Jaunais "Degpunktā" vadītājs Eipurs: pārāk slinks, lai darītu lieku
Jau vairākas nedēļas Latvijas Radio «balss» žurnālists Tālis Eipurs redzams TV ekrānā raidījuma «Degpunktā» vadītāja ampluā. Tālim ir atklāts smaids, un intervijas laikā viņš daudz smejas. Savā jaunajā amatā Tālis priecājas par iespēju palīdzēt cilvēkiem, taču atzīst, ka TV darbā vēl jūtas zaļš iesācējs.
Runājām par to, ko nozīmē tiešraides laikā saņemt jaunumus par notikušu katastrofu, par ko vēstīja Tāļa pirmais radiosižets, un kādēļ brīvajā laikā viņam patīk tulkot filmas.
Es vēl mācos. Ir daudz, kas patīk, ir daudz tāda, ko zināju, un arī daudz jauna. Grūti nav, jo ziņās notikumu amplitūda ir vēl plašāka. Tur man ir bijis viss. Sākot no tā, ka tiešraides laikā saņem ziņu, ka tepat pansionātā ir vairāk nekā divdesmit ugunsgrēkā bojāgājušo vai ka nokritusi lidmašīna... Visi draugi man to prasa, un es nesaprotu, kāpēc, jo viņi zina, kas ir ziņas un ka tur bieži vien ir daudz niknāki melnumi. Un vienkāršu zagšanu man vieglāk saprast nekā politiskos melnumus. Tas ir daudz cilvēcīgāk.
Jā, ir saturs un forma. TV ir daudz tādu brīžu, ne «Degpunktā», bet agrāk esmu ievērojis – saturs kaut kur pagaist. Tikko tu parādi tam melnumam bildi, forma sevi attaisno pāris sekundēs, pasaka daudz vairāk nekā dzirdētais. Bet tur ir divas puses. Iespējams, vārds zemapziņā paliek ilgāk. Tas ir kā lasīt grāmatu – tu pats zīmē savu bildi.
Es pats vienmēr vairāk esmu strādājis ar saturu, nevis ar formu. Un «Degpunktā» pēc inerces turpinu strādāt ar saturu. Par formu ir padomāts pirms manis. Cik nu es varu novērtēt – atšķirība ir milzīga! Man liekas, skatītājs tiešām ir ieguvējs, jo beidzot ir ko redzēt. Tā ir digitālā studija, kuru vieglāk kontrolēt – nav, teiksim, jāpārbūvē, jāpārvieto mēbeles. Ir ļoti stabila komanda ar reportieriem, kuru pieredze ir apskaužama. Producentam un man – mums vēl ir ko pamācīties televīzijā. Tāpēc tagad sākumā vēl nav daudz lietu, ko mēs tajā studijā varam izmantot, bet ar laiku būs!
Tu vienkārši esi studijā, kuru pats redzi tikai ekrānā, kā tā īsti izskatās.
Nē, nav. Tajā brīdī, kad runā, par kaut kādu studiju tu pat nedomā. Tevi interesē, vai pateici tā, lai cilvēks, kurš sēž mājās un skatās, būtu sapratis. Vajag, lai viņš saprot, lai ir atdeve. Vienkārši parādīt kaut ko, kas mums pašiem patīk, – no tā nav jēgas. Esmu nostrādājis pāris nedēļas, un man jau ir bijis tā, ka mute paliek vaļā no pārsteiguma. Neko tādu vēl nebiju piedzīvojis. Tātad bija sižets – lūgums palīdzēt. Nākamajā dienā pēc tam, kad tika parādīts telefona numurs, pa kuru var ziedot, cilvēkiem bija saziedots 7000 latu. Tu pateici, un faktiski jau dažās pirmajās minūtēs tika saziedots, līdz nākamajais dienai – pilnīgi droši. To, cik tas bija patīkami, es joprojām nespēju īsti aptvert. Tiem cilvēkiem – kas tas viņiem bija par atvieglojumu, dāvanu! Un ne jau viņi to lūdza – «Degpunktā» vienkārši ņēma un palīdzēja. Kad skaties raidījumu katru dienu, liekas – tāds melnums, bet, kad redzi, kā korespondenti domā, ko darīt, kādus sižetus taisīt, atceras – šiem cilvēkiem mēs reiz palīdzējām, jāpastāsta, kā viņiem gājis tālāk, – tad saproti, ja tas neizskatītos tik kliedzoši, tad varbūt nepalīdzētu. To daudzi nepamana.
