Krišnas pielūdzēji

Viens sit kaklā iekārtās bungas, cits grabina cimbāles. Virs raibās procesijas slejas karodziņi garos kātos. Divi vīri plecos uzstutējuši tādas kā nestuves, kas rotātas krāsainām ziedu vītnēm un savādām figūriņām. Smaidīgi. Koši.

Reizēm sastapšanās ar viņiem mēdz būt kaitinoša – tu, cilvēks, steidzies, bet – tur jau viņš atkal stāv, krišnaīts ar savām brošūrām. Jauns, smaidīgs vīrietis piedāvā iegādāties grāmatas, kuru vākus rotā gracioza būtne zeltītā turbānā – daiļais Krišnas dievs. Vīrietis lūdz ziedot trūkumcietēju ēdināšanai un pateicībā par ziedojumu izvelk no kabatas aizkustinošu apkaltušu cepumiņu. Tā kā tev mājās mētājas jau pāris šādu neatvērtu sējumiņu, tu mēģini viņam ātrāk pasprukt garām.

Sastapt Krišnas apziņas biedrus, ko tautā dēvē par krišnaītiem (vēlāk uzzināšu, ka par krišnaītiem viņus dēvēt nav korekti; tā viņus iesaukuši padomju laika žurnālisti; ja vēlamies izrādīt cieņu, pareizi būs – vaišnavi), var teju katrā Rietumu pasaules galvaspilsētā, un dzeltenais koka templis Rīgas centrā ar veģetāro restorānu, veikaliņiem un zupas virtuvi ir tikai viens no vairāk nekā četrsimt pasaulē izvietotajiem kustības centriem.

Krišnu kustības pirmsākumi

Viss sākās, kad 1966. gadā no Kalkutas Amerikā ieradās nevienam nezināms vecs vīrs Svami Prabphupada, kurš Ņujorkas nabadzīgākajā rajonā sāka pulcināt jauniešus, lai sludinātu sava mīļotā Dieva Krišnas vārdu un hindu svēto rakstu – vēdu – gudrības. Viņš mācīja, kā, ievērojot pareizu dzīvesveidu un garīgo disciplīnu, pacelties virs materiālās pasaules ilūziju priekškara un kļūt par instrumentiem Dieva rokās. Prabphupadas vēstījums aizskāra īsto stīgu to klausītāju sirdīs, kuri alka reliģiskas atklāsmes, taču nespēja pieņemt Mozus un Jēzus patriarhālos un nopietnos tēlus.

Baskājainais, ziediem rotātais flautas spēlētājs Krišna, kurš mūzikas pavadījumā laidās dejā ar ganītēm, bija īsts dabas bērns, Rietumos valdošā oficiālā noskaņojuma pretstats. Neskaitāmi jaunieši apņēmās veikt garīgo ceļu, pieņemot hindu vārdus, apvelkot indiešu mūkiem raksturīgās drānas un noskujot galvu, pieri un degunu izrotājot ar māla zīmēm. Viņi kļuva par veģetāriešiem, kā arī atteicās no alkohola, tabakas, kafijas un tējas. Dienu viņi sāka jau pirms saullēkta ar Dieva vārda godināšanu vairākas stundas. Daudzi pārvācās dzīvot uz lauku apvidos speciāli izveidotām komūnām.

Īpaši pievilcīga šī kustība šķita tolaik aktīvajai hipiju paaudzei, un – kāpēc gan ne? Jo, kā mēdza smieties, Krišnas apziņas kustība ir saldāka par skābi un lētāka par marihuānu, turklāt lieki nesatrauc policiju. Neraugoties uz askētisko dzīvesveidu un dzelžaino disciplīnu, Krišnas sekotāji izpletās gan Amerikā, gan Kanādā un sāka aptvert arī Eiropu. Bet pēc Padomju Savienības sabrukuma Austrumeiropa ir kļuvusi par vienu no aktīvākajiem Hare Krišnas mantras skandēšanas reģioniem.

