Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Kas mudina latvietes precēt ārzemniekus

Ziņas
2009. gada 29. jūlijā 11:37 2009. gada 29. jūlijā 11:37
 
Turku puisis paklausīgi šiverē latvietes biznesā, itālis asimilējies tā, ka brīvi runā latviski, mazs ķīniešu bērniņš ir latvietis līdz kaulam. Kas mudina latvietes precēt ārzemniekus — bailes no vientulības, eksotikas valdzinājums vai tomēr mīlestība? Un ko par to saka svešzemju vīrieši?

Mazajam Dantem, kurš vārdu dabūjis par godu Aligjeri un kādam slavenam burvju māksliniekam, bērnudārzā izlaidums. Bet jau nākamajā dienā prom uz laukiem pie vecmāmiņas — uz Turīnu Itālijā

To, ka esam stipras, skaistas un varenas, zinām ļoti labi. Vietējie vīrieši uz to skatās kā nu kurš — cits paklausīgi piekrīt, cits apsmaida, cits uzmet lūpu. Bet ārzemnieki ir viegli savaldzināmi. Viņi tik eksotiski pelēkus putnus kā latvietes redz reti. Tomēr — tos pašus sievišķīgos ieročus vien mēs izmantojam, tikai spēks tajos ir tāds — kā rūdījās tērauds...

Mēdz teikt, ka grūti diviem cilvēkiem sadzīvot — katram savs kosmoss. Bet ko darīt, ja otrs ir no citas galaktikas — audzis tik ļoti atšķirīgās tradīcijās, ka dažkārt šķiet — viņi pat elpo citādāk? Kad pirmā sajūsma par svešzemju putnu noplok, ir maz pāru, kuri dzīvo tik saskanīgi, kā cerēts. Kā teica viena no sievām — dzīvot ar ārzemnieku dažreiz ir interesanti, biežāk grūti, bet vēl biežāk — pavisam grūti... Cita domāšana un uztvere, cits priekšstats par lomu sadalījumu ģimenē, attiecībām ar radiem, draugiem, bērniem; galu galā — pilnīgi cits skatījums uz dzīves kārtību un cita vērtību sistēma. Pat visstiprākā mīla nespēj kalpot par nebeidzamu saistvielu, ja reizēm teju visa diena paiet, lai mīļotajam paskaidrotu un argumentētu, kāpēc es daru tā un nevaru darīt tā, kā gribi tu... Tā dzīvojot, noturēties kopā ir divtik grūti, varbūt pat neiespējami.

Tomēr pieredzes ir dažādas. Šoreiz — trīs stāsti, kad svešzemnieks saka: mana sieva ir latviete. Itālis, turks, ķīnietis. Trīs dzīves. Trīs noskaņas un pēcskaņas.

Latvijā tu būsi bomzis!

Eksotiska ir ikkatra internacionāla savienība, taču Enriko un Daces Pecoli duetu jo krāšņāku dara abu dzirksteļojošais temperaments, kā arī viņu nodarbošanās — viņi ir burvju mākslinieki. Pecoli mājās izskatās kā iluzionista dārgumu glabātavā. Viņu dēlēns Dante ik pa brīdim pienāk pie mums. Mēs pārtraucam sarunu, lai noskatītos kādu viņa rādītu triku, tad aplaudējam un smejamies.

“Ar Daci iepazināmies Vācijā, mazā pilsētiņā Lingenā, kurā notika Eiropas līmeņa seminārs,” stāsta Enriko. “Man tajā laikā bija sava teātra kompānija, kurā mācīju bērnus. Par Latviju nezināju neko — vienīgi tik daudz, ka trīs Baltijas valstis ir atdalījušās no Krievijas. Visa mana ģimene dzīvo Turīnā. Smuka pilsēta, bet nav atvērta jaunām biznesa iespējām. Universitātē mācījos Boloņā, esmu teātra režisors un aktieris. Itālijā strādāju arī par burvju mākslinieku.”

“Iznāca tā, ka aizbraucu uz Vāciju un satiku savu otro pusīti,” smaida Dace. “Seminārā bijām dažas meitenes no Rīgas, vienās vakariņās skatāmies — kādi džeki sabraukuši? Par Enriko (tad viņš bija tievāks) meitenēm teicu — it kā simpātisks ģīmītis, bet nu maziņš knariņš...”

Enriko smejas: “Otrā pusē sēdējām mēs ar draugu un darījām to pašu — vērtējām meitenes. — Kā tu domā?  — viņš jautāja par Daci. Forša meitene, es saku, bet par garu...”

