Oskars Grīgs pret Augustu Brigmani

1987. gadā Oskaru Grīgu čeka arestēja par pulkveža Kalpaka piemiņas vietas sakopšanu Airītēs. 2006. gadā intervijā „Kas Jauns” Grīgs pauda skaidri — vienīgā bijušā Saldus rajona Komunistiskās partijas 1. sekretāra Brigmaņa iespēja atgūt godu viņa acīs — mesties ceļos un lūgt piedošanu Airītēs, pie Kalpaka pieminekļa Esplanādē un pie Brīvības pieminekļa.

Kūdras kaudzes uz ceļa

Airītes izpostīja jau 50. gados, kad kolhoza traktorists par pudeli nogāza un ievilka mežā Kalpaka un viņa līdzgaitnieku pieminekļus. Pēc nedēļas viņš liktenīgi pakļuva zem paša traktora.

Brigmanis apgalvo, ka vēlākos gados viņš izglābis piemiņas vietu no pilnīgas iznīcības, tā laika liecinieki ir citās domās. Viņu vidū bija saldenieks Imants Andersons, bijušais autorallists. 1987. gada rudenī, īsi pirms Atmodas, ļaudis jau sākuši atklāti likt ziedus Airītēs, Kalpaka piemiņas vietā Zirņu pagastā. Toreiz Brigmanis bija augstākais Komunistiskās partijas funkcionārs Saldus rajonā.

„Tuvojoties 18. novembrim, lai izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, A. Brigmanis norīkoja „Saldus Lauktehnikas” šoferus uz ceļa un piemiņas vietām sagāzt kūtsmēslus,” 2002. gada 28. septembrī laikrakstā „Zemgales Ziņas” rakstīja Andersons. Pēc viņa vārdiem, Brigmanis pavēlējis „toreizējam Lauktehnikas pārvaldniekam Zigfrīdam Dzirnem, lai autotransporta priekšnieks Arvīds Sviķis norīko šoferus vest uz piemiņas vietu kūtsmēslus”. Tā kā Sviķis neklausījis, atrasti citi pakalpiņi, bet Brigmanis no dienesta auto esot vērojis, lai „buldozeri kārtīgi „apstrādā” piemiņas vietu”.

Arī sarunā ar „Kas Jauns” Andersons no saviem vārdiem neatkāpās, vien precizēja, ka nevis kūtsmēsli gāzti uz ceļa, bet amonizēta kūdra. Tomēr Grīgs ar saviem vīriem piemiņas vietu attīrījis, kūdru no ceļa nostūmis arī agronoms Vītiņš.

Pieminekļa gāzēju sabraucis traktors

Komunistiem nav bijis miera, un novākti visu padomju laiku nostāvējušie pieminekļi Kalpaka līdzgaitniekiem Krievam, Grundmanim un Šrinderam. „Tos naktī demontēja un noraka kolhoza „Druva” teritorijā, meliorācijas bedrē, kas bija domāta veco māju pamatiem. Meliorācijas inženieris šo vietu atzīmēja kartē,” stāstīja Andersons. Tas ļāva pieminekļus Grīga komandai atrast un atkal uzstādīt.

Savukārt atjaunotais Kalpaka piemineklis ir kopija. Oriģinālo vēl 50. gadu beigās nogāzis kāds traktorists. „Nedēļu pēc tam viņu nobrauca paša traktors. Gan jau kāds palīdzēja,” zināja teikt Andersons. Interesanti, ka bijuši vīri, kas gādājuši par Kalpaka piemiņu pat padomju laikā. Toreiz bijis liels tracis, kad gaišā dienas laikā ceļā uz Airītēm parādījusies piemiņas zīme. Tikai pēc komunistu varas krišanas atklāti varēts runāt, ka to paveicis vietējais iedzīvotājs Andris Lāma.

Bijušais priekšnieks neziņā

Pagājuši gadi, un laikabiedri sakās neko daudz nezinām. Bijušais „Lauktehnikas” vadītājs Zigfrīds Dzirne, zemnieks no Remtes, par 1987. gada rudenī piedzīvoto lielākoties atbildējis: „Es nezinu.” Kūtsmēsli uz ceļa noteikti neesot gāzti, „bijām brīdināti, ka varbūt vajadzēs kūdras vedēju brigādi”. Vai šāda brigāde devusies „darbā”, Dzirne nezinot, „neesmu tur bijis”. „Mūsu nostāja bija — kur norīkos, tur vedīs.”