 “Visums ir kā ola. Pašā vidū ir zeme, un tai apkārt – četrpadsmit planētu sistēmas. Virs zemes ir paradīzes planētas, bet apakšā – elles. Paradīzes planētās dzīvo padievi, personības, kurām piešķirtas īpašas pilnvaras un kuras kontrolē dažādus procesus Visumā. Mēs dzīvojam uz zemes. Dvēsele, mainot ķermeni, ceļo cauri planētu sistēmām un planētām, iemiesojoties augos, dzīvniekos un cilvēkos. Tie, kas dzīvojuši ļoti grēcīgi, nonāks uz elles planētām, bet pēc tam uz zemes, iemiesojoties augos vai dzīvniekos. Šo ceļojumu dažreiz sauc par samsāras ratu, un tas var turpināties mūžīgi. Vēdās ir teikts, ka garīgās prakses būtība un jēga ir dzīvot tā, lai no pārdzimšanas apļa spētu izlauzties līdz garīgajai pasaulei. Visu darot pareizi, ceļš aizved uz īstajām mājām, pie Dieva, atbrīvojot mūs no nepatīkamā pārdzimšanas cikla,” dzerot tēju, Visuma modeli ieskicē Viktors.

Pie jaunā vīrieša esmu ieradusies, lai skatītu savām acīm, kā dzīvo īsts krišnaīts. Pirms saskares ar Krišnas apziņas kustību Viktors lasījis ezoterisko literatūru, interesējies par budismu, par kristietību, bet nekas no tā puisi īsti nav piesaistījis. Kad jautāju, cik ilgi Viktors ir pilntiesīgs krišnaīts jeb vaišnavs, viņš atbild, ka Krišnas apziņā statuss tiek mērīts nevis gadu, bet mantru skaitīšanas daudzumā.

“Lūgšanu krellītes sastāv no 108 zīlītēm. Viens lūgšanu aplis ir tad, ja pie katras zīlītes tiek noskaitīta mantra, tātad 108 reizes. Visiem tiem, kuri praktizē šo ticību, būtu ieteicams dienā noskaitīt 16 apļus. Jau četrus gadus šī lūgsna man aizņem aptuveni divas stundas dienā. Bet sākums bija tāds – tā kā neēdu gaļu, man ierādīja veģetāro restorānu „Rāma”, kas atrodas Krišanas apziņas biedrības templī. Otrais ceļš, kas mani atveda pie Krišnas apziņas, bija namahātas (mājas programma), kas izskatās tā – cilvēks, kurš praktizē vēdisko kultūru, sarīko draugiem un paziņām pasākumu ar lekcijām, dziedāšanu, dejošanu un svētku mielastu. Namahātu jaukums ir tur valdošā mājas gaisotne un draudzīgās attiecības. Trešais ceļš un nopietnāka iepazīšanās sākās, kad apmeklēju vēdiskās filozofijas kursu. Sēžot lekcijās un klausoties, ko mācījis Svamī Prabpupāda, mani pārņēma apjausma – jā, nav nekādu šaubu, viss ir tieši tā!

Tikai, sākot studēt vēdisko kultūru, sapratu, cik tā ir komplicēta un sarežģīta. Indijā ir upe Sindhu. Kad Indijā ienāca musulmaņi, viņi nespēja pareizi izrunāt upes nosaukumu, tāpēc gan upi, gan visus, kas dzīvoja tās krastos, sauca par Hindu. Hindu un hinduisms nozīmē “tas, kas notiek Indijā”. Un tur notiek daudzas un dažādas lietas, kurām kopīgs ir tikai tas, ka galvenokārt viss balstās vēdās. Vēdiskajā kultūrā ir ietverts pilnīgi viss pilnīgi visiem!

