši torgaši – pirkt kaut ko un pārdot. Un tik ceļ lielveikalus – pērciet, pērciet! Par ko gan mēs pirksim? Un, lūk, interesanti – no kā mēs tad dzīvosim? Mēs esam iznīcināti – industriālākā republika no piecpadsmit! Man prasa – Bērziņ, bet kāds ir piedāvājums? Saku – man ir, pasludinām sevi par minoritāti. Mēs tādi jau esam, tikai to skaļi nesaka. Mēs esam minoritāte savā valstī. Kādreiz dauzījos pa Dienvidameriku, tur indiāņi, un mums tāpat vajag sevi pasludināt par rezervātu un dzīvo nost! Uz to attiecas stingri noteikumi, jo minoritāte ir jāsaglabā. Ir pēdējais laiks pasludināt sevi par nacionālo parku vai tamlīdzīgi, ko nedrīkst aiztikt. Būsim kā kultūras mantojums, un Eiropa vienmēr iejūtīgi attiecas pret tādām aizejošām lietām. Tad – uz priekšu! Mēs te izliekamies par baigi drūmajiem bosiem. Taču nav vērts, jo jau trešdaļa mūsējo ir tur un vēl turpina braukt prom. Ja par kultūru – varbūt ko oriģinālu atļaujas vien kāds alternatīvais teātris. Pārējiem, tā saucamajiem repertuāra teātriem – kāda ir politika? Par ko viņi runā? Kādas, dirsā, vērtības – naudu nopelnīt ar kārtējo izrādīti, lai var savilkt galus!

– Tu ej uz teātri?
– Nē. Vai tu domā, mēs pirksim biļetes? Nu tu gan dod! Jau traka galīgi?! Lai es par savu pensiju pirktu biļetes?

– Tev jau ir pensija?
– Ir gan, 280 eiro uz papīra. Daudz esmu strādājis padomju laikā, darba stāžs 22 gadi, bet tas īpaši neskaitās. Rēķina pēc kaut kāda koeficienta. Un manai mātei, kas visu mūžu ir šancējusi, pēdējos piecpadsmit gadus uz traktora, pensija ir vēl mazāka nekā man. Tad pasaki – quo vadis? Šī valstiņa – mazā, stulbā un iedomīgā... Mums nav nekādas teikšanas. Visi, kas laužas pie varas, ir smerdeļi, kuri domā, ka vēl kaut kas būs, ko laupīt. Nu, var jau būt, ka vēl kaut ko var pieķert. Paskaties uz mūļiem, kas pirms pašvaldību vēlēšanām bija salīmēti uz busiņiem... Tā visa ir muldēšana. Mums ir tikai viena izeja – ja tautai tas viss aizies līdz brošai, nu, tā riktīgi, kā grieķiem, piemēram... Lai gan visi tam ir atmetuši ar roku. Lai cik dīvaini būtu, es ceru uz krieviem. Jo arī viņiem ir līdz brošai. Ja iznāktu alianse ar tiem, kuriem tā Eiropas būšana līdz brošai... Bet diez vai.

Sapnis par kuģošanu

– Ko atceries no Tobāgo! laika?
– Man šķiet, Tobāgo! ir viena no tām 21. gadsimta izrādēm, kura Dailes teātrī piedzīvoja nereāli daudz izrāžu. Mēs to spēlējām gandrīz septiņus gadus.

– Šķiet, vairāk nekā simt izrāžu.
– Simt trīsdesmit.

– Tagad, kad esi prom no lielā teātra, pats taisi savas programmas?
– Jā, bet man ir grūti būt pašam sev par menedžeri. Ja vajag, Inese iet un sit kulaku galdā – būs tā! Nu grūti atrast to pozitīvo šodien. Bet, ja pameklē, var! Tāpēc vienmēr vajag ar attieksmi.

– Tu labprāt atsaucies, kad tev piezvanīja par izrādi, kas būs šovasar?
– Protams, visi vecie ķēmi atkal kopā.

– Tu būsi tajā pašā lomā, kurā bija pirms tam, – holandiešu jūrnieks?
– Jā, jā.

– Bija laiks, kad tu arī gribēji kuģot pa jūrām. Kad atnāci no armijas...
– Beidz, šo tēmu neaiztiekam... Par to man ir tāda cemme. Es būtu bijis normāls cilvēks, nevis sēdējis kaut kādā teātrī. Ja tajos laikos, 70. gados, es būtu aizbraucis tirdzniecības flotē par radistu, jau sen būtu bagāts.

