Vecās volgas un čaikas ar retro šarmu

­

Vēsturiskais spēkrats – tā apzīmē daudzas restaurētas mašīnas. Rīgas Motormuzejā atrodas viens no trim koka (!) moskvičiem pasaulē. Pēckara laikā metāls bija dārgs, tāpēc daudzas detaļas gatavoja no koka. Impozantais moskvičs savu galu atrada kādā pļavā, bet, tikko to ieraudzīja automašīnu restauratori, viņiem iemirdzējās acis. Pa detaļai, pa skrūvītei mehāniķi un galdnieki divu gadu laikā salika unikālo auto. Kāds vēstures posms ir saglabāts.

Eksotiskā „vabolīte”

Latvijā ir palicis varbūt ducis mazo ZAZ „vabolīšu” braukšanas kārtībā. Viena no tām pieder Daugavpils tehniskā muzeja direktoram Aleksandram Kašerinam. Kopā ar brāli Andreju viņi mazo „vabolīti” ir uzmirdzinājuši kā Ziemassvētku konfekti. Kad pajautāju, vai tik ražena auguma vīriem „zapiņš” nav par mazu, brāļi atbild, ka iekāpšanai durvis esot ērtākas un kājām vietas gana, jo motors esot aizmugurē. “Apnicis ar mersedesu braukāt. Bet te – eksotika!” Dažādos salidojumos abi brāļi ierodas, izturot stilu – Aleksandrs milicijas formā, vecākā leitnanta pakāpē, Andrejs – ar jūrnieka naģeni galvā.

“Cilvēkiem patīk, un pašam jautri. Bet tas nav nekas,” smaidot nosaka Aleksandrs Kašerins. “Mums ir viens kluba biedrs Tukumā, kurš no milicijas kapteiņa ir izaudzis par ģenerāli! Viņam ir vesela milicijas auto eskadra.”

Retro bobiks, „Volga” un ģenerālis

Tukumnieki Normunds Vāns un Elīna Amatniece ir gājuši tālāk par auto atjaunošanu. Viņi atjauno sajūtas! Vāns ir restaurējis milicijas mašīnas, arī bobiku un motociklus, turklāt viņam pieder milicijas ģenerāļa formas tērps. Normunda garāžā atrodas tāds milicijas autoparks, ka bijušajiem miličiem atliek vien nodvesties: “Eh, ja mums būtu bijuši tik labi auto...” Lai restaurētu padomju laika Valsts autoinspekcijas “Volgas” variantu, par uzskatāmo līdzekli Vāns izmantojis... rotaļu modelīti. Savukārt Elīna Amatniece ir milicijas “Volgas” īpašniece. “Ar šo auto var braukt visur, un cilvēki tai vienmēr pievērš uzmanību,“ stāsta Elīna.

Reiz Vāns ģenerāļa formā stāvējis ielas malā Jūrmalā, un viņam nākuši klāt jūrmalnieki, kas krieviski sākuši stāstīt par Latvijas politisko sistēmu, par pensijām. Tad gan bijis mazliet neērti, jo cilvēki domājuši, ka ģenerālis īsts.

Retro auto salidojumos automašīnas novērtē skatītāji, pieliekot savu atzinības bonusu – mazu zvaigznīti. Kaut arī te sabraukušas smalkas mašīnas “no biezā gala” – fordi, mersedesi, citroeni, Vānam bieži vien zvaigznīšu ir visvairāk. Skatītāji vērtē auto kopā ar vadītāju, izsakot atzinību šovam.

Bet slavenākais retro auto atjaunotājs Tukumā ir Aleksandrs Zdanovskis. Viņam ir veco auto muzejs, un jūnija sākumā, „Volgu” retro autiņiem dodoties rallijā pa Kurzemi, dalībniekiem ir gluži vai svēts pienākums apciemot Meistaru. Aleksandrs restaurē mašīnas, kas pieredzējušas divus pasaules karus, dažādu segumu ceļus un dažādas politiskās iekārtas.