Man nav svarīgi pašmērķīgi ietekmēt. Palīdzēt ir daudz foršāk. Bet domāju, ka agrāk vai
vēlāk es ieraudzīšu to, ka var arī ietekmēt, pieredzēšu, kā kaut kas mainās. Kāds kaut ko ne tā izdara, tu pasaki, un – nav vairs tā!
Raidījumā ir pozitīvās lietas, par kurām stāsti, bet tiek rādītas arī dažādas negācijas. Piemēram, cilvēks ir cietis negadījumā, un tad viņu vēl parāda arī pa televizoru. Kā ar privātuma jautājumu? Stāsta – gadās, ka pat neaizklāj seju vai daudzas reizes tiek atkārtots kāds skarbs moments.
Es varu runāt tikai par savu pieredzi. Cilvēki, kas taisa sižetus, taisa tos tā. Es tajā nejaucos un nemācīšu, kā citiem cilvēkiem strādāt. Es varu tikai pateikt, ko domāju. Tas, ko esmu sapratis radio, – situācijas, kad jāizvēlas stāstīt vai nestāstīt, ir diezgan bieži. Ir brīži, kad liekas – vai patiešām šis ir jāstāsta?! Jautājums ir smags, ja notikums ir nozīmīgs – par to, vai drīkst, vai vajadzētu, vai ir ētiski... Katrs gadījums ir pilnīgi individuāls. Vienreiz varbūt labāk nevis filmē, bet aizej, iejaucies, nevis stāvi malā un skaties. Visādi var būt. Ir reizes, kad mēs vienkārši aizrunājamies – liekam, neliekam, ņemam, neņemam. Un tad man liekas, ka nu nē – ir jāsaka, nedrīkst kavēties. Nokrīt lidmašīna – ko darīt? Jāpagaida, kad apstiprina, ka tā tiešām ir, kamēr ir droši, vai vienkārši jāsaka un jāpiebilst, ka nav apstiprināts? Tas ir tāds profesionāls instinkts, ka tu nedrīksti gaidīt, vienkārši jādara. Man liekas, tas ir labāk, nekā attālināties no visa, nelikties ne zinis un dzīvot kā samta kapsuliņā.
Tu esi cilvēks, kam ir svarīgi nepievērt acis uz to, kas notiek sabiedrībā, un iesaistīties, cik vari? Man tas ir interesanti, jo piekriti strādāt raidījumā, kurš saņem diezgan daudz kritikas – o, kādēļ rādīt visas šīs negatīvās lietas...
Te varētu noderēt mana patēva teiciens, ka nekad neko lieku darīt nevajag. Un čaklāku cilvēku es reti esmu redzējis. Lieks – tas nozīmē lieks. Bet, ja kādreiz kaut ko vajag darīt, tad tas ir jādara.
Radio ir raidījums «Pēcpusdiena», nu jau tūlīt būs divi gadi. Pirms tam tajā raidlaikā bija... Ej nu saproti, kas tas bija! Un tad Latvijas Radio 1 vadība saprata, ka vajag ko tādu, kas cilvēkiem dod informāciju un vienlaikus nekļūst garlaicīgs. Salīdzinot ar citiem Latvijas Radio raidījumiem – šis ir krietni ņiprāks. Tur ir vienkārši ziņas, tur ir bizness, tur ir sports, kultūra. Tur ir tas, kas šodien ir pats svarīgākais. Arī klausītāji var piedalīties daudz veiklāk kā agrāk. Un tas tiešām darbojas, katru dienu divas stundas. Man sākumā šķita, ka varbūt klausītāji nesapratīs, bet tagad – viņi zvana, raksta, viņiem to vajag. Varbūt lauku cilvēkiem neinteresē satiksme, bet tajā pašā laikā – ir ziņas. Varbūt kādam, kas ir tāds skrejošāks, varētu nepatikt kultūras atkāpe, bet tā nekad nav par garu, tūlīt atkal ir sports vai kāda politiķu ķīviņu lieta... Tas ir ļoti svarīgs raidījums tieši par šo dienu, kas neapspriež kaut ko tālu nezināmu. «Degpunktā» man ir pirmā pieredze tiešraidē, televīzijā, bet šeit man bija tāda, nullkomatspirmā vai nullkomatsseptītā pieredze.