– Un būtu pasauli redzējis.
– Jā, un varētu spļaut griestos.

– Tev to nogrieza tāpēc, ka biji kādās slepenajās daļās aiz Polārā loka?
– Ir divas lietas. Pirmkārt jau – kāpēc mani vispār tur aizsūtīja. Redz, tur bija salasīti tādi, kuriem fāteri bija, piemēram, leģionā.

– Kaut ko noziegušies pret padomju varu?
– Jā, un manējais bija leģionārs. Tai daļā bija tāds maziņš kverplis no politpārvaldes, viņš man teica – ja ķebe, Berziņš, pokažu! Mēģināja mani izdrāzt visādos veidos. No sākuma gāja grūti, bet nākamajā gadā ar vienu džeku jau bijām savējie, karaļi. Un ne tikai tāpēc, ka mācējām labi boksēties. Krievu armijā ir grūti, divu gadu laikā no pilnīgiem dundukiem ir jāuztaisa speciālisti. Ir slavenais Baikonuras kosmodroms Kazahstānā, no kurienes večus spļāva kosmosā, un otrs bija tur, kur dienēju, ziemeļos – Arhangeļskā, Pļiseckā. Un tas bija ne tikai rezerves kosmodroms, tā bija vieta, kur krieviem bāzējās stratēģiskie bumbvedēji. Uz borta atomieroči, un piļīja apkārt. Aukstais karš, tā teikt. Iedomājies, bija tik auksts, brīžam pat mīnus 50 grādu, nebija ko uzvilkt, un veči sedzās ar rezerves matračiem. Toties es redzēju polāro nakti un polāro dienu – tas ir superinteresanti. Ap Jāņiem nedēļas trīs saule vispār nenoriet. Nolaižas gabalu virs horizonta un tad atkal ceļas augšā.

– Tātad netiki par radistu un aizgāji uz aktieriem?
– Septiņdesmitā gada rudenī es jau biju paņemts Kinoaktieru studijā. Pēc videnes man bija... nu, kāda brūtīte, tāda skolas draudzene, kura bija uzzinājusi, ka tai gadā tur ir uzņemšana, un baigi taisījās. Es kaut ko uz ātro samācījos, aizgāju un tiku. Tad mani paņēma armijā, bet padomju laikos vismaz tur bija kārtība – ja tu nebiji ticis nekur citur, tad varēji atgriezties, no kurienes tevi paņēma. Tā mani automātiski paņēma atpakaļ studijā. Un tūlīt, tajā pašā gadā, bija uzņemšana kondženē, un Liniņš mūs visus aizdzina stāties, atkal bija jāmācās. Tas viss foršais posms, kad mēs 70. gadu beigās braucām ar izrādēm pa visu Savienību...

– Apbraukājāt Padomju Savienību?
– Vismaz galvenās pilsētas – Pēterburgu, Maskavu, Kijevu, vēl pabijām arī Bulgārijā, demokrātiskajā Vācijā...

– Tu to uztver kā nodevību no teātra puses – ka no tevis atteicās?
– Nē, mīļā. Es teikšu godīgi – teātris, piedod, ir tikai viena maza daļiņa no tā, ar ko esmu bijis saistīts. Šodien tas ir princips, amerikāņu kretīnisms, ko grib pie mums ieviest, – strādā un tik strādā, strādā kā traks, jo tev ir jānopērk tas, ja nevari nopirkt, mēs iedodam kredītu... Tā ir sistēma – cilvēku padarīt par vergu. Par naudas, iztikšanas un zināma glamūra vergu. Jo, ja tev nav tā un tā, tad tu nekas neesi.

– Tu juties kā izžmiegts?
– Jā.

– Tagad esi brīvāks, tikai brīvība smaga?
– Nē. Ir jāsaprot viena lieta – ja esi pietiekami pieprasīts, tad vari parūpēties par to, kā nopelnīt.

– Un ir atsaucība, tevi pieprasa?
– Jā, mēs tā mierīgi.... Ir vēl viena laba lieta – naudiņa ļoti labi dalās ar viens. Nevis ar trīs vai četri.

– Kādā ziņā? Nesapratu...
– Nu, ja tev, teiksim, ir 100 eiro, tie vislabāk dalās ar viens. Nekas nav jārēķina. Ja esat trijatā...

