Šerps kurzemnieks vai sirsnīgs latgalietis - vai tiešām katrā Latvijas novadā esam citādi?

Lai noskaidrotu, cik nozīmīga ir vieta, kur cilvēks dzimis un audzis un kā tā veido viņa raksturu, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja latgalieti, folkloras pētnieci Janīnu Kursīti-Pakuli un kurzemnieku, mūzikas izdevēju, mūziķi Guntaru Raču.

Dzintars un māls

Guntars Račs: – Bērnībā un pusaudžu gados par Latvijas novadu atšķirībām vispār nedomāju. Tas bija laiks, kad pastāvīgi dzīvoju Liepājā un man apkārt – tikai liepājnieki. Ja mūsu pulkā uzradās, piemēram, kāds rīdzinieks, tad mēs tā nedaudz šķībi uz viņu skatījāmies. Tikai vēlāk, gadiem ejot, sāku pamanīt atšķirības. Jā – atšķirības tiešām ir. Nav šaubu, ka kurzemnieku un it sevišķi liepājnieku ietekmējošākais faktors ir jūra. Jūras klātbūtne, rietumkrasts, liedags. Tam bija liela nozīme īpaši padomju laikā, kad robežas bija slēgtas. Raugoties uz jūru, varēji raudzīties uz visu pasauli. Bija dzirdēts stāsts, ka Latvijas brīvvalsts laikā no Liepājas kursējis kuģis uz Ņujorku. Tas šķita romantiski. Mēs apzinājāmies, ka, lūk, Liepāja ir vieta, no kurienes iespējams nokļūt Ņujorkā. Tas deva plašuma izjūtu un cerības.

Janīna Kursīte-Pakule: – Kurzemes raksturīgie simboli ne tikai jūra un liedags, bet arī dzintars.

Guntars Račs: – Protams. Dzintara meklēšana man nav sveša. Taču vārds dzintars man uzreiz asociējas ar mūzikas festivālu Liepājas dzintars, kas manā dzīvē spēlēja milzīgu lomu. Konkrētais festivāls pulcēja brīvdomātājus un hipijus no visas Padomju Savienības. Vēl būdams mazs, es sapratu, ka te ir īpaša brīvības zona un citur tik brīvi nevar uzvesties. Tā bija fantastiska atbrīvotības sajūta.

Janīna Kursīte-Pakule: – Ja runājam par novadu simboliem, viens no Latgali raksturojošiem lielumiem ir māls. Tā ir Latgales podniecība paaudžu paaudzēs. Vienubrīd padomju laikā podniecība bija panīkusi, jo tā tika aplikta ar lieliem nodokļiem, bet – kopš astoņdesmitajiem gadiem Latgales keramika ir atguvusies. Māls – tā ir Latgales simboliska zīme, kas norāda saistību ar zemi. Kā nākamo simbolu varu minēt katolicismu latgaliešu īpatnējā formā – kā tautas kristietību. Un trešais simbols – tā ir folklora, tautas tradīciju turpināšana. Folklora salīdzinoši labi saglabājusies arī Kurzemē. Jau daudzus gadus braucu ar studentiem ekspedīcijās pa visiem novadiem un esmu novērojusi, ka kurzemniekiem ir kādas trīs aizsargčaulas. Sākumā kurzemnieki ir ļoti noslēgti, tu nevari tikt viņiem klāt. Un tikai tad, kad esi ticis garām trešajam aizsargslānim, vari būt draugos uz mūžu. Savukārt latgaliešiem vispār nav nevienas čaulas. Tas reizēm rada problēmas. Latgalieši var momentāni mesties ap kaklu, bet, kad attiecības uzreiz neizveidojas, grūti tās turpināt. Tādā ziņā kurzemnieks un latgalietis – tās ir divas galējības.

Guntars Račs: – Tam varu tikai piekrist. To, vai kurzemniekam ir tieši trīs čaulas, es nezinu. Bet vismaz viena – pavisam noteikti. Var pat šķist, ka kurzemnieki ir tādi kā nedaudz bremzēti un lēnāki. Piemēram, mans draugs Ainars Virga ir konkrēts piemērs, kāds ir īsts kurzemnieks, kas visu savu dzīvi nodzīvojis pie jūras. Viņš daudz nerunā. Ja arī kaut ko pasaka – ja vispār kaut ko pasaka –, tad tas ir vienkārši un patiesi. Man kā spilgti piemēri ir agrāk Liepājā dzīvojušais rakstnieks Egons Līvs un dzejnieks Olafs Gūtmanis. Viņi bija kā nesteidzīgi kapteiņi, kas nokāpuši krastā. Tādi mierīgi un stabili.