Vaicāts, vai uzdevumus devis Brigmanis, Dzirne atteicis: „Brigmanis neko nav devis.” Un no kurienes nāca brīdinājumi, ka varbūt kaut kas būs jādara? Te atbilde gan nepārprotama: „No partijas komitejas, protams.”

Brigmanis vainoja partiju cīņas

Pilnīgi pretējs viedoklis ir pašam Augustam Brigmanim: „Uzskatu, ka, pateicoties man, Kalpaka piemiņas vieta ir saglabāta. Es zinu, kāds man kā rajona partijas sekretāram bija uzstādījums — ierīkot tur autobusa pieturu.” Turklāt Imants Andersons vadīja Tautas partijas Saldus nodaļu, tāpēc Brigmanis to vērtēja kā politisko cīņu:  „Tas viss ir bleķis un meli.”

Stājoties darbā partijas sekretāra amatā, Brigmanis kabineta seifā atradis Kalpaka muzeja viesu grāmatu: „Uz to varēja reaģēt dažādi, bet es šo grāmatu nodevu muzejam.”

Jau sākoties Atmodai, bet vēl pastāvot vecajai varai, viņš Saldus rajona izpildkomitejas sēdē ierosinājis Airītēs ierīkot muzeju. „Tas laikam bija 1988. gadā.” Kalpaka vārdu oficiālās iestādēs vēl piesaukt nevarējuši. „Es zinu, ka tajā brīdī esmu rīkojies pareizi, Kalpaka piemiņas vieta ir saglabāta un ir svēta,” piebildis deputāts.

Atbilde deputātam apmaksātā laukumā

Brigmanis 2002. gada 3. oktobrī „Zemgales Ziņās” publicēja savu atbildi Andersonam. Savukārt 5. oktobrī sekoja Aivara Tērauda, Ingas Grodņas un Jāņa Kaudzes atbilde — apmaksātā laukumā. Tajā bijušais Saldus milicijas priekšnieks Kaudze raksturoja Brigmani skarbi, kā „īstu čekas profesionāli”. Pieminekļu demontāžas laikā Kaudze esot izsaukts ar iemeslu, ka notiek nekārtības.

Savukārt toreizējais Kalpaka muzeja vadītājs Tērauds pauda, ka minētā viesu grāmata bijusi noslēpta Brigmaņa seifā: „Jūtot, ka nav ievēlēts Augstākajā padomē, Brigmaņa kungs „pēkšņi” viesu grāmatu atrada un atdeva muzejam, pats jūtoties kā īstens latviešu tautas varonis.”

„Par to 1990. gadā uzrakstīju Saldus rajona avīzei. Grāmatas izmantošana sava prestiža celšanai man tiešām uzvandīja emocijas,” „Kas Jauns” atzina Tērauds. Taču avīzei viņš neko neesot rakstījis, tikai atbildējis uz Andersona jautājumiem: „Es neesmu nevienā partijā, man šīs cīņas nav vajadzīgas.”

Par 1987. gada notikumiem Tērauds atceras, ka pieminekļi novākti pēc rīkojuma no rajona izpildkomitejas un ar Kalpaka piemiņas pasākumiem Saldus novadā sākusies Atmoda. 1988. gadā piemineklis atjaunots, 1990. gadā atklāts muzejs.

Ar snaiperiem riņķī

Oskaram Grīgam vēl bērnībā tēvs, bijušais leģionārs, parādījis Airītes un novēlējis šo vietu reiz sakopt. „1987. gada 8. novembrī mēs, četri vīri, vienam meita, mans dēls un sieva, sešarpus stundās to izdarījām,” atceras Grīgs. Toreiz muzeja ēkā mitis kāds vīrelis, kura uzdevums bija pierakstīt to auto numurus, kas piebrauc ar cilvēkiem, kuri liek ziedus piemiņas vietā. Jau jaunajos laikos Grīgam izdevies šos sarakstus dabūt.