“Tajā laikā man bija briesmīgs imidžs,” atceras Dace. “Lielas brilles, oranža, nograuzta čolka. Bet Enriko saka — viņš toreiz izlobījis mani no sīpola miziņām kā Šreks. Enriko runāja franciski un itāliski, es — latviski, krieviski un angliski. Iztikām ar žestiem. Viņš, kāpjot pa trepēm, man iebakstīja, sāka itāliski dziedāt, parādīja kādu triku...” Enriko smejas: “Dace teica, ka labi zinot vienu itāļu dziesmu no Albano un Rominas repertuāra — „Feličita”. Bet viņa to dziedāja ar tādiem vārdiem, ka es nesapratu, kas tā par valodu!”

“Kad nometne beidzās, vienīgais, ko Enriko bija iemācījies angliski, — non stop! Tā liekot manīt, ka grib turpināt attiecības,” stāsta Dace. “Bet es domāju — kā tad, es obligāti ticu itāļu puišiem, nu tik gaidīšu un cerēšu... Skaidrs, ka būs — čau, bambino! Bet tad... Viņš, mācoties dienu un nakti, bija apguvis angļu valodu un zvana — esmu tev noorganizējis darbiņu, brauc šurp! Viņš nokārtoja manu braukšanu uz Itāliju un pieņēma radikālus lēmumus — iemācījās angļu valodu, aizgāja no vecākiem, atrada dzīvokli... To visu — pusotra mēneša laikā. Tas liecināja, ka laikam taču viss ir nopietni... Es tolaik biju skolotāja, naudiņas nebija, par mēnešalgu varēju nopirkt kurpju pāri. Draugi aizdeva naudu, lai būtu atpakaļceļam — ja nu kas misējas... To viņam tikai beigās pateicu, tad viņš bija dusmīgs — kā, tu man neuzticējies?! Bet es viņu testēju, pētīju. Sākumā jau pārpratumi bija, dažādas kultūras tomēr... Piemēram, itāļi ar lielu vieglumu lieto vārdu kretīns. Tagad esmu pieradusi, bet tad man šķita, ka kretīns ir šausmīgi smags vārds. Otrs — es tolaik vispār nekrāsojos, jo pēc pārliecības biju tautumeita, man patika „Iļģi”. Bet Enriko teica — varbūt tu varētu kādreiz uzkrāsoties... Nē! Mēs, latvietes, ar savu dabisko, iekšējo skaistumu! Pat raudāju — ja nekrāsošos, vai tad viņam nepatikšu?!”

Te Enriko nevar nociesties: “Jā, bet tagad tu esi... kā veca Bārbija!”

“Vispirms sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā (starp citu, viņa mamma mani pirmā bildināja), pēc gada — Marijas Magdalēnas katoļu baznīcā,” stāsta Dace. “Biju luterāne, un, lai varētu salaulāties, man nācās konvertēties. Enriko tas ne visai patika. Tagad mums ir puisītis Dante. Gribējām spēcīgu vārdu — kā Dante Aligjeri. Turklāt Dante sākas ar D — tāpat kā Dace — mamma svarīgāka, vai ne? (Dace šķelmīgi skatās uz Enriko) un beidzas ar E — Enriko. Mēs viņu it kā no abām pusēm sargājam. Kā jutos Enriko ģimenē Itālijā? Divējādi. Enriko mamma ir neapoliete — ļoti atvērta un ekstraverta, viņa mani pieņēma momentāni, un mēs tiešām esam uz vienas stīgas. Tētis ir vecāka gadagājuma, dzīvojis citās tradīcijās, noslēgtāks. Sākotnēji bija sajūta, ka viņš mani nepieņem. Iespējams, domāja — uzradusies izmantotāja no plašās Krievzemes, Austrumeiropas. Enriko ģimene ir turīgi cilvēki. Man nācās iekarot Enriko tēva mīlestību ar dažādiem gājieniem. Pirmais — aizbraucām dzīvot uz Latviju. Tēvs domāja: ahā, tātad viņa nebrauca šurp Itālijas dēļ. Un viens šaubu mākonis nozuda. Otrais — Enriko atbrauca uz Latvija ar vienu koferīti, sākām no mazumiņa. Ā, viņi dzīvo no sava darba, tātad uz manu naudu viņa necierē — vēl viena šaubu svītriņa nost... Tēvs bija atbraucis, kad es kā mājturības un kultūras vēstures skolotāja beidzu Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Nu viņš domāja — ahā, viņa mācās, nav muļķīte. Tā soli pa solītim es viņam pierādīju, ka arī Austrumeiropas cilvēki var apprecēties mīlestības dēļ! (Abi skaļi smejas.)

Gribu teikt, ka divu tautību savienība ir interesanta. Bet katram sanāk no kaut kā bišķi atteikties un pie kaut kā pierast. Un nebija tā, uzreiz — jā, precēšu nost, īstais un vienīgais. Pagāja laiks, kamēr visu izskenēju.

Šķiet, Enriko ir viegli saplūdis ar latviešu vidi. Varbūt tāpēc, ka visu laiku blakus bijusi mīļotā sieviete
Citi brīnās: jūs 24 stundas dienā esat kopā. Bet, ja mēs jūtamies labi... Cik tad mums vispār ir dots no augšas šis kopā būšanas laiks? Ja vari to piepildīt optimāli – lieliski! Tas nu gan ir tiesa – itāļi vairāk lutina savas sievas. Tā ir vēl viens, ko testēju, — skatījos, kā Enriko brāļi un tēvs izturas pret savām sievām. Tas bija baigais rādītājs,” atzīst Dace.

“Piecdesmitajos gados Itālijā ģimenes bija ļoti stipras,” piekrīt Enriko. “Tagad visi cīnās par iztikšanu, domā gan par biznesu, gan ģimeni. Man ir trīs brāļi, visiem labs darbs, bet arī sievas ir aktīvas savā karjerā.”

“Enriko tēvs ļoti mīl savu sievu,” turpina Dace. “Viņa ir kā puķīte rozīte. Grib jaunas rotas un tērpus? Viņš — jā, jā, manai sievietei tas ir vajadzīgs. Es šajā jomā esmu ļoti pieticīga.

Taču ir kaut kas, ar ko nevarēju samierināties. Enriko tēva nostāja bija, ka sievietei jāklusē, jo “neviena sieviete nav inteliģenta”. Es ar viņu strīdējos. Teicu — atvainojos, vai jūs to sakāt par savu mīļoto sievu? Un vai Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nav inteliģenta? No vienas puses, tas viņam bija pārsteigums – kā tāda meitenīte var spuroties; no otras puses, man šķiet, viņam cīņas ar mani pat patika — tāds sportiņš!”

“Kādreiz Itālijā tiešām bija tā, ka sieviete strādāja vienīgi mājās,” atzīst Enriko. “Manai mātei visu mūžu ir bijuši cilvēki, kas palīdz tikt galā ar mājas darbiem, ar bērniem. Nu, ir itāļu sievietes, kurām tas patīk, un ir tādas, kurām nepatīk. Manai mammai patika. Bet tas vairāk raksturīgs vecajai paaudzei. Tagad visi vairāk domā par karjeru.”

“To redzēju arī viņu ģimenē — mamma organizē mājas dzīvi, strādā kā ezītis, bet tētis maksā,” atzīst Dace.

“Nevar pelnīt un vēl strādāt mājās,” uzskata Enriko. “Mēs bijām četri bērni, bija grūti. Pie mums vēl dzīvoja tante, maltītes vajadzēja gatavot septiņiem cilvēkiem. Trīs reizes dienā un vairākus ēdienus katrā ēdienreizē.”

Dace saka: “Enriko mamma gatavo visādus šedevrus — kā augstākās klases restorānā.” “Jā, tas mammai patīk. Bet man mājas darbi nepatīk, un Dace to zina. Dacei paveicies, ka neesmu tradicionāls itālis, kurš grib, lai sieviete sēž mājās,” nosmej Enriko.

“Starp citu, runāt itāliski man iemācīja vīramāte,” stāsta Dace. “Kad biju tur pusgadu nodzīvojusi, mani sāka kaunināt, ka vēl nerunāju, es teicu — momento! Es kā švamme sasūcu to valodu pa pilītei iekšā un tikai tad, kad jau pilēja ārā, sāku runāt brīvi. Vēl iepriekšējā vakarā viņa draugi ar mani runāja kā ar ābečnieku, es tikai māju ar galvu, bet jau nākamajā runāju normālā itāļu valodā. Tas viņiem bija pārsteigums.”

“Domāju, ka pirms desmit gadiem Dace kā sieviete bija ļoti laba. Viņai nepatika krāsoties, apkārties rotaslietām. Viņa bija naturāla... Bet tagad — pirkšu to un pirkšu šito...” smejas Enriko.

“Es jau tikai skatuves tēla dēļ, iekšēji esmu tā pati Anniņa,” smaidot taisnojas Dace.

“Itālijā daudziem patīk apģērbi ar vārdu, smuki gredzeni. Dace man patika, jo bija pieticīga,” jau nopietnāk piebilst Enriko. “Runa nav tikai par naudu un ekonomēšanu, man patīk mentalitāte. Kādreiz gan varbūt kļūst par traku — kad viņa saka: ekonomēsim piecus latus... Man Itālijā nemaz nebija viegli. Jā, laba ģimene, darbs, bet visu gribēju darīt pats, bez palīdzības.”

“Tētis viņam teica — Latvijā tu būsi bomzis!” iestarpina Dace.

“Viņš baidījās, ka braucu tik tālu,” atzīst Enriko. “Itālijā viņš būtu varējis kontrolēt situāciju. Forši, ka viņš tagad saprot, ka mēs darījām, kā gribējām. Bet Latvijā man uzreiz patika. Arī auksti nebija. Dažkārt šķiet, ka Turīnā ir aukstāk nekā Latvijā, jo tur ir augsts mitruma līmenis.”