Turklāt Aleksandrs ne tikai restaurē, bet tālajos septiņdesmitajos astoņas automašīnas ir uzkonstruējis un uzbūvējis no jauna. To tehniskajā pasē ailītē, kurā norādīta automašīnas marka, ir ieraksts – pašizgatavota. Viena no tām ir automašīna „Alex”. Uz pārsega – tāds kā briedis, kā putns, riteņiem koka asis, salonam koka apdare. Atliek brīnīties, ko tik cilvēki dabū gatavu!

“Cilvēki daudz laika nosviež zemē, bet es jau no pieciem rītā esmu pie automašīnām,” stāsta Aleksandrs. “Tāpēc man ir sakrāta laba kolekcija, kas paliks dēlam Ričardam.”

Puikam acis zib, viņš iet tēvam pa pēdām un, kolīdz tēvs pasaka kādu profesionālismu, piemēram, “Putuplastā izgriež formu, pielīdzina ar ģipsi, uzliek stiklšķiedras audumu, piesūcina ar poliestersveķiem – epoksīds neder, un var izliekt kādu mašīnas formu grib, tā es tās mašīnas pats taisu...”, Ričards nopietni atkārto: “Epoksīds neder...”

Maršala Žukova zvaigzne priekam

“Katram kolekcionāram gribas domāt, ka viņa eksemplārs ir īpašs. Mana ir “zvaigznes” „Volga”,” smejas žurnāla „Patiesā Dzīve” atbildīgā redaktore un sertificēta astroloģe Guna Kārkliņa. “Atminos, bērnībā, kad papiņš remontēja savu veco moskviču – „Kārlīti”, sēdēju mašīnā un tēloju šoferi. Pirms pāris gadiem sāku domāt, ka vēlos antīku padomju laika braucamo – priekam, izbraukšanai promenādē svētdienas rītos... Vēlams „Kārlīti”, tomēr to neizdevās atrast. Nolēmu: ja nav „Kārlīša”, būs „Volga”! Skaista, melna, ar briedi priekšā. Gribēju arī, lai kaut cik kustas un nav pilnīgs vraks. Gandrīz utopija! Pa telefonu visi stāsta: man ir laba mašīna, tikai mazliet jāatjauno. Aizbraucu skatīties – visīstākās šausmas!

Līdz 2006. gadā atsaucās kungs no Saulkrastu puses, kurš mašīnu pircis septiņdesmitajos, kopis, lolojis. Tā pirms četriem gadiem nopirku veco „Volgu”– GAZ-21 – un pati piedalījos tās atjaunošanā. Kā jau katram senas lietas īpašniekam, arī man gribas domāt, ka esmu tikusi pie diezgan reta eksemplāra. „Volgas” sāka ražot 1957. gadā, mana „Volga” ir 1958. gada ražojums, un pirmajām „Volgām”, ko sāka ražot 1958. gadā, priekšā ir zvaigzne – kolekcionāriem tā ir kārdinošākā “top” mašīna. Ar šo zvaigzni saistās interesanti nostāsti. Proti, kad pirmās saražotās „Volgas” bija atgriezušās no skarba izmēģinājuma brauciena pa Krimu, jauno auto pieņēma toreizējais PSRS aizsardzības ministrs maršals Žukovs. „Volgas”, kas bija nobraukušas piecus tūkstošus kilometru pa ceļiem un bezceļiem, traktoru arumiem un kalnu pārejām, iebrauca Kremlī. Priekšā bija visnopietnākais pārbaudījums. Iepriekš gandrīz tika izbrāķēts auto „Pobeda”. Toreiz mašīnu pieņēma Staļins. Maršalam „Volga” patika, bet, kā jau varas cilvēkiem raksturīgi, vajadzēja atrast, kur piesieties. Tāpēc Žukovs paziņoja, ka nekam nederot mašīnas radiatora aizsargreste, kas atgādina haizivs zobus. “Pārtaisīt. Divās nedēļās!” viņš noskaldīja.

Nevienam nebija ne jausmas, ko maršals gribētu redzēt, un dizaina autors, uzvārdā Jeremejevs, nolēma mazliet paironizēt. Viņš radīja modeli ar trim horizontālām restēm un medaljonu ar piecstaru zvaigzni – tādu kā uz maršala Žukova uzplečiem. Maršalam tas ļoti patika, un viņš auto modeli pieņēma. Taču šī dizaina mūžs nebija garš – kādā Krievijas autožurnālā izlasīju, ka esot saražots tikai 3000 šā modeļa mašīnu, pēc tam rūpnīca atgriezusies pie “haizivs zobiem”. Diemžēl manai mašīnītei zvaigzne ir pazudusi, un pagaidām nav izdevies tādu atrast. Ja kādam kaut kur mētājas, lūdzu, paziņojiet!”

“Visu vasaru nodzīvojos pa garāžu,” turpina Guna, atceroties laiku pēc „Volgas” iegādes. Pa dienu – darbs, vakarā – pie „Volgas”... “Kņopiene!” kolēģi smējās.

Man „Volga” no zaļas bija jādabū par melnu. Meistars sametināja, parosījās pa motoru, un sākām gatavoties krāsošanai. Meistars uztriepa špakteļmasu, es ar rociņām un smilšpapīru slīpēju, slīpēju, slīpēju. Meistars paskatās: nav labi. Uzliek špakteli vēlreiz, es atkal slīpēju, slīpēju, slīpēju... Un tā gandrīz katru vakaru, sestdienas, svētdienas. Reizēm palīgā nāca bērni, kādā reizē sasaucu toreizējos kolēģus, bija jautri: špaktele, vīns, mūzika.

Kad špaktelēšanas un slīpēšanas darbi bija pabeigti, meistars nokrāsoja manu „Volgu” melnu, un varēju ķerties pie pulēšanas. Un – beidzot pie stūres... Nezinu, kāda ir sajūta tankā, bet varētu būt apmēram tāda. Pedāļi jāspiež ar visu spēku, sēdeklis zems. Riņķoju pa apli vien, pa apli vien, lai pierastu pie salīdzinoši smagās braukšanas. Dienā, kad biju nolēmusi startēt uz tehnisko apskati, izbraucu no garāžas, un... mašīna apstājās, nerūca ne lūdzama. Izrādās – benzīns beidzies! Kamēr es uz riņķi vien, no kannas ielietie 20 litri benzīna izčibējuši. Lēju atkal, braucu uz CSDD. Uz mēnesi braukšanas atļauju man iedeva...

Toruden saposos uz pirmo antīko padomju auto saietu Doles muzejā. Nolēmu, ka jāaizdabū mašīna uz tēva mājām Pārdaugavā. Ap pusnakti cienīgi rullēju ar savu „Volgu” pa Ulmaņa gatvi. Pēkšņi atpakaļskata spogulī sāka blāvot zilas gaismiņas. Ups! Ceļu policija. Uz ielas biju vienīgā. Stājos malā. Policija klāt, bet es lepni kā Mirttante saku: “U meņa dokumenti vsjo v porjadke!” (Man dokumenti visi kārtībā – krievu valodā.) Policisti pārbaudīja – jā, kārtībā gan...

Nākamajā pavasarī sākām darboties no jauna. Kad aizbraucu uz tehnisko apskati, tur manu „voldziņu” brāķēja pa sīkumiem vien. Izcēlās arī domstarpības, reiz pat palūdzu maiņas priekšnieku. Auto taču antīks, nebūs viss kā jaunam! Reiz atbraucu neilgi pirms CSDD slēgšanas – saskrien visi darbinieki, jauni puiši, skatās cits uz citu: kurš šito brīnumu skatīs!? Baksta viens otram: ņem tu, nē, tu...”

Krievzemes traktors svētdienas uzvalkā

Ainārs Indriksons ir Antīko auto kluba Padomju tehnikas sekcijas valdes priekšsēdētājs. Viņam ir vairākas „Volgas” – gan 21. otrās, gan trešās sērijas, gan 22. „Volga”, kas ir jau retums, tā teikt, 21. pikapa versija. Uz salidojumu viņš dodas ar debeszilo 21. „Volgu”, kura pērn Padomju tehnikas sekcijas ietvaros saņēma nomināciju „Gada labākā restaurācija Latvijā”. Par auto Indriksons stāsta kā par dzīvu būtni. “Redziet, stūre – oriģinālā, stūrīšos palikuši vēsturiski defekti. Dabūt jaunu “veco” stūri ir 250 latu vērts prieks. Braukt vasarā ir bauda, bet jābūt ļoti lielai motivācijai, lai brauktu ziemā; kas to dara, tas ir traks. Tajos laikos vadītāji bija īsti meistari, jo oriģinālo ziemas riepu „Volgām” praktiski nebija.”

Lielie kolekcionāri medī vēsturiskus momentus, mēģina iegūt mašīnas – leģendas, bet Indriksons grib sakārtot savu kolekciju – restaurēt savas kolekcijas mašīnas „Pirmais moskvičs”, „Septītais”, pikaps, 423, „Pobeda M20” un „M72”, „Čaika GAZ13”. “Vēl ir, uz ko tiekties,” stāsta Indriksons, “vajadzētu dabūt „ZIMU”, sapņu kalngals būtu „Čaika GAZ 13 Cabriolets” – tādas tika saražotas tikai četrpadsmit. Unikāla mašīna!”

Indriksons atceras, kā 1976. gadā Talsos iebrauca Retro automobiļu kluba automašīnas. Veco mašīnu izstāde notikusi Talsu lidlaukā. Vēl puika būdams, viņš nolēmis, ka arī viņam būs tādas mašīnas. “Dzīvoju pie Vilkumuižas ezera. Viena mašīna bija pie tā piebraukusi. Stāvēju, brīnījos, bet kāds gaišmatains puika lepni teica: “Tā ir mana mašīna!” Pēc gadiem, jau studējot, ar to puiku, Normundu Orleānu, satikos – var teikt, viņš mani ar antīkajiem auto “saslimdināja” un bija mans pirmais padomdevējs.”

Reiz, ejot gar jūru ar savu līgavu, tagadējo sievu, gaisā laidelējušās kaijas, un Indriksons teicis – zini, mums būs pašiem sava „Čaika”! Viņa smējās, bet ir noticis, kā Indriksons sacījis. Pirmā antīkā mašīna, ko Indriksons iegādājās, bija leģendārā Rīgas kinostudijas „Čaika”, ar kuru filmējis Gunārs Cilinskis. Ar lūku un kāpšļiem, kur uz postamenta uzlikt kameras. Tolaik, lai nofilmētu kustību, vajadzēja mašīnu, kas iet stabili un nekratās, un „Čaikai” piemita limuzīna īpašības.

Tad Indriksons nopirka 1972. gada „Opel Commandor Coup”, ar kuru aizbrauca uz retro auto salidojumu. Viens no kluba vecbiedriem teica, lai stājoties klubā, jo mašīna bija ļoti labi restaurēta. Vēlāk Indriksons tika pie veca 407. moskviča, bet, kad tika iegādāts glauns 1962. gada limuzīnklases „Opel Kapitan”, āķis bija lūpā. Antīko auto klubā Indriksons ir kopš 2005. gada. Pēc viņa pārliecības, auto vērtība ir lielāka, saglabājot un atjaunojot vecās detaļas, bet nepieciešamības gadījumā restaurējot vistuvāk oriģinālam. Sēdekļu audumu moskvičam Indriksons pasūtīja no Zviedrijas, un šuvēji visam salonam izšuva melnbaltus rombiņus kā oriģinālam. Motormuzeja restaurators, ieraudzījis moskviču, izteica sajūsmu par Indriksona veikumu.

Ar restaurēto „Moskvič 407” Indriksons devies braucienā tieši no darbnīcas. “Briesmas…” viņš atceras. “Pirmajā ceļā tas salūza piecas reizes. Tiku līdz kalnam Siguldā, nevarēju “ielikt ātrumā”. Labi, ka savējie palīdzēja, pirmais apstājās Māris Mežapuķe, kurš zināja, ka “jāuzliek špilka”. Pazuda eļļa – parādījās balts dūmu mākonis kā F-1. Domāju, motors noklapējis, bet nebija tik traki. Ja mašīna ir restaurēta, tomēr jāpabraukā testa režīmā. Restaurējot moskviču, nolēmu: ja tas izturēs ugunskristības, ķeršos pie augstākas klases – pie „Volgas”.”

 “Lai neizputinātu ģimeni, esmu nolēmis iegādāties tikai vienu mašīnu gadā,” stāsta Indriksona kungs. “Bet, ja kāds piezvana un saka – tur un tur garāžā ir „Pobeda M-72”, 4x4, braucu skatīties. Jāzina, ka neatkarīgi no tā, vai tu maksā par graustu 300 vai 3000 latu, alga viena – lai mašīna būtu kā odziņa, jārēķinās ar summu, sākot no 5000 naudiņām.”

„Volga” pa šoseju brauc cēli un mierīgi, ap 90 kilometriem stundā. Izstādē gaišzilā Volga izskatās stilīgi, Indriksonam uz rokas pulkstenis „Zarja”, galvā naģene, blakus kartona čemodāns, uz paneļa „Belomorkanal” papirosi, lai ikviens var redzēt, kā dzīvoja toreiz. “Krievam neviena mašīna nav dabūjusi balvu „Gada auto”. Bet! 1958. gadā 21. „Volga” un GAZ-13 – „Čaika” dabūja „Grand Prix”. Amerikāņi iesniedza apelāciju, gribēja apstrīdēt. „Volgu” sauca par “Krievzemes traktoru svētdienas uzvalkā”, un tā ir vienīgā padomijā ražotā mašīna, kas ieguvusi augsto apbalvojumu. Ar „Volgu” nebrauca “tautas klases” cilvēki, bet vismaz kolhoza priekšsēdētāji.

Taču ir kāda nelāga lieta, kas pēdējā laikā apdraud auto restauratoru darbošanos. “Ir mainījusies likumdošana par ceļu nodokli, un visi skrien savus vecos auto norakstīt, lai nodotu metāllūžņos,” stāsta Indriksons. “Bet norakstīts auto ir apglabāts auto! Protams, ir jauki, kad vecie onkuļi izvelk savus vecos braucamos un brauc, paši nesaprazdami, kāpēc viņiem uzpīpina un māj. Viņi brauc antīkā mašīnā, jo citas viņiem nav, bet tie, kas antīkas lietas novērtē, viņus uzmundrina.

Bet ir otra lieta. Metālu uzpircēji vecos auto sagriež – viņi tajos neredz vēsturisku un emocionālu vērtību, bet 100 latus par dzelžu tonnu. Daudzi kolekcionāri dodas uz metāllūžņu savāktuvēm, atrod vecos vrakus un glābj, kas glābjams. Tagad ir pēdējie gadi, kad vēl kaut kas ir palicis, jo krīzes dēļ visu nodos metāllūžņos. Ja kādam ir dzelži šķūnītī vai aizņem vietu garāžā – labāk dodiet ziņu kolekcionāriem nekā metāllūžņu savācējiem.”

Lai atceramies nesenos laikus, kad visi bija laimīgi tikuši vaļā no padomju laiku autiņiem un sapirkās kaut vecus, bet ejošus “importniekus”. Tā arī dzīvojam...

Te pēkšņi redzu – garām pa Brīvības ielu aizbrauc lentēm un sarkanām rozēm rotāta balta „Čaika”, kurā sēž līgava. Mirāža? Sāku interesēties, kam pieder cēlais skaistums. Guntis Meiers ir “uzlicis aci” padomju autiņu greznajam galam. Viņš gan piekodina nerakstīt, ka padomju laiku moskviči un žiguļi viņam nepatīkot. “Tad jau austrumvācu „Trabants” arī ir interesanta mašīna. Žurkas tās grauž, jo no papīra gatavotas... Zinu, kad vīri „Trabantu” tīrīja un pucēja, tad lika peļu lamatiņas. Nu, kas tās par mašīnām? „Čaika” – jā! Cita klase!”

Antīko automobiļu kluba biedrs Guntis Meiers ar automašīnām ņemas, kā pats saka, “jau kopš pagājušā gadsimta”. Mācījies Industriālajā politehnikumā autotransporta ekspluatācijas nodaļā, studējis ekonomiku, bet automašīnu restaurācija viņam ir hobijs. Tēvam palaimējās iegādāties žiguli, bet uz darbu viņš brauca ar „emku”. Lai taupītu mašīnu, turēja to garāžā. Bet! Būvei bija betona grīda, betona griesti, gāzbetona sienas, garāža neelpoja un desmit gadu laikā žigulis sabirza. Guntim nekas cits neatlika, kā sākt mācīties metināt un restaurēt.

“Mašīnu restaurēšana prasa milzīgu enerģiju, laiku un līdzekļus, lai pāris reižu gadā varētu izbraukt uz salidojumiem,” ironiski teic Meiers. Pirms pieciem gadiem Meiers iekāpis „Čaikā”. “Lai gan auto bija nobraukts līdz pēdējam, sapratu, ka tas ir tilpums, lielums un izmērs, kādu man vajag! Ar mašīnām ir tāpat kā ar meitenēm – pasaulē to ir daudz, bet iepatīkas divas trīs. Ja automašīna iekrīt acīs un ir prieks ņemties, tad tu ar viņu arī ņemsies! Mani interesē vecais gals, tādi auto, kur aci var piesiet.”

1957. gadā 8. jūlijā Krievijas automobiļu rūpnīcā notika mītiņš. ZIM („Zavod imeņi Molotova”/Molotova vārdā nosauktā rūpnīca) tika nomainīts pret GAZ („Gorjkovskij avtomobiļnij zavod”/Gorkijas auto rūpnīca). Pēc trim dienām kā eksperimentālais modelis tika izlaista pirmā „Čaika”, “laimes putns”. Interesanti, ka Jelgavā, RAF rūpnīcā, tās pārveidoja – no tām taisīja ātrās palīdzības mašīnas, grieza nost aizmuguri un pārveidoja katafalkos. Vīri stāstīja, ka „Čaiku” detaļas bija stingrā uzskaitē. Nedod, dies’, ja kāda pazudīs! Kolīdz atvēra robežas, „Čaikas” sāka tirgot uz ārzemēm, pretī atvedot, piemēram, jaunu „Volkswagen”.

„Čaiku” liktenis bija tāds – pirmos piecus gadus jaunais auto ripinājās pa Maskavu, tad nonāca kādas republikas valdības mājā, bet, kad pa hierarhijas kalnu nobrauca līdz lejai un bija trīs reizes norakstīts, aizgāja uz “zagsiem”, kur ripoja vēl desmit gadus. Pēc tam graustu varēja nopirkt mirstīgie.

Kā stāstīja kāds līgavu šoferis, auto bija tik izrūsējuši, ka nācies trīs kārtās salikt gumijas paklājiņus, lai no apakšas nenāktu dubļi un līgavām sausas kleitas. Tādu „Čaiku” nopircis Meiers. No piecām „Čaikām” divas jau esot gatavas: viena 1968., otra 1974. gada. “Nav divu vienādu „Čaiku”,” stāsta Meiers. “Sakabes neklapē, katrai mašīnai savs lielums, tā nebija konveijera mašīna.” Pirmo reizi aplūkojot auto lūzni, viņš ieraudzījis, ka sēdekļi sapuvuši, iekšējā apdare nopuvusi, stūres plastmasa sairusi, sliekšņu nav... Vismaz stikli bijuši. Lukturi meklēti pa visu Latviju, vēl jau varot atrast. Par 200 latiem gabalā. Lai restaurētu vienu „Čaiku”, paiet vismaz divi gadi.

Kā var atjaunot sēdekļus, ja no dīvāniem palikušas tikai atsperes? Atsperes sametina, visu pietapsē no jauna, šuj pārsegus. Oriģinālās riepas vairs netaisa, ar vecām bailes braukt. Viena lieta ir, kad mašīna stāv muzejā, otra – kad brauc pa ielu. Meiers piemeklēja attiecīgo izmēru un lika jaunas. Drošāk! Bet degvielu “Čaika” “ēd” labi – 18–20 litru uz 100 kilometriem. Un, protams, šo divas tonnas lielo kuģi ar 5,5l motoru jāprot vadīt.

Guntim sirds atmaigst arī pret lielām amerikāņu automašīnām. Viņš rezignēti salīdzina: “Padomā, kas bija tur un kas – te... 1959. gadā „Ford-Custom” ražoja fordiņus ar četrām, divām durvīm, bija slēgtais un parastais variants, vēl citā modelī sešu cilindru motors, mehāniskā kārba ar kloķi, citos automātiskā kārba, arī kabrioleta variants. Vienā gadā vienam „Ford” modelim, nerunājot par citiem fordiem un citām firmām. Tik liela dažādība! Padomijā dzīvojām tā kā mucā. Tagad ņem no Amerikas, ko gribi, un taisi! Restaurēt gan var tikai tad, ja ir detaļas. Ja ir interese, tad dzelzis dzīvos. Ja pa ziemu nebraukā, auto kalpos ilgi.”

„Čaika” Meieram ir paša priekam: “Dzīvē jākrāj emocijas. Skaistas mašīnas, skaistas lietas. Kad brauc – uzsmaidi, pamāj, nevis, sataisījis bargu ģīmi, brauc kā uz nāvi. Jautrību vajag. Paskatieties uz ielas, visas mašīnas lielākoties ir vienādi pelēkas, sudraba, melnas, nekādas. Kas tā par mašīnu, ja nav sarkana?”

Tradicionāli „Čaikas” bija melnā krāsā. Meiers „Čaiku” krāsoja savā garāžā. Nokrāsoja melnu, visas detaļas gatavas, var likt auto kopā. Bet... tajā laikā viņš aizbraucis uz Piritu Tallinā, tur viens viņa draugs bija restaurējis kādus divdesmit padomju laiku autiņus. Zaporožeci, moskviči, žiguļi, pobedas, zimi un zisi – pilns pagalms. Igaunim mašīnas bija nostrādātas labākā kvalitātē, nekā bijušas tad, kad nākušas no konveijera. Un igauņa „Čaika” bija balta! Pārbraucis mājās, Meiers pārkrāsoja arī savu – cēlāk, un līgavām piedien labāk.

Kad ieprasos, vai sieva arī brauc ar „Čaiku”, Meiers piekrīt: “Jā – uz aizmugurējā sēdekļa, jūtas ērti.”

Var jautāt, kāpēc tikpat jūsmīgi netiek aprakstīti žiguļi un to atjaunotāji. Tāpēc, ka to vēl ir daudz. Ar to brauc izdzīvošanas dēļ, un žiguļus kā antikvāru vērtību apjautīs tie, kas tagad iet bērnudārzā.

Divas reizes gadā – pirmajā jūnija svētdienā un pirmajā septembra svētdienā – Ikšķilē tiek rīkoti gadatirgi, kur katrs var tikt vaļā no saviem veciem krāmiem un nopirkt jaunus dzelžus. Auto restauratoriem tā vienlaikus ir ekskursija un svētki.

­