Vācu žurnālists sarakstījis unikālu grāmatu par Latviju

Roberta fon Lūciusa darbs „Trīs Baltijas ceļi: Lietuva, Latvija, Igaunija - sabradātas un augšāmcēlušās” („Drei baltische Wege: Litauen, Lettland, Estland – zerrieben und auferstanden”) uzskatāma par pēdējos gados vāciski izdoto visaptverošāko gŗāmatu par Latviju. Vācu grāmatu tirgū par Latviju pārsvarā dominē tikai ceļveži vai atsevišķi tulkoti daiļliteratūras darbi. Vācu lasītājam praktiski nav pieejamas grāmatas, kurās vispusīgi tiek apskatīta un analizēta gan Latvijas vēsture, gan tās pašreizējā situācija. Līdz ar to fon Lūciusa grāmata uzskatāma par unikālu izdevumu.

Būdams starptautiski atzītā vācu laikraksta „Frankfurter Allgemeine Zeitung” redaktors, fon Lūciuss šobrīd ir vāciski runājošajā pasaulē ietekmīgākais publicists Baltijas jautājumos.

„Šī grāmata ir liecība tam, ka trīs Baltijas valstis autoru ir savaldzinājušas gan ar savu vēsturisko likteni, gan attīstību mūsdienās. Pats autors atzīst, ka apzināti ir izvēlējies „mozaīkas noskaņu: grāmata piedāvā gan ceļojumu caur seno Kurzemi, pamanot arī padomju mantojuma atliekas, gan apskatu par rakstniekiem un mūziķiem, kas ir bijuši daļa no pretošanās kustības šai padomju sistēmai“. Tā jau pašā ievadā autors apsola „ieskatu sabiedrībā, kas mums ir tik tuva, bet tomēr tik īpatnēja.

Šāds bezkaislīgs, liekulīga patriotisma neaptumšots, profesionāla žurnālista skats jau ievadā lasītājam dod vispusīgu ieskatu gan Baltijas valstu ekonomiskajā izaugsmē, pievērošoties gan enerģētikas jautājumu dominētajām attiecībām ar Krieviju, gan ciešajām saiknēm ar Vāciju un šo saikņu vēsturiskajam kontekstam un baltvāciešu lomai tajās,” recenzijā par fon Lūciusa grāmatu raksta Roberts Putnis.

Latvija fon Lūciusa grāmatā ieņem vietu starp abām Baltijas kaimiņvalstīm, taču tam autors nepiešķir tikai ģeogrāfisku jēgu: „Vēl vairāk nekā Lietuva un Igaunija Latvija ir tilts starp ziemeļiem un dienvidiem, rietumiem un austrumiem, kas brīžam to padara par bezprofila vidus zemi, kurai vēl savs ceļš meklējams.”

Tieši tāpat ļoti reālistiski ir fon Lūciusa Latvijas aprakstā saliktie akcenti - tie vairāk ir saistīti ar realitātes rūgtumu un Latvijas problēmu bagāžu. Veselā sadaļā ar virsrakstu „Divi, trīs, četri oligarhi” autors, atsaucas uz kādu bijušo ārlietu ministru, apraksta ar oligarhu sistēmu saistītās problēmas. Fon Lūciuss arī definē Latvijas oligarhus, kas ir „ietekmīgi cilvēki, kuri savu pārejas periodā no padomju okupācijas sistēmas uz tirgus ekonomiku gūto kapitālu izmanto politiskiem mērķiem”.

Autors identificējas ar „skeptiķu balsīm, kuras norāda, ka Latvija tomēr nav pietiekami mācījusies no krīzes. Pilsoniskā sabiedrība vēl vairāk zaudē savas pozīcijas, politika joprojām nepiepildās ar dziļāku saturu par pusdienu galda sarunu līmeni un trūkst ilgtspējīgu vīziju. To trūkumu aizvieto visaptveroša vienaldzība, ko pierāda jaunās un izglītotās paaudzes masveida emigrācija (..), kuras saknes ir ne tikai augstāki ienākumi ārzemēs, bet vispārēja vilšanās sajūta.”

