Mīklainās nāves Latvijā
„Latvijas Kuģniecības” pārstāvja Venta Kodola bojāeja nav pirmā dīvainā nāve Latvijā. Arī agrāk cilvēki krituši no liela augstuma vai viņus pat nodzēlusi lapsene. Un vienmēr fonā bijusi liela nauda.
Rīgā kāda nama kāpņutelpā Dignāja ielā viņš no piektā stāva nokritis starp kāpņu margām. Ar smagām traumām viņš ticis nogādāts slimnīcā, kur no gūtajām traumām miris. Kodols bijis LK padomes īpaši pilnvarotais pārstāvis, un viņa pienākumi bija LK pārstāvība kriminālprocesā par vairāku desmitu miljonu ASV dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma 2003-2005.gadā un tiesvedības nodrošināšana LK piederošo vientipa kuģu kompāniju zaudējumu piedziņā Apvienotajā Karalistē. Policija sākusi lietas izmeklēšanu.
Mīklainās nāves
Savā praksē tādus gadījumus neatceros,” par mīklainiem atentātiem teic atvaļinātais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis, kura gaitas likuma sardzē sākās pirms vairāk nekā pusgadsimta, 1956. gadā. Ir gan dzirdēts par Valsts drošības komitejas darbībām ārzemēs, nogalinot pārbēgušos spiegus. Arī pārbēdzēju Aleksandru Ļitviņenko, bijušo Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieku, pirms dažiem gadiem noslepkavoja Londonā — ar radioaktīvo poloniju. Devas vērtība melnajā tirgū bija 10 miljoni ASV dolāru. „Kādreiz runāja par čigānu metodi — ja viņiem jātiek vaļā no kāda ienaidnieka, iedot tēju, pēc mēneša vai diviem cilvēks nomirst. Neviens eksperts neko nevar pateikt. Tādas valodas tautā klīda, taču nekur nekad nekādas lietas nav izmeklētas, runāts tikai fantāzijas līmenī,” teic Blonskis. Tomēr savādi nāves gadījumi mūsu valstī bijuši, un ne viens vien.
Nāve uz kuģa
Latvijā mīklainākā saindēšanās ir divu jūrnieku nāve 2004. gadā, par ko vairākkārt rakstīja žurnāls „Nedēļa”. Dmitrijs Balajevs un Māris Ūlaps uz kuģa „Kera” nomira visai dīvainos apstākļos. Ūlapu atrada mirušu kajītē, kad kuģis devās uz ostu Marokā. Balajevs sūdzējās par sliktu pašsajūtu, un kuģis devās uz tuvāko ostu Kanāriju salās, bet ārsti vairs nespēja palīdzēt.
Valsts darba inspekcija atzina, ka viņi lietojuši reibinošus dzērienus un saindējušies ar metanolu. Taču ekspertīzē Gaiļezerā atklājās, ka Balajeva līķim izņemts žultspūslis un sirds. Metilspirta klātbūtne ekspertus nepārsteidza – līķis pirms atkārtotas sekcijas balzamēts etilspirta un formalīna šķīdumā, bet formalīns satur līdz 20 procentiem tehniskā spirta. Abiem mirušajiem konstatēta plaušu tūska.
Uz kuģa esot bijusi ķimikāliju noplūde, kuru neitralizēt sūtīti Balajevs un Ūlaps. Balajeva mātei divas reizes atteikts ierosināt krimināllietu. Viņai ir aizdomas par kukuļošanu. No Spānijas saņemtais līķa apskates protokols ir pazudis, bet Valsts policijas atbildē pausts, ka informācija par šāda dokumenta esamību nav apstiprinājusies. No kuģa nomniekfirmas, „Baltic Shipmanagement Ltd”, saņemti vien 135 lati bērēm.
Un ar to viss vēl nebeidzās. Kāds jūrnieks, kurš palīdzēja kārtot Balajeva mātei lietas, vēlāk pazuda — naktī okeānā no kuģa, gan ne no „Keras”. Savukārt liecinieks, arī jūrnieks, kurš stāstīja žurnālistei Sallijai Bēnfeldei par drūmajiem apstākļiem uz „Keras” arī ir jau miris. Apmēram 36 gadu vecumā no sirds nepietiekamības... Kaimiņi apgalvojuši, ka pirms tam redzējuši viņu apciemojam agrāk mājā neredzētus, svešus vīriešus.
Traģiskie „Latvenergo” miljoni
1994. gadā „Latvenergo” spices vīri parakstīja uzņēmuma galvojumu bēdīgi slavenās bankas „Baltija” kredītam desmit miljonu latu apmēram, vēlāk cedētam kādai Lihtenšteinas kompānijai. Trīs miljoni no šīs summas tā arī neatradās, ļoti ticami, ka nogūla pašmāju darboņu kontos.