Janīna Kursīte-Pakule: – Kurzemniekiem raksturīgas ilgas pauzes. Vēsturnieks Nikolajs Vīksniņš kādā no saviem darbiem pieminēja divus latviešus, kas dodas uz gadatirgu. Ceļā viens uzdod jautājumu, bet otrs nesteidzas atbildēt. Tā arī abi iet klusēdami. Un tikai tad, kad abi atgriežas no gadatirgus, otrs nospriež, ka beidzot pienācis laiks atbildēt. Latgaliešiem tāda situācija būtu neiedomājama. Viņi ir manāmi runīgāki par kurzemniekiem.

Kas sēž Saeimā?

– Manuprāt, Saeimā visvairāk ir vidzemnieku. Viņi pēc sava rakstura ir izmanīgāki. Šī izmanība vislabāk atspoguļojas Piebalgas vēsturē. Ne velti piebaldzēnus sauca par Latvijas ebrejiem, precīzāk sakot, Latvijas žīdiem. Viņi bija tirgotāji. Es domāju, ka no šīs izmanības daudz kas ticis pārmantots. Tajā pašā laikā man grūti iedomāties kurzemniekus kā lielus tirgotājus.

– Šķiet, kurzemniekos vairāk ir karavīra, nevis tirgotāja gēni.

– Tā varētu būt. Turklāt Kurzemē ir unikālas kultūras saliņas. Pirmkārt, tās ir suitu kultūra, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Otrkārt, savu atzīšanu gaida kuršu ķoniņi. Tie ir kuršu kopienas pārstāvji, kas nekad nebija dzimtcilvēki. Viņi bija latviešu muižnieki. Iespējams, pliki kā baznīcas žurkas, tomēr – ar savu neatkarību. Viņi mācēja ar vāciešiem noslēgt līgumus.

– Lai vai kā, mēs tomēr esam dažādi saistīti. Piemēram, mans tēvs ir no Latgales, no Baltinavas. Turpat netālu ir autobusu pietura Rači. Latgalē dzīvo daudzi mūsu radi. Savukārt māte ir no Ventspils. Tā kā pats esmu dzimis un audzis Liepājā, sevi uzskatu par liepājnieku. Bērnībā vasaras pavadīju Latgalē pie tēva māsas, kur ikdienā tika lietota latgaliešu valoda. Es to labi sapratu, bet nelietoju. Pirms pāris gadiem, kad radās nepieciešamība, sāku runāt un sapratu, ka sanāk tīri labi.

– Interesanti, ka daudz netrūka, lai šodien mēs te nesēdētu un nerunātu par Latgali kā par Latvijas sastāvdaļu. Šis jautājums aktualizējās tikai 20. gadsimta sākumā un tika noformulēts 1917. gadā, kad notika apvienotais Latgales kongress. Tika izskatīti trīs varianti par Latgales turpmāko statusu – pievienoties Latvijai, mēģināt veidot atsevišķu valsti vai pievienoties, kā toreiz uzskatīja, demokrātiskajai padomju Krievijai. Kongresā uzvarēja mācītāja un rakstnieka Franča Trasuna viedoklis par Latgales pievienošanos Latvijai. Toreiz atšķirības starp Latgali un pārējo Latvijas daļu bija daudz lielākas nekā tagad. Piemēram, Latgalē rakstīja latīņu drukā, bet pārējā Latvijā vēl līdz trīsdesmitajiem gadiem – gotu drukā.

– Es kā muzikants esmu spēlējis daudzās kāzās gan Liepājā, gan apkārtnē – Nīcā, Bārtā, Rucavā. Vairākas kāzas esmu nospēlējis arī Latgalē. Atšķirība ir milzīga. Pirmām kārtām atšķiras svinamo dienu skaits. Latgalē tiek svinētas vismaz trīs dienas, savukārt Liepājas pusē – ja sestdienas vakarā esi nospēlējis, tad jau naktī vai nākamajā rītā posies mājās. Taču – ja esi atbraucis spēlēt, esi gatavs trim vai četrām dienām. Tevi gan izguldinās, gan paēdinās. Man palikušas atmiņā kāzas, ko nosvinēju dienas četras vai piecas. Tur tika runāts trīs valodās – latviski, latgaliski un krieviski. Visi labi sapratās, un nekādu nacionālu konfliktu nebija. Toties bija pamatīga dzīves svinēšana – ar plašiem dvēseles žestiem. Tur viss bija liels un plašs – arī tosti. Sātīgs ēdiens un daudz dzeramā. Viesi nāca un gāja. Bija krāšņi un jautri.

– Atceros kādas studentes pierakstu par konkrētām kāzām Latgalē. Tur gāja tik jautri, ka radās ideja nozagt vedējmāti. Viņu nozaga un ieslēdza klētiņā. Visiem bija tik jautri, ka par vedējmāti drīz vien aizmirsa. Viņu izlaida tikai nākamajā dienā. Tas gan nenozīmē, ka tik jautri notiek visās latgaliešu kāzās. Tomēr jāatzīst, ka svinēšanas ilguma un jautrības ziņā latgaliešu kāzas sit pušu normālas kāzas citos novados. Latgaliešu kāzām raksturīga atraisītība, atbrīvotība un dziedāšana. Un tas ir jauki, jo citādi – ja kāzas pārvēršas vienīgi par etiķeti, kļūst neinteresanti. Lai atbrīvotos, ne vienmēr vajag daudz alkohola. Atbrīvotību dod arī dziedāšana.

Īpašs skatījums pierobežā

Janīna Kursīte-Pakule: – Kaut mēdz uzskatīt, ka latgalietis ir spītīgs, manuprāt, viņš var būt tikpat spītīgs un stūrgalvīgs kā citu novadu latvieši. Nesen man bija saruna ar kādu kundzi, kas bija šķīrusies. Viņa pieminēja sava bijušā vīra izteikto spītību. Kad jautāju, vai viņš ir latvietis, sieviete atbildēja, ka vispār latvietis, tomēr čangalis.

Guntars Račs: – Es domāju, ka kurzemnieki ir ne mazāk spītīgi par latgaliešiem. Esmu dzirdējis daudzus stāstus. Daudzi mani draugi un paziņas ir kaut ko sasnieguši tieši aiz spītības. Piemēram, grupa Līvi. Tas, ko viņi sasniedza, zināmā mērā notika, spītējot tam laikam un politikai.

Ja ielūkojamies Eiropas kartē, Latvija šķiet diezgan maza. Ja paskatāmies globusā, tad – vēl mazāka. Un tomēr – cik daudz atšķirību starp novadiem, cik daudz neparastu un raibu tradīciju! Viena un tā pati lieta tiek sauktas dažādos vārdos, turklāt nāk klāt visādi aizguvumi – no vācu, krievu un poļu valodas. Un visi var lieliski saprasties, ja darāmi kopīgi darbi. Taču reizēm šīs atšķirības tiek izmantotas, lai viens otru apsaukātu.

Janīna Kursīte-Pakule: – Par apsaukāšanos ir kāds piemērs. Kurzemē nelietoja apsaukājošo vārdu čangalis, kurzemnieki bija ārpus tā. Šis vārds radās Jaunpiebalgā un Piebalgā, un tikai vēlāk čangalis aizgāja pa visu Latgali.

Guntars Račs: –  Atklāti sakot, dzīvodams Liepājā, es vispār neko nezināju ne par čangaļiem, ne čiuļiem. Mūsu pusē šī tēma bija pilnīgi sveša un nezināma. Tikai vēlāk par to uzzināju. Un tikai vēlāk es atklāju arī citas atšķirības, piemēram, to, ka Liepājā runā nedaudz citādāk nekā citur. Kad sāku dzīvot Rīgā, man pat zināmā mērā vajadzēja sevi lauzt, lai mainītu savu izrunu. Reizēm man gan izsprūk pa kādam liepājnieciskam vārdam, un tad ģimenē ir liela jautrība. Tie ir brīži, kad pasprūk platie ē un kad zilonis ir zīlonis, nevis zilonis.