Vienlaikus Lūciuss lasītāju aizved arī vēsturiskā ceļojumā pa Latviju, piemēram, rakstot: „Atšķirībā no Tallinas Baltijas reģiona „slepenā galvaspilsēta” Rīga nav sadalīta divās dažādās daļās - tūristu pārpildītā vecpilsētā un pilnīgi atšķirīgu vidi apkārt, dominē blokmājas, drūmas skumjas, bet arī villu rajoni. Rīga ir saglabājusi pilsētnieku ikdienas kultūru un dzīvesstilu visdažādākajos tās nostūros.”

Līviem un viņu valodai veltītās trīs lapaspuses, visticamāk, ir viens no pavisam retajiem publicistiskajiem materiāliem par līviem ne tikai vācu valodā vien. Savukārt jaunajai Nacionālās bibliotēkas ēkai veltītā sadaļa varētu būt viena no pirmajām populārajām publikācijām par šo projektu vācu valodā.

„Ir tapis unikāls darbs vācu valodā, ko iezīmē starptautiski pieredzējuša un augsti profesionāli bezkaislīga žurnālista skats, kuram nav emocionāli vai sajūsmas aizliegtu tematu. Vienlaikus šī grāmata ir liecība autora personiskajai aizrautībai ar visām trim Baltijas valstīm. Vāciski lasošajam lasītājam tas ir vērtīgs informācijas avots par kaimiņvalstīm un izcila dāvana vācu draugiem un viesiem. Savukārt tiem, kuriem rūp valsts tēla veidošana ārvalstīs, šī ir objektīva lasāmviela pārdomu rosināšanai par Latvijas zīmola veidošanos, bet autora sniegtās sociālās, etniskās, iekšpolitiskās un ārpolitiskās diagnozes var noderēt kā lakmusa papīrs, domājot par valsts attīstības jautājumiem,” raksta Roberts Putnis.

Te jāatgādina, ka 2006. gada Hambrugā norisinājās tiesas prāva, kurā Ventspils mērs Aivars Lembergs vērsās pret „Frankfurter Allgemeine Zeitung” publicētājiem Roberta fon Lūciusa publikācijām.

Fon Lūciuss toreiz norādīja ka rakstā, kurš saniknoja Lembergu, viņš aprakstījis Ventspils uzņēmumu īpašnieku struktūras, saistot tās ar Lembergu, pret ko Lembergam esot iebildumi, jo tās esot „nepareizi aprakstītas”.

Vācijas Hanzas virsapgabaltiesa rezultātā apstiprināja mierizlīgumu strīdā starp Aivaru Lembergu un „Frankfurter Allgemeine Zeitung” par nepatiesas informācijas atsaukšanu publikācijā „Ventspils oligarhs: Latvijas ostas pilsētas mērs valda ar draudiem, naudu un solījumiem”.

Lembergu pārstāvošais advokāts Aivars Lošmanis pirms vairāk nekā pieciem gadiem lepojās ar šo mierizlīgumu, kas „vērtējams kā Lemberga uzvara šajā tiesvedībā”, Vācijas tiesu praksē ir diezgan liels retums, ka tiesa kādam preses izdevumam piespriež atsaukt informāciju.

Tika norādīts, ka vācu laikraksts nav varējis pierādīt atsevišķus apgalvojumus, piemēram, ka Lembergs „ir kaut kādus pašvaldības uzņēmums iedzinis bankrotā un tad privatizācijas ceļā lēti uzpircis un atjaunojis”. Tāpat neesot bijis pierādījumu apgalvojumam, ka Lembergs kādu būtu diskriminējis, maksājot lielāku īpašuma nodokli, vai papildus uzlicis kādam par pienākumu sagādāt vides aizsardzības licenci.