Kāpēc Grūtups vēlreiz "izvaro" Rogaļova upurus?

Grāmatā attēloti seksuālā maniaka Staņislava Rogaļova noziegumi 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Autors detalizēti aprakstījis seksuālo noziegumu ainas, minot datumus, vietas, upuru vārdus, uzvārdus. Piemēram, „norāva biksītes un iestūma locekli taisnajā zarnā,” „cietušajai taisnajā zarnā iedzīta saimniecības svece (29 cm garumā)” utt. Savukārt grāmatas atvērumā redzami kaili mirušo sieviešu ķermeņi. Vismaz dažus no tiem pēc aprakstiem iespējams atpazīt.

Andris Grūtups skaidro, ka pieturējies pie vēsturiska žanra, kurā pieņemts minēt vārdus. Pasaules literatūrā tas neesot nekas jauns. Motivācija bijusi tā laika sociālās realitātes un traģisko notikumu atainojums tā, lai lasītājs tos labāk varētu izprast.

Mediju eksperte Sandra Veinberga uzskata, ka Grūtupa grāmatai būtu jākalpo par precedentu, lai Latvijā beidzot ieviestu tiesībsarga institūciju, kas izskatītu gadījumus, kad publiskajā telpā nonāk nepubliskojami personas dati. Preses ombuda neesamību viņa uzskata par barbarismu.

Vēsture ar indivīdiem nerēķinās

„Jā, līķus „draugos” mēs nevaram apskatīties, bet tās, kuras palika dzīvas, varam izskaitļot. Tas nav bezkaislīgs, bet gan erotisks izklāstījums. Autors ir iedvesmojies no sausa teksta un izpaudies. Rūpīgs un precīzs viņš ir pret visiem, ko uzskata par personām, bet ne pret upuriem. Autoram upuri nekas nav, tikai teksts. Tas saucas marodierisms – līķu apzagšana. Tas ir līdzīgi kā tad, kad, ieraugot autoavāriju, tā vietā, lai palīdzētu cietušajiem, viņus aplaupa. Tas, ko autors pārdod, nav kvalitatīva literatūra, bet tas, kas nozagts līķiem. Esmu pārliecinājies, ka viņš nav runājis, nav prasījis piekrišanu cietušajām,” savu nostāju pauž Felsbergs.

Andris Grūtups nenoliedz, ka izmantojis lietas materiālus, protokolus:

„Tas ir vēsturisks žanrs, kurā pieņemts, ka vārdi un uzvārdi ir īsti. Jā, ar dažām esmu runājis, dažas pašas stāstījušas žurnāliem. Katram vēsturiskam notikumam ir sava nozīme, un šajā gadījumā tā kalpo kā pieredze un mācība. Jaunām sievietēm ir svētīgi palasīt, kas var notikt, ja nesargā sevi, jo cilvēks pats visu piedzīvot nevar. Cilvēki nezina, ka ir jāpiesargājas.”

Felsbergs min epizodi, kurā kāda 17 gadus veca meitene par izvarošanu nav ziņojusi policijai, jo „slēpusi savu negodu”. „Šobrīd tai sievietei ir 46, 47 gadi. Nu ko? Pietiek slēpties, tautai savi varoņi jāzina.” Gūtups šo epizodi komentē: „Visticamāk, ka viņai jau sen ir cits uzvārds, varbūt jau trīsreiz to nomainījusi. To var zināt tikai tuvākie cilvēki.”

Grūtups: „Piekrītu, ka dažām personām ir zināmas neērtības, bet viņas ne toreiz zināja, ne tagad. Grāmatas faktūrā ir svarīgas tā laika izjūtas, notikumu atspoguļojums. Neviena no viņām nav ne Sofija Lorēna, ne Margareta Tečere, ne Sandra Kalniete. Es pieturējos pie žanra noteikumiem, ne tīksmināties, ne citādi ko sliktu darīt neesmu gribējis. Saprotu, ka spriedīs un būs sabiedrības reakcija.”