Lasot Jauno derību, uzzinām, kā Kristus piedzima un kā tapa sists krustā, taču nekas nav teikts par viņa mūža lielāko daļu. Bet ir zināms, ka viņš bijis Indijā, mācījies pie garīgajiem skolotājiem, dzīvojis tempļos. Kad Indijā ieradās pirmie kristiešu misionāri, viņus sagaidīja milzīgs pārsteigums – Jēzus pielūdzēji. Indijā Jēzus Kristus ir ļoti iecienīts un pazīstams ar sanskrita vārdu Iša Putra, kas tulkojumā nozīmē Dieva dēls,” skaidro Viktors.

Vēdiskais ģimenes modelis

Vai tiesa, ka Krišnas apziņas kustība no citām reliģiskajām kustībām atšķiras ar dzelžainu dzīvesveidu un askētisku disciplīnu? “Dienas režīma ievērošana – agra celšanās, laicīga gulēt iešana, lūgšanu skaitīšana, personiskā higiēna un vēl daudz kas cits, kas jāievēro, veicina apziņas attīrīšanos, kas savukārt veicina garīgo praksi. Pati par sevi celšanās pareizā laikā pie Dieva aizvest nevar, bet tā apziņai dod saprāta spēku, ar kura palīdzību tu vari iet tuvāk Dievam. Ajurvēdā ir teikts, ka cilvēkam, lai tas būtu vesels, pilnīgi pietiek ar septiņām stundām miega. Normāli ir celties četros, puspiecos un gulēt doties laikā no deviņiem līdz desmitiem. Līdz pusnaktij nogulētais laiks dod veselībai divreiz vairāk, bet katra minūte, kas nogulēta pēc sešiem rītā, bojā mūsu veselību.”

Sarunas laikā telpā nemanāmi ieslīdējusi un klusītēm pie galda piesēdusi kāda sieviete. Tā ir Viktora nākamā sieva Guna – pēc mēneša abiem gaidāmas kāzas. Pretēji Viktora ārējam veidolam – skūtajai galvai ar savādu matu šķipsnu pakausī un māla kreļļu virtenēm – Guna tērpusies ikdienišķi, un viņas kaklu rotā sudraba krustiņš. “Esmu luterāne, un ir lietas, kuras nevar tā vienkārši atmest,” sieviete uztver manu jautājošo skatienu. “Esmu kristījusies luterāņu baznīcā, vēlāk sāku interesēties par budismu, līdz beidzot iepazinos ar Krišnas apziņas kustību. Krišnas apziņas kustībā man rit jau sestais gads, taču apļu skaitīšanu vēl neesmu uzņēmusies, esmu izvēlējusies trīs, četrus apļus dienā. Dažreiz sanāk, dažreiz ne. Vēdiskajā tradīcijā mani uzrunā tieši dzīves filozofija. Izrādās, nevienā garīgajā mācībā nav pretrunu! Tās rodas tikai cilvēku interpretācijā. Manā gadījumā viss sākās ar grūtībām ģimenē – šķiršanās, sarežģījumi ar dēlu.

Pēc profesijas esmu psiholoģe. Jautāju kolēģim – ko darīt? Kolēģis tolaik praktizēja vēdisko tradīciju. Viņš lika piezvanīt šķirtajam vīram un atzīt, ka neesmu mācējusi audzināt dēlu. Iedomājieties, šķirta piecpadsmit gadu ilga laulība, piecpadsmit gadus ir audzināts bērns, un pēkšņi tev jāpasaka vīrietim, ka neesi mācējusi audzināt dēlu! Kā tas iespējams? Bet bija tik sāpīgi, ka piezvanīju un tā arī pateicu. Mēs ar vīru izrunājāmies, un, lai cik brīnumaini arī šķistu, pagāja tikai pāris nedēļu, un ar dēlu viss nokārtojās. Vēl kolēģis uzzīmēja ģimenes shēmu pēc vēdiskās filozofijas. Pašā apakšā atrodas bērns, tad seko sieviete, vīrietis, skolotājs un pašā augšā – Dievs. Tajā brīdī gribēju kliegt, jo šķita netaisni, ka vīrietis atrodas virs sievietes, nevis viņai līdzās. Taču viņa padoms bija līdzējis, tāpēc sāku pētīt dziļāk. Tagad tieši vēdiskais ģimenes modelis ir tas, kas mani visvairāk piesaista Krišnas apziņas kustībai,” atklāj Guna.

