Brīvdienu ceļvedis. Septiņas lietas, kas jāpiedzīvo 6. un 7. martā
Brīvdienās kopā ar Austru Pumpuri un viņas bērniem svinēsim Austrasdienas, galerijā „Daugava” atklāsim purva skaistumu, Liepājā smiesimies par savu vēsturi, Jūrmalā meklēsim Latvieša sapni.
Kā arī kopā ar dziedošiem studentiem svinēsim kora „Gaudeamus” pusgadsimta jubileju, ar dancotājiem izdejosim savu piederību Latvijai, bet Dikļu pilī sagaidīsim Marlēnu Dītrihu.
Diez vai latviešiem tik labi skanētu un diez vai Imants Kalniņš būtu Imants Kalniņš, ja 1975. gadā uz skatuves ar ģitāru nebūtu uzkāpusi liepājniece Austra Pumpure.
Kad vēl dziļajos padomju laikos Austra ar savām tautasdziesmu un Imanta Kalniņa programmām atbrauca uz Rīgu, likās, ka visi galvaspilsētas latvieši sapulcējušies Leļļu teātra apkaimē. Pie teātra bija vismaz divtik ļaužu nekā varēja ietilpt teātra mazajā zālītē, kuri prašņāja pēc liekas biļetītes. Austrasdienas izvērtēs par alternatīviem latviešu Dziesmu svētkiem. Un tā ir joprojām...
Pirms pāris gadiem Austra nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu un turpina dziedāt kopā ar savu Austrasbērnu pulku.
Sestdien, 6. martā pulksten 17.00 Austra ar saviem dziesmu bērniem uzstāsies Vaļņu ielas Mākslas darbinieku namā – vietā, kur gandrīz pirms 35 gadiem, 1975. gada rudenī režisora Oļģerta Krodera iedrošināta pirmo reizi uzstājās publikas priekšā. Pēc koncerta visi dosies uz Vecrīgas folkklubu „Ala”, kur notiks sadziedāšanās ar Austru.
Svētdien, 7. marta pulksten 12.00 Austras dienas Rīgā turpināsies. Tad Mākslas darbinieki namā Austrasbērnu – Arņa Miltiņa, Silvijas Silavas un Agitas Kaužēnas izpildījumā skanēs Mīļdziesmiņas bērniem.
Tā nu ir sanācis, ka vairums cilvēku purvam iet apkārt ar līkumu - akači sargā purvu no ļaudīm. Un tādēļ mēs laikam īpaši nesajūsmināmies par purvā rodamo skaistumu. Nevis tāpēc, ka tā tur nav, bet tāpēc, ka mēs to vienkārši nesaredzam.
Purvs ir noslēpumains, drusciņ biedējošs, jo ir tak akači un kas tik baiss nav dzirdēts... Purvi nav kā Gaujas senleja, kas vilina pastaigām ievziedu laikā, zelta rudenī un baltā ziemā. Tur ir cita romantika un tāpēc, purvs var būt kā neskarta daba, jo tik maz ir traucēts, tam iets ar līkumu, jo ne tur ko celt, ne stādīt, ne kokus zāģē. Purvs dzīvo savu dzīvi savā poētiskajā pasaulē. Tiem, kam nācies to baudīt, paliek iespaids uz visu mūžu. Tāds jaunatklājums un milzīga radošu ierosmju krātuve purvs kļuvis arī mākslas profesoram Jānim Andrim Osim, kura personālizstādi, veltītu purvam, „Ainava. Tuvā un tālā. II” līdz 27. martam skatāma Rīgas mākslas galerijā „Daugava” (Alksnāja ielā 10/12, Vecrīgā)
Pats mākslinieks par savu pēdējo gadu interešu un mākslas darbu objektu teic: „Beidzamajos gados īpaši saista Latvijas vides neskartākie segmenti, purvi ar savu pārsteidzošo daudzveidību šķietami skaudrajā pieticībā. Latvijas purvos iekodēta zināma noslēpumainība, tie saistās ar leģendām un nostāstiem, kuri ainavas motīvā ienes dziļākus slāņus.”.
Apaļu jubileju – pusgadsimta pastāvēšanas godus sestdien, 6. martā pulksten 17.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā svinēs viena no skanīgajām latviešu vīru kopām – RTU vīru koris „Gaudeamus”.
