Kādus tūrisma objektus parasti slēpj no Rīgas viesiem?

Ja Ziemassvētku eglītes stāsts drīzāk ir leģenda, kuras patiesumu simtprocentīgi nevar pierādīt, tad daudzi citi patiesi stāsti tiek rūpīgi noklusēti, pamazām „izgaisinot” no rīdzinieku atmiņas.

Piemēram, rādot nule kā atjaunoto Rīgas Krievu teātri Līvu laukumā, netiek stāstīts, ka iepretim tam savulaik atradās „visnerātnākā” pilsētas viesnīca. Skatoties uz jaunceļamo „Gaismas pili”, neviens nestāsta, ka tā tiek būvēta līdzās kādreiz visslavenākajai Rīgas prieka meitu ielai. Staigājot pa Vērmanīti, reti kurš vairs atminas, ka tā reiz bija visiemīļotākā kokaīnistu un prostitūtu promenādes vieta.

Rīgas pilsētas cienītāju biedrības „Riga CV” interneta portālā novadpētnieks Vlads Bogovs publicējis apjomīgu pētījumu par Latvijas galvaspilsētas amorālākajām „piemiņas vietām”. Kasjauns.lv ieskatās Rīgas „visizvirtušākajās” vietās, kuras pastāvēja mūsu valsts pirmajos gados.

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū Rīgu nosaukt par kulturālu paraugpilsētu būtu liela apgrēcība, jo Latvijas galvaspilsētu savā varā bija pārņēmuši visi iespējamie grēki, raksta Bogovs. No to laiku pilsētnieku atmiņām var spriest, ka pilsēta bija pārplūdināta ar „izvirtības ligzdām”, kuru šeit bija krietni vien vairāk nekā vienā otrā lielā Vakareiropas lielpilsētā. Rīgā bija gan lepni un izsmalcināti klubi un izklaides vietas, gan primitīvas un netīras „krogus istabas”. Alkoholu, seksu, narkotikas katrs varēja nopirkt atbilstoši sava maciņa biezumam. Plašā piedāvājuma dēļ brīžiem cenu tika "nositas" un izvirtības kļuva pieejamas jo plašiem iedzīvotāju slāņiem.

Pats zināmākais un redzamākais pagājuša gadsimta divdesmito gadu izvirtības nams Rīgā atradās tagadējā Līvu laukumā, kur pašlaik ir ierīkots panorāmas rats. Tur atradās viesnīca „Royal”. Lai tajā nokļūtu nemaz nevajadzēja zināt adresi, jebkurš Vecrīgā klīstošs „naktstauriņš” gandrīz ar 100% garantiju savu klientu nogādāja „Royal”.

Kaut arī viesnīcas nosaukums it kā solīja karaliskus apartamentus, gluži otrādi - tur atradās visnotaļ nepievilcīgi numuriņi, kurus izdeva uz stundām. Saldu naktsmieru jau tur noteikti nevarēja iegūt, kaut arī numuriņu galvenā mēbele bija gulta.

Kāds tālaika rīdzinieks savās atmiņās par viesnīcu „Royal” stāsta: „Tur bija nekārtīgi numuriņi, kuros vēdīja iepriekšējo viesu sasvīdušās miesas „aromāts”. Zem mazgājamās bļodas atradās netīrs spainis, kas vienlaikus kalpoja arī kā naktspods.”

Par pieciem latiem uz nakti varēja dabūt nevis istabu, bet gan īstu midzeni. Lai arī viesnīca skaitījās bezalkoholiska, tajā jebkurā laikā varēja dabūt kaut ko stiprāku - gan šampanieti, gan degvīnu. Piemēram, puspudele šņabja maksāja divus latus. Katrā ziņa maksa par izvirtībām „Royal” numuriņos, kurus grūti nosaukt par apartamentiem, nebija lēta. Jāņem vērā, ka tolaik Latvijā lata vērtība bija cita. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados iztikas minums svārstījās no 30 līdz 50 latiem mēnesī.

Zagļu, prostitūtu un suteneru štābs

Otra visnerātnākā Rīgas viesnīca – „Varšava” atradās Grēcinieku ielā 34 – Grēcinieku un 11. Novembra krastmalas krustojumā, pretī pašreizējam Akmens tiltam.

Pašlaik šajā namā atrodas visnotaļ tikumīgas medicīnas iestādes – „Veselības nams 5”, aptieka, Estētiskās medicīnas centrs un citas. Ēka, kurā tagad rūpējas tikai un vienīgi par miesas veselību un skaistumu, pirms 90, 80 gadiem kalpoja tikai tam, lai šo miesu grautu.

„Varšava” bija Rīgas zagļu, suteneru un prostitūtu „štābs”. Tā ne ar ko īpašu neatšķīrās no „Royal” viesnīcas – arī šeit neriskēja nakšņot neviens ārzemju viesis. Ja viesnīcas reģistratūrā tomēr iemaldījās kāds neattapīgs ārzemnieks, viņam uzreiz tika paziņots, ka brīvu numuru neesot. Savukārt, ja tai pašā laikā pie viesnīcas durvīm pieripoja ormanis ar piedzērušiem kungiem un jaunavu bariņu, brīvu numuru pēkšņi uzradās pārpārēm.