Viktors piesakās visu izskaidrot pamatīgāk: “Princips ir gana vienkāršs. Sieviete seko vīrietim. Vēdās teikts, ka sievietei ir sešas reizes stiprāks prāts nekā vīrietim, savukārt vīrietim ir sešas reizes stiprāks saprāts nekā sievietei. Tas nozīmē, ka vīrietim ir daudz vienkāršāk pieņemt lēmumus bez emocijām jeb – citiem vārdiem – ar skaidru prātu. Vieglāk nospraust virzienu un šo virzienu arī turēt. Vīrietis visu izsver, pajautā sievietes viedokli, un, izejot no abu vēlmēm un iespējām, tiek pieņemts saprātīgs lēmums. Vīrietis tiek uzskatīts par ģimenes galvu.”

“Arī Bībelē teikts, ka vīrs ir galva, bet sieva – kakls,” papildina Guna. “Viens no izplatītākajiem šķiršanās iemesliem ir tas, ka sievietes uzņemas vīrieša lomu. Otrs iemesls – daudz laulību tiek dibinātas uz iekāres pamata. Nevis apzinoties, kas ir ģimene un ko mēs kopā darīsim, bet balstoties uz – man patīk, es gribu!” Vēl Guna piebilst, ka, kļūstot par Viktora sievu, galvenais viņas dzīvē kļūs vēdiskā tradīcija.

Pasaka par Skaistuli un Briesmoni

Kas uzcēla Ēģiptes piramīdas? Ar ko sākās pasaules radīšana? Šos un līdzīgus jautājumus sarunas sākumā man uzdod Nitja Rūpa, laicīgajā vārdā Natālija, kuru sastopu Krišnas apziņas tempļa priekšnamā. Nitja veras manī ar tiešu skatienu, runā ātri un dedzīgi. Sievietes pieri rotā krišnaītiem raksturīgais māla zīmējums “pret ļaunu aci”, lai runātājs nekoncentrētu skatienu uz dažādām enerģijām pakļautajām acīm. Krišnas apziņas kustībā Nitja darbojas no pirmās dienas. Kaut arī augusi kristīgā ģimenē, Nitja sevī ilgus gadus nesusi jautājumu, uz kuru kristīgā mācība nav spējusi sniegt pieņemamu atbildi.

“Kad biju maza, mamma mani aizveda pie mācītāja. Viņš izteica frāzi, kas mani pilnīgi satrieca – man esot jābūt paklausīgai, citādi es uz mūžīgiem laikiem nonākšot ellē. Savā bērna prātā biju iedomājusies: ja izdarīšu kādu milzīgu pārkāpumu, piemēram, sasitīšu mammas mīļāko vāzi, tad mani sodīs, ieliks kaktā, bet ne jau uz mūžu! Ja cilvēkam kaut kādu apstākļu dēļ kaut kas neiznāk, jābūt taču iespējai to labot! Bet šāda patiesība man bija pilnīgi nepieņemama, un šis jautājums visu laiku sēdēja iekšā.”

Pirmo reizi ar apjausmu, ka ir arī cita, ārpus kristīgās teoloģijas sludinātā patiesība, Nitja sastapusies vēl septiņdesmitajos gados. Tad par to cilvēki runāja paslepšus, un attiecīgā literatūra mazās „samizdata” brošūriņās ceļoja no rokas rokā.