Savukārt tajā novembra dienā čekistu „aģentam” klājies grūti. Grīga vīri salaida „uz īso” telefona vadus, lai viņš nevarētu piezvanīt. Vēl vairāk — bija apsardzes grupa, bruņota ar ieročiem. Grīgs neapgalvo, ka bija gatavi šaut, ja kāds mēģinātu iejaukties, bet „man riņķī bija snaiperi salikti”. Taču netraucēja neviens, un viņi uzcēla uz pamatnēm reiz nogāztos Kalpaka līdzgaitnieku Grundmaņa, Krieva un Šrindera pieminekļus. Operācijai bija izvēlēta diena, kad rajona čekisti devušies medībās.

„Kad bijām visu izdarījuši, uzsniga balts sniedziņš. Klusums, kolosāls skats! Un pēkšņi piebrauc balta ņiva. Ieskrien mājā, izskrien, ņivai pa federi un prom Saldus virzienā.” Par sevi Grīgs neesot daudz uztraucies, bet, ja sēdinātu cietumā viņa līdzgaitniekus, bija sagatavojis 50 vēstules Imantam Ziedonim un citiem kultūras darbiniekiem, lai lūgtu aizstāvību.

Mājup braucot, Grīgs no Kandavas piezvanījis draugiem, kam bija sakari ar radio „Brīvā Eiropa” — tolaik Latvijā par šādiem veikumiem neziņotu ne vienīgā televīzija, ne arī avīzes. Nezin kā, bet izdevies sazināties ar „naidīgajām radiobalsīm”. Nākamā rītā pulksten sešos „Brīvā Eiropa” no Minhenes un „Amerikas balss” no Vašingtonas vēstīja, ka Airītēs atjaunoti pieminekļi.

„Nākamā dienā ap desmitiem mani arestēja. Bet čeka bija solīda, sevišķi viens čekists, latvietis. Izrunājāmies par vēsturi, un beigās viņš man paspieda roku, teikdams — ja tādi veči būtu vairāk Latvijā, cepuri nost,” stāsta Grīgs. Tas bija 10. novembrī, viņš ātri vien atbrīvots. 12. novembrī saņēmis zvanu, ka pieminekļus atkal gāž. „Ar Brigmaņa akceptu. Rakstiskas pavēles jau nebija, bet nekas nenotika bez partijas ziņas,” — tā Grīgs.

Šoreiz pieminekļi aizvesti krietni tālāk un aprakti divarpus līdz trīs metrus dziļā bedrē, kas bija domāta vecu, nojauktu māju pamatiem. „Brigmanis bija pārbijies,” teic Grīgs. „Lielākoties tur gucuļi strādāja, latviešus nevarēja dabūt. Un draņķis ir toreizējais Lutriņu melioratoru priekšnieks Briedis. Tas iedeva speciālo tehniku un zināja, kam.”

Izpildkomitejas priekšsēdis lūdzis piedošanu

Pretēji rīkojies nu jau aizsaulē aizgājušais Saldus rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Upmalis. „1988. gada novembrī viņš atbrauca uz Airītēm, pienāca pie manis un sāka raudāt, publiski lūdza piedošanu — par to, ka nav aktīvi iestājies pret otrreizējo nopostīšanu. Upmalis vēl uzrakstīja lielu rakstu avīzē un pats atstāja amatu. Viņš man daudz pastāstīja par šo draņķi,” Grīgs intervijas laikā pat dusmīgi uzsita ar pirkstu pa Brigmaņa foto žurnālā.

„Ja viņš apgalvo, ka saglabājis piemiņas vietu, jau neskaitāmas reizes būtu šeit bijis. Atnāc un palūdz piedošanu tautai, nevis melo! Viņš ir kapitāli iegāzis Zemnieku savienību. Hameleons, ja te būtu bin Ladens, kalpotu tam! Visu var dzīvē piedot, bet ne tādu vandalismu. Viņu vajadzēja lauka kara tiesai tiesāt.”

1987. gada 18. novembra priekšvakarā komunisti sagatavojās nopietni. Lai ļaudis nevarētu piebraukt pie Airītēm, abās pusēs ceļam uzstādītas aizlieguma zīmes. Dežurējuši autoinspektori ar žiguļiem un čekisti ar bobikiem. Turklāt ceļš vairāku metru augstumā piegāzts ar amonizētu kūdru. Uz Grīga sašutumu čekists atteicis — ne jau mēs to izdarījām, bet šis te — zemnieks atkal rādīja uz Brigmaņa bildi.

