Elīna Bīviņa uzskata, ka ar „100 gramiem“ ētiku nepārkāpj
Šogad LTV1 skatītāju iecienītā raidījuma „100 g kultūras“ komandai pievienojās jauna vadītāja Elīna Bīviņa. Saņemot šo piedāvājumu, viņa sapratusi – nav pamata mīņāties uz vietas, ir jāpiedalās!
Televīzijā esmu strādājusi gan aizkadrā, gan kadrā, tādēļ tā man ir ļoti labi pazīstama un saprotama vide. Vasaras beigās, saņemot uzaicinājumu pievienoties raidījuma „100 g kultūras” komandai, bija patīkami trauksmaina izjūta, kam izskaidrojums, visticamāk, ir sen zināmā patiesība, ka darbs televīzijā ir labā nozīmē kā narkotikas – ja tas reiz pamēģināts, tad apzināti vai neapzināti, bet gribas atgriezties. Man tas laikam bija neapzinātā līmenī, jo vēlmi strādāt medijos biju sevī iemidzinājusi. Pirms pieņēmu lēmumu, protams, konsultējos ar cilvēkiem, kuru viedoklis man ir svarīgs. Kad saņēmu viņu atbalstu, bija skaidrs, ka nav pamata mīņāties uz vietas – ir jāpiedalās! Lēmuma pieņemšanu, protams, atviegloja raidījuma tematika – kultūras notikumi un procesi, kas paceļas pāri sabiedriski politiskajam fonam, kas dažbrīd kā slikta popmūzika piepilda mūsu ikdienu un liek mums justies nenovērtētiem, strīdēties un neiedvesmo. Ja mani aicina papildināt jau esošu, visnotaļ spēcīgu radošo komandu, tad šie cilvēki acīmredzot ir novērtējuši, ka man ir ko teikt par kultūras norisēm, ka varu dot savu radošo pienesumu raidījumam.
„0 pozīcija” savulaik neradās tukšā vietā – mēs to veidojām pieredzējusi komanda, kas bija savstarpēji labi sastrādājusies raidījumos „Nedēļa” un „Krējums... saldais”. Joprojām uzskatu, ka tobrīd jaunizveidotā raidījuma „0 pozīcija” formāts bija ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Kādēļ tas neiedzīvojās tobrīd – to vairs nav nozīmes tagad iztirzāt, taču pie formāta būtu vērts atgriezties. Raidījums „100 g kultūras” Latvijas Televīzijā ir jau vairākus gadus, to veido pieredzējusi radošā komanda, un tas Latvijas telekompānijās ir absolūti vienīgais raidījums, kas runā gan par kultūras notikumiem, gan procesu kopumā.
Ja meklējam šādas līdzības, tad aģentūra bija daudz tuvāka būvniecības nozarei. Mūsu uzdevums bija ļoti tehnisks – izstrādāt un virzīt būvprojektus, kurus par prioritāriem bija atzinusi Kultūras ministrija. Protams, līdzās tehniskajam darbam liela vērtība bija iespēja iepazīt kultūras nozari pavisam citā kapacitātē – apstākļos, kad kultūras ļaudis plāno savu darbu un piedāvājumu publikai kvalitatīvi citā līmenī, kam nepieciešams ne vien talants un radošums, kas Latvijā ir augstā līmenī, bet arī moderna infrastruktūra. Šī izpratne, protams, palīdz paskatīties uz kultūras procesiem citādi, plašāk.
Katram no šiem medijiem ir savs šarms. Radio ļoti brīvā un demokrātiskā veidā uztur saikni ar klausītāju, viņu informē un izklaidē. Radio var būt gan sarunu partneris, gan fons. Televīzija savukārt uzliek skatītājam zināmu pienākumu – tomēr uz brīdi piestāt, ieklausīties un skatīties. Tomēr, neraugoties uz šīm atšķirībām, publika diskutē vienlīdz – gan par radio dzirdēto, gan televīzijā redzēto. Tā kā atbildība publikas priekšā par izteiktu vārdu ir abiem medijiem. Vienīgā lielā atšķirība, ko, strādājot radio, ļoti izbaudīju, bija būtībā neierobežotā tiešraides burvība un priekšrocības. Klausītājs ir sasniedzams momentāni!
Elīna Bīviņa fotogrāfijās
Būt televīzijā nozīmē kā uz skatuves tikt vērtētam daudzu skatītāju priekšā. Vai jūs viegli panesat kritiku?
Es ne tikai viegli panesu, bet arī ļoti gaidu un priecājos par konstruktīvu, profesionālu un objektīvu kritiku. Profesionālu mediju kritiķu, televīzijas kolēģu viedokli es ļoti novērtēju. Cita lieta, ka Latvija ir piesātināta ar subjektīviem negatīviem vai dažbrīd dogmatiskiem viedokļiem, kas tiek pasludināti par absolūtu patiesību. Pēc pirmajiem manis vadītajiem „100 g kultūras” raidījumiem daži cilvēki centās uzsākt diskusiju par to, ka es nebūtu drīkstējusi pēc darba sabiedriskajās attiecībās atkal strādāt medijos. To pieskaitu tam otrajam „kritikas” paveidam. Savu lēmumu par atgriešanos medijos esmu rūpīgi izsvērusi, nesaskatu tajā ne ētikas pārkāpumus, ne interešu konfliktu.
Kultūra man visu mūžu bijusi klātesoša, jo, pateicoties ģimenei, esmu uzaugusi kultūras vidē, iepazīstot gan aizkulises, gan kultūras notikumus. Tagad, audzinot meitu, kurai šogad būs 10 gadi, cenšos viņu vest uz vērtīgiem koncertiem, teātra izrādēm, lai arī viņai veidojas „kultūras odere”.
Ņemot vērā, ka raidījumam piektdienās pievienojusies jauna rubrika „Nacionālie dārgumi”, vai varat nosaukt savas dzīves dārgumu top 5?
Man ir viens vislielākais dārgums, kas neievietojas nekādos „topos” – tā ir mana meita Līva. Un vislielākais sapnis ir spēt ar viņu saglabāt draudzeņu attiecības un sarunas. Par dārgu un saudzējamu vienmēr esmu uzskatījusi savu ģimeni, draugus, dzīves skolotājus. Visu to, kas mani veidojis tādu, kāda esmu, iedvesmo un palīdz pilnveidoties.