Jautāts par kailo līķu fotogrāfiju kolāžu (sejas nav saskatāmas) ar smaidoša Rogaļova portretu centrā, Grūtups skaidro: „Izmantoju  izmeklēšanas fotogrāfijas, lai parādītu Rogaļova reakciju, lai cilvēki saprastu, kas ir maniaks, lai palīdzētu lasītājam radīt tēlu. Ilustratīvais materiāls parāda, kas tas bija par zvēru. Jā, vēstures īpatnība ir tāda, ka tā nerēķinās ar atsevišķu indivīdu neērtībām,” saka Grūtups. Pasaules literatūrā ir kaudzēm piemēru, kad grāmatā minētos vēsturiskos notikumus un personas var viegli atpazīt, arī sabiedrībā zināmas.

Ko lasītājs pērk?

Felsbergs min piemēru: „Stāstā par kādu nevainīgu jaunavu cieša piesaiste tēmai ir informācijā, ka Stasis (kā autors viņu mīļi dēvē) „iebāzis roku makstī gandrīz līdz elkonim un tad vēl ar šļauku bagarējis”: patiešām saistoši gūt skaidrību, cik dziļi viņš iekļuvis šajā meitenē, kura dzīvoja man kaimiņos un pēc tam pazuda, neticamu baumu apvīta (domāju, šajā grāmatā daudzi atminas savas paziņas, kurām uzmanību pievērsuši pēc nāves).”

„Attiecībā uz reālām un pat fiktīvām personām autoram ar ētiku viss kārtībā: veltījumi, pateicības, atzīšanās mīlā, detaļu neizpaušana... Tad kāpēc lasītāja perversi baudkārajai acij ļauts mieloties ar vārdā nosauktas mirušas sievietes klēpi, kurā sabāztas lodītes un kuras tuviniekiem nav izteikts ne veltījums, ne pateicība, pat ne atvainošanās? Ļoti vienkārši: upuri nav personas,” raksta Felsbergs.

“Riskēšu prognozēt, ka „Maniakam”, kura prezentācijā ļaužu pūļi kāvās, kura nezināmā lieluma vērienīgā tirāža strauji uzsūcas no veikalu plauktiem, kura ceturtdaļtūkstoti lappušu arī es apriju vienā elpas vilcienā, jākļūst par atjaunotās Latvijas lielāko tirgus veiksmi oriģinālliteratūras laukā,” saka Felsbergs.

„Prece laba! Jautājums cits: ko tieši Andris pārdod? Atļaušos vispirms nosvītrot kādu īpašu literāro talantu. Savu pētniecisko darbu? Jau tuvāk: tas paveikts tiešām pamatīgs, bezmaz četrsimt avotu – visu cieņu! Tomēr galvenais, ko autors pārdod – un ko lasītājs pērk! –, ir sekss, pazemojums un nāve. Upuru ciešanas un anatomija. Intīmās detaļas ar fotogrāfijām – cik procentu komercveiksmes tās sastāda? Precīzi neviens neaprēķinās, bet, noapaļojot līdz apaļiem vieniem, sanāk simts. Un te man retorisks jautājums: vai juridiski izglītotais autors savu pārpārdodamo preci no tās fiziskajiem substrātiem ir pircis,” jautā Felsbergs.

Sarunā ar kasjauns.lv viņš saka: „Bildes ir anonīmas, lai gan pēc pazīmēm var precīzi izskaitļot, kura ir kura. Ja kāds mēģinātu tiesāties, tad tikai lieki izšķiestu laiku un naudu, maksājot Grūtupa kolēģiem. Juridiskās formalitātes izrādītos svarīgākas. Cilvēki grib tikai vienu – dzīvot un nelasīt to visu. Tā ir ļoti veiksmīga tirgus prece, zagta no pretoties nespējīgiem.”

„Nav nekā cildenāka, kā savai cienījamajai, jo neizvarotajai mātei Lidijai Filatovai veltīt stāstu par to, kā cita, necienījama, jo izvarota māte (vārds, uzvārds) varmākas ķetnās agonijā apkakājusies,” raksta Felsbergs un piebilst: „Būtu jauki no autora publiski uzzināt, kādu summu viņš aiz tīra godaprāta atdos visām vārdos nosauktajām  līdz pašam dzemdes kaklam aprakstītajām un nofotografētajām upurēm un to tuviniekiem. Godīgi jau būtu – to pašu summu, par kādu pats publicētu nelaiķes Filatovas morga kailfoto ar tūplī iespraustu sveci…”

Krimināltiesību pētnieks Andrejs Judins saka, ka upuru vārdu minēšana saistībā ar seniem, traģiskiem notikumiem vērtējama kā atkārtota viktimizācija. Viņaprāt, nav pieļaujams tas, ka cilvēkiem vēlreiz jāpārdzīvo vardarbība. „Viennozīmīgas atbildes nav, ir valstis, kur sods ir vārda publiskošana, bet tas attiecas uz vainīgajiem. Mana cilvēciskā pārliecība ir tāda, ka nedrīkst likt cietušajam vēlreiz izdzīvot ciešanas un pieļaut, ka visi rāda uz viņu ar pirkstiem,” pauž Judins.