Karību jūras latvietis

– Kā tev šķiet, kāpēc ir vajadzīga tāda izrāde kā Tobāgo! šodien? Vai tā ir tikai jestra muzikāla ampelēšanās?
– Vai zini, cik šogad šai izrādē ir jubilāru? Mārai Zālītei – 65, Andrim Bērziņam – 65, Uldim Marhilēvičam – 60, Indrai Briķei – 60, Paukam tikko palika 65. Marhils ar Māru padomāja, ko jubilejās darīt, un pēkšņi doma – kāpēc ne?! Nav ko slēpt, Mārai Zālītei libretiņš sanāca tīri foršs, par Marhilēviču nemaz nerunājot – viņam ļoti labs gabals. Tāds monolīts verķis. Tobāgo! ir darbs, ar kuru var tikai lepoties. Turklāt mazliet skumjais ekonomiski ģeopolitiskais fons. Tā tas viss kopā ir sanācis. Nu, tad jau jutīs, ko darīsim. Liksim vaļā. Mans trakais kaimiņš, kurš pagājušogad nomira, Henrijs Buks-Vaivads, bija pasniedzējs universitātē, jurists. Kādreiz mums Grēcinieku ielā bija teātris Kabata, bet viņam – tāds meiteņu klubiņš, kur dejoja ap štoku. Nezini? Tu tur nestaigāji?

– Uz Kabatu gāju...
– Nujā... Turklāt Henrijs bija man kaimiņš, dzīvoja aiz sienas Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Reiz viņš man zvana, jo bija nolēmis trešo vai kuro reizi precēties, saka – Andža, davai, izpalīdzi, man vajag vedējus... Bet būs jābrauc uz Tobāgo. Nu, kāpēc ne? Mēs tur nedzīvojām viesnīcā, viņš bija atradis villu pie diviem veciem angļiem netālu no vietas, kur dzīvoja slavenais angļu rakstnieks, kurš uzrakstīja Džeimsu Bondu. Flemings. Tas bija trīsstāvu nams ar septiņām guļamistabām. Viņi iznomāja par lētu naudu uz divām nedēļām. Iedomājies, ja numuriņš, puslīdz ciešams, viesnīcā maksāja ap 200 dolāru, tur – 50! Un pašā Karību jūras krastā, vien jāpāriet pāri mazam zālienam.

– Un tur ir Kurzemes līcis?
– Trīs kilometrus, tur gājām kājām. Kurzemes līcī viņam bija kāzas. Ceremoniju vadīja tīrasiņu aravaki indiāņu garīdznieks. Turklāt īpatnējākais – ja nomazgātu brūno krāsu, varētu teikt, ka izspļauts skandināvs.

– Varbūt viņā tek latviešu asinis.
– Nu nē. Viņš teica, ka ir īsts aravaki indiāņu pēctecis. Tie no Gambijas atvestie nēģeri arī tur ir, nekas nav mainījies. Mēs bijām nesezonā, uz Jāņiem, kad viņiem ir lietus. Nu, bišķi jau lija, bet karsts vienalga – līdz ārprātam. Tā mēs vazājāmies tāda brigāde, cilvēku vienpadsmit.

– Viņiem kaut ko izsaka vārds Latvija?
– Latvija nē, bet Kurland – jā. Oooo, viņi teica, welcome. Jā, viņi dalījās ne tikai ar aliņu, bet arī ar marihuānas kāsīti – aiz cieņas. Man bija profesionālā kamera līdzi, pafilmēju kaut ko.

– Ir kādas zīmes atstātas – kur hercoga Jēkaba kuģis piestāja krastā?
– Augstākajā vietā pie Kurzemes līča ir laukums, apmēram 40 reiz 50 metru, zālieniņš foršs ar sētiņu riņķī un stilizēts tāds kā dzelzsbetona burinieks. Pastulbs piemineklis, to kaut kādi Venecuēlas bagātie latvieši uzlikuši. Un aiz tās sētiņas – viduslaiku kapsētiņa ar latviešu zīmēm uz piemineklīšiem, piemēram, gadskaitļi 1659–1590.

– Un uz tiem latviešu vārdi?
– Jā, viņi pret to izturas ar cieņu. Viņiem tā lielā mērā ir eksotika. Kā mēs ar to šausmīgo karstumu cīnījāmies! Reiz villā samaitājās kondiška, pilnīgs sviests – pamosties sviedru peļķē, jo gaisa mitrums ir 98 procenti. Visu laiku esi slapjš. Īpašnieki sūtīja savu melno apteksnīti, lai viņa uzpasē baseinu. Tas atradās trešajā stāvā ar skatu uz jūru. Viņa prasa – cik jums ūdentiņu siltu? Mēs sakām – nu, 23, 22 grādus. Viņa brīnās – tad jau mēs nosalšot. Bet tas bija vienīgais glābiņš. Mēs dzērām aukstu rumu ar suliņām un ledu un sēdējām līdz kaklam baseinā.