“Mēs esam vīrs un sieva, mīļākais un mīļākā, kolēģi, draugi, čomi, garīgas būtnes. Tas ir svarīgi, ka vari izrunāties, ka vīrs ir draugs un garīgais balsts,” domā Dace. “Tas ir brīnums, ka esam tik tuvi, ka dažkārt mums viena un tā pati ideja iešaujas prātā vienlaikus,” piebilst Enriko.

“Ja viņa ko negrib teikt, es momentāni jūtu un mudinu — nu, saki — es zinu, ka kaut kas ir uz sirds! Protams, sanāk arī pastrīdēties. Mums abiem ir karstas galvas. Citreiz varam uzšvirkstēt no sīkuma.”

“Gadās arī absurdie strīdi,” tā Dace. “Piemēram, kad biju stāvoklī, nopietni sastrīdējāmies, no cik gadiem bērnam uzticēsim mājas atslēgas. Vai arī — kad būvējām māju, strīdējāmies, kurā pusē mūsu dēls turēs bārdas nazīti...”

“Vai Latvijā cilvēki nav pārāk noslēgti? Kad sāku dzīvot Latvijā, gāju uz dažādām aģentūrām un teicu, ka pārstāvu komisko iluzionismu. Man atbildēja — nē, Latvijas cilvēki ir intraverti, viņiem šis stils nepatiks. Tagad jau vienpadsmito gadu strādājam, un izrādās — patīk! Runājot par Itāliju, tā nemaz nav, ka Dienviditālijā cilvēki ir baigi atvērti. Mazajās pilsētiņās mafijas dēļ viņi ir ļoti noslēgti, pat tiešā nozīmē — lai ar kādu parunātos, logu atver tikai mazā šķirbiņā.”

“Attiecībās ir ļoti svarīgi, lai būtu kopīgas vērtības,” uzskata Dace. “Tad arī strīdiņi nav galīgi nekas. Bet, ja strīdi ir par fundamentālām dzīves vērtībām, tad ir „hana”, tad man šķiet – tur neko vairs nevar salīmēt.

Vai Enriko ir greizsirdīgs? Ir gan! Bet es nedodu iemeslu. Protams, ja aizbraucu kaut kur viena, viņš pārdzīvo... Bet arī es esmu greizsirdīga un esmu viņam pateikusi, ka nepiedošu pat vienu reizi. Tavas mantas lidos ne tikai no pirmā stāva... Es tās uznesīšu augšā un nolidināšu no otrā stāva!”  

Tāds temperaments! Vai tās itālietes maz var sacensties ar mūsu Daci?

Bez mīlestības dzīve nav skaista

Pirms dažiem gadiem Dace apprecēja melnīgsnēju un labsirdīgu puisi no Turcijas, vārdā Jusefs. Tagad abi saimnieko mājīgā kafejnīcā „Zem burām” netālu no Bulduru stacijas. Sarunai viņi piekrīt, tomēr arīdzan atzīst — ir lietas, par ko plašākai publikai stāstīt tomēr negribētos. Dzīve ir raiba — vai vienā stāstā visu izstāstīsi...  

“Par Latviju es nezināju neko. Pat skatījos kartē — kur tā atrodas,” smejas Jusefs. “Tad atcerējos, ka mēs ar Latviju futbolu spēlējām, un viņi mūs uzvarēja. Toreiz bija ļoti žēl, ka tā notika. Sākumā angļu valodu pratu slikti, bija grūti ar Daci sarunāties. Togad Dace bija atbraukusi uz Turciju darba ceļojumā — iepazīt virtuves iekārtas —, un pienāca pie manis ar lūgumu, lai izrādu viesnīcas virtuvi... Dace uz Turciju atbrauca pēdējā brīdī, kad beidzās vasaras sezona, un tieši uz manu viesnīcu. Domāju, tas bija liktenis. (Smejas.) Man Dace ļoti patika. Viņa bija ļoti atvērta. Kad viņa aizbrauca atpakaļ uz Latviju, sazinājāmies ar īsziņām. Taču švakās angļu valodas dēļ man bija jālūdz, lai tās iztulko paziņa. Tā kādu dienu saņēmu īsziņu, kurā bija rakstīts — Dace nākamnedēļ atbrauks... Teikšu godīgi – es tam neticēju. Neticēja arī tas, kurš īsziņu tulkoja. “Izmet to no galvas,” viņš teica. “Tā ir cita pasaule.” Es mulsi iebildu: bet viņa solīja... Uz to visi atmeta ar roku — muļķības! Nesadomājies tik daudz...

Kas notika, kad viņa atbrauca? Nu, forši bija! (Smejas.) Sagaidīju. Viņa ielidoja ļoti vēlu vakarā. Es savam draugam dārzniekam palūdzu vienu sarkanu rozi. Viņš uztaisīja veselu buķeti. Es biju tik laimīgs. Atceros, ilgi dabūju gaidīt, lidmašīna kavējās...