Veidojot šāda tipa raidījumu, kurā no visa ir pa druskai, droši vien arī pašam sanāk sekot līdzi visam, kas notiek, uzturēt plašu redzesloku?
Nu, pēc kāda laika var arī drusku palaisties, bet ir jābūt pamatam. Pirms padsmit gadiem man bija ļoti viegli sākt strādāt ziņās. Kad mācījos skolā, es dzīvoju pie tantiņas, kura katru vakaru, lai arī kas notiktu citās programmās vai citās vietās, ieslēdza «Panorāmu». Es varbūt aizgāju paskatīties šad un tad, bet dzirdēju es visu pilnīgi vienmēr, katru vakaru, ja vien biju mājās. Un tā sešus gadus. Ļoti liels paldies viņai!
Kā tu nonāci Radio?
Radio es sāku ar bērnu raidījumiem. Mana mamma dzirdēja, ka Radio meklē jaunus vīriņus un sieviņas. Es tad laikam mācījos 12. klasē. Vienkārši aizgāju un teicu – jūs meklējāt, nu, es atnācu pamēģināt. Labi – iedeva man milzīgu kasti ar kasešu magnetafonu, mikrofonu uz kāta (tas bija apmēram 1998. gads) un teica – ej un taisi! Par ko? Nu, uztaisi kaut ko par pildspalvām! Es braucu uz savu pagastu, dabūju kaut kādus bērnus rokā, parunājām par pildspalvām... Tas bija mans pirmais sižets Radio. Es gan nezinu, vai to pārraidīja, tiešām neatceros.
Tu savulaik saņēmi Nacionālās Radio un televīzijas padomes balvu par labāko ziņu raidījumu. Par ko tas bija?
Tas bija par «Nord-Ost» teātri, ko Maskavā ieņēma čečenu teroristi, saņēma par ķīlniekiem skatītājus. Maskavā bija korespondents Lauris Zvejnieks, kurš tagad strādā Liepājā, Rietumu radio. Faktiski Lauris bija tas, kurš uztaisīja to gabalu. Viņš sēdēja tur teātrim pie paša mūra, gandrīz vai veda sarunas. Cilvēki gāja bojā, Lauris bija tur, mēs ar kolēģi bijām šajā galā. Tā – caur nabas saiti ar Lauri kopā tas viss bija.
Ko tev kā cilvēkam nodara šādas ekstrēmas situācijas? Vai pēc laika sāc uztvert to vienkārši kā darbu, vai tas tevi tomēr ietekmē?
Brīdī, kad kas tāds notiek, to ir ļoti grūti ielaist sevī. Nostrādā kaut kāds bloks, un viss. Ir gan viena reize, ļoti nesena reize, kad es sapratu, kas ir jādara, bet nesapratu, kas manī notiek. Tas bija brīdis, kad atjēdzos – paga, bet «Lokomotīvē» taču Skrastiņš spēlē! Es vadīju tiešraidi, kad ieraudzīju pirmo tvītu par to. Kādreiz pauze ir vienkārši, lai sakārtotu domas, kas jāsaka, lai cilvēki saprastu, kas ir noticis. Bet tad bija tā – trīs sekundes vienkārši bija tukšums. Man nebija tādas pieredzes, jo parasti viss atnāk jau sagatavotāk vai arī tu – čiks – pārslēdz, tu esi darbā, ir jāstrādā, cilvēkiem jāzina. Tu jau esi tikai medijs. Es nezinu, kā būtu bijis 11. septembrī. Es tajā brīdī biju Baltkrievijā atspoguļot prezidenta vēlēšanas. Iznācu no viesnīcas un skatos, tantiņas sēž un skatās – viena māja kūp. Tie taču Dvīņu torņi! Iegāju stacijā, nopirku kaut kādu mazo rādžiņu, tādu pavisam maziņu, uzliku uz austiņām, braucu uz Viļņu, tālāk uz Rīgu ar autobusu un klausījos, kas notiek.