– Latvietis var daudz izturēt, bet toreiz viņiem nebija vēsu baseinu un kondicionētāju.
– Domāju gan. Pirmām kārtām jau slimības viņus tur piebeidza, insekti, visādi sūdi.

– Malārija?
– Domāju, ka nē, jo mums nebija jāpotējas. Odi tur netiek, viņiem laikam nav pa spēkam veikt to lielo gabalu pāri okeānam. Pārsvarā ēdām zivis, jūras produktus, bet paradokss. Mēs skatāmies – brīnišķīgas tīģergarneles, pakās saldētas. Nopērkam, grilēsim. Es lasu – ražots Vjetnamā. Iedomājies, otrā zemeslodes pusē! Nu, tā ir globalizācija. Bet vēl par karstumu – mēs no Vācijas ielidojām vēlā pēcpusdienā, man kamera jau rokā, filmēju, gribu fiksēt mirkli, kā kāpjam ārā. Kamera man sejai priekšā, un pēkšņi mani it kā pilnīgi atsit atpakaļ, domāju – vai viņi lidmašīnai nav dzinēju izslēguši? Gaiss ir tāds...

– ...vielisks?
– Jā, šķiet, ka var paņemt rokā. Un uzreiz elpot smagi. Prasu, kāpēc te neviens ar močiem nebrauc. Viņi saka – tu dulls? Gribi, lai no ģīmja nodzen visu gaļu? Gaiss ir tik biezs, karsts un mitrs... Nevis sauna, bet turku pirts. Karību jūrā ūdens nav tik sāļš kā Nāves jūrā. Gāju filmēt no rīta, vēl nebija astoņi, skatos – foršs līcītis netālu, un viens nēģeris guļ uz muguras, ļurkājas viļņos. Pieeju klāt – džekam acis ciet. Izstaigāju kādu stundu, safilmēju, nāku atpakaļ, jau baigi karsts, skatos – viņš tādā pašā pozā. Es arī pamēģināju – tu nogulies uz muguras, izplet rokas, atslābinies un kā korķis peldi...
Villai dārziņš nebija baigi liels, tur auga paši nepieciešamākie koki – citrons, apelsīns un vēl viens tāds milzīgi liels. Skatos, no zara karājas milzīgs mango, tādu mūsu veikalos neredzēsi, un tik gatavs... Bet blakus auglim – putns kaut kāds, nelaižas prom, lūr uz mani.

– Jo viņš arī ieraudzījis mango.
– Jā, un ir gatavojies to ņemt uz zoba... Zini, kādi ir tropi netālu no ekvatora? Dienas un nakts maiņa notiek ar klikšķi. Klikšķis – un gaisma. Un tumšs. Pa nakti bijām atstājuši vaļā durvis, lai dabūtu kādu pūsmiņu no jūras. No rīta pussešos pamostos no šausmīga trokšņa. Bet tur ir tā – tiklīdz ārā ierubījas gaisma, visi daudzie putniņi, kas tur ir tūkstošiem, lieli un mazi papagailīši, tādi un šitādi, visi trobelē, dzied un mēģina ielidot virtuvē, lai kaut ko nofenderētu. Jo visi tur kaut ko fenderē. Un nevajag modinātāju, zini – tiklīdz iestāsies gaisma, tā pamodīsies no šausmām. Sala ir 16 reiz 46 kilometri, un augšā – lietusmeži, nacionālais rezervāts, vecākais Karību reģionā. Un tā tapšanā ir liels latviešu nopelns, dibināts 18. gadsimtā. Iegāju tur bišķi pačurāt un uzfilmēt, nepagāja ne piecas minūtes, kā bija klāt reindžeri. Viņi tālāk stāv ar mazām mašīnītēm un vēro, kur tūristi pārvietojas. Grib zināt, ko es daru. Saku – es vēroju dabu. Kameru ieraudzīja, forši, neko. Sapazināmies, es teicu, ka faktiski esmu šīs vietas...