Šuvēju iela

Bija arī privātpansijas. Ja tagad intīmie pakalpojumi parasti slēpjas aiz masāžas salonu izkārtnēm, tad pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tās bija šuvējas. Sevišķi daudz šuvēju pakalpojumu piedāvāja Ģertrūdes ielas namos – sākot no Avotu ielas uz dzelzceļa pusi. Tur visas mājas bija izraibinātas ar šuvēju salonu reklāmām. Nebija nevienas ēkas, kurā nedzīvotu un nestrādātu kāda šuvēja. Lieki teikt, ka šīs šuvējas drāklēja ne jau drēbes, bet gan mīlas plosītās sirdis.

Prostitūtu promenāde

Savukārt naktstauriņu iemīļotās pastaigas vietas nebija vis Čakmarijas iela vai Rumbula, bet gan Vērmaņdārza un Rīgas ostas apkārtne. Pirms 90, 80 gadiem Rīgas policijas iecirkņos viens pēc otra gūlās tikumīgu kundžu iesniegumi – viņas žēlojās, ka nevar mierīgi paiet pa Elizabetes ielu. Viņām visu laiku uzmācās vīrieši ar nepiedienīgiem piedāvājumiem. Tā kā puritānēm nebija ko staigāt pa Elizabetes ielu. Tas varēja novest tikai pie liekām nepatikšanām. Kā saka - katram sava vieta! Prostitūta bija atzīts arods un viņām arī vajadzēja savu vietu Rīgas centrā.

1924. gada septembrī Rīgā bija reģistrētas 435 prostitūtas, bet lēš, ka viņu skaits bija daudzkārt lielāks. Tomēr toreiz, atšķirībā no mūsdienām, godīgām prostitūtām nevajadzēja slapstīties. Prostitūta bija atzīts amats un to arī nācās oficiāli noformēt. Viena no galvenajām procedūrām bija – katrai prostitūtai divas reizes nedēļā Aleksandra augstumos (Sarkandaugavā) iziet obligātu medicīnisku pārbaudi. Par katru reizi dakterim nācās maksāt 50 santīmus. Ja „naktstauriņam” pie dvēseles nebija ne santīma, pulsatu ārstniecības iestādei atskaitīja no Rīgas domes budžeta. Tādējādi galvaspilsētas pašvaldība iegrožoja seksuāli transmisīvo slimību izplatīšanos Rīgā.

Varam apgalvot, ka pirms 85 gadiem drošs prostitūtu dienests Rīgā tika nodrošināts arī par visu Rīgas nodokļu maksātāju naudu.

Tai pašā laikā tika domāts arī par prostitūtu drošību un konfidencialitāti. Piemēram, veselības grāmatiņās, kuras ielasmeitām izsniedza Aleksandra augstumos, nebija minēti viņu vārdi un uzvārdi – bija tikai fotogrāfijas. Tā, klientam, pārbaudot „naktstauriņa” veselību, nebija iespēju uzzināt arī sievietes konfidenciālos personas datus.

Kaut arī visi publiskie nami Latvijā oficiāli tika slēgti 1923. gadā un mīlas priesterienes pārkvalificējās par šuvējām, bordeļi turpināja pastāvēt slēptā veidā. „Bordeļdzīvokļiem” visbagātākā bija Valguma iela – pie Kuģu ielas, pretī jaunceļamajai „Gaismas pilij”. Valguma ielas 19., 22., 24.,25. un 27. numurs bija zināmi visā Rīgā – tur īres dzīvokļi bija pārvērsti par „bordeļdzīvokļiem”.

Narkomānu Ēdenes dārzs – Vērmanītis un Sarkanie spīķeri

Bija Rīgā arī savas narkomānu paradīzes. Kokaīnistu Ēdenes dārzs bija Vērmanītis. Katru vakaru Vērmaņdārza apkārtnes restorānos uz roku pirkstiem varēja saskaitīt tur iemaldījušos alkohola dzērājus, pārsvarā publika ostīja tikai baltos pulverīšus. Rīgā tolaik bija gan daudz kokaīna cienītāju, gan arī to pārdevēju. Pāris gadu laikā Latvijas galvaspilsētu tā pārpludināja kokaīns, ka divkārt kritās tā cena. Ja 1920. gada viena kokaīna deva maksāja divus latus, tad pēc gadiem četriem - tikai vienu latu. Latvija bija narkotikām pārsātināta valsts un tādēļ narkodīleri bija spiesti būtiski pazemināt savas piedāvātās produkcijas cenas.

Savukārt morfija cienītāji pārsvarā pulcējās sarkano spīķeru rajonā. Siltajos vasaras vakaros, pastaigājoties gar spīķeriem, zālājā varēja redzēt saldā miegā guļam mīlas pārīšus, bet viņiem apkārt izlietotas šļirces. Jāteic, ka pirms 80 gadiem morfijs bija daudz iecienītāks nekā kokaīns. Ja kokaīna deva maksāja vienu latu, tad morfīnists par diviem latiem varēja nopirkt gramu smagu morfija kristālu, to izšķīdināt ūdens glāzē un viņam apreibinošā viela pietika ilgākam laikam

Elmārs Barkāns/Foto:LETA