Janīna Kursīte-Pakule: – Ja mēs runājam par novadu īpatnībām, visinteresantākā situācija parasti ir pierobežā. Ne velti daudzi projekti visā pasaulē tiek veltīti pierobežu pētīšanai. Kurzeme robežojas ar jūru un Lietuvu, Latgale – ar Krieviju un Baltkrieviju. Pirms kāda laika pētījām Baltkrievijas pierobežu – kādus trīs kilometrus no Latvijas. Tur šķita – laiks ir apstājies. Bija interesanti vērot, kādas saglabājušās vecās koka ēkas, akas ar svērteņiem un vecās kapsētas. Turklāt cilvēki pat īsti nezina, kāda viņiem ir tautība. Robeža sniedz īpašu skatījumu. Piemēram, kurzemniekiem jūra ir perspektīva. Otrā pasaules kara laikā tā deva iespēju aizbēgt. Arī padomju laikā jūra it kā deva skatu uz pasauli, bet – tā bija slēgta zona. Ar robežsargiem un robežsardzes posteņiem. Vidzemei šis pierobežas efekts ir mazāk izteikts. Tā robežojas ar Igauniju, bet šī robeža nav stipri izteikta. Vienā pusē ir Valka, otrā – Valga. Vidzeme ar Igaunijas teritoriju ilgstoši bija viena guberņa – turklāt šīs zemes vienoja kopīga reliģija.

Hernhūtisms un lībiskais aspekts

– Jāatzīst, folkloras ziņā Vidzeme ir stipri nabadzīgāka par Latgali un Kurzemi. Ja skatāmies Krišjāņa Barona dainas, daudzās Vidzemes vietās vispār nav pierakstīta neviena tautasdziesma. Jājautā – vai tās bija vietas, kur neprata dziedāt? Kas par vainu? Tas izskaidrojams ar kādu vidzemnieku īpatnību – hernhūtismu jeb Brāļu draudžu kustību. Tā bija piētiska kustība, kas atstāja lielu ietekmi uz Vidzemi. Savā ziņā tā bija demokrātiska kustība, kas sludināja, ka visi – gan kungs, gan kalps – ir vienlīdzīgi Dieva priekšā. Tas bija ļoti pievilcīgi. No vienas puses, hernhūtisms veidoja reliģisku sajūsmu, no otras – fatālismu jeb paļaušanos uz likteni. Vēlāk šīs paļaušanās uz likteni pamanāma vairāku Vidzemes rakstnieku darbos. Piemēram, Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes tekstos ieskanas fatāli motīvi. Līdzās dievbijībai Vidzemē ir arī cits aspekts, un tie ir Piebalgas veikalnieki. Vidzeme ir ļoti dažāda. Vidzemi tāpat kā Kurzemi raksturo arī lībiskais akcents. Pēdējie Vidzemes lībieši dzīvoja ap Svētciemu. Starp citu, bijušais premjers Indulis Emsis ir tīrs Vidzemes lībietis no Svētciema apkaimes. Viņa māsa Anita Emse raksta dzeju Vidzemes lībiešu izloksnē. Kaut laika gaitā lībiskais jau tapis par latvisko, tas tomēr ir atsevišķs aspekts.

– Mana sieva Sintija ir tīra vidzemniece, kuras senči entajās paaudzēs bijuši rīdzinieki. Viņa ar vieglu ironiju izsakās par tiem, kas Rīgā nodzīvojuši tikai dažus gadus un sauc sevi par rīdziniekiem. Kaut Rīgā esmu nodzīvojis diezgan ilgu laiku, pie īstiem rīdziniekiem tomēr sevi nepieskaitu. Esmu no Kurzemes un Liepājas, tur mana sirds. Esmu liepājnieks. Tomēr mūsu piemērs rāda, ka kurzemnieks ar vidzemnieku var tīri labi sadzīvot. Es gan piekrītu, ka kurzemnieks kopīgu valodu ātrāk atradīs ar latgalieti.

