Algu aploksnē pieprasa parādnieki un alimentu nemaksātāji
Darba ņēmēji nevēlas algu saņemt aploksnē, tas ir izdevīgi tikai darba devējiem, uzskata arodbiedrību pārstāvji. Viņuprāt, ekonomista Ulda Oša teiktais, ka strādnieki masveidā pieprasa algu aploksnē, ir pamatīgs pārspīlējums.
Tomēr ir gadījumi, kad uzņēmēji nevis vēlas, bet burtiski ir spiesti maksāt aploksnē. Piemēram, pašvaldības konkursā par darbu veikšanu uzvar firma, kas piedāvā zemāko cenu, bet samazināt izmaksas iespējams uz darbaspēka rēķina. Tātad algu sarakstā ir minimālā alga, bet aploksnītē normāla, cilvēcīga.
Latvijas Celtnieku arodbiedrības priekšsēdētājs Jevgeņijs Servuts stāsta: „Celtniecības nozarē izjūtam tādu kā sociālo dempingu. Šobrīd gandrīz vienīgie nopietnie pasūtītāji ir valsts un pašvaldības struktūras, kas kaut ko būvē ar Eiropas fondu atbalstu. Konkursos uzvar tie, kas piedāvā zemāko cenu. Transporta, degvielas un mehānismu ekspluatācijas izmaksas ir tādas, kādas ir, tās pat pieaug. Vienīgā iespēja ekonomēt ir veidot algas tāmi, kurā tiek minēta minimālā alga. Saprotams, ka kvalificētus strādniekus par minimālo algu dabūt nevar. Šī problēma sevišķi izteikta ir reģionos. Pērn rudenī tika pieņemtas izmaiņas publisko iepirkumu likumā, kurā minēts, ka alga nedrīkst būt zemāka par 70% no vidējās algas nozarē. Ceru, ka tas nedaudz uzlabos situāciju.”
Saņemt aplokšņu algu ir ieinteresēti arī cilvēki, no kuriem tiesa cenšas piedzīt parādus.
Ja parāds ir liels vai ir vairāki parādi un tiesa nolēmusi no vainīgā piedzīt pusi no ienākumiem, atstājot vien minimālo darba algu, skaidrs, ka zūd jēga strādāt legāli, skaidro ekonomists Andrejs Voroņins. „Ja alga ir 1000 latu, cilvēks mierīgi var atdot pusi un izdzīvot, bet tie, kuriem ir tādas algas, par parādu atmaksu vienojas paši. Turpretim, ja alga ir 300–400 latu un tiek atstāta tikai minimālā, cilvēks nevar paēst, iespējams, pat nevar aizkļūt līdz darbam. Tas nozīmē, ka valsts oficiāli mudina izvēlēties starp trim variantiem: pamest darbu un „uzsēsties” uz sociālā pabalsta, ko neatņem, strādāt nelegāli, atliekot parāda atdošanu uz labākiem laikiem, vai braukt projām. Pārsvarā cilvēki izvēlas pēdējo variantu.” Viņaprāt, ņemot vērā specifisko situāciju un sarežģīto ekonomisko stāvokli, likumdošanu, kas regulē parādu atdošanu vajadzēja mainīt un pagaidām, kamēr apstākļi neuzlabojas, likt mierā ģimenes, kas nevar atdot trekno gadu parādus vai ļaut atvilkt nelielu summu no atalgojuma. Pretējā gadījumā valsts iedzen cilvēkus stūrī un brīnās, ka viņi spirinās pretim. Vēl mazāka vēlme saņemt oficiālu algu ir alimentu nemaksātājiem, jo alimentus var atvilkt pat no minimālās algas.
Tikmēr Servuts atzīst, ka arodbiedrība saņem aizvien vairāk iesniegumu no strādniekiem par neizmaksātām algām. Darba devēji pamanās nemaksāt trīs mēnešus un pat pusgadu. Nevienu pretenziju par nelegālu nodarbināšanu gan celtnieku arodbiedrība neesot saņēmusi. „Mūsu iespējas ietekmēt situāciju ir minimālas, varam tikai izdarīt spiedienu uz darba devēju, veikt pārrunas. Vienīgais ceļš, kā atgūt nesamaksāto algu, ir tiesa. Valsts darba inspekcija savā interneta mājaslapā publicē to uzņēmēju sarakstu, kuri ir pieķerti, nelegāli nodarbinot cilvēkus. Tie uzņēmumi, kas kaut reizi pieķerti, nelegāli nodarbinot cilvēkus, nevar piedalīties valsts un pašvaldību konkursos. Tas ir efektīvs līdzeklis, jo valsts pasūtījumus un Eiropas naudu grib visi,” saka Servuts.
Aiz durvīm ir bezdarbnieku rinda
Latvijas Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības (LTDA) priekšsēdētāja Maira Muceniece uzskata, ka arodbiedrības darbība uzņēmumā un aplokšņu algas tajā ir nesavienojamas lietas. „Tas būtu pieļaujams vienīgi arodorganizācijas izveidošanas sākuma stadijā vai negodīgo uzņēmumu darbiniekiem kļūstot par arodbiedrības individuālajiem biedriem. Palīdzēt var tikai tiem, kas to vēlas. Diemžēl esam saskārušies ar situācijām, kad darbinieki noklusē, ka bez minimālās algas saņem kaut ko vēl aploksnē un tas atklājas tikai atlaišanas brīdī.” Viņa kategoriski noliedz, ka lielveikalos kāds strādātu bez oficiāla līguma un saņemtu aploksnē. „Lielveikalu tīkliem rūp reputācija, lielais darbinieku skaits un darba specifika — darbinieku identifikācijas karšu esamība, publiska saskarsme ar pircējiem, kases aparātu lietošanas noteikumi — praktiski izslēdz aplokšņu algu iespējamību.” Savukārt mazumtirdzniecības apgrozījuma kritums un augstās izmaksas ir paretinājušas tirgotāju rindas.
Mazajos veikaliņos atalgojums ir minimāls, darba stundas garas, pienākumu daudz, atbildība liela. Pārdevējai vienai jāuzkopj teritorija pie veikala, jāšķūrē sniegs, ziemā gaisa temperatūra telpās ir neatbilstoši zema.
Muceniece uzskata, ka riska zona varētu būt tirgi un izbraukuma tirdzniecības vietas, kurās nodarbinātie ir absolūti inerti pret apvienošanos arodbiedrībā.
Pēdējā gada laikā LTDA nav novērojusi, ka tirgotāji biežāk censtos maksāt aplokšņu algas. Tāpat arodbiedrība nav saskārusies ar gadījumiem, kad veikala darbinieks būtu pieprasījis darbu bez līguma un oficiālas darba algas. „Atsevišķu ekspertu paustais par masveidīgu aplokšņu algu pieprasīšanu neattiecas uz tirdzniecības nozari,” apgalvo Muceniece. Vairāk viņu satrauc pārdevēju algu neatbilstība augstajai darba intensitātei. Piemaksa vai prēmija var būt un var nebūt, pilna laika darbiniekiem tagad tiek uzspiests nepilns summēts darba laiks, netiek maksātas piemaksas par darbu vakara stundās un svētdienās, svētku dienās, pieaug stresa situācijas un materiālo resursu saglabāšanas risks. „Darba devēji tikai atsaucas uz krīzi un norāda uz potenciālo darbinieku rindu aiz durvīm.”