Pēc tam viņa brauca pie manis ik pēc diviem mēnešiem. Es uz Latviju braukt nevarēju, bija sarežģīti ar vīzām. Aptuveni pēc gada sākām runāt par to, ka varētu sākt dzīvot kopā. Jā, es cerēju, ka Dace paliks Turcijā, bet palēnām sapratu, ka man tomēr būs jābrauc dzīvot uz Latviju.

Dace Vārpa smejas: lai mazliet atpūstos no sievas, ar kuru jāpavada kopā 24 stundas diennaktī, Jusefs, no rītiem aizverot aiz sevis kafejnīcas durvis, sakot — viss, tagad iešu cept kebabus. To viņš tiešām arī dara — ārā pie kafejnīcas. Tur meitenes viņam smaida un sauc viņu par Džonu Travoltu
Vispār jau man Latvija ļoti patīk. Auksts? Jā. Tomēr neesmu ne reizi slimojis, pat iesnu nav bijis! Daces radiem un draugiem ir vīrusi un gripa, man nekas.

Nu, nebija jau viegli pamest dzimteni. Protams, Turcijā ir citas ģimenes attiecības, mēs ļoti mīlam cits citu. Visi brāļi, māsas... Ir ļoti grūti, ja tu dzīvo tālu prom. Ja, atgriezies Turcijā, tu kļūsti par viesi, svešinieku. Bet arī bez viņas bija grūti. Nācās izvēlēties starp mīlestību un ģimeni.”

“Tas nav viegli,” klausoties Jusefā, Dace piekrīt. “Ne viņam, ne man. Cita mentalitāte... turklāt turkiem ģimenes saites ir pamatīgas, stingras.”

“Visi cilvēki grib savu teritoriju, gaisotni, smaržu, cilvēkus,” Jusefs nopietni piebilst. “Bet arī mīlestība ir ļoti svarīga. Bez mīlestības dzīve nav tik skaista... Esmu mēģinājis pierunāt Daci pārcelties uz Turciju. Runāju, runāju, bet... Dacei ir meita. Un bizness. Tas ir smagi. Dace saka — šeit viss ir pazīstams. Jā, viņa baidās. Lai gan viņa ir ļoti stipra — viņa mani pasargāja. No kā? No sliktām lietām. Viņa ir ļoti stipra sieviete.

Kad ģimenē pateicu, ka braukšu 3000 kilometru tālu prom, mana mamma ļoti uztraucās, kā spēšu atgriezties, ja piepeši kļūs par grūtu... Kaut gan patiesībā viņa negribēja, ka braucu, jo viņa mani tik ļoti mīl, tomēr viņa teica — tu būsi laimīgs. Tā ir tava dzīve, tava izvēle. Tas bija grūts laiks...”

“Viņu ģimene ir ļoti draudzīga un pozitīva,” stāsta Dace. “Un bildināšana tur ir vesels rituāls. Vispirms mani uzaicināja pie viņa brāļa. Šajā procedūrā no ģimenes jābūt klāt kādam vecākajam – kā lieciniekam. Tad ar sarkanu lenti tika sasieti kopā mūsu pirksti, un vecākajam brālim lente bija jāpārgriež. Tā ir kā saderināšanās. Vai puisis pieļauj iespēju, ka meitene teiks nē? Protams! (Abi smejas.) Kad tas paveikts, visi ēd saldumus, baklavu, dzer tēju, un tas nozīmē – saderināšanās ir notikusi.

Kāzas svinējām Latvijā, tās nebija lielas, tikai radi un tuvākie draugi. No vīra puses gan neviens nevarēja atbraukt.

 “Kādas Latvijā ir sievietes?” Jusefs noklausās pārtulkoto teikumu un mirkli padomā. “Turcijā sievietes nav tik stipras kā šeit. Piemēram, mājās viņām vienmēr jāklausa, jāciena vīrietis. Turku ģimenē tikai vīrietis dod pavēles. Latvijas sievietes dzīvo citādi, viņas ir stipras. Kā vīrieši.”

“Patiesībā Turcijas attiecību modelis nav nemaz tik nepareizs,” piebilst Dace. “Sievietes dara to, kas sievietēm jādara, un vīrieši to, kas viņiem jādara. Tikai mēs šeit skaldām, valdām...”

“Jā, Latvijā sievietes ir ļoti svarīgas. Kad tu dodies uz centru, ko tu uzreiz redzi? Kurš tur zvaigznes? Tā ir sieviete! Nevis vīrietis,” iestarpina Jusefs.

“Jā,” Dace smejoties piekrīt. “Kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Brīvības pieminekli, tad prasīja — vai tas esot piemineklis sievietei? Jā, cilvēkam kultūršoks liels!”