Aizsardzības ministra padomniece juridiskos un valsts pārvaldes jautājumos Linda Austere stāsta, ka bijušas diskusijas par to, ka, pieprasot tiesas spriedumu, tas tiek izsniegts bez notiesāto vārdiem un pat bez iniciāļiem. Tas nozīmē, ka notiesāto vārdus nevar uzzināt pat atklātā tiesas procesā. Savukārt upuru vārdus nenosauc pat mediji. Šajā gadījumā mirušam cilvēkam pašam datu nav, bet ar ģimeni aprunāties ir tikai cilvēcīgi. „Grāmata ir par 30 gadu seniem notikumiem, bet, ja es ko tādu rakstītu, pajautātu ģimenei kā tā jūtas un vai neiebilst pret vārda publicēšanu.  Eiropā šādas lietas uztver relaksētāk, bet Amerikā nevar intervēt, ja cilvēks nav parakstījis piekrišanas lapu. Latvijā diskusija par privātās dzīves aizsardzību ir bērna autiņos,” saka Austere.

Advokāts Agris Bitāns saka, ka Latvijā nav tiesu prakses par personas datu aizsardzības pārkāpumiem, bet, piemēram, Amerikā personas pieminēšanu ierobežo likums. Šajā gadījumā cietušajiem varētu būt leģitīma interese netikt pieminētiem. „Vajadzētu sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses un saprast, vai ir adekvāti minēt cietušo vārdus. Mūsu tiesa ir konservatīva un labāk saprot, kas ir mantisks kaitējums, nevis morāls. Nav svarīgi pēc 30 vai simts gadiem, jautājums ir - kāpēc tagad un tādā formā,” skaidro advokāts.

Lietas tiek subjektīvi sakāpinātas

„Providus” juriste Ilona Kronberga ar sašutumu atceras atgadījumu, kad pirms diviem gadiem gandrīz nogalināja un aplaupīja viņas vīru un pēc neilga laika televīzijā tika nosaukts viņa vārds. „Ko tur runāt par 30 gadu seniem notikumiem... Normāli būtu, ja runātu ar cietušajiem, kā viņi jūtas, bet pie mums pat elementāras lietas netiek ievērotas. Jautājums ir par to, kāda ir autora motivācija. Diemžēl interese ir par sensācijām no vēdera uz leju. Trīsdesmit gadu vecas lietas ir ņemtas no arhīva, no datu aizsardzības viedokļa viss ir kārtībā. Bet te parādās mūsu sabiedrības morāle. Es personiski neatbalstu šādu pieeju. Ja cilvēks raksta grāmatu, peļņa ir viena lieta, bet tā nevar būt noteicoša, ir jābūt citām vērtībām.”

Bijušais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs ir izvairīgāks: „Teorētiski, ja atgādina par notikumiem, kas dziļi skāruši ģimeni un uzjundī sāpīgas atmiņas, tuviniekiem vai upuriem var būt nepatīkami, it īpaši gadījumā, ja skatījums ir autorizēts un personisks. Var gadīties, ka cilvēka apziņā ir viena attieksmes versija, bet grāmatā tā ir savādāka, un tas var izraisīt sāpīgus pārdzīvojumus. Tomēr daudz neētiskāk par šādu – vēsturisku -  grāmatu ir tas, ka publiskajā telpā tiek cilātas personiskas attiecības un publikas vērtēšanai tiek nodots, kas un kā aizticis sabiedrībā pazīstamu sieviešu krūtis.” Jautāts par līķu kailfoto, jurists atbild, ka tā varētu būt diskutējama tēma: „Es neņemos atbildēt uz šo jautājumu, kuram ir divi adresāti – autors un personas, kuras tas aizskar, vai arī persona, kas cietusi no līdzīga nozieguma un līdz ar to var paust vispārinātu attieksmi.” Borovkovs atceras: „Kad strādāju par izmeklētāju, man nācās saskarties ar Kriminālprocesa likuma pantu, kas noteica, ka cietušajam ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem, ieskaitot fotogrāfijas. Es tuviniekiem ieteicu tās neskatīties, bet paradoksālākais, ka par bildēm bija vislielākā interese. Bija gadījums, kad Bolderājas koksnes apstrādes kombinātā tika sakapāts cilvēks, kurš remontēja slīdlenti, ko kāds cits nejauši iedarbināja. Cietušajiem par fotogrāfijām bija liela interese. Varbūt tāpēc, ka viņi centās restaurēt notikušo.” Borovkovs turpina: „Lietas tiek subjektīvi saasinātas un patiesībā ir mazāk svarīgas, nekā izskatās. Tas būtu personisks mazohisms - vērsties tiesā un vēlreiz izjust visas negatīvajās emocijas. Ja es rakstītu grāmatu, es noteikti runātu ar upuru radiniekiem, bet tā ir autora izvēle, kas atkarīga no rakstura.”