Esmu pamanījis vēl kādu interesantu niansi, kas attiecas uz Kurzemi. Kaut kāda neredzama barjera manāma starp liepājniekiem un talseniekiem. To esmu pamanījis arī mūziķu vidē. Latvijā ir gan Liepājas mūziķu mafija, gan Talsu mūziķu mafija – Intars Busulis, Jānis Stībelis un Linda Leen. Un lieta tāda, ka kopīgi projekti mums neveidojas. Šeit drīzāk ir nevis sadarbība, bet gan konkurence. Tā nu tas ir.

– Tas laikam tāpēc, ka Liepājā dominē kuršu aspekts, bet Talsos – lībiešu.

– Toties man kā liepājniekam ir palaimējies būt klāt pie Latgales populārās mūzikas popularizēšanas. Agrāk latgaliešu valoda gandrīz nemaz netika izmantota populārajā mūzikā. Situācija mainījās, kad mēs parakstījām līgumu ar grupu Borowa MC un tika ierakstīts hits Visskaistākajai meitiņai. Tad uzradās arī citas grupas, kas sāka lietot latgaliešu valodu jau daudz drosmīgāk. Tagad neviens vairs nebrīnās, ja kāds dzied latgaliski. Interesanti, ka pašā sākumā dziesmu Visskaistākajai meitiņai Radio SWH raidījumā BB brokastis atskaņoja kā joku, kā humoru. Taču dziesma ātri vien kļuva ļoti populāra, nekā smieklīga tur nebija. Tas bija atklājums un pārsteigums. Jebkura valoda – tas tomēr ir unikāls mūzikas instruments. Es vēl joprojām neesmu zaudējis savas naivās cerības, ka reiz latviešu valoda ar kādas lieliskas kompozīcijas palīdzību kļūs interesanta visai pārējai pasaulei.

Rīgas stils un etiķete

Janīna Kursīte-Pakule: – Diemžēl globalizācijas laikmetā rīdzinieki ir zaudējuši savu agrāko uzvedības stilu, kas tika veidots un kopts divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Kad studiju gados braucu no Tartu uz Rīgu, man bija interesanti vērot rīdzinieku tipāžus. Tie bija neatkārtojami. Taču Rīgā arvien vairāk spiedās iekšā iebraucēji, un tas, kas bija izveidots Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā, kā mazi gabaliņi lūza nost.

Guntars Račs: – Es atceros, ka vēl astoņdesmitajos gados Rīgas centra kafejnīcās pēc izskata varēja noteikt, kurš ir rīdzinieks un kurš – iebraucējs. Man pat bija tāds kā mazvērtības komplekss, ka es nevaru līdzināties izturētajiem un inteliģentajiem rīdziniekiem, kas smalki un eleganti prot malkot kafiju. Tagad šā stila vairs nav. Reizēm ar Sintiju aizejam uz kādu kafejnīcu, un tikai ļoti retos gadījumos izdodas ieraudzīt kādu pāri, kas atsauc atmiņā astoņdesmitos gadus. Un tad gribas teikt: “Ir! Lūk, sēž īstie rīdzinieki!” To var noteikt pēc viņu manierēm, uzvedības, ģērbšanās stila.

Janīna Kursīte-Pakule: – Agrāk Rīga bija spēcīga ar kultūras etiķeti, bet novadi – ar kultūras tradīcijām. Diemžēl Rīgas kultūras etiķete gandrīz ir noskalota, bet tradīcijas novados – kaut arī pašķīdušas – ir saglabājušās. Tās veido atsevišķas tradīciju saliņas – gan Kurzemē, gan Latgalē. Šajā sakarā gribu pieminēt Zemgali, no kuras, starp citu, nākuši visi pirmskara Latvijas prezidenti. Otrajā pasaules karā un izsūtīšanās visvairāk cieta tieši Zemgale. Tikai tagad tā mēģina atgūt savu patību. Piemēram, caur Rundāles pili un tās veidotāju Imantu Lancmani. Tas ir mēģinājums veidot Zemgales bajārisko etiķeti šā vārda vislabākajā nozīmē. Zemgalē ir atsevišķi kultūras punkti, bet vēl daudz darāmā, lai tā atgūtu pašapziņu.

Guntars Račs: – Atliek vien secināt, ka ar mūsu dažādību varam būt interesanti gan viens otram, gan citiem. Tradīciju atjaunošana – tas ir jauki un nepieciešami, tomēr gribas piedzīvot laikus, kad radīsim un nostiprināsim jaunus simbolus.