Pieminekli meklējis pat ar akvalangu

1988. gada pavasarī studenti apraktos pieminekļus izcēla dienas gaismā, kolhoza „Druva” agronoms Vītiņš ar savu komandu noorganizēja atvešanu uz Airītēm un vēlāko restaurāciju. Tā gada 18. novembrī uz piemiņas vietas atkalatklāšanu sabrauca ap 30 000 cilvēku, Grīgam bija uzticēts gods pacelt mastā karogu. Viņam līdzās stāvēja Sīmanis, pēdējais tolaik vēl dzīvais Kalpaka bataljona karavīrs.

Kalpaka pieminekli atjaunoja un atklāja 1989. gadā. Akmeņkalis Bergs no Zirņu pagasta paveica perfektu darbu. Oriģinālu tā arī nav izdevies uziet. „Esmu to meklējis vismaz 20 gadus, pat Ventu un Cieceri izložņāju ar akvalangu.” Dzirdēts, ka šo pieminekli gribēts pārtaisīt un uzstādīt par godu cīņās ar latviešu mežabrāļiem kritušam komjaunietim.

Grīgs sadzinis pēdas tiem, kas veduši pieminekli Kuldīgas akmeņkaļiem, kuri no tāda uzdevuma atteikušies. „Man pateica, ka pie Ierēm iegāzts Ventā, bet krasti ir mainījušies. Esmu meklēdams aizbraucis līdz pat leišu robežai. Kad čeka mani arestēja, uzzināju, cik perfekti viņi strādā. Par 60 procentiem bija nogājuši pa manām pēdām, pateica, kurā mājā esmu bijis un ko prasījis. Lūk, kas par tīklu!”

Grīgs joprojām nožēlo, ka karstumā publiski apvainojis bijušo Saldus rajona milicijas priekšnieku Jāni Kaudzi. Nikolaja Grundmaņa pieminekļa plāksnei bija nodauzīts stūris, un Grīgam sastāstīts, ka to ar āmuru pastrādājis milicis. Patiesībā tas, visticamāk, atgadījās, kad pieminekļus otrreiz cēla nost. „Es viņam atvainojos,” saka Grīgs.

Iespējams pat, ka Kaudze pielicis savu roku, lai saglabātu Saldus milicijas šķūnītī norakto piemiņas plāksni. Tā vēsta par to, ka kalpakieši 1919. gada 10. martā ieņēma Saldu. Tagad tā atkal pielikta pie bijušā štāba nama sienas.

Notiesāts par ieročiem

2005. gada aprīļa beigās Grīgu atkal arestēja, šoreiz mūsu pašu policija — viņu turēja aizdomās par zādzībām no naftas vada. Grīgs pavadīja apcietinājumā divus mēnešus. Tukuma Ceļu policijas priekšnieks Vilnis Vecriņķis nodeva izmeklēšanai divus audioierakstus, kuros Grīgs it kā viņam piedāvājis 4000 latu mēnesī, lai zagtās dīzeļdegvielas vešanas laikā posmā no Irlavas līdz Ventspils šosejai neizliktu policijas patruļas.

Grīgs apgalvoja, ka pats gribējis atmaskot degvielas zagļus un paķert Vecriņķi „uz muļķi”, bet iznācis otrādi. Grīga mājā gan atrastas 13 tonnas dīzeļdegvielas, bet viņš iebilda, ka īpašums bija iznomāts jau četrus gadus (vēlāk pārdots, tikai ne šiem nomniekiem), un saimnieks nenojautis, kas notiek. Atzīstot pierādījumus par nepārliecinošiem, prokuratūra šajā punktā apsūdzību izbeidza.

Grīgu apsūdzēja arī nelegālu ieroču glabāšanā, mājā atrada ap 2000 patronu, bisi bez atļaujas un legālu sporta pistoli, bet ar klusinātāju (izgatavotu no BMW amortizatora), kas ir aizliegts. Grīgs skaidroja, ka šie ieroči saglabājušies vēl no zemessardzes pirmsākumiem. Tā kā 1991. gadā vajadzējis būt gataviem pat partizānu karam, sagādāts klusinātājs — ar priekšniecības atļauju. 2006. gadā par nelikumīgu ieroču glabāšanu tiesa Grīgam piesprieda trīs gadus nosacīti, divu gadu pārbaudes laiks jau beidzies.

Māris Puķītis/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva