Miks Ozoliņš vēršas pret Latvijas kino ierēdņiem
Jaunais režisors Miks Ozoliņš, kura filma ar Agnesi Zeltiņu galvenajā lomā „Es gribu tavu meiču” nesen kā piedzīvojusi pirmizrādi, ir neizpratnē par Latvijas kultūras ierēdņu birokrātisko un pat brīžiem ņirdzīgo attieksmi pret kultūras darbiniekiem un sabiedrību. Savu neizpratni viņš paudis diezgan skarbā, bet patiesā vēstulē, kas adresēta Latvijas kultūras ministram un Latvijas Nacionālā kino centra direktorei.
Intam Dālderim
Latvijas Nacionālā kino centra direktorei
Godātais Ministra kungs!
Dārgā LNKC direktore Gailīte – Holmbergas kundze
Cienījamā Latvijas sabiedrība!
Šī ir atklāta vēstule par Latvijas kino sistēmu, kas, dotēta no sabiedrības maksātiem nodokļiem, novedusi pie totālas kritiķu un šīs pašas sabiedrības atsvešinātības. Un vēl šī ir vēstule par attiecībām starp Latvijas kino birokrātiem, kino veidotājiem un kino skatītājiem. Man varbūt vēl nav daudz gadu, bet man ir kas cits. Man ir liela vēlme šīs attiecības uzlabot un, ja ne uzbūvēt no jauna, tad vismaz saknē izmainīt iesīkstējušo, augstprātīgo, personisko blatu un „roka roku mazgā“ sistēmu. Man nav pretenziju pret to, ka filma „Es gribu tavu meiču!“ netika izvirzīta nevienā no „Lielā Kristapa“ nominācijām. Bet snobi, kuri jaunpienācējus sūta spēlēties uz citu smilšukasti, manī izraisa nožēlu. Latvijas kino elites augstprātību lieliski demonstrē NKC darbinieces atbilde manai vecmammai. Interesējoties par filmas izrādes laiku festivāla panorāmas skatē, atbilde skanēja "filma šobrīd jau ir sākusies, bet jūs neko neesat zaudējusi, tā filma jau nav skatāma!". Klikšķis un pīkstieni klausulē.
Tā sanācis, ka Latvijas kino birokrāti apņirdz visu, ko sabiedrība atzīst par labu esam. Un diemžēl arī otrādi. Viņi nekautrējas skatītājus dēvēt par "pelēko masu", un sūkstās, ka tā nav spējīga novērtēt "augsto mākslu". Būtībā Latviešu filmu industrija ir nodzīta pagrīdē, šauras kritiķu elites gaumes gūstā, un balvu skaits nacionālajā festivālā ir apgriezti proporcionāls uz filmu pārdoto biļešu skaitam. Gadu desmitiem neviens šai sistēmai nav iedrošinājies ķerties klāt. Kino ļaudis vienmēr bijuši atkarīgi no tiem, kas sadala valsts budžeta naudu. Taču tā tas ir tikai līdz brīdim, kad nāk jauna režisoru paaudze. Paaudze, kas neprasa naudu no valsts. Paaudze, kas paši atrod investorus, dodas pasaulē un rada skatītājiem, nevis pašiem sev domātas filmas. Es šai paaudzei piederu, un ar to lepojos.
Man šajā sakarībā ir vairāki jautājumi. Iespējams, jūsu pasaulē tie ir retoriski, bet es tomēr vēlētos saņemt atbildes: - Vai tiešām Latvijas kino griesti ir nevis filmas izrādīšana pasaules kinoteātros, bet aprobežošanās ar nacionālo balvu „Lielais Kristaps” un noslēpšanu Kino centra arhīvos? - Vai nacionālā kino veicinātāji rīkojas pareizi, ņirgājoties par debitantu paveikto un nīcinot vēlmi turpināt darboties tēvzemē? - Vai lielākās daļas skatītāju vēlmes un intereses Latvijā vispār tiek ņemtas vērā?
Man arī žēl, ka neesat spējuši pēdējo divu gadu laikā izvirzīt pretendentus Kristapam par labāko aktieri un labāko aktrisi. Latvijā ir daudz izcilu aktieru, viņu vidū Gundars Āboliņš, Juris Žagars, Edgars Samītis, Rēzija Kalniņa, Ksenija Sundejeva, Agnese Zeltiņa un citi. Vai tiešām viņu veikums neatbilst nacionālās balvas latiņai?
Nobeigumā aicinu Ministru, atbildīgās amatpersonas un visus, kam tas svarīgi, izvērtēt NKC darbību un lietderību, kā arī paužu cerību, ka Latvijas kino ierēdniecības sistēma varēs nokāpt no pašu uzceltā pjedestāla, iznākt no lepnības nama, ieskatīties spogulī un pavērsties ar seju pret sabiedrību. Ieguvēji būs visi.
Patiesā cieņā –
2009. gada 15. oktobrī