“Dažreiz vīrietim sievā ir jāklausās,” pēc ieilguša klusuma brīža saka Jusefs. “Vienmēr ne, bet reizēm tiešām sieviete ir gudrāka par vīrieti. Vai turki klausa sievas? Jā. Tomēr noteicošo gala vārdu saka viņi. Pārkārtot domāšanu ir ļoti, ļoti grūti. (Gara pauze.) Vēl tagad... Iespējams, ka tieši tas ir lielākais diskomforts. Suns, kas staigā pa ielu, uz tevi nerej, bet, ja tu ieej viņa teritorijā, suns ir stiprāks, noteicējs. Un šī ir Daces teritorija.”

“Es jau maksimāli cenšos darīt viņam dzīvi vieglāku,” neslēpj Dace. “Diezgan bieži nobremzēju, jo dažas lietas, kuras pie mums dara citādāk, viņš vienkārši nevar zināt. Elementārs piemērs. Viņš saka: man ir forša ideja – ņemam busiņu un tirgosim pludmalē! Es saku — stop, mīļais! Ir vajadzīgas sanitārā dienesta un pašvaldības atļaujas, mašīna jāreģistrē... (Smejas.) Turcijā viss ir vienkāršāk — izdomā un dari!”

“Turcijā cilvēki ir smaidīgāki, draudzīgāki, atvērtāki.” Jusefa acīs pavīd nostalģija. “Tur ir ļoti atšķirīga gaisotne, tāpēc grūti šeit.... Piemēram, ja tur cilvēkam vajadzīga palīdzība — kaut vai nauda autobusam —, to uz ielas viņam iedos jebkurš. Tas rakstīts Korānā: tev jādod! Bet Latvijā cilvēki saka — ej, strādā! Neaiztiec mani... Ja Turcijā esi izsalcis un tev nav naudas — ej uz restorānu, tev iedos kaut maizi. Mūsu cilvēki palīdz cits citam. Latvijā ne tik ļoti...

Vai esmu jutis nelabvēlīgu attieksmi pret sevi? Pavisam nedaudz. Bet, kad runāju latviski, vecāka gājuma cilvēki ir ļoti priecīgi. Daudzi mani neatpazīst kā turku, domā, ka esmu azerbaidžānis vai armēnis. Bet man patīk Latvijas cilvēki, lai arī ļoti noslēgti. Teiksim, pie mums kaimiņi draudzējas, dzer kopā tēju, bet te pat lāgā nezina, kas blakus dzīvo. Nē, naidīgi nav, bet neviens nečupojas! Citreiz pat nesveicinās... To arī es sākumā nevarēju saprast — viss tik kluss, tik kluss... (Smejas.) Aizver durvis un dzīvo katrs savā pasaulē. Turcijā tas nav iespējams, visi ir saistīti.”

“Es te nebūtu, ja tevi nemīlētu,” saka Jusefs

“Mana sešpadsmitgadīgā meita, uzzinājusi, ka precēšos, sākumā bija priecīga,” vaicāta par radu reakciju, atceras Dace. “Taču pēc tam viss mainījās, jo kultūršoks bija milzīgs abiem. Manai meitai bijusi pilnīgi citāda audzināšana. Turkiem, piemēram, ir tā — ja tu runā ar kādu kaut nedaudz vecāku par sevi, tev viņš jārespektē, un meitenes mājās dara visu — tīra, mazgā, gatavo ēst. Viņas tiek audzinātas, lai nākamajā ģimenē būtu labas sievas un mātes. Tāds ir viņu uzdevums — aprūpēt vīrieti. Bet te — meitai tusiņi, internets, draugi... Manam vīram nav saprotams, ka pie viņas mājās var nākt arī puiši, jo pie turku meitenēm nāk tikai meitenes. Atkal šoks. Ko teica mani vecāki? Mamma vispār ir ļoti atvērta, poliglote, visas iespējamās valodas prot. Draugi? Protams, bija tādi, kas teica — tikai nebrauc uz turieni, tevi ieliks harēmā!”

“Turcijā nav harēmu,” nopietni paskaidro Jusefs. “Ir atļauta tikai viena sieva. Bet kas man šobrīd te ir visgrūtākais? (Ilga pauze.) Droši vien darbs. Tas, ka visu laiku jāstrādā bez brīvdienām. Jāstrādā, jāstrādā... Latvijā ir ļoti daudz jāstrādā.”

Kad Ilze ar mazo Aleksu iet pa ielu, uz viņiem atskatās. Bet pierast pie svešajiem tikumiem Ilzei joprojām esot grūti
Kā ķīnietis aug par latvieti

Ja Lejs ir smaidīgs ķīniešu puisis, kurš saimnieko restorānā „Lielais Ķīnas mūris”. Viņš ir darbīgs, apsviedīgs, viesmīlīgs, bet var redzēt — ar krampi. Pirms diviem gadiem viņš apprecēja latviešu meiteni Ilzi, un nu viņiem ir divus gadus vecs dēliņš Alekss.