“Mammai bija draudzene daktere, zinātņu doktore, kura ikdienā sastapās ar cilvēku ciešanām un mēģināja rast atbildi – kāpēc tas tā... Pēc kāda viņas apciemojuma arī sākās man ceļš uz vēdiskajām zināšanām (tās ir sākotnējās zināšanas, kas nāk no Dieva un mums tiek nodotas ar skolotāju starpniecību). Pirmo reizi sastopoties ar skaidrojumu par karmu, kopējā aina man sāka ataust citādāka. Sāku saprast, ka piedzimt par cilvēku ir milzīga vērtība. Pazūd pārliecība, ka pēc manis vairs nekā nebūs. Parādās milzīgas attīstības iespējas, un tu saproti – visam ir jēga, un tu vari mācīties un mainīties. Ja izprot karmas likumu, kļūst arī skaidrs, kāpēc bērns – tīra dvēsele, bez grēka – reizēm piedzimst šķietami necilvēcīgos apstākļos. Īstais ceļš sākas brīdī, kad sāc pārvarēt savu egoismu,” skaidro Nitja.

“Svētdienās mūsu centrā ir kulinārijas kursi. Pēc mielasta pagatavošanas kopīgi skaitām lūgšanu, lai izteiktu pateicību. Cilvēkiem, kas rīsus izaudzēja, tos novāca, iepakoja, atveda. Sakām paldies par trauciņu, par dakšiņu, par galdu, uz kura uzlikts ēdiens, un par krēslu, uz kura sēžam. Tad ejam vēl tālāk un sakām paldies visām mātēm, kuras iznēsāja un izauklēja bērnus, kuri vēlāk radīja iespēju mums izbaudīt šo ēdienu. Šādas lūgšanas brīdī tu, cilvēks, saproti, ka esi ļoti maziņš, bet saņem ļoti daudz,” teic Nitja. Lai kādu jautājumu Nitja apspriestu, sarunas pavediens agri vai vēlu noved pie atziņas, ka vissvarīgākais cilvēka dzīvē ir attiecības. “Kas ir pasaulē augstākais soda mērs? Izolācija. Un arī tad cilvēks mēģina pieradināt kaut pelīti, kaut žurciņu. Bez attiecībām cilvēks nevar izdzīvot!” ir pārliecināta Nitja.

Nu jau trīs gadus Krišnas apziņas kustība aizņem visu viņas laiku un ir kļuvusi par pamatnodarbošanos, taču pirms tam bijusi, kā saka Nitja, gara dzīve ar visu ko. Viņi ar vīru Hariju ir profesionāli mūziķi, padomju laikā ar koncertiem izbraukājuši visu Padomju Savienību. Arī Harijs aktīvi darbojas Krišnas apziņas kustībā – viņa pārziņā ir žēlsirdības misija „Dzīvības ēdiens”.

“Esam precējušies trīsdesmit gadu, no tiem divdesmit piecus esam šeit. Kā mainījušās mūsu savstarpējās attiecības! Nebūtu pareizi teikt – uz labu, jo tām ir pilnīgi cita kvalitāte. Mēs dzīvojam pēc vēdu likumiem. Pirmais ir iemācīties vērot – dabu, putnus, cilvēkus. Kad cilvēki sāk veidot attiecības, ir jāvēro otrs. Diemžēl bieži cilvēki kontaktējas paši ar savu prātu, nevis ar otru cilvēku. Kas ir vīrietis, un kas – sieviete? Tukšs trauks un šķidrums. Sievietei jāsaprot – ko ieliesi, to arī saņemsi. Vēdas atklāj, ka sieviete ir simtkārt smalkāka nekā vīrietis. Sieviete ir krāsaina, garšīga un smaržīga, taču viņai nepieciešams trauks. Zināt pasaku Skaistule un briesmonis? Brīdī, kad skaistule viņu iemīlēja, briesmonis pārvērtās par princi, bet tagad sievietes vēlas satikt princi, lai pārvēstu viņu par briesmoni,” domā Nitja.

Svētītie putras katli

Ar Nitjas vīrs Hariju, kurš ir iemantojis sakrālo vārdu Ha Hodayoja, tiekos misijas „Dzīvības ēdiens” virtuvē, kas atrodas līdzās veģetārajam restorānam „Rāma”. Tieši tobrīd tiek gatavota kārtējā labdarības putras porcija. Pie milzīga grāpja stāv jauns vīrietis un, šķindinot mazītiņu zvaniņu, aizvērtām acīm skaita lūgsnu – gatavojas darbam. Harijs norāda uz ierāmētām melnbaltām fotogrāfijām, kurās iemūžināti mirkļi no „Dzīvības ēdiena” ikdienas, un stāsta, ka tās uzņemtas Latvijas neatkarības atgūšanas sākumā.