Mediju eksperte Sandra Veinberga skaidro, ka upuru vārdus nedrīkst publicēt, ja vien tas nav akceptēts no upuru, viņu radinieku puses. Tas ir it visur pasaulē nerakstīts žurnālistikas ētikas kodekss. ” Žurnālistikā nekad sabrauktu, piekautu, izvarotu nesauc vārdā un nefotografē. Princese Diāna aizgāja bojā, jo viņu vajāja paparaci. Kad automašīna avarēja, viņa mirstot lūdza paparaci palīdzību, kas turpināja viņu agonijā fotografēt. Kopš tās dienas nevienā pasaules medijā, pat ne visdzeltenākajā, nav parādījusies mirstoša princese Diāna, jo tas vienkārši ir necilvēcīgi un nehumāni. Toreiz, kad Gulbenes bērnudārzā ielauzās maniaks un noslepkavoja bērnus, mēs „Panorāmā” ilgi spriedām, vai vajag rādīt, lai iebaidītu cilvēkus, un nospriedām, ka nē. Cilvēki ir kāri uz svešām asinīm, bet upuris ir bezspēcīgs. Viņš izskatās drausmīgi – pazemots, izsmiets, netīrs, asiņains... un nespējīgs aizstāvēties. Pasaules medijos ir nosacījums – ja nav saskaņots ar iesaistītajiem cilvēkiem, publicēt nedrīkst. Arī tiesas dokumentus nedrīkst,” skaidro eksperte.

Viņa ir pārliecināta, ka šādās skandalozās grāmatās nedrīkst bez atļaujas publicēt upuru attēlus, piebilstot, ka pat mākslas izstādē jūsu portretu nedrīkst izlikt bez jūsu atļaujas. „No žurnālistikas viedokļa es nevaru akceptēt šādu pieeju. Kāpēc vēlreiz pazemot tuviniekus, bērnus? Tās sievietes taču neko sliktu nav izdarījušas. Šajā gadījumā nav morāli ētisku kategoriju, lai kaut kas tāds tiktu publicēts.” Veinberga stāsta, ka ir sarunas par to, ka arī noziedznieku vārdus nevajadzētu publicēt, lai nebūtu jācieš tuviniekiem, jo mēs taču neviens neesam pasargāts no tā, ka kāds radinieks var izdarīt noziegumu.

Problēma ir tā, ka Latvijā atšķirībā no Eiropas valstīm un pat Lietuvas Latvijā nav ombuda, kur varētu vērsties un kas izskatītu šādas lietas.

„Sievietes vai viņu tuvinieki varētu uzrakstīt iesniegumu ar prasību kompensēt kaitējumu, un autoram būtu ļoti sarežģīti, jezga būtu pamatīga. Šajā gadījumā ir jāvēršas tiesā, bet tas ir dārgi un bez rezultātiem. Latvijā prese un grāmatnieki ir ar brīvām rokām. Autors var rakstīt, ko grib, autori mēdz būt dažādi – arī jukušie, šizofrēniķi, bet atbildīgs ir tas, kas drukā un nopublicē, tādējādi uzrakstīto padarot par patiesību. Šis ir tas gadījums, kad beidzot vajadzētu aktualizēt preses ombuda jautājumu. Līdz šim medijiem bijis izdevīgi, ka tāds neeksistē. Cietušajiem nav kur iet,” stāsta Veinberga.