Pirmajā svētku koncerta daļā kora mākslinieciskā vadītāja Ivara Cinkusa vadībā skanēs divi vokāli simfoniski skaņdarbi – Johanesa Brāmsa Rapsodija altam un vīru korim ar solisti Ievu Paršu un Jāņa Lūsēna „Magnificat” ar soprānu Gintu Siliņu. Kopā ar „Gaudeamus” muzicēs kora „vārda brālis” simfoniskais orķestris „Gaudeamus Orchestra”.
Koncerta otrajā daļā kora Goda diriģenta Edgara Račevska vadībā tiks atskaņots Jāņa Dreimaņa cikls „Nīcas kāzas”. Kā jautrs pārsteigums sev un klausītājiem, koncerta noslēgumā būs kora Talantu parāde, kurā piedalīsies arī kora draugi – Nacionālā teātra aktieri, komponisti Uģis Prauliņš, Niks Gothams un Juris Kulakovs.
Kora „Gaudeamus” dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs 37 gadu garumā bija maestro Edgars Račevskis. Kopš 1996. gada kori vada Ivars Cinkuss. Savas darbības laikā „Gaudeamus” ir koncertējis četru kontinentu vairāk kā trīsdesmit valstīs ieskaitot Austrāliju, Ķīnu, Dienvidāfriku un ASV.
Marlēna Dītriha iebrauc Dikļos
Latviešu teātra skatuves dzimtenē – Dikļos, kur 1818. gadā tika uzvesta pirmā izrāde latviešu valodā – Frīdriha Šillera „Laupītāji”, sestdien, 6. martā pulksten 19.00 Dikļu pils Klēts zālē uz pāris stundām caurbraucot piestās slavenā vācu izcelsmes amerikāņu aktrise un dziedātāja Marlēna Dītriha.
Dikļu pilī tiks izrādīta Ditas Balčus iestudētā izrāde „Marlēna Dītriha. Caurbraucot” ar Raimondu Vazdiku galvenajā lomā.
Izrāde ir veidota kā muzikāla preses konference, kuras laikā vīzija – slavenā aktrise Marlēna Dītriha viesojas kādā no Latvijas vietām. Žurnālists – fotogrāfs un viņas fani iztaujā aktrisi, kura atklāj daudz interesantu un pikantu faktu par savu dzīvi. Marlēna dzied savas mīļākās dziesmas un izklaidē skatītājus ar atmiņu stāstiem. Izrādē skan Marlēnas Dītrihas populārākā dziesma – „Lily Marlen”, kas neatstāj klausītājus vienaldzīgus jau vairākas paaudzes. Uzveduma pamatā ir Dītrihas memuāri „Ņemiet manu dzīvi” un viņas meitas atmiņas. Dikļu pilī būs redzami interesanti fragmenti no aktrises kinofilmām un intervijām
Liepājā smejas par Latvijas vēsturi
Runā, ka tie, kuri māk par sevi paši pasmieties, ir sīksti un vitāli cilvēki. Vai latviešu tauta tāda ir un vai mēs to atzīstam, līdz 28. martam varam pārliecināties Liepājas muzejā (K. Ukstiņa ielā 7/9), kur ir skatāma izstāde „Latvijas vēsture karikatūrās”
Izstāde piedāvā 38 latviešu mākslinieku politisku notikumu redzējumu, sākot no Latvijas valsts izveidošanās 1918.gadā līdz mūsdienām.
20. gadsimta sākumā latviešu karikatūras spēku un ietekmi sabiedrībā noteica ievērojamu mākslinieku – Jāņa Roberta Tilberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas, Sigismunda Vidberga un citu pievēršanās satīriskā zīmējuma žanram. Šajā laikā īsu, bet spožu uzplaukumu piedzīvoja arī latviešu humoristiski satīriskā prese un karikatūras žanrs.
1940.gadā, pēc Latvijas nonākšanas padomju okupācijā, tika pārtraukta arī visu Latvijas brīvvalsts laika preses izdošana. Taču tas neatturēja māksliniekus radīt pastāvošo iekārtu izsmejošas karikatūras.
Plaša karikatūru izmantošana Latvijā propagandas mērķiem aizsākās Otrā pasaules kara laikā, kad vienai okupācijas varai nomainot otru, šis mākslas žanrs tika izmantots sabiedrības saprāta pakļaušanai abās frontes pusēs.