Ja Lejs: “Latvijā ar ģimeni ieradāmies 2000. gadā. Pirms tam mani vecāki jau bija paguvuši pastrādāt Ukrainā (tur piedzima mana mazā māsa) un Rumānijā. Taču tur apstākļi sveštautiešiem bija nemierīgi, bīstami, strādāt bija ļoti grūti, un draugi mums ieteica braukt uz Latviju. Atbraucām apskatīties, un — iepatikās. Tā arī palikām.

Kad aizbraucu no Ķīnas, man bija 15 gadu, tur paguvu pabeigt 9. klasi. Kad atbraucām, vispirms mēģinājām strādāt tirgū, bet te to darīt ir vēl grūtāk nekā citur. Tad atvērām restorānu, un nu tas darbojas jau gandrīz deviņus gadus.

Jā, ar Ilzi iepazināmies restorānā. Viņa bija pie mums atnākusi strādāt. Sagājām kopā, kad viņa bija nostrādājusi tikai mēnesi. Draudzēties sākām pēc manas iniciatīvas. Nē, uz randiņiem neaicināju, nekur negājām, ne uz kino, ne kafejnīcām. (Smejas.) Lielāko daļu laika taču pavadām darbā.

Vai neilgojos pēc Ķīnas? Es te, Rīgā, tiekos ar daudziem ķīniešu jauniešiem — gan puišiem, gan meitenēm, daži strādā arī mūsu restorānā. Kāpēc neprecējos ar ķīnieti? Kopš 2000. gada Ķīnā esmu bijis tikai vienu reizi, un, ja jūs man vaicājat, kāda ir atšķirība starp ķīnietēm un latvietēm, domāju, lielas atšķirības nav. Manuprāt, es labāk pazīstu latvietes. Man, iespējams, būtu pat ļoti grūti tuvāk kontaktēties ar ķīniešu sievieti. Tik ilgi esmu prom no Ķīnas... Bet tas, vai var sadzīvot, atkarīgs no rakstura, un smagi raksturi mēdz būt gan ķīniešiem, gan latviešiem.

Tomēr ir, ir daudz atšķirību. Daudz domstarpību ir par darba lietām. Es uzskatu: ja strādāju savā restorānā, tad daru, cik vien varu. Es un mana mamma te strādājam gandrīz katru dienu, nemitīgi skraidām šurpu turpu. Bet Ilze saka ¬— kāpēc tu vairāk laika nevari pavadīt ar dēlu... Vietējie nesaprot, kā mēs varam strādāt bez atvaļinājuma, bet ķīnieši pie tā ir pieraduši, mums tas skaitās normāli. Taču sieva pārmet, un tas, protams, ir grūti.

Atpūšamies gan vairāk katrs ar saviem draugiem, es  — ar ķīniešiem, Ilze — ar latviešiem. Vai tas netraucē? Nu, reizēm jau traucē. Reizēm viņa brauc ar mums, reizēm es ar viņu. Es ar darbiniekiem sarunājos ķīniski, viņi krieviski un latviski saprot slikti, un problēma ir tāda, ka Ilze ar viņiem nevar labi saprasties.

Aleksam tiek svinēta dzimšanas diena — divi gadiņi. Viņš ir kā ūdenszāle, tāpēc ikdienā uz restorānu pie mammas un tēta parasti netiek. Šoreiz ar viņiem kopā arī Ja Leja mamma
Bet ģimenes dzīve, domāju, mums neatšķiras no citiem; nekā tāda īpaša nav. Vai negribu strādāt mazāk? Gribu, protams! Vienkārši man šķiet, ka es šo darbu nedrīkstu pamest. Ja kāds nāktu strādāt manā vietā, tas nebūtu tik vienkārši. Jā, Ilze arī strādā. Palīdz piecas dienas nedēļā. Tikmēr bērnu pieskata aukle. Vai viņš būs vairāk ķīnietis vai latvietis? (Ja Lejs smejas.) Nu, viņš jau tagad ir vairāk latvietis! Kaut arī izskatās kā ķīnietis — tumšas acis, mati... Viņš ir ļoti labi iemācījies runāt latviski. Ķīniski tikai dažus vārdus. Es jau arī gribētu būt ar viņu vairāk kopā. Kad viņš paaugsies, vajadzētu ar viņu uz pāris mēnešiem aizbraukt uz Ķīnu pie radiniekiem. Lai viņš tur mazliet pamācās ķīniešu tautas vēsturi, valodu, lai redz, kā dzīvo viņa tautieši. Es pats esmu tik ļoti pieradis pie Latvijas, ka man bez Ķīnas iztikt nav grūti. Tagad man ir 28 gadi, sanāk, ka gandrīz pusi mūža esmu nodzīvojis Latvijā.