“Tolaik mainījās iekārta, un cilvēkiem ar iztikšanu bija vēl grūtāk. Dienā barojām vairāk nekā tūkstoš cilvēku, milzum gara rinda stāvēja. Šīs virtuves vēl nebija, ēdinājām cilvēkus mazā istabiņā ēkas otrajā stāvā,” stāsta Harijs. Viņš misijā „Dzīvības ēdiens” darbojas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, un darāmā šeit ir tik daudz, ka laika darbam ārpus misijas neatliek.

Vaicāts par motivāciju, Harijs teic – atbildības izjūta, jo kā gan cilvēks varot būt laimīgs un nokļūt tuvāk Dievam, ja cilvēkiem ir tik grūti. “Mūsu kustība Rīgā darbojas jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Tā kā mēs visu laiku esam dzīvojuši šajā sabiedrībā, šajā pilsētā, mana nostāja ir tāda, ka esmu līdzatbildīgs par pašreizējo situāciju. Vismaz elementārākais – silts ēdiens – šiem cilvēkiem ir jāsagādā. Tad, iespējams, cilvēki, badu ciezdami, nedauzīs mašīnu stiklus un neraus ārā radioaparātus. Arī mūsu skolotājs Svami Prabphupada novēlēja, lai pie katra tempļa būtu labdarības virtuve, kur reizi dienā var saņemt siltu ēdienu. Mēs nelolojam cerības, ka, nodarbojoties ar labdarību, saņemsim biļeti uz paradīzi. Ir vēl kāds svarīgs aspekts – šis nav parasts, bet svētīts ēdiens. Šo gadu laikā esam piedzīvojuši, kā tas iedarbojas uz saņēmējiem. Stāv rindā noskrandis, ar bārdu noaudzis vīrietis, bet pēc gadiem pieciem viņš, tīrs un kārtīgs, ierodas pusdienot mūsu veģetārajā restorānā, ir dzīvē iekārtojies, sevi uztur. Šādu piemēru ir daudz. Protams, šeit strādājot, pret trūkumcietējiem jābūt cieņpilnai attieksmei – tas, ka viņi pašlaik atrodas šādā situācijā, vēl neko nenozīmē. Bieži vien arī viņi paši nāk talkā – palīdz mizot dārzeņus, izdalīt ēdienu, nomazgāt traukus, savest kārtībā katlus. Apjautājas, kā vēl var palīdzēt. Arī pašlaik pie mums strādā divi vīri tieši no rindas,” stāsta Harijs.

Vai tiešām iespējams paēdināt šādu ļaužu pulku par grāmatu tirdzniecībā iegūto naudu? “Ar grāmatu tirdzniecību nopelnām ļoti maz, jo grāmatas interesē tikai nedaudzus. Ar grāmatu tirdzniecību vēlamies nodot savu vēstījumu – ja kādam pat mazliet kaut kas aizķeras, arī tas ir labi! Centra pagrabstāvā mums ir veikaliņš, un visi tā ienākumi nonāk „Dzīvības ēdienā”. Kopš 2006. gada Krišnas apziņas kustībai ir līgums ar Rīgas domi par palīdzības sniegšanu maznodrošinātajiem. Saistībā ar līgumu misija „Dzīvības ēdiens” baro cilvēkus dienas centrā Rīgas patversmē un rīko izbraukumus uz Čiekurkalna tirgu. Liels palīgs ir arī portāls ziedot.lv un iedzīvotāji, kuri dāvina dārzeņus un vēl šo to no pārtikas. Tā, pa visiem kopā, mums sanāk,” skaidro Harijs.