Pēc kara latviešu māksliniekiem nācās piemēroties Latvijā pastāvošajai padomju ideoloģijai, kas pieļāva publicēt satīriskus zīmējumus tikai par sadzīves negācijām, kā arī apsmiet Rietumu buržuāziju. Nedaudz brīvdomīgākas karikatūras sāka parādīties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū - Gorbačova „perestroikas” laikā.
Pēc neatkarības atgūšanas tādi mākslinieki kā Gatis Šļūka, Ludmila Bulikina, Tamāra Sergijenko, Māris Bišofs un citi rada izteiksmīgas un kritiski asas karikatūras par šodienas Latvijas ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem notikumiem.
Latvieši sapņo Jūrmalas muzejā
Mākslinieces Agneses Bules personālizstāde „Latviešu sapnis” ir mūsdienu leģendārs folklorizējies tēls. Parasti izstādes notiek mēnesi, divus, varbūt pusgadu un tad tās slēdz un par to kādreizējo „godību” atgādina vien sīks ieraksts pēc gadiem izdotā mākslinieka darbu kataloga pēdējā lappusē.
„Latviešu sapnim” ir pavisam cits mūžs, kaut arī mākslas skolotāju savulaik neatzīts projekts, tas jau vairāk nekā desmit gadus ir iemantojis parastā skatītāja – latvieša atzinību.
Izstāde „Latviešu sapnis” tapa 1999. gadā kā Bules diplomdarbs maģistres grāda iegūšanai Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas meistardarbnīcā. Žūrijas nevienprātības dēļ „Latviešu sapnis” tika noraidīts un tā arī nekad netika aizstāvēts. Neskatoties uz to izstāde – multimediālais projekts jau vairāk nekā desmit gadus ceļo pa Latvijas pilsētām un nemitīgi tiek papildināts.
Izstāde šo gadu laikā jau pabijusi daudzās Latvijas pilsētās, bet nu to līdz 28. martam var apskatīt jeb izdzīvot arī Jūrmalas pilsētas muzeja (Tirgoņu ielā 29, Majoros) kamīnzālē.
Kāds tad ir mākslinieciski baudāmais Latvieša sapnis? Pati māksliniece to raksturo šādi: „Zīmes, tēli, simboli un situācijas, kas izmantotas izstādē, ir latviešu pamatvērtības - Koks, Muca, Saule, Sēne, Jūra, Pīle, Ozolzīle un citas. Savukārt šo elementu salikums veido latviešiem vien piemītošo un neatkārtojamo Latviešu sapni, kas liek pasmaidīt un aizdomāties par stāvokļiem un situācijām, kādās mēs visi atrodamies. Te notiek viss iespējamais un neiespējamais, iedomājamas un neiedomājamas lietas - Saule spīd, Jūra šalc, Zīle krīt, Lietus līst, Koks aug, Lapas plaukst, Latvietis uz mākoņa maliņas brauc, Mucai zari pret debesīm aug, Latvietis pīlītes pūš, Sēnes no Latvieša aizgūtnēm mūk un tā tālāk.”
Dejotāji vienojas diždancī par Latviju
Sestdien, 6. martā pulksten 20.00 VEF Kultūras pilī norisināsies unikāls diždancis – tautas deju ansambļu lielkoncerts „Mana deja Latvijai”, kuru paspilgtinās Žoržs Siksna un Tirkīzzilās krāsas koris.
Tautas deju ansambļa „Rotaļa” vadītāja, horeogrāfa Ginta Baumaņa izlolotāja diždancī piedalīsies Latvijas labākie lielie un mazie dejotāji no „Rotaļas”, „Daiļrades”, „Danča”, „Dzintariņa”, „Liesmas”, „Līgo”, „Teiksmas”, „Vektora” un „Zelta sietiņa”. Dancotāji būs vienoti un savu mīlestību uz Latviju paudīs kopējos deju rakstos, apliecinot un ticot, ka deja ir spēks, reizē arī aicinot ikvienu Latvijas iedzīvotāju, nešķirojot nedz pēc amatiem, nedz nacionālām un citām pazīmēm, padomāt un atcerēties, ka mūs visus vieno Latvija.
Elmārs Barkāns