Jā, tas ir tiesa, ka ķīniešu ģimenēs tradicionāli vienmēr galvenais ir bijis vīrietis. Bet tagad, manuprāt, starp laulātajiem nav tik lielas starpības. Kurš aktīvāks pēc dabas, tas arī ir galvenais. Es, teiksim, gribētu divus bērnus – puika jau ir, derētu vēl meitene. Ķīnā pagaidām ir ierobežojums — ģimenē drīkst būt tikai viens bērns, tā ka mēs te, Latvijā, protams, esam labākā situācijā. Tāpēc — mūsu ģimenē nav galvenā! (Ja Lejs atkal smejas.) Reizēm es kaut ko saku, bet Ilze izliekas nedzirdam. Tad viņa kaut ko saka, un es nedzirdu.

Kāzas svinējām paši savā restorānā. Bija radi, draugi... Ķīnā kāzu dienā meitene savās mājās gaida atbraucam puisi. Puisis ar mašīnu atbrauc viņai pakaļ, un tad abi vizinās pa pilsētu riņķī apkārt diezgan ilgi, līdz viņiem pievienojas radi un draugi. Tad viņi brauc uz restorānu, kur viņus apsveic, un tad – mājup, kur ieslēdzas savā istabā, kas par godu šim notikumam ir iekārtota no jauna. Bet pēc tam turpina priecāties ar draugiem. Vēl Ķīnā tiek klāti ļoti bagātīgi galdi, mazākais – 15–20 galdu 200–300 cilvēkiem. Kad viesi, pavadot jauno pāri, braukā pa pilsētu, kādas 50 mašīnas rindojas cita aiz citas vairāku kvartālu garumā kā čūskas aste, un tas ir ļoti skaisti. No pirmās mašīnas tiek šauts salūts, skan mūzika. Tradicionālu kāzu ēdienu nav, galvenais – lai jaunais pāris ar draugiem iedzer, spēlē spēles, viss notiek ļoti līdzīgi kā latviešu kāzās. Bet šeit, Latvijā, viss notiek vienkāršāk.”

Stāsta Ilze: “Man šķiet, pie pierīvēšanās, kas ir katram jaunam pārim, vēl jo vairāk — divu atšķirīgu tautību cilvēkiem, es joprojām nevaru pierast... Smagi ir tas, ka ķīnietim viņa bizness aizņem 99 procentus laika un spēka. Vīra caurām dienām nav mājās, bet es gribētu, lai viņš vairāk laika veltītu dēlam. Un vēl tas, ka arī man te jāstrādā katru darbdienu...

Vai mums sapas rakstura ziņā? Varbūt. Esam precējušies divus gadus, pirms tam vairākus gadus draudzējāmies, bet nevarētu teikt, ka ar laiku ir kļuvis vieglāk, man pat šķiet, ka otrādi... Tagad varbūt vairāk paļaujos uz sevi. Studēt vai iet strādāt citur? Ja es atteiktos te strādāt, man šķiet, Ja Lejs man to nepiedotu. Tā ka par neatkarīgu manu situāciju nosaukt ir grūti. Viņš jūtas kā saimnieks te, es jūtos kā saimniece mājās. Tā jau tās lomas sadalās.

Ko es gribētu mainīt? Lai ir kā normālā latviešu ģimenē (Ilze paaugstina balsi), lai var dzīvot normālu ģimenes dzīvi! Bet man tas nespīd, vismaz pagaidām — restorāns turas uz viņa pleciem.

Reizēm nesaprotu viņa greizsirdību. Tā izpaužas pilnīgi par sīkumiem — ja sarunājos ar citu puisi, lai arī klientu, viņš jau sāk pārmest. It kā jokodamies, bet... Mazais Alekss tiešām vairāk veidojas par latvieti, bet tā ir tāpēc, ka viņš aug šeit, ir kopā ar latviešiem. Viņam šodien paliek divi gadiņi. Tādas mazas viesības taisīsim tepat restorānā. Negribas divatā mājās sēdēt, tāpēc nāksim pie tēta. Dāvanu gan vēl neesam atraduši. Es jau varētu nopirkt kaut mēnesi iepriekš, bet ķīnieši to dara pēdējā brīdī. Kādas dāvanas man parasti vīrs dāvina? Nezinu, vai publiski var teikt... Viņiem, šķiet, nav pieņemts neko dāvināt — ne Ziemassvētkos, ne dzimšanas dienās... Man šķiet, ķīnieši dzimšanas dienas nemaz nesvin, viņiem nepatīk — tā vismaz saka saimnieki. Tāpēc, ja man gribas kādu dāvaniņu, ir jāatgādina...”

Sandra Landorfa

Citi šobrīd lasa

Imants Kalniņš: "No savas ideālās pasaules es neatsakos" 4
Izstrādāts vakcinēšanās kalendārs izglītības iestāžu darbiniekiem 2
Dažas nepilngadīgās arī būtu gatavas dzemdēt, bet vecāki ir pret 1
Pievienot komentāru

Племянница принцессы Дианы вышла замуж за миллиардера

ФОТО: Дженнифер Лопес подтвердила воссоединение с Беном Аффлеком