– ...mantinieks?
– Jā. Lietus meži ir super, tur iet tādas taciņas, no tām ir bailīgi kāpt nost. Vienu lielu čūsku gan redzējām nobrauktu, metru pusotru, kā šņori, bet tā drīzāk izskatījās pēc kāda žņaudzējtipāža. Vēl tur ir visādi zirnekļi, viss apkārt čaukst. Augstākā vieta ir pusotru kilometru virs jūras līmeņa. Saulīte spīd, un pēkšņi no Atlantijas okeāna puses nāk mākonītis, var redzēt tā robežas. Un tad mauciens tāds, ka dzen tevi zemē, tik spēcīga lietusgāze. Ilgst divas trīs minūtes, un tad – čau, pāriet. Nočūkst un iztvaiko. Lūk, tā tur notiek. Bet, man šķiet, ka pastāvīgi man tur būtu grūti. Nav nekādu gadalaiku maiņu, tikai bišķīt slapjāks un bišķīt sausāks, bet citādi nekādas starpības.

Brīnišķīgas vasaras Kurzemē

– Kādu laiku tu arī sevi varēji saukt par kurzemnieku. Tev tur bija māja.
– Jā, kaut kur tur (smejas). Kad 1979. gadā nokritu un salauzu muguru izrādē Sapnis vasaras naktī, mani ārstēja dakterītis, kurš dzīvoja Mērsragā, vienā mājā ar mūsu slaveno Margaritu Vilcāni. Bija tāda baltu ķieģeļu mājiņa pie upes. Mums piedzima Marija, un vasaras vadījām Bērzciemā, tas ir pa ceļam uz Mērsragu.
Vienu dienu atbrauc dakterītis un saka – klausies, negribi atbraukt man līdzi? Es ārstēju vienu baigi foršu džeku no Kolkas puses, vecu traļmeistaru... Zvejniekiem ar laiku no striķu vilkšanas savelk roku muskuļus, nevar iztaisnot plaukstu, viņš operējis, un džeks nožāvējis butes, izbrūvējis baigi labo kandžu. Saku – laižam! Bet man nav atļaujas. Bez tās tālāk par Roju netikt. Viņš man nokārtoja atļauju, un mēs iebraucām. Lūk, tās bija ārzemes! Nekādu mudaku nebija, tikai vietējie. Tur pat radi varēja iebraukt tikai, ja rakstīja pieteikumu iekšlietu daļai.
Sanāca tā, ka ar to traļmeistaru sadraudzējāmies, jo kopā, protams, tika izdzerts ne mazums kandžas un apēsts ne mazums bušu. Viņam bija nomirusi radiniece, un tāda veca mājiņa stāvēja. Tas bija 80. gadu vidus, es jau biju diezgan pazīstams aktieriņš, un tā bija mūsu radošā nometne. Bitīt matos – nu tie bija laiki! Reiz pie manis atbrauca Uldis Stabulnieks ciemos. Mēs ar viņu tādi čomi bijām. Viņš saka – eu, parādi man kaut ko. Mēs sēžamies mašīnā – man jau uz to laiku bija – un braucam pa ciemiem. Man ir atļauja – esmu pusvietējais! Apstājamies kādā sētā, kur viens vecītis skalda malku, eju tuvāk un saku – paskaties, cik forša vieta! Ka varētu te dzīvot... Tur ir tā – kad skaties no jūras, izskatās kā Vidzeme. Tur jūtos kā mājās, jo esmu no Līgatnes. Bet, uz otru pusi skatoties, saproti, ka esi jūrmalā. Saku – paskaties, kas par vietu... Un tā mēs to māju dabūjām. Tur bija tāda lafa! Sēņojām tā – es pie stūres, bagāžnieks vaļā, braucu ar pirmo ātrumu pa pusaizaugušu meža ceļu, un katrā pusē pa sēņotājai ar nazi – griež tik bekas, baravikas un met bagāžniekā. Bet tas bija toreiz, kad vēl bija krievi iekšā.

– Pēc tam jau visi tur varēja braukt.
– O, kas tur notika deviņdesmitajos! Visi uzskatīja par savu pienākumu turp aizbraukt, jo pārsvarā jau nebija tur bijuši. Pilnīgā pakaļā. Mums tur bija mājas, un mēs dabūjām riktīgi trūkties. Kad visi sāka gāzties, vairs nebija kaifa. Nu atkal ir bišķi labāk, bet sūdi ir tajā apstāklī, ka vietējo praktiski tur vairs nav. Bet nu arī es to māju esmu zaudējis... Redz, kas par lietu – esmu diezgan vienaldzīgs pret mantu.

– Tāpēc manta ir vienaldzīga pret tevi.
– Jā, es esmu Antiņš. Ļoti mīlu Raini (sirsnīgi smejas).