Interneta komentāros parādās prātojumi, ka tavs uzvārds jau ir tā kā dzirdēts, mums pat viendien zvanīja uz redakciju un taujāja – vai tad tas ir tas pats Eipurs «Degpunktā» tagad, kas radio, vai – man likās, ka viņš ir vecāks... Vai tu esi vienīgais Eipurs, kas darbojas medijos?
Māsa, bet viņai nav tāds uzvārds. Vēl ir cilvēks, ar kuru mēs vienojāmies, ka noteikti esam radinieki, tikai nezinām, tieši kādi, – cienījamais dzejnieks. (Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars – S.G.) Viņš arī kādreiz kaut ko uzraksta, pa kādam dzejas krājumam... Tas jau arī ir medijs! (Smaida.)
Ko dari brīvajā laikā, kas paliek pāri pēc radio un televīzijas?
Tagad ar to brīvo laiku ir kā ir. Nedēļas nogales noteikti laukos – ja nav vēlēšanu un līdzīgu lietu. Ritenis ir ikdiena, bet tikai sausā laikā!
Ko tu saki par Rīgas domes un vispār sabiedrības attiesmi pret riteņbraucējiem? Man ir daudzi draugi riteņbraucēji, kuri par to sašutuši un vienmēr mēģina audzināt, piemēram, jaunās māmiņas, ka nevajag ar bērnu ratiņiem staigāt pa riteņbraucēju celiņiem...
Man liekas, mums visiem vajag vairāk vienam otru iemīlēt, saprast labāk. Domei nav laika, mums pašiem arī īstenībā nav laika. Ja mēs, riteņbraucēji, aizietu, parunātos vairāk – būtu daudz lielāks efekts. Pašvaldība īsti nezina, ko vajag, un, kad viņi reizēm mēģina kādu žestu izdarīt, sanāk greizi. Tas ir tā kā attiecībās – ja nepasaki otram, kas tev patīk, tad reizēm saņem dāvanu, kas liek sajusties dīvaini. Ir daudz vietu, kur vajadzētu padomāt par riteņbraucējiem. Visas platās ietves, piemēram, ņemt un sadalīt. Brīvības ielā vietām ir tik plata ietve, ka tu brīnies, kurš tur vispār iet?
Kino arī tev ir tuvs, esi tulkojis filmas festivālam «Arsenāls». Kā tu tur nokļuvi?
Kāds netika galā, paprasīja, vai nevaru palīdzēt – jā, labi! Es neesmu nekāds valodu speciālists, man noteikti iet daudz lēnāk nekā citiem, bet man patīk. To filmu redzi pavisam citādi, pamani detaļas, patin atpakaļ, ieraugi visu ko. Pēc tam filmu atceries vēl gadiem. Esi daudz dziļāk iekšā, ja vienreiz esi iztulkojis. Tur arī ir tas pats, kas visos raidījumos – ja tu iztulkoji tikai tehniski, skatītājs nenoticēs.
Jādara ir par visiem 100 procentiem?
Nē, var pat nolažot, bet, ja cilvēks paliek sapratis, tad ir labi. Ko nozīmē nolažot? Nu – nevajag lieku darīt! (Smejas.) Tas ir ļoti svarīgi. Mēs te tā runājam, nezinu, vai tu saproti, ko es ar to domāju, bet man pašam ir svarīgi, ka neesmu laiku izmetis. Ka citiem tas ir gājis labumā. Es esmu pārāk slinks, lai kaut ko pa lieko darītu.