Kā zināms, viens no Krišnas apziņas biedru pamatnoteikumiem ir nelietot pārtiku, kas iegūta, nogalinot dzīvniekus. Ciemojoties templī, novēroju, ka veģetārais restorāns „Rāma” ir apmeklētāju pilns. Maltītes, kas pagatavotas no dārzeņiem un augiem, iecienījuši dažādu vecumu un profesiju pārstāvji.

Harijs atklāj, ka latviskās ēšanas tradīcija viņam šķitusi nepieņemama jau kopš mazotnes. “Bērnībā dzīvoju laukos. Redzēju lopu kaušanu un cūku bēres. Tagad cilvēkiem nenākas skatīties acīs mirstošam dzīvniekam, viņš veikalā paņem paciņu ar vistu kājiņām. Bet mums bija daudz trušu, un es reizēm centos kādu pamielot īpaši gardi. Un tad viņu nokāva. Mani gan dzina ārā no mājas, bet es tāpat visu sapratu. Atceros – mamma ielej zupu, visi sēž pie galda, aizdomīgi klusē un skatās, kas būs... Sapratu, ka kaut kas nav riktīgi, un mans šķīvis palika neizēsts...”

Vēl Harijs uzsver, ka Krišnas apziņas kustībā praktizēto nevar viennozīmīgi nodēvēt par reliģiju, jo visa pamatā ir vēdiskā kultūra ar vēdās apkopotajām zināšanām.

“Vēdiskā kultūra un vēdiskās zināšanas nāk no tiem laikiem, kad uz zemes bija viens valdnieks un viena kultūra. Tolaik nebija ne Indijas, ne Krievijas, ne Latvijas. Šā sākuma – zelta laikmeta – valoda ir sanskrits. No vēdām var uzzināt, kā tuvoties Dievam un kāda dienas kārtība jāievēro, lai padarītu dzīvi harmonisku un dzīvotu saskaņā ar dabu un dievu. Šajās zināšanās ietverta arī arhitektūra, ajūrvēda, astroloģija u. c. Ir arī speciālie raksti – piemēram, kā pareizi uzbūvēt lidaparātus un ar kādu degvielu tos darbināt. Daudz kas no senajām vēdiskās kultūras tradīcijām saglabāts arī kristietībā – ūdens ceremonija, uguns ceremonijas elementi. Galu galā mērķis visām reliģijām ir viens – nonākt pie Tēva.

Rekomendējamais ir vaišnu ceļš, kuru ejam mēs, bet sasniegt mērķi iespējams arī citā veidā. Vai mazums ir piemēru! Mums ir Krievijas svētie un vēl daudz mūku no dažādām reliģijām, kas bijuši ar ļoti augstu realizāciju. Manas sievas vectēvs bija vecticībnieks. Pēteris pirmais visus vecticībniekus no Krievijas padzina, un daļa apmetās Latgalē. Vectēvs bija tik stiprs, ka, ar lūgšanu un svētbildi apejot ap māju, varēja noslāpēt ugunsgrēku. Savā nāves dienā viņš no rīta piecēlās un pateica – šodien man jāaiziet. Noskuva bārdu, apstaigāja visu saimniecību, izrīkoja, kas katram padarāms, tad apgūlās un teica, ka visiem jānoskaita tāda un tāda lūgsna. Kamēr visi bērni dziedāja svētos dziedājumus, viņš atstāja savu ķermeni.”

Pēc vēdiskās tradīcijas, mēs jau 5000 gadus dzīvojam melnajā laikmetā? “Jā, šis ir materiālais laikmets, kad viss ir ačgārni. Kāds paziņa smējās par saviem bērniem – viņi interneta kafejnīcā nosēžas katrs pie sava datora un, uzgriezuši viens otram muguru, viens ar otru iepazīstas,” nopūšas Harijs. Tomēr viss neesot tik bezcerīgi, jo pašlaik melnajā laikmetā esot iestājies „zelta logs” – laiks, kad iespējams nokļūt tuvāk Dievam.

Anete Moroza/Foto: Rojs Maizītis, no vaišnavu arhīva