Neviens no galvotājiem vairs nestaigā pa šīs zemes virsu. Bijušais „Latvenergo” prezidents Gunārs Koemecs nomira nākamajā gadā pēc skandāla ar infarktu. Gan tikai 46 gadu vecumā, bet gadās jau arī tā. Toreizējais premjers Māris Gailis pat sprieda, ka jāsauc talkā ASV Federālais izmeklēšanas birojs, bet galu galā oficiāli palikusi vien versija par vāju sirdi. Starp citu, tagad Gailis vada „Latvijas Kuģniecības” padomi, un arī šā uzņēmuma pārstāvis mīklaini gājis bojā.
1998. gadā savā dārziņā Salaspilī pēkšņi saļima un vairs nepiecēlās „Latvenergo” galvenais grāmatvedis Leons Marcinkus, kurš arī parakstīja galvojumu. Atraitne stāstīja, ka vīram bijusi alerģija pret lapseņu indi. Iespējamā slepkava jau bija prom. Ārsti gan brīnījās, jo pat alerģijas gadījumā cilvēks nenomirstot uzreiz, lūdz nāvei paiet pāris stundas.
„Latvenergo” jurists, kuram Koemecs nodiktēja liktenīgās sēdes protokolu, zaudēja dzīvību autokatastrofā. Dažus gadus pēc tam bojā aizgāja arī Valsts kontroles darbinieks Valdis Vilciņš, kurš veica revīziju „Latvenergo”.
Sirds neiztur 31 gada vecumā
Sirdslēkmes piemeklējušas arī citus svarīgus lieciniekus. Tā arī tiesu nesagaidījis, nomira 31 gadu vecais „Latvijas dzelzceļa” dispečers Maksims Kollegovs. Divas nedēļas pirms tam viņš bija savā darba postenī, kad Rīgas stacijā sadūrās divi vilcieni un dzīvību zaudēja četricilvēki. Tātad svarīgs liecinieks, kurš varēja zināt, kā bija ar aizliedzošo signālu, cik vainojams nu jau notiesātais mašīnists, cik – dzelzceļa vadības neizdarība.
Kollegovs atteicās no rehabilitācijas kursa pēc traģēdijas, jo viņam nebija veselības polises. Viņš katru dienu kļuva aizvien pelēkāks, sūdzējās, ka dur zem lāpstiņas, trūkst spēka, tomēr gāja uz darbu,” Neatkarīgajai stāstījusi viņa sievasmāte Biruta Pavļenko. Uz slimnīcu jauno vīrieti nogādāja tieši no dzelzceļnieku mācību kursiem. Nākamajā rītā viņš, ejot pa gaiteni, zaudēja samaņu. Ārstiem Kollegovu neizdevās izglābt.
Miokarda infarkts varot skart pirms tam praktiski veselus cilvēkus. Kollegovs bija pārpūlējies, preses uzmanības un ažiotāžas nomākts. Tomēr nav nemaz tik grūti sirdskaites izraisīt „no malas”.
Bīstamās balkona margas
1998. gada vasarā pār sava dzīvokļa balkona margām pārkrita un nositās toreizējā ekonomikas ministra, ventspilnieka Laimoņa Strujeviča (Latvijas Zemnieku savienība) padomnieks, advokāts Andis Bumbieris. Versijas bija visdažādākās, turklāt 23. jūlija rītā Bumbieris meklēja palīdzību Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojā. Viņš pavadīja četras stundas sarunās ar likuma sargiem, neko ļoti konkrētu nepavēstīja, vien uztraucās par nepatikšanām darbā, kur viņu spiežot noformēt nelikumīgus lēmumus. Bumbieris jau pirms nedēļas bija iesniedzis atlūgumu ministram.
Drošības labad Bumbieri visu dienu novēroja trīs biroja darbinieki, neko aizdomīgu nemanot. Pēc divām dienām padomnieks bija miris... Ierosināto krimināllietu par novešanu līdz pašnāvībai prokuratūra 1998. gada decembrī izbeidza, secinot, ka notikusi pašnāvība, „bez ārēja spēka iedarbības”.
Toreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš šo rindu autoram, tad „Lauku Avīzes” korespondentam, uz laikraksta ārpilsētas rezidences balkona Valgumā rādīja uz ne pārāk augstajām margām un klāstīja, ka paslīdot vai neuzmanīgi pārliecoties, itin viegli varot nokrist. Pat vēl pēc vairākiem gadiem dzirdēti stāsti no „pietuvinātiem avotiem”, ka traģiskajā dienā Bumbieru dzīvoklī bijuši vēl kādi cilvēki, tikai atraitne baidoties runāt.
Lielākais troksnis tolaik Ekonomikas ministrijā bija ap ideju mainīt maksāšanas līdzekļus privatizācijā, kas ļautu vērtīgus valsts uzņēmumus iegūt „par sviestmaizi” — lielu daļu maksājot ar sertifikātiem. Bumbieris esot bijis pret šo Strujeviča ierosmi, kuru pēdējais vēlāk atsauca. Pēc Bumbiera nāves vairāki politiķi rosināja ministra demisiju, bet velti. Tagad gan viņš no lielās politikas ir prom.
Māris